Andris Gross facebook dalās pārdomās par šobrīd valstī notiekošo. Vairums ieraksta komentētāju piekrīt paustajam viedoklim.
"Manuprāt, ir pienācis laiks pieaugt un paskatīties patiesībai acīs. Valsts, kuru esam uzbūvējuši ar savām rokām un domām, ir slima. Zāles būs rūgtas, jo slimība ir stipri ielaista. Ja mēs paši nespējam mosties un rīkoties, tad to mums piespiedīs darīt apstākļi. Ukraina ir jātur prātā kā trauksmes zvans. Ja pazaudēsim valsti, pazaudēsim visu. Ukraiņi to saprata un tagad cīnās uz dzīvību un nāvi. Īpaši skaidri to vajadzētu apzināties tiem, kas šajā zemē ir nolēmuši dzīvot, audzināt bērnus un mazbērnus, veidot saimniecības un uzņēmumus, kopt kultūras tradīcijas, novecot un nodot nākamajai paaudzei savu gudrību un darba augļus, ikvienam kura sirds pieder Latvijai un kuram šai zemē pieder kaut kvadrātmetrs vai malkas šķūnītis.
Ja, tu un es nedomāsim, neuzvedīsimies un nerīkosimies kā šīs zemes sargi un saimnieki, tev un man to atņems, un es to domāju fiziski. Krima un Donbasa reģions maniem vārdiem ir kliedzošs pierādījums. Es pat izteikt nespēju, cik ļoti man negribas, lai zāles, kuras mums jādzer, ir tādas kā šobrīd Ukraiņiem. Tie kuri uzskata, ka ar šodienas Latviju tas nav iespējams, palasiet vēsturi.
Pietiek par valsti domāt un pret to izturēties kā pret kaut ko, kas atrodas tur, kaut kur un man dod vai nedod dažādus labumus. Valsts esmu es, te šajā vietā, šajā zemē. Valsts ir manas domas un mana rīcība, konkrētajā Dieva atvēlētajā zemes pleķītī.
Ja gribam dzīvot kā attīstītajās pasaules valstīs, būtu laiks sākt tā domāt un galvenais rīkoties.
Korupcija ir milzīgs augonis, kas uzmeties mums uz skausta. Ja kāds nedraudzīgs spēks gribēs mūs ievainot, viņš sitīs tieši mūsu vājajā vietā. Ticiet man, viņš to jau dara un darīs vēl stiprāk! Patiesībā korupcijas augonis ir viņa lolojums. Šis nedraudzīgais spēks augoni baro, tā ka tas nejūt badu ne mirkli. Augonis mūs kalpina, kā tik tam ienāk prātā. Turklāt tas izsūc mūsu tautas spēku. Mēs kļūstam dusmīgi, neiecietīgi un agresīvi, jo sāp. Par spēju būt brīvi savā garā, domās, lēmumos un rīcībā nemaz nerunājot. Atliek tikai uzsist augonim un strutas lidos uz visām pusēm, un sāpēs, un būs kauns, liels kauns.
Viss notiek manā un tavā acu priekšā, jau vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta, lielāko daļu mana apzinīgā mūža. Pie varas esoši cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, visādi, gan pērkami, gan mazliet pērkami. Ja mēs domājam, ka viņi mainīsies, tad esam vai nu naivi, vai dumji. Protams, ir arī godīgi un cienījami cilvēki, kuri dara labāko, ko spēj. Pie varas viņi nokļūst ar manu un tavu balsi. Mana un tava balss ir atslēga, ar kuru slēdz Latvijas zemes durvis. Mēs varētu būt daudz, daudz, daudz, daudz izvēlīgāki tajā, kam uzticam mūsu Dieva zemes atslēgas. Atsijāt graudus no pelavām. Skatīties un vērtēt darbus, ne vārdus vai spožas reklāmas. Veltīt savai valstij laiku! Tas, cik daudz laika veltīsim Latvijai, izšķirs mūsu tautas likteni.
Šobrīd Latvijā notiekošais ir loģiskas mūsu bezdarbības sekas. Mūs var manipulēt, mūs var raustīt, mūsu finanses var saplosīt lupatu lēveros, mēs neticam nevienam un vismazāk tiem kuriem esam atdevuši savu balsi. Viņi runā ar mūsu doto balsi, mūsu vārdā, bet mēs neticam. Mēs neticam paši savai balsij. Mēs neticam sev. Pirms atrisināt finanšu krīzi, ir jāatrisina ticības krīze. Vai es ticu Latvijai, tās nākotnei, iespējām, mērķiem, cilvēkiem, pastāvēšanai? Kāda ir Latvija, kurai es ticu un atdodu savu balsi?
Mēs bieži sakām, ka mīlam Latviju. Tad kāpēc mēs ļaujam Latviju pazemot? Kāpēc mēs ļaujam pazemot sevi, jo Latvija ir katrs viens no mums. Mīlēt Latviju nozīmē Latvijai ticēt! Ticēt nozīmē rīkoties."
