Darba tirgus atvērtība: Viesstrādniekiem – iespējams, vietējiem ar invaliditāti – apšaubāms varbūt
 
©depositphotos.com

Latvijas darba tirgū trūkst speciālistu – tas ir fakts. Demogrāfiskā situācija un tautiešu došanās peļņā uz ārvalstīm liecina, ka nākotnē situācija neuzlabosies. Ko iesākt? Aktualizēts ir jautājums par viesstrādnieku piesaisti. Viennozīmīga atbalsta šādam risinājumam nav. Daudzi eksperti uzsver – ar darbu vispirms jānodrošina vietējie, tostarp cilvēki ar invaliditāti. Taču daļa darba devēju no viņiem bēg kā no uguns. Kā mudināt darba devējus aizspriedumiem pārkāpt pāri – par to nesen Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija Sustento rīkoja diskusiju Vai cilvēki ar invaliditāti ir vajadzīgi Latvijas darba tirgum?

Sustento apkopotā informācija liecina, ka katram divpadsmitajam Latvijas iedzīvotājam ir invaliditāte, savukārt tikai 48 000 personu ar invaliditāti ir darba attiecībās, kas veido 5% no strādājošo kopskaita.

Biedējošā 109. panta 2. daļa

Latvijas Darba devēju konfederācijas jurists, darba tiesību eksperts Andris Alksnis apgalvo: «Darba devēji, vismaz LDDK biedri, uz darbinieku ar invaliditāti raugās tāpat kā uz jebkuru strādājošo. Jā, attiecībā uz darbiniekiem ar invaliditāti ir vairāki specifiski aspekti tiesiskajā regulējumā, darba vides pielāgošanā, tomēr, kā jau minēju, viņi kopumā ir tādi paši kā jebkurš cits nodarbinātais.» Viņaprāt, viens no šķēršļiem, kas nesekmē darba devēju interesi par cilvēkiem ar invaliditāti, ir Darba likuma 109. panta 2. daļa, kas nosaka - darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar darbinieku, ja viņš atzīts par personu ar invaliditāti. «Šī norma ļoti baida darba devējus. Manuprāt, tā nav samērīga. Savā praksē esmu piedzīvojis gadījumu, kad uzņēmumam ir neliela noliktava ar kancelejas precēm un šo noliktavu uzrauga kundze ar invaliditāti. Uzņēmums maina savu darbības nišu, noliktava paliek tukša. Šīs darbinieces atlaišana notika caur tiesu. Tiesvedība ilga divus gadus, un šos divus gadus sieviete gāja uz tukšo noliktavu un lasīja avīzes. LDDK uzskata, ka šī norma būtu transformējama, jo pašreizējā redakcijā tā abām pusēm nāk par sliktu,» uzsver A. Alksnis. Viņš arī atgādina - nākotnē darbaspēka trūkums saasināsies vēl vairāk, un primāri ar darbu ir jānodrošina vietējie, pirms ievest ārvalstniekus. «LDDK ieskatā ir divas grupas, kuru potenciāls līdz galam netiek izmantots, - darbspējīgie seniori un cilvēki ar invaliditāti.»

Arī labklājības ministrs Jānis Reirs piekrīt - 109. panta 2. daļa ļoti apgrūtina cilvēku ar invaliditāti integrāciju darba tirgū, un tas būtu jākoriģē. «Noteikti daudz vairāk vajag arī popularizēt pozitīvos piemērus, tieši reālu cilvēku stāsti var uzrunāt, iedrošināt vislabāk. Tāpat jāturpina cilvēku ar invaliditāti integrācija kopējā sabiedrībā - jāmazina aizspriedumi, tas jādara jau skolā, ģimenē. Šobrīd joprojām ir vecāki, kas ceļ traci, ja viņa bērna klasē mācās bērns ar īpašām vajadzībām. Šādi cilvēki nekad nepieņems darbā cilvēkus ar invaliditāti,» ir pārliecināts J. Reirs.

Vajadzīgs «burkāns»

Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns norāda: «Mūsdienās ir iespējamas dažādas darba formas, piemēram, darbs attālināti, elastīgs darba laiks, kas varētu atvieglot personu ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū.» Viņš teic, ka pozitīvu efektu varētu sniegt arī dažādu labumu, atvieglojumu piemērošana, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaide privātajā sektorā, tikmēr valsts un pašvaldību insinuācijās varētu noteikt nelielas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības kvotas.

Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis piekrīt - ja tiks ieviesti atbalsta mehānismi, darba devēji kļūtu atvērtāki dažādām sociālām grupām. Tagad sociālās atbildības politiku principā var īstenot lieli uzņēmumi, bet liela daļa mazo un vidējo uzņēmumu dzīvo «no rokas mutē» un viņiem nav laika aizdomāties par šādiem jautājumiem. «Katrā ziņā tautsaimniecībai ir vajadzīgi darbinieki. Manos uzņēmumos strādā cilvēki ar invaliditāti, un ar viņu profesionālo latiņu viss ir kārtībā,» teic A. Rostovskis.

Dažreiz pietiek ar attieksmes maiņu

Tiesībsarga biroja pārstāve Anete Ilves informē, ka birojam nākas uzklausīt sūdzības par diskrimināciju, proti, potenciālie darba ņēmēji norāda, ka darba intervijās gana tieši darba devējs norādījis, ka nav gatavs pielāgot darba vidi konkrētā cilvēka vajadzībām. «Ir arī medaļas otra puse - bieži vien darba devējiem trūkst izpratnes, kā sastrādāties ar cilvēkiem ar invaliditāti, ko nozīmē jēdziens «vides pieejamība». Tāpēc pērn esam izveidojuši informatīvu materiālu, kā pielāgot darba vidi darbiniekiem ar dažādu veidu invaliditātēm, uzsvaru liekot uz to, ka ne vienmēr nepieciešams pielāgot fizisko vidi, dažreiz pietiek ar attieksmes maiņu, darba procesa izmaiņām.» Materiālā iekļauti arī saskarsmes kultūras pamatprincipi, izskaidrots, kuras profesijas cilvēkiem ar invaliditāti būtu vispiemērotākās, kā arī norādītas katra invaliditātes veida raksturīgākās iezīmes.