Latvijas valsts iestādes saņēmušas un apņēmušās izpildīt uzdevumu līdz šā gada beigām samazināt ārzemnieku noguldījumu apjomu Latvijas komercbankās no tagadējiem 35% līdz 5% no kopējā noguldījumu apjoma.
Latvijas komercbankām jātiek vaļā no apmēram pieciem miljardiem eiro. Vēlams, lai tas nenotiktu tādā veidā, kādā tagad tukšojas pašlikvidāciju pieteikušās ABLV Bank konti, taču pašlikvidācija vairākām Latvijas komercbankām draud šā vai tā. Bankas nevar ne aizvietot ārvalstu noguldītāju naudu ar vietējo noguldītāju naudu, ne uzsākt kredītu izsniegšanu un citu bankas pakalpojumu sniegšanu vietējiem klientiem. Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi neglabā piecus miljardus eiro ne seifos, ne skapjos, ne burkās ar mērķi aiznest šo naudu uz bankām tad, ja tās sāktu piedāvāt vilinošus depozītprocentus, t. i., vispār kaut kādus kredītprocentus. Tikpat droši, ka Latvijas fiziskās un juridiskās personas negaida piedāvājumus banku kontu atvēršanai un apkalpošanai, jo tām šādi konti jau ir citās bankās. Klientu pārvilināšana ir dārgs prieks, kas neatmaksāsies, jo potenciālo klientu Latvijā nav daudz un kļūst aizvien mazāk gan privātajā, gan uzņēmumu segmentā.
Ārzemnieku biznesa apjoma mērīšana ar viņu noguldījumu apjomu nozīmē, ka runa nav tikai par termiņdepozītiem, bet par atlikumiem norēķinu kontos pat tad, ja šie atlikumi tur pabijuši vienu sekundes desmitdaļu, kamēr dators izskaitļo nākamo naudas pārvedumu no Latvijai pierakstītas bankas uz kādu citu banku otrā pasaules malā. Tieši šādu naudas pārvedumu ķēžu izskaušana ir mērķis, kāpēc Latvijas komercbankām tiek aizliegts sadarboties ar ārzemniekiem. Latvijas komercbankām tiek piedāvāta iespēja savas atbrīvojušās datoru jaudas veltīt tam, lai aizvien ātrāk un drošāk pārskaitītu naudu no uzņēmumu kontiem uz darbinieku kontiem algas dienās un no darbinieku kontiem uz to pašu un citu uzņēmumu kontiem katru mīļu brīdi, kad šie darbinieki iepērkas veikalos vai izmanto internetbanku samaksai par elektrību un komunālajiem pakalpojumiem. Reāli izmantot šo piedāvājumu nespēs tās bankas, kurām jau tagad nav pietiekami lielas vietējo klientu bāzes.
Visticamāk, ka banku Latvijai ar savu komercbanku skaitu nāksies pielīdzināties Lietuvas vai Igaunijas rādītājiem, lai gan arī tur iespējamas izmaiņas. Pārējo Baltijas valstu bankām jārēķinās, ka arī tām jāsamazina ārvalstu klientu skaits un viņu naudas īpatsvars, lai neizraisītu dusmas amerikāņiem. Nedrīkstētu taču notikt tā, ka tagad Lietuvas vai Igaunijas bankas pārņem tos klientus, kuri spiesti pamest Latviju. Lietuvieši tagad cer, ka viņiem izdosies piesaistīt ķīniešu banku vismaz filiāles vai pārstāvniecības līmenī, no kuras gan nevarētu prasīt, lai tā apkalpo pārsvarā lietuviešus, nevis ķīniešus. Būs interesanti raudzīt, vai Lietuvai šāda vaļība tiks vai tomēr netiks atļauta.
Ar ABLV Bank saistītais ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis atsaucās uz Latvijas Banku, kas Latvijas finanšu pakalpojumu 2016. gada eksportu novērtējusi 446 miljonu eiro līmenī. 2017. gadā bankas jau centās šos pakalpojumus samazināt vai vismaz nomaskēt, tomēr vairākus simtus miljonu eiro no ārzemniekiem tās ieguva. Tā nav banku tīrā peļņa, bet ieņēmumi, no kuriem liela daļa aizgāja banku darbības uzturēšanai, tajā skaitā darbinieku algām. Tagad gan bankām, gan Latvijas valstij kopumā jāmācās iztikt bez šādas naudas.
Iespējams, ka banku pašlikvidācijas procesā tās mēģinās saglabāties zem mazāk pretenciozām un lētākām izkārtnēm. Eksbankas varētu papildināt noguldījumu pārvaldīšanas sabiedrību (Latvijā ir reģistrēti 15 šādi uzņēmumi), maksājumu iestāžu (3) un vēl atsevišķi elektroniskās naudas iestāžu (3) pulciņus.
