Publiciste, žurnāliste un sava laika stila ikona Astra Mille ir aizgājusi aizsaulē. Viena. Daudzus gadus viņa dzīvoja savā pasaulē, nepierunājama padarīt vieglāku savu ikdienu. Bija brīži, kad viņa joprojām sajutās kā dāma. Bija mirkļi, kad viņā atmodās žurnālistes krampis.
Daudz biežāk viņa gribēja dzīvot tāpat kā kādreiz, kad pati bija noteicēja pār savu dzīvi, diemžēl tas vairs nebija iespējams. Pēc slimībām Astrai Millei sadzīve sagādāja grūtības, palīdzību viņa lūdza, taču - pēc saviem ieskatiem. Aprūpējama un apgādājama negribēja būt, bet saviem spēkiem ļoti bieži vairs netika galā. Un raksturs viņai nebija nekāda pīles dūna. Bija jāpierod pie Astras Milles rakstura asumiņiem un jāsamierinās ar tiem. Visbeidzot Astra Mille pieņēma Rīgas domes Sociālā dienesta palīdzību un pārcēlās uz dzīvi tik ļoti negribētajā sociālajā mājā.
Pagājušā gadsimta 90. gados Astra Mille bija pat populārāka par Raimondu Paulu. Viņa to panāca ne tikai ar erotisku tēmu apspriešanu televīzijā, bet ar publicistiku. Rakstīja par laiku, kad sabruka Padomju Savienība un Baltijas valstis atguva neatkarību. Kaut ko pateica starp rindiņām, kaut ko - ļoti tieši un atklāti, šo un to - arī plašākai sabiedrībai nezināmu. Pati atzina, ka publicistika, dzīvā vēsture ir viņai tuva, ka nepatīk lasīt vēstures grāmatas, bet labprāt viņa piedalās dzīvās vēstures tapšanā. Un raksta mūsdienu vēstures hroniku. Te un citadelē divās daļās, Labvakar, Edvīn Inkēn: varas fizioloģija. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze ir teicis, ka Astras Milles uzrakstītās grāmatas ir sava laika hronika, turklāt ietekmīga hronika. Viņas publicistika ir augstu vērtējama.
Kopš mammas nāves Astra Mille dzīvoja viena. Dzejnieks Rainis zināja, ka «dzimst cilvēks viens, un mirst viņš atkal viens». Astra Mille šo pasauli atstāja, klāt neesot nevienam tuvam cilvēkam. Viņai tādu vairs nebija.
