Rietumeiropas tendences un iniciatīvas transporta jomā līdz Latvijai nonāk vidēji ar gadu desmit nobīdi. Tas nozīmē, ka dīzeļdzinējus norakstīt pāragri, taču nākotne neapšaubāmi pieder benzīna un elektrības hibrīdam. Vismaz tā prognozē vienīgais pašmāju autobūvētājs Andris Dambis.
Kampaņu pret vecajiem dīzeļiem Eiropā izvērš vides aizsardzības organizācijas un pašvaldības - izplūdes gāzes un kvēpi bojā vēsturisko mantojumu, kaitē tūrismam un citastarp arī iedzīvotāju veselībai. Nupat autoindustrija cietusi nozīmīgu sakāvi. Kā Neatkarīgā jau vēstīja - Leipcigas Augstākā administratīvā tiesa atzinusi, ka pašvaldības drīkst ierobežot dīzeļauto pārvietošanos, ja gaisa piesārņojums to teritorijā pārsniedz pieļaujamos normatīvus.
Tehnoloģijas noriets
Hamburga kartē jau iezīmējusi divus noslogotus ceļus, pa kuriem jau šovasar būs aizliegts pārvietoties dīzeļmašīnām, kas neatbilst EURO 6 izmešu standartam. Tiesas lēmums ir nozīmīgs divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tas ir precedents, kas atraisa rokas arī citām pašvaldībām un rāda piemēru citām valstīm. Par līdzīgiem ierobežojumiem domā arī Štutgarte un Diseldorfa. Tāpat - Parīze, Madride, Atēnas. Otrkārt, ar tiesas lēmumu faktiski tiek atzīts, ka dīzeļdegvielas dzinējs ir kaitīgāks apkārtējai videi nekā benzīna iekšdedzes dzinējs.
«Dīzelim - tas ir noriets,» atzīst autobūvētājs Andris Dambis. Pašlaik viņš sertificē paša pārbūvēto elektrisko midibusu. Ambīcija ir ražot tos ne tikai Latvijas, bet arī Vācijas tirgus vajadzībām. Tomēr A. Dambis nav to fanātiķu vidū, kas transporta nākotni saskata tikai elektrībā. «Pilnīga elektrība nebūs ne tuvākā, ne tālākā nākotnē. Turpmākajos desmit gados attīstīsies hibrīdi. Katrā mašīnā būs kaut kas no elektrības un paliks arī iekšdedzes motori, taču ar benzīnu, nevis dīzeli.» Savukārt brīdis, ka dīzeļi tiks aizliegti, - tāds diezin vai pienāks. Drīzāk ar aplinku mehānismiem tiks veicināta pāreja uz modernākiem automobiļiem, un tie no aprites izstāsies paši savā gaitā.
Motivē nelegālā degviela
Dīzeļauto smird, rūc, ziemā ir neuzticams, plus apkopes izdevumi ir lielāki nekā benzīna mašīnām. Tomēr Latvijas gadījumā jebkura pret dīzeļdzinējiem vērsta iniciatīva tiktu ļoti sāpīgi uztverta. Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) statistika liecina, ka komercsektorā pāri 95% izmantoto auto ir dīzeļi, bet privātajā virs 60%. Šīs popularitātes iemeslus Neatkarīgajai izskaidroja Transportlīdzekļu kontroles un sertifikācijas inspekcijas priekšnieks Jānis Liepiņš un viņa vietnieks Aldis Adiņš. Pat mazi dīzeļdzinēji ir ekonomiskāki nekā benzīna analogi. Trūcīgai sabiedrībai tas ir būtiski. Un dīzeli Latvijā joprojām ir iespējams iegādāties nelegāli - to lej nost no vilcieniem, no kravas mašīnām. Pierobežas iedzīvotājiem ir izdevīgi pārbraukt tam pakaļ uz Krieviju, Baltkrieviju. Lūk, arī iemesls, kādēļ, izvēloties lietotu auto, priekšroka tiek dota dīzelim. Zīmīgi, ka arī jauno dīzeļa automašīnu cenas pēc Volkswagen skandāla ir nokritušās. Jāatgādina, aizpērn atklājās, ka autoindustrija, nespējot izpildīt arvien augošās vides normatīvu prasības, krāpjas. Iebūvē mašīnās tehnoloģijas, kas ļauj viltot izmešu testu rezultātus, jo pretējā gadījumā dažādu filtru piebāztie auto vairs nekust uz priekšu. Pēc Eiropas Komisijas brāziena un ASV draudiem izmest no tirgus ar visām samaksātajām soda naudām, ražotāji apsolījušies nekad vairs nekrāpties un tāpēc attīsta benzīna un elektrības hibrīdus.
Izrāviens uz papīra
Eiropas Komisija turpina sludināt jauno transporta politikas revolūciju. Elektrības atnākšanu. Piemēram, sapni, ka no 2030. gada visām tirdzniecības piegādēm savienības valstīs jānotiek ar elektriskajiem auto.
Liepiņš uz šīm idejām raugās ar zināmu piesardzību, jo arī iepriekš Eiropas politiķi uz papīra izlolojuši idejas, kam dzīvē nav bijis lemts piepildīties. Kā piemēru var minēt no rapša iegūto biodegvielu, kam bija jākļūst par alternatīvās degvielas pamatu. Sekojot subsīdijām, zemnieki visās Eiropas malās sasēja rapsi, un tikai tad politikas veidotāji pamanīja, ka neviens vairs nestāda gurķus, tomātus un labībai arī vietas trūkst. Līdzīgi ir ar elektromobiļiem. Ja tie, pateicoties subsīdijām vai kādiem citiem stimuliem, sabiedrībai kļūtu interesanti, nozīmīgi pieaugtu elektrības patēriņš. Taču Vācijā, piemēram, tas būtu pilnīgā pretrunā valdības iecerēm slēgt atomelektrostacijas. Respektīvi, politiķu ieceres apsteidz industrijas tehnoloģiskās iespējas. Gadu no gada tiek solīts tehnoloģisks izrāviens, taču pagaidām vienīgais izrāviens ir vairāk bateriju salādēšana vienā mašīnā. Un arī dīzeļdzinēju uzlabošana no EURO 0 līdz EURO 6 tā arī nav atrisinājusi kvēpu problēmu. Drīzāk transformējusi izmešus. Veciem dīzeļiem kvēpi ir melni, biezi un kaitē ēku fasādēm. Moderno dīzeļu izmestās cietās daļiņas ir tik sīkas, ka nav redzamas. Mājas saglabā krāsojumu. Toties ar tām netiek galā cilvēku plaušas.
Vienīgā pilsēta Latvijā, kurai transporta piesārņojuma dēļ kādreiz varētu kļūt aktuāls jautājums par dīzeļdzinēju ierobežošanu, ir Rīga. Pagaidām putekļu daudzuma mazināšanai nesekmīgi tiek pielietotas citas metodes. Piemēram, pārrunas ar Eiropas Komisiju.
