Diskusija: "ABLV Bank" kraha pēdas Latvijas ekonomikā
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Domnīcas Certus valdes priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis lēš, ka ABLV Bank likvidēšanās dēļ Latvijas ekonomika zaudēs apmēram 0,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP), savukārt Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste neredz iemeslu mainīt Latvijas šā gada IKP prognozi, ko LB lēsusi 4,1% apmērā. Viņaprāt, efekts nebūšot tikai negatīvs. Cik nozīmīga ABLV bija Latvijas ekonomikai, ko tā paraus līdzi un ko mainīs nākotnē, Neatkarīgās diskusija ar abiem ekspertiem.

Neatkarīgā: - Sākoties ABLV sāgai, politiķi mierināja, ka šī nav sistēmiska banka, citi tomēr to sauc par sistēmiski nozīmīgu banku, ņemot vērā to, ka tā bija nacionālā kapitāla banka, trešā lielākā pēc aktīvu un otrā pēc noguldījumu apjoma, ar teju 10 000 darba vietām bankā un meitasuzņēmumos, nomaksātiem 50 miljoniem eiro nodokļos gadā. Kāda bija tās loma ekonomikā, finanšu sektorā?

Vjačeslavs Dombrovskis: - Te jārunā par divām lietām. Pirmā - par šīs bankas tilpumu jeb pienesumu tautsaimniecībai, tās pievienoto vērtību un tās multiplikatoro efektu. Otra - par to, cik ātri un kā tautsaimniecība spēs absorbēt bez darba palikušos resursus pēc bankas likvidēšanās.

Visa finanšu sektora, kas nodarbojas ar nerezidentu apkalpošanu, starptautiskajiem klientiem jeb finanšu pakalpojumu eksportu, īpatsvars IKP 2016. gadā bija 1,01%. Ja ABLV bija trešdaļa no nerezidentu noguldījumiem un attiecīgi trešdaļa no 1,1%, klāt pierēķinot bankas pazušanas ietekmi uz citām nozarēm, sanāk 0,8% no IKP.

Par sistēmisku varam saukt tādu banku, kas krīžu gadījumā var radīt ievērojamu domino efektu, izjaucot virkni lietu. Jo banka lielāka, jo vairāk tajā ir iekšzemes klientu, jo lielāks ir šis domino efekts tautsaimniecībā. ABLV atbilst vienam nosacījumam - tā ir liela, trešā lielākā banka valstī, bet, tā kā tur iekšzemes klientu bija maz, izjaukšanas efekts vairāk attiecas uz citām valstīm. Tādējādi būtu grūti ABLV dēvēt par sistēmisku banku. No otras puses, ja Latvijā četru tā saukto retail jeb mazumtirdzniecības banku vietā būs trīs, vai no tā IKP daudz zaudēs? Nē. Viena banka aizstās citu. Tā kā ABLV bija banka, kura vairāk nodarbojas ar finanšu pakalpojumu eksportu, tās pazušanai ir lielāks efekts uz tautsaimniecību vidējā termiņā nekā tad, ja tā būtu retail banka.

U.R.: - Šim es nepiekrītu. Mūsu analīze rāda pretēju efektu. Multiplikators finanšu pakalpojumu eksportā ir divreiz mazāks, ja šoks nāk caur finanšu pakalpojumu eksportu, nekā ja tas nāk caur iekšzemes šoku. Ja iekšzemes banka vairāk strādā ar iekšzemes privātpersonām un uzņēmumiem, tad, šādā bankā rodoties problēmām, pārtrūkst naudas plūsma, konti tiek iesaldēti, uzņēmums nevar norēķināties ar saviem klientiem, nevar izmaksāt algas darbiniekiem, darbinieks naudu nevar tērēt - rodas ķēdes reakcija.

Bet noteikti piekrītu tam, ka ABLV nav sistēmiska banka Latvijas ekonomikai. ABLV kopējā iekšzemes depozītu apjomā veidoja tikai apmēram 2%, no jauna izsniegto kredītu plūsmā ABLV daļa bija apmēram 5%, kas ir ļoti maz. Vietējo rezidentu, kam līdzekļi tiek iesaldēti, ir ļoti maz, un kopumā tautsaimniecībā naudas plūsma netiek pārtraukta.

Liela daļa ar ABLV saistītā biznesa turpināsies, vienkārši būs citi finansētāji, iespējams, citi pasūtītāji. Līdzīgi ar darbiniekiem - tā kā darbaspēka pieprasījums pašlaik būtiski pārsniedz darbaspēka piedāvājumu un daudzās nozarēs būtiskākie šķēršļi uzņēmējdarbības attīstībai ir tieši darbaspēka trūkums, grūti iedomāties, ka bijušie ABLV darbinieki paliks bez darba ilgstoši un turpmāk būtiski samazinās savu patēriņu. ABLV darbinieki, visticamāk, bija augsti kvalificēti un augsti apmaksāti.

- Vidējā alga bankā bija aptuveni 2,5 tūkstoši eiro.

U.R.: - Būtu tikai loģiski pieņemt, ka šiem cilvēkiem ir arī uzkrājumi, kas viņiem neliks pēc darba zaudēšanas tik krasi samazināt savus tēriņus. Pieņemu, ka gada laikā liela daļa atradīs darbu citos uzņēmumos. Ekonomikas augšupejas apstākļos, kad ir pieprasījums pēc darbiniekiem, cilvēki ātri iesaistīsies atpakaļ ekonomikā. Tiešie negatīvie efekti, kas nāk no bankas, kompensēsies caur valsts budžetu - bezdarba pabalstiem.

- Nav tā, ka valsts neieguldīs ne centa, tiesa, ne tieši bankas glābšanā, bet seku amortizēšanā gan.

U.R.: - Jā, bet nedomāju, ka valdība tā dēļ pārskatīs budžeta plānus, ierobežos kādus tēriņus. Būs arī nedaudz mazāk nodokļu ieņēmumu, pazudīs šīs bankas peļņas nodoklis, darbaspēka nodokļu maksājumi. Protams, valstij tas kaut ko izmaksās, bet daudz ko arī ekonomika amortizēs.

V.D.: - Nepiekrītu, ka viss amortizēsies. Ja pieņemam, ka ABLV apmēram 1000 cilvēku rada aptuveni 150 miljonu eiro eksportu, kas ir trešdaļa no kopējā finanšu pakalpojumu eksporta, tas nozīmē, ka katrs tajā strādājošais nodrošina gandrīz 150 000 eiro eksportu. Kur vēl šie cilvēki radīs tādu eksportu? Baudot bezdarbnieku pabalstus, strādājot kādā uzņēmumā ar vidējo pievienoto vērtību uz cilvēku? Ja nevar pateikt, kur un kā gada laikā šie cilvēki katrs radīs eksportu vidēji 150 000 eiro, nekādi nevar piekrist, ka tas viss kaut kā amortizēsies un neatstās būtisku efektu uz tautsaimniecību un nodokļu ieņēmumiem.

U.R.: - Daļēji var piekrist loģikai ietekmi skatīt caur eksportu, bet eksports nav tas pats, kas pievienotā vērtība! Turklāt viņiem ir arī finanšu pakalpojumu imports, hedžēšanas izmaksas utt.

Ņemot vērā ABLV samaksātos algu un peļņas nodokļus, tiešā ietekme uz ekonomiku bija apmēram 0,4% no IKP, kas ir minimālais efekts, bankai pazūdot, ja tās izmantotie resursi vairs tautsaimniecībā netiek nodarbināti. Būs arī ietekme uz citām nozarēm, jo cilvēki, kas saņēma algas, naudu tērēja un radīja ienākumus citiem uzņēmumiem, kas tālāk maksāja algas saviem darbiniekiem. Tāpat ar peļņu - daļa tās atgriezās bankas kapitālā, saistītajos projektos, daļa tika patērēta. Arī tur ir multiplikators. Ja šoks finanšu nozarē iestājas attiecībā uz finanšu pakalpojumu eksportu, tad multiplikators ir apmēram 1,8, kamēr iekšējam šokam multiplikators ir krietni virs 2%. To arī ietekmē biznesa cikls. Brīdī, kad tautsaimniecības attīstību vairāk ierobežo piedāvājuma puses ierobežojumi, piemēram, darbaspēka trūkums, tas ir mazāks. Turklāt darbaspēka mobilitāte Latvijā starp nozarēm ir ļoti augsta - ja cilvēks strādā bankā, tas nenozīmē, ka viņš var strādāt tikai bankā. Bankās ir daudz juristi, vērtētāji, apdrošinātāji, IT speciālisti, kuri var aiziet uz citām jomām. Tādējādi šim negatīvajam efektam jāpiepluso klāt pozitīvie, kas rodas jomās, kur uzlabojas darbaspēka pieejamība. Protams, banku nozarē, finanšu pakalpojumu eksportā pievienotā vērtība uz darbinieku ir augsta, bet šie darbinieki jau arī neies strādāt par kasieri lielveikalā. Viņi strādās līdzīgā jomā, kāds varbūt nodibinās savu uzņēmumu. Viņu pievienotā vērtība būs virs vidējās, lai arī, iespējams, vairs ne tik augsta kā bankā.

Ja pieņemam, ka gada laikā ap 80% bijušo darbinieku iesaistās darba tirgū, tiešā ietekme jau varētu būt nevis 0,4%, bet tuvāk 0,2% no IKP.

Jautājums, kas notiek ar peļņas daļu. ABLV finansēja daudzus nekustamā īpašuma projektus, ieguldīja bankas kapitālā. Šobrīd banku vēlme finansēt ir lielāka nekā tautsaimniecības spēja paņemt, tādējādi vienas bankas aizvēršana vai likvidēšana neradīs finanšu nepietiekamību. Ja šie projekti ir kvalitatīvi, ir paredzama pozitīva naudas plūsma, tad būs citi, kas vēlēsies to finansēt. Jāskatās, kā ritēs bankas likvidācijas process, vai šie aktīvi tiks pārdoti, vai daļa biznesa tiks atdalīta un turpinās darboties.

Pat ja nekustamo īpašumu attīstīšanas projekts apstāsies, tajā iesaistītie būvnieki nez vai paliks bez darba, jo projektu pašlaik ir vairāk, nekā fiziski iespējams uzbūvēt ar esošajiem būvniecības resursiem.

- Satraukumam nav pamata?

U.R.: - Negatīvs efekts būs, bet to nevajadzētu pārspīlēt.

Turklāt nerezidentu depozītu samazinājums nav nekas jauns, tā ir bijusi jau izteikta, spēcīga pēdējo pāris gadu tendence.

- Cik liels labums valstij ir no tā 150 000 finanšu eksporta, ko vidēji radīja viens ABLV bankas darbinieks?

V.D.: - Diezgan liels. Nodokļu ieņēmumi ir proporcionāli tam, kādu vērtību varat radīt. No 150 eiro eksporta pievienotā vērtība ir apmēram 100. Dažādās tautsaimniecības nozarēs cilvēks rada atšķirīgu pievienoto vērtību, un finanšu eksporta sektorā tā ir īpaši augsta, un esmu pārliecināts, ka paredzamā nākotnē viņi citur tādu neradīs. Viņi strādās citur, daļa varbūt emigrēs, daļa pāris mēnešus paliks uz sociālā budžeta rēķina. Jebkādu kompensējošu vērtību, ko viņi radīs citur, varam dalīt vismaz ar divi. 0,4% ietekme ir neatgriezeniska vidējā termiņā.

U.R.: - Efekts gan būs ar mīnusa zīmi, jautājums - cik.

Ilgtermiņā svarīgi ir vairāk raudzīties uz to, kādi ir valstī pieejamie ražošanas resursi un kā tie tiek nodarbināti. Jā, cilvēki, kas strādāja augstākas pievienotās vērtības nozarē, pāriet strādāt uz zemākas pievienotās vērtības nozari, tas rada permanentu samazinājumu. No otras puses, atbrīvojoties darbaspēka resursam, laika gaitā var būt arī pozitīvi efekti, augstu apmaksāti darbinieki, kas uzkrājuši zināmu kapitālu, var sākt kādu savu biznesu, kas var rezultēties ar plusa zīmi. Negribētu sēt tādu nolemtību, ka efekts ilgtermiņā var būt tikai negatīvs.

- Ja paraugāmies uz tādu mikrosistēmu kā Certus, kuru ABLV atbalstīja - kādi būs jūsu zaudējumi? Droši vien vairāk nekā 0,8%.

V.D.: - Daudz vairāk! Certus ir pirmā pilnīgi privāti finansēta domnīca, kam nav analoga Baltijas valstīs. ABLV bija mūsu lielais atbalstītājs, bet trīs gadu laikā mums ir izdevies diversificēt finansējuma avotus un piesaistīt arī citus 20% apmērā no kopējā pāris lielo sponsoru finansējuma.

Šogad plānojām, ka tā būs viena vai divas trešdaļas, pēc diviem gadiem - puse. Tagad viss būs būtiski jāpārskata.

- Rutkastes kungs minēja, ka varot būt pat pozitīvs efekts, bet investīciju baņķieris Ģirts Rungainis pat pārliecināts, ka ABLV pašlikvidācija būs ieguvums Latvijas ekonomikai, jo Latvija ir pārbankota pret ekonomikas izmēru, pret lokālā biznesa apjomu un pat pret legālo starptautisko biznesu, tās spiestas meklēt nerezidentus un apkalpot arī netīro naudu.

V.D.: - Cilvēks, kas saprot, ko dara, var izstāstīt dažādus stāstus ar vieniem un tiem pašiem skaitļiem. Piemēram, ja paņemam nerezidentu depozītus un dalām ar kopējiem depozītiem, Latvija starp Eiropas valstīm būs stipri virs vidējā līmeņa. Bet, ja nerezidentu depozītus dalīsim ar IKP, tad Latvija būs stipri zem vidējā, mazāk nekā Dānijā.

Ko nozīmē - pārbankota? Ja runājam par valstīm, kurās nav nekāda finanšu eksporta, Latvijai pietiks ar kādām trim bankām. Bet, ja valsts, kā, piemēram, Lielbritānija, nopietni nodarbojas ar finanšu pakalpojumu eksportu, runa ir par citiem skaitļiem. Jāizšķiras, kā skatāmies uz finanšu pakalpojumu eksportu.

- Ja bankām būtu pietiekamas iespējas gūt peļņu no tīrā biznesa, vai būtu tagad tādas problēmas gan ar ABLV, gan dažām citām bankām? Tagad daudzi gudri, saka, visiem bija skaidrs, ka šī banka mazgāja naudu!

U.R.: - Protams, kaut kas tur ir bijis, banka iepriekš sodīta par tamlīdzīgiem pārkāpumiem. Bet nav mana kompetence to vērtēt. Bet paraugāmies stratēģiskāk! Tas, ka eksportējam finanšu pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, ir pozitīvi. Bet tam nāk līdzi arī riski, pat ja nav mērķtiecīga darbība kaut ko mazgāt vai slēpt. Vienmēr var būt kāds klients, kas kaut ko noslēpj, bankai nezinot. Naudas plūsma ir milzīga, to izkontrolēt ir grūti. Civilizētā Rietumu pasaule ir daudz ieguldījusi kontroles mehānismos, pieņemu, ka mums šī kontrole nav bijusi tik augstā līmenī, kādai būtu jābūt, ņemot vērā lielo naudas plūsmu. Jau ieviešot eiro, nerezidentu jautājums bija viens no šķēršļiem, par ko bija garas diskusijas. Ja nerezidentu apkalpošanas risku dēļ Latvija netiktu uzņemta eirozonā, šie reputācijas riski, neziņa būtu izraisījuši daudz lielāku finanšu tirgus reakciju, mēs atkal runātu par lata kursu, būtiski pieaugtu procentu likmes. Tam noteikti būtu būtiski lielākas sekas uz tautsaimniecību. Tādēļ ilgtermiņā šie riski ir jāierēķina.

Ja mūsu nerezidentu bizness tiek samazināts un mēs būtiski izvairāmies no reputācijas riskiem, tas tomēr ir pozitīvi. Tāpēc nākotnē jādomā, kā varam šo biznesu apvienot ar riskiem, ko tas rada, lai tas nerada ļoti kritiskus riskus valstij un tās attīstībai.

- Ja nerezidentu sektorā darbojas 12 Latvijas bankas, apmēram puse, varam teikt, ka turpinājums sekos?

U.R.: - Šobrīd es atturētos to komentēt. Ļoti daudzas no šīm bankām ir ļoti mazas, iepriekšējās krīzēs to bilances ir samazinājušās divas, pat trīs reizes, bet tās spējušas šos šokus absorbēt. Protams, ir reputācijas riski. ABLV gadījums parādīja, ka pat tad, kad ir pietiekami daudz likvīdu aktīvu un kapitāls, lai šos riskus absorbētu, reputācijas krīze nozīmē, ka šie aktīvi var tikt iesaldēti un bankai de facto nav pieejami.

V.D.: - Ja Latvija būtu valsts ar labklājības līmeni, kā, piemēram, Dānija vai Zviedrija, tad lielā mērā varētu piekrist Uldim un noticētu tam, ka citi ekonomikas virzieni absorbēs banku resursu un būtisku efektu nebūs. Bet mēs runājam par sektoru, kurā pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto vairākas reizes pārsniedz tautsaimniecības vidējo.

Nerezidentu naudas biznesa pamatā ir kapitāla bēgšana no austrumvalstīm, un mēs pat neesam galapunkts šai naudai. Galapunkts ir tādas valstis kā Lielbritānija, Šveice, kuras nebūt nav pasludinājušas, ka tās vairs nepieņems bēgošo kapitālu no Austrumiem.

U.R.: - Nerezidentu naudas plūsma ir ļoti mainīga, kādu brīdi tā var aktīvi ieplūst, citu - vēl straujāk - aizplūst. Šis bizness ir saistīts ar reputācijas riskiem, un šobrīd kā uz delnas redzam, ka reputācijas riski var būt nozīmīgi valsts mērogā. Riski ir būtiski, un tie jāsabalansē ar ieguvumiem.

- Prasība samazināt nerezidentu biznesu attiecas arī uz tīro nerezidentu biznesu, vai ir vienkārši cerība, ka, samazinot kopējo nerezidentu naudas īpatsvaru, automātiski samazināsies arī riskantā daļa?

U.R.: - Tas drīzāk jājautā Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, bet saprotu, ka vēršanās ir tieši pret necaurspīdīgo biznesu, kur naudas plūsma nav īsti saprotama. Ja ir skaidri zināma kompānija, uzņēmums ir caurspīdīgs, tas publicē savus datus, ir skaidri sadarbības partneri, viss ir caurspīdīgs, pierādāms, tur nav nekas slikts.

V.D.: - Piekrītu, ka te ir gan būtiski riski, gan būtiski ieguvumi. Jautājums, kādi ir pieejamie resursi, lai izmeklētu šīs naudas ceļus. Finanšu pakalpojumu eksportā var veiksmīgi darboties tikai tad, ja šādas kļūdas tiek maksimāli minimizētas. Ne mazāk svarīgs nosacījums ir privātā sektora un valsts pārvaldes vienlīdz kompetenta mijiedarbība. Pieļauju, ka, ja šī mijiedarbība būtu konstruktīvāka, ļoti iespējams, ka mēs izvairītos no šādiem skandāliem. FinCEN ziņojumā starp rindām uzskatāmi salasāma neuzticība Latvijas valsts spējai pašai šo nozari pārvaldīt. Ja tāda pārliecība būtu, domāju, ka nekas tāds nenotiktu.

- Redzat arī LB atbildību?

U.R.: - Nedomāju, ka tur ir LB kādā veidā saistīta. Manuprāt, runa ir par kapacitāti sekot līdzi un nodrošināt, lai banka konkrētajos ikdienas darījumos ievēro visas normas. Tieši piemērošanas, uzraudzības joma ir ļoti svarīga, resursu un zināšanu ietilpīga.

Bet jāskatās, kādas konsekvences no šī būs valsts attīstībā. Ja 2007., 2008. gadā drīzāk uzskatīju, ka mums jāpalīdz konkrētām nozarēm, bet Dombrovska kungs iestājās par horizontālo pieeju un domāšanu par valsts ražošanas faktoriem, tagad, man šķiet, esam apmainījušies viedokļiem. Manuprāt, vairāk jāfokusējas uz horizontālu pieeju, piemēram, labas izglītības nodrošināšanu, nevis jāpabalsta konkrēti uzņēmumi. Nedomāju, ka tautsaimniecības, valsts nākotne atkarīga no tā, ka veiksies vienai vai otrai nozarei. Ja ir cilvēki un zināšanas, vienai nozarei pazūdot vai mazinoties, cilvēki atradīs citu jomu, kur realizēties.

V.D.: - Tiešām, esam apmainījušies viedokļiem! Bet vienā lietā mums ir fundamentālas domstarpības. Katra uzņēmuma konkurētspēja ir atkarīga no šīs nozares kritiskās masas. Mazās valstīs nebūs padsmit vai pat desmit konkurētspējīgas nozares, būs tikai dažas. Ja kaut kas sabrūk, cilvēki meklē citas lietas ko darīt, bet būs zaudēts laiks, sākot kaut ko no jauna, kamēr pārējā pasaulē viss attīstās.