Šogad projekts Lielā talka atzīmēs desmit gadus, un šogad plānotas divas plašas vides sakopšanas aktivitātes – Lielā talka norisināsies 28. aprīlī, bet rudenī, 15. septembrī, visi tiek aicināti vienoties lielākajā kopējā dabas sakopšanas talkā pasaules vēsturē – kad talkošana sāksies Jaunzēlandē pulksten 10 no rīta pēc vietējā laika un sekos Saulei visas dienas garumā, pārklājot visas 24 laika joslas un noslēdzoties Havaju salās.
Projektu Lielā talka visu tā pastāvēšanas laiku vada Vita Jaunzeme, kura talkošanas ideju aizsāka pirms vairāk nekā 15 gadiem ar projektu Pēdas. «Es reizēm atceros, kā tas viss sākās − tik naivi, tik vienkārši,» saka Vita Jaunzeme. Šo gadu laikā ir paveikts ļoti daudz, bet talkošanas ideja sevi nav izsmēlusi. «Ir jauns gadsimts, ir nepieciešama jauna domāšana, jauna attieksme pret apkārtējo vidi un pret mums pašiem. Pēdējos 100 gados viss ir radikāli mainījies. Ir jāmainās arī mums. Latvija nākamajos 100. Kāda tā būs? Ir jāsāk skatīties uz mums pašiem un mūsu valsti no cita skatpunkta. Ir jāsāk ar to, ko es varu, ko varam mēs visi kopā.»
- Pirms desmit gadiem, kad sākās projekts Lielā talka, izvirzījāt vienkāršu un ambiciozu mērķi - desmit gadu laikā padarīt Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē. Ir izdevies? Kāda ir diagnoze paveiktajam, cik tālu mēs esam pavirzījušies?
- Es teiktu - ļoti tālu. Saliekot kopā datus, faktus, informāciju, arī novērojumus, es uzskatu, ka Latvija ir kļuvusi tīrāka par 70 procentiem. To saku ļoti aptuvenos skaitļos un ar patiešām ļoti kritisku pieeju. Kad sākām, situācija bija katastrofāla - lai vai kurā mežā iegāju, visur bija pilns ar atkritumiem.
Un sākām mēs jau ne ar Lielo talku pirms desmit gadiem, bet 2002. gadā ar projektu Pēdas. Vēl pirms Pēdām bija atsevišķi mēģinājumi organizēt talkas, bet liela problēma bija tā, ka cilvēki brīvprātīgi vāca atkritumus, bet nebija parūpējušies par savāktā izvešanu, tas nozīmē, ka atkritumi turpat arī palika. Īsi sakot - ar mazajām talkām nevarēja izdarīt to, kas bija jāizdara, tāpēc bija nepieciešams veidot plašu projektu - visā Latvijā.
Kad 2008. gadā sākās Lielā talka, Rīga mazliet bija sakopta, bet vienalga - situācija nebija laba. Atceros, pirmajā talkā bija salīdzinoši maz dalībnieku, bet savākto atkritumu daudzums - milzīgs, un bija ziņas, ka būtu varējuši vēl vairāk, ka pietrūcis darbaroku, maisu... Tagad no reģioniem reizēm pienāk ziņas, ka nu jau ir jāmeklē talkošanas vietas.
Kad izteicu ideju desmit gadu laikā padarīt Latviju par zaļāko valsti pasaulē, balstījos uz Jeilas universitātes kritērijiem, un to nav mazums, jo ne jau tikai tīri meži un pļavas svarīgi «zaļai valstij», tikpat svarīgi ir gaisa un ūdens kvalitāte, zemkopības radītā piesārņojuma līmenis, nitrogenoksīdu un citu ozonu bojājošo gāzu izmeši un vēl citi rādītāji. Šobrīd mēs esam 37. vietā, bet ne tāpēc, ka esam tīra vai netīra valsts sadzīvisko atkritumu ziņā, bet tāpēc, ka mums ir citi nesakārtoti jautājumi. Mūsu centieni, no vienas puses, nav sekmīgi, apņemšanās nav izpildīta, no otras puses - desmit gadu laikā vides sakopšanā esam iesaistījuši apmēram desmit procentu no visas sabiedrības, kaut reizi talkojuši ir apmēram 40-50% no sabiedrības. Un ne jau visi piereģistrējas, ne jau visi sūta mums informāciju, daudzi vienkārši sanāk kopā un talko brīvā dabā. Uzskatu, ka mēs jau esam sasnieguši kritisko masu, un, pēc dabaszinātņu likumiem, - kad sasniegta kritiskā masa, atlikušie procenti pieskaņojas, sāk notikt izmaiņas. Tagad tikai jautājums ir, kā notiks izmaiņas? Es ceru, ka izmaiņas notiks uz zaļuma pusi. Desmit gadu laikā talkojot un ejot cauri visām peripetijām, skatoties un pētot likumdošanu, politiskos lēmumus, protams, esmu sapratusi, ka ar talkām vien nekļūsim par zaļāko valsti pasaulē. Tas bija ambiciozs mērķis, jā, tā bija liela ideja, skaists sapnis.
- Varbūt vajag reālāku mērķi - nemēslot.
- Ir tik daudz runāts par vides tīrību, par to stāstīts un tas rādīts, bet joprojām ir cilvēki, kas mēslo. Un ne tikai bezatbildīgas attieksmes dēļ, bet arī tāpēc, ka ir ekonomiski izdevīgi. Negribu ticēt, ka kādam ir mērķis piegānīt savu zemi. Nē, tas ir ekonomisks izdevīgums - izgāzt atkritumus mežā, nevis konteinerā, par kura izvešanu pašam jāmaksā. Otrs ir elementārais slinkums - aiziet uz pikniku, paņem līdzi alu, bet tukšo taru negribas stiept atpakaļ. Tas ir skaidrs - cilvēks savu dabu nemainīs, cilvēks pēc būtības iet pa vieglāko ceļu, pa mazākās pretestības ceļu, proti - viņš vienmēr izvēlēsies ceļu, kas viņam sagādā mazāk grūtību.
- Un cilvēka domāšanu nevar ietekmēt?
- Domāju, ka fundamentāli - nē. Cilvēki vienmēr gribēs dzīvot pārtikuši, labi, komfortabli un aizvien komfortablāk. Es arī lāga neticu populārajiem saukļiem - es dzīvoju zaļi. Kā vari būt absolūti ekoloģisks cilvēks, ja ej iepirkties, ja brauc ar automašīnu? Tas nozīmē, ka a’priori neesi videi draudzīgs, cits jautājums - vairāk vai mazāk neesi videi draudzīgs.
- Kad sapratīsim, ka tas viss ir saistīts - ne tikai kaimiņa mēsli ietekmē manu mazdārziņu, bet pat kaimiņu valsts notekūdeņi... Spilgts piemērs ir Baltijas jūra.
- Protams - ja dedzina PET izstrādājumus, tas ietekmē kaimiņus, indīgie pelni agri vai vēlu nonāk ūdens akā... Tā ir neizglītotība, slinkums un finansiāls izdevīgums.
- To var mainīt?
- Tajā brīdī, kad cilvēki sapratīs, ka kāds no viņa ģimenes ja ne šodien, rīt vai parīt, tomēr tuvākā nākotnē pavisam reāli var saslimt ar sliktu slimību, un ja tam būs pierādījumi, ka tas ir tāpēc, ka viņš pirms gadiem ir dedzinājis PET, un tas tagad ir nonācis viņa akas ūdenī, tad varbūt. Cilvēks jau vienmēr domā, ka viņu neskars tas sliktais.
- Jautājums ir - vai gribam to pierādīt, vai sabiedrība ir ieinteresēta to pateikt skaļi un plaši?
- Desmit gadu laikā esmu aplauzusies, jo es saprotu, ka ir visādas - politiskās, ekonomiskās un finansiālās - intereses. Piemēram, lielie lauksaimnieki, un tas vājprāts ar raundapu, kura lietošanu atkal ir pagarinājusi arī Eiropas Savienība. Nezinu, kam jānotiek, lai to mainītu. Iespējams, jānāk nākamajai paaudzei, kurai ir dziļāka izpratne un ir jau reāli pierādījumi tam, ka vides piesārņojums pa tiešo bliež pa mūsu veselību.
Ir zināma vaina arī medijiem, Latvijas publiskajā telpā ļoti maz runā par to, kas ir aktuāls citviet pasaulē. Pagājušā gada decembra vidū pēc Parīzes konferences notika [Pasaules bankas un ANO organizētais] One Planet Summit - milzīgs pasākums, prezidenti, karaļi un premjeri no 95 valstīm, tur bija lielāko pasaules banku vadītāji. Nevienu neinteresē šis uzskaitījums, bet, kad pasaku, ka tur bija arī Bils Geitss, Leonardo Di Kaprio un Arnolds Švarcenegers, tad sāk ieklausīties... Samitā tika meklēts veids, kā mobilizēt starptautisko sabiedrību, uzņēmējus, finanšu sektoru, valstu valdības, zinātniekus un sabiedrību, lai tie piedalītos cīņā pret klimata izmaiņām. Samita laikā uzsvars tika likts uz divām galvenajām prioritātēm: siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšana un cilvēku pasargāšana no klimata pārmaiņu ietekmes. Pasaule šobrīd ir sadalījusies divās frontēs - tie, kuri cenšas mainīt pasaules un civilizācijas nākotni, izmantojot inovācijas, mainot cilvēces paradumus, domas un rīcību. Un otra puse, kura tic, ka viss būs labi tāpat, un vadās pēc «kā būs, tā būs» filozofijas. Es pati piederu pie pirmajiem un ļoti skaidri saprotu, ka ir jāmainās, turklāt šīm izmaiņām ir jānāk ļoti ātri, tām jābūt ļoti taustāmām un reālām. Un Latvijai ir jābūt tajā frontes līnijā, kas iet jaunās, 21. gadsimta cienīgās zaļās filozofijas virzienā. Principā - mēs esam ekoloģiskas katastrofas priekšā.
- Tas jau labu laiku ir skaidrs.
- Domāju, ka vislielākajai daļai Latvijā tas nav skaidrs. Kas mums būtu atbildīgs par šo tēmu skaidrošanu? Vides ministrija. Skatījos interviju ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu, kas tapa jau pieminētajā One Planet Summit, un laikā, kad visa pasaule cepas par globālām izmaiņām, viņš pasaka, ka tas Latviju neskar. Globālā sasilšana nozīmē ne tikai klimata izmaiņas, tā nozīmē arī milzīgas bēgļu plūsmas. Ir pat termins - ekoloģiskie bēgļi. Visa pasaule par to iespringst, bet mēs uzskatām, ka Latvijai par to nav jāuztraucas, ka pēc desmit gadiem mums varētu būt aktuāli, kādu autiņu nopirkt, jo, iespējams, būs pilnībā jāpāriet uz atjaunojamu resursu izmantošanu... Bet mēs nedzīvojam atrauti no planētas, un ekoloģiskie bēgļi atnāks arī pie mums. Mēs it kā stāvam malā, mums pagaidām viss ir OK, uzvedamies, it kā būtu kapsulā, bet, ja iedziļinās, - mums sen jau vairs nav OK. Un pats pirmais, kas mums ir jādara - jāreformē ekonomika, jo īpaši - lauksaimniecība. Nu nevajag lietot raundapu, ir jāiet uz organisko lauksaimniecību, šobrīd vēl to varam - mums ir puslīdz normāla zeme, kas nav galīgi sabendēta.
Principā - globāli cīņa ir zaudēta, mēs esam zaudējuši cīņu ar dabu, to pievārēt nevaram - tas ir pilnīgi skaidrs, un par to runā visā pasaulē. Mēs, cilvēce, esam zaudējuši. Jo ekoloģiskās pārmaiņas ir jau sākušās, tās nav iespējams vairs apturēt. Milzīgo piesārņojumu vairs nevar padarīt par nebijušu, tas vienkārši iet uz priekšu, tagad ir tikai stāsts par to, kā palēnināt un pielāgoties, kā izdarīt tā, lai tos atkritumus, ko esam saražojuši, neitralizētu vai pārstrādātu. Globālās izmaiņas ir neatgriezeniskas, planēta ir sasilusi, izmirst sugas, drīz vien problēma būs ne tikai piesārņojums, bet arī pārtika un ūdens. Klimata izmaiņas - vienā vietā izkalst, otrā - pārplūdinās, to vairs nevar apturēt, un ledājus vairs nevar dabūt atpakaļ. Katrs nākamais process paātrina iepriekšējo - tā ir problēma. Ir lieliska filma Seši grādi, ko austrāliešu zinātnieki veidojuši jau pirms desmit gadiem, - kas notiek ar pasauli, ja globālā sasilšana turpinās, respektīvi, kas notiek, ja globālā sasilšana ir par vienu grādu, par diviem grādiem, par trim grādiem.... Seši grādi ir kritiskā robeža cilvēcei. Teiksim, sāks atsilt purvi, principā - tā ir atombumba. Temperatūrai sasilstot, masveidā iznīks dzīvā radība, jo tas notiek pārāk ātri, tā nespēj pielāgoties. Noplicinātās zemes, visas zemes pilnas ar indēm... Lielā lauksaimniecība jau nav tikai Latvijas problēma. Par ko cepas zinātnieki? Kur ir problēma? Ka šobrīd produktiem pietrūkst mikroelementu, vitamīnu, minerālvielu.
Mūsu sabiedrība tiek mācīta dzert vitamīnus, mikroelementus un minerālvielas tabletēs. Problēma ir tā, ka zeme ir tik noplicināta, ka produkti vairs nesatur mikroelementus, vitamīnus, minerālvielas, bet mikroelementu iztrūkums, un to zina ikviens ārsts, pirmām kārtām saskābina organismu, un skābā vidē attīstās vēzis, patiesībā - jo skābāks ir cilvēka organisms, jo uzņēmīgāks tas ir pret dažādām slimībām, īsi sakot - mēs mirstam. No vienas puses - loģiski, jo cilvēce ir pārvairojusies, daļai ir jāizmirst - tas ir saskaņā ar dabas likumu loģiku, bet mēs varam izmantot resursu atjaunot un atgriezties pie kvalitatīvas pārtikas, kamēr vēl nav par vēlu. Un te ir stāsts - ekonomika un bizness dzen, ka mums ir izdevīgāk iet uz lielo lauksaimniecību, jo - tas ir lētāk. Nevis padomāt - kā mēs varam atjaunot zemi, kā iet uz dabisko lauksaimniecību, radīt kvalitatīvu pārtiku mūsu tautai.
Un vēl ir loģiski, ka neviena farmācija nav ieinteresēta nācijas veselībā, jo pretējā gadījumā bizness nojuks, tāpēc ir ieinteresēti teikt - pie šīm kaitēm jālieto tādas, tādas vai tādas zāles. Ja notiks izmaiņas, ja vairāk runās par preventīvo veselību un par to, ka ne tikai vēzi var ārstēt ar pareizu diētu... Pēdējie pētījumi pierāda, ka vēzis ir sēnīte, un sēnīte netiek ģenētiski nodota, toties mantots kas cits - paradumi, un šajā gadījumā jo īpaši svarīgi ir tieši ēšanas paradumi. Produktos, kas nāk no tukšas un noplicinātas zemes, nav pietiekami daudz mikroelementu, bet tieši tie veido sārmainu vidi organismā, tātad no jautājuma par lauksaimniecību un vides piesārņošanu esam nonākuši līdz veselībai. Viss ir saistīts.
Mēs esam maza valsts, turklāt mūsu zeme nav tik noplicināta. Ir valstis, kas par to vairs nevar pat sapņot. Mēs vēl varam mēģināt. Ja Latvija sāktu iet inovatīvajā virzienā, varētu ātri pārveidoties un kļūt pat ļoti bagāta valsts.
- Ja nē?
- Droši vien, ka cilvēce agri vai vēlu izmirs, jo mēs vienkārši esam par daudz. Vienkārši - kas dabā ir par daudz, tas tiek samazināts, nevajag būt Nostradamam, lai to saprastu. Ja dabā viena suga savairojas, tad pati daba to kaut kādā veidā apgriež, jo viena suga nevar dominēt. Tā vai nu sāk slimot, vai nu tai pietrūkst pārtikas, vai nu pati sevi izkauj, sākot karot savā starpā...
Pasaule ir iekārtota tā, kā iekārtota - elites daļai šķiet, ka ar to nekad nekas slikts nenotiks, bet ja arī notiks, tad vienmēr būs nauda, par ko nopirkt veselību, arī var veikt orgānu transplantāciju. Šķiet, ka viņi domā tā - man šajā dzīvē pietiks.
- Ko jūs tagad teiktu - es gribu, lai pēc desmit gadiem Latvija būtu...?
- Gribētu, lai tā būtu zaļa valsts, bet ar zaļumu es gribētu definēt ilgtspēju un sapratni par lietām. Ja ne pēc desmit gadiem, tad pēc 20 gadiem globālās pārmaiņas mūs piespiedīs mainīties. Ir sākusies ekoloģiskā krīze - tas ir skaidrs, bet neviens nezina, cik ilga tā būs un kādas tai būs sekas. Vai mēs gaidām, kad tas vilnis būs klāt, kamēr tā ir Āfrikā, mēs to nerisināsim? Domāju, ka mums par to jāsāk domāt jau tagad, jo - tas būs ļoti ātri, un tas nebūs labi. Otrs - ekoloģiskajai krīze sekos jauna finanšu krīze, veselības krīze komplektā ar epidēmijām, jo izrādās, ka ledājos varētu būt sasalušas cilvēkam bīstamas baktērijas, tas nozīmē - ļoti reālas ir nezināmu vīrusu raisītas pandēmijas. Labā ziņa ir tā, ka lielas kataklizmas ir milzīgs izaicinājums cilvēka intelektam, lai radītu jaunas tehnoloģijas, jaunu piegājienu.
Ja atklāti - es nedomāju, ka cilvēku vairākums vispār domā šādās kategorijās, lielākā daļa domā, kā nodzīvot šo mēnesi, šo gadu, un nav daudz, kas domā kaut gadus desmit uz priekšu. Saskaņā ar budisma filozofiju - dzīvot šodienai ir pareizākais veids, neiespringt par to, ko nevar izmainīt. Bet visi tā nevar. Var jau teikt - nu, aizies bojā cilvēce un visa dzīvā radība, nu un?
- Un planēta paliks gluži kā zeme atmatā.
- Jā, domāju, ka tie ir kosmiskie likumi - cilvēka suga iznīks, tad būs Zemei atveseļošanās periods, un tad sāksies viss no gala.
