Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens izdomājis, kā par 78,9 miljoniem eiro nopirkt sev palikšanu ekonomikas ministra amatā.
Pagājušās nedēļas beigās A. Ašeradens nāca klajā ar ierosinājumu izlietot 78,9 miljonus eiro no Latvenergo 2017. gada peļņas elektrības rēķinu samazināšanai tajā sadaļā, ko veido piemaksa tiem elektrības ražotājiem, kuri to dara valsts īpaši atbalstītos, bet toties sadārdzinātos veidos (OIK). Ideja tūlīt pat guva Ministru prezidenta Māra Kučinska un visu citu šo lietu kārtošanā iesaistīto pušu atbalstu un ļoti droši, ka tiks īstenota.
Tomēr aktuāla ir Latvijas Darba devēju konfederācijas paziņojumā par atbalstu šādam lēmumam pievienotā piebilde, ka jābūt uzmanīgiem ar īslaicīgiem un fragmentētiem risinājumiem, jo tie nerada pārliecību par valdības pieņemto lēmumu stabilitāti un paredzamību. Pavisam vienkārši sakot, kā mēs samaksāsim mākslīgi uzpūstos elektrības rēķinus nākamajā gadā, kad noteikti nenotiks Saeimas vēlēšanas un Latvenergo peļņa var nebūt tik liela kā tagad?
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera savā atbalstā OIK īslaicīgai samazināšanai šogad teica priekšā, ka Ekonomikas ministrijai (EM) vajagot kontrolēt OIK saņēmēju godprātību. Ja vienkāršo arī šo priekšlikumu, tad tas nozīmē pārbaudīt, vai OIK saņēmēju saražotā elektrība īstenībā netiek saražota tā, ka no Latvenergo par zemāku cenu nopirkta strāva griež ģeneratoru, kura saražotā strāva tiek pārdota par vairākas reizes augstāku cenu. Diemžēl īstenībā to nemaz nevar tik vienkārši izdarīt. Ar OIK atbalstā elektrības ražošana tieši tāpēc it tik dārga, ka tās ražošana notiek samudžinātā, grūti pārskatāmā veidā, iestrādājot pārdodamajā elektrībā enerģiju gan no fosiliem, gan atjaunojamiem energonesējiem iegūtu, gan patiešām jau iepriekš saražoto strāvu. Visiem šiem enerģijas pārveidojumiem ir pakārtoti Ministru kabineta noteikumi, kas patiešām tiek pildīti, jo noteikumi taču tika sacerēti tieši tādi, lai ļautu OIK saņēmējiem nopelnīt. Tagad valstij vai nu jāmaksā, vai jālauž savas saistības, ja izdotos pierādīt, ka tās radījusi krāpnieku grupa, uz vietu kurā līdz ar OIK saņēmējiem pretendē arī vairāki iepriekšējie ekonomikas ministri un laikam gan arī Ministru prezidenti. EM nav iestāde, kas spētu šādas mahinācijas izmeklēt, pat ja to gribētu.
Patiesās OIK saņēmēju dabūtās naudas summas jau pēdējos pāris gadus tiek maskētas vismaz elektrības rēķinos, kur daļu no OIK sedz valsts, t.i., tie paši elektrības lietotāji, bet tikai kā nodokļu maksātāji. Vēl precīzāk sakot, jāatgriežas tomēr pie elektrības lietotājiem, jo valsts novirza OIK segšanai apmēram tikpat naudas, cik saņem dividendēs no Latvenergo, kas, savukārt, ir liels OIK saņēmējs. Arī šāda virtuāla naudas aprite no vienas valsts kabatas uz citu valsts kabatu ir vajadzīga prātu un pēdu jaukšanai, lai būtu grūtāk atrast patiesos labuma guvējus no OIK.
A. Ašeradena piedāvātie 78,9 miljoni eiro neko daudz neatšķiras no valsts maksājumiem pagājušajā gadā, ja neņemtu vērā to, ka jau pirms 78,9 miljonu piedāvāšanas valdība bija šim pašam mērķim jau paņēmusi 72,7 miljonus no vēl vienas kabatas - no Latvenergo pamatkapitāla, bet tagad ņems arī no peļņas. Tas rāda, kādā tempā aug OIK saņēmēju prasības pret valsti, kas tagad cenšas ne jau samazināt, bet tikai nepalielināt OIK lielumu rēķinos par elektrību.
A. Ašeradenam nācās ķerties pie papildu naudas no Latvenergo tāpēc, ka viņam neizdevās apmānīt ar savu solījumu par OIK un kopējo elektrības rēķinu samazināšanu no 1. aprīļa. Ministrs centās to iestāstīt 23. februārī arī preses konferencē, kurai tika pieskaņota preses relīze zem virsraksta Rasti risinājumi OIK mazināšanai sezonāliem pieslēgumiem. Preses konferencē ministrs nespēja atbildēt uz jautājumu, kam tad OIK maksājumi tiks palielināti, ja vēl kādai lietotāju grupai tiks samazināti, bet OIK kopējais budžets turpinās pieaugt. Kā zināms, tagadējo skandālu ap OIK sacēla tieši EM veiktā OIK maksājumu pārdalīšana par labu dažiem lieluzņēmumiem un par sliktu lauksaimniekiem. 23. februāra plāns bija šo pārdali, pirmkārt, mīkstināt pa sliktu rūpniekiem, un, otrkārt, no lauksaimniekiem noņemto slogu uzkraut nezin kam. Pret OIK atpakaļpārdali tūlīt sāka protestēt būvmateriālu ražotāji (Cemex), un maksas atlaidei uz nezināma finansēšanas avota nenoticēja lauksaimnieki, kas atstāja spēkā prasību A. Ašeradenam demisionēt. Pāri Saeimas slieksnim šo prasību 1. martā pārvilka tur pārstāvētā Latvijas Reģionu apvienība, kas pēc tikšanās ar A. Ašeradenu atzina pašsaprotamo, ka viņš tiešām nepiedāvā neko citu kā maksājumu sloga pārnešanu no dažiem lielajiem enerģijas patērētājiem uz visiem pārējiem uzņēmumiem un iedzīvotājiem.
