Latvijā: Diplomāts Andris Vilcāns: Jābrīnās, kāpēc Latvijā nav Krievijas pētniecības centra 11 komentāri
 
Latvijā

Diplomāts Andris Vilcāns: Jābrīnās, kāpēc Latvijā nav Krievijas pētniecības centra

 
Ilze Zvēra/F64

Diplomāts, Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā vadītāja vietnieks ekonomiskajos jautājumos, vēstnieks Andris Vilcāns intervijā Neatkarīgajai dalās pārdomās par cilvēka, politikas, starptautisko attiecību nākotni.

- Līdztekus vairākiem vietējo gudrinieku fatāliem nākotnes redzējumiem jūs man atsūtījāt vēl vienu - nākotnes pētnieka Tristana Herisa teikto, ka tehnoloģijas valda pār to, ko ik dienas domā un kam tic divi miljardi cilvēku. «Tas, šķiet, ir pats lielākais divu miljardu cilvēku domu iespaidošanas avots, kāds vien jelkad ticis izdomāts.» Tātad - esam jau feiku varā? Ko jūs pats domājat par mūsu nākotnes ainu? Cik nopietni laikmeta grieži gaidāmi?

- Prognozēšana ir viena no visnepateicīgākajām nodarbēm. Ne velti Dante ievietoja pareģus (mūsdienās sauktus par futurologiem) elles astotajā lokā un aprakstīja šādi: «Tad redzēju, ko šķitīs neticamu - Tiem galvas apgrieztas bij otrādi, It visiem bija vaigi mugur’s pusē; Tiem tādēļ bija jāiet otrādi, Tie nevarēja vairs uz priekšu redzēt (..) Lūk, kā tam mugura nu ir par krūtīm, Kā otrādi viņš iet un skatās nu: Bij gribējis par daudz uz priekšu redzēt.» (J. Māsēna tulkojums.)

Zinātnes un tehnoloģiju attīstību prognozēt ir samērā viegli. Piemēram, 1999. gadā Bils Geitss publicēja grāmatu Business @ the Speed of Thought, kur izteica prognozi par 15 tehnoloģiskā progresa produktiem, kuri tad likās fantastika, taču ko mūsdienās pārsteigsi ar smartfonu, online bankas maksājumiem, sociālajiem medijiem, tādiem kā Facebook, Instagram, Whatsapp u.c., mājas online videomonitoringu, kontekstuālo reklāmu vai online rekrutingu? Pat Nikolaja Nosova grāmatā bērniem Nezinītis Saules pilsētā aprakstītais bezpilota traktors jau ir izgudrots Jekaterinburgas Lauksaimniecības institūtā.

Problemātiskāk ir ar pārmaiņu sabiedrībā, ieskaitot politiku un ekonomiku prognozēšanu. Vai daudzi eksperti pareizi paredzēja Brexit referenduma rezultātu vai, jo vairāk, to, ka Krievija anektēs Krimu? Ekonomisti uzskata, ka Rietumu pasaulē 2008. gadā sākās Kondratjeva piektā cikla pēdējā, depresīvā fāze un tuvāko gadu laikā sāksies 6. cikla pirmā, augšanas fāze. Sestais cikls, kura laikā varētu notikt nano, bio, informācijas un kognitīvo tehnoloģiju konverģence, varētu ilgt līdz 2060. gadam. Tāpat skaidrs, ka pasaule ir uz ceturtās industriālās revolūcijas sliekšņa (tās koncepciju Davosas forumā prezentēja šveiciešu ekonomists, Davosas foruma dibinātājs un prezidents Klauss Švābs, faktiski tā jau ir sākusies), respektīvi, mēs atrodamies lielu pārmaiņu priekšā, un viens Dievs tikai zina, ar ko tas beigsies. Biedē Konfūcija novēlējums ienaidniekiem «Kaut tu dzīvotu pārmaiņu periodā!». Vēl jo vairāk, ja pats K. Švābs uzskata: pārmaiņas būs tik fundamentālas, ka 4. revolūciju nevar uzskatīt par vienkāršu 3. revolūcijas turpinājumu, un nav izslēgts, pat ticami, ka pats jēdziens «cilvēks» transformēsies un nāksies pārskatīt tradicionālās morāli ētiskās normas. Nopietnas transformācijas nepieciešamība un neizbēgamība ir arī Romas kluba pēdējā ziņojuma «Come On! Kapitālisms, tuvredzība, iedzīvotāji un sabrukums» vadlīnija.

- Kādi šodien ir galvenie riski? Vai pret tiem ir adekvāta starpvalstu, starptautisko institūtu politika?

- Sāksim ar triviālāko. Kodolieroču kontroles sistēma ir dziļā krīzē, praktiski uz sabrukšanas robežas. Uzmanīgu dara tas, ka Donalds Tramps un Vladimirs Putins pat nav uzsākuši dialogu par šo tēmu, lai gan attiecīgo līgumu darbības laiks tuvojas beigām un paliek tikai 1990. gada Stratēģiskās stabilitātes deklarācija. Nav pietiekami ticamas informācijas par Ķīnas kodolpotenciālu. Ja 1998. gada līgums netiks prolongēts, visai ticami, ka Indija un Pakistāna atsāks kodolizmēģinājumus, jo to kodolieroči ir tālu no pilnības. Kā liecina kaut vai incidents Beļģijas metro, kodolterorisma varbūtību nevajadzētu nenovērtēt. Bīstami, ka bailes no kodolieroču izmantošanas iespējamajām sekām pamazām zūd un aug Mao Czeduna, kurš teica: «Atombumba - tas ir papīra tīģeris, ar kuru .. iebiedē cilvēkus. Pēc izskata tas liekas briesmīgs, bet īstenībā galīgi (pavisam) nav briesmīgs», piekritēju skaits.

Citi, nopietnāki riski, manuprāt, saistīti ar zinātnes, tehnikas un tehnoloģiju attīstību, to produktu izmantošanas varbūtējām sekām. Lūdzu saprast mani pareizi - es kā izbijis zinātnieks esmu ar abām rokām par to, ko padomju laikos sauca par «zinātniski tehnisko progresu», taču, kas un kā izmantos šī «progresa» augļus, rada nopietnas bažas. Piemēram, kāda nihilistiska valdība vai nevalstisks aģents var likt lietā militārās nanotehnoloģijas - «pelēkos putekļus», kas aizsegs sauli, «pelēko planktonu», kurš iznīcinās visu, kas satur oglekli, vai «pelēkos ķērpjus», kuri «apēdīs» pat ģeoloģiskos objektus (nanotehnoloģijas teorētiķa Roberta Freitasa terminoloģija un varbūtējais scenārijs). Vēl 2005. gadā Rejs Kurcveils un Bils Džojs brīdināja: ja tiks publiskoti patogēno vīrusu un mikroorganismu genomi, bioteroristi varēs izmantot šo informāciju nāvējošu infekciju producēšanai.

Ne mazāk bīstama, bet varbūt pat bīstamāka, jo vieglāk realizējama, perspektīva saistīta ar informācijas tehnoloģiju, īpaši mākslīgā intelekta attīstību. Saskaņā ar Google tehniskā direktora Reja Kurcveila prognozēm tuvākajiem 30 gadiem, gaidāms, ka jau 2020. gadā personālo datoru skaitļošanas jauda sasniegs cilvēka smadzeņu iespējas, kas novedīs pie darbinieku atlaišanas, jo kurš uzņēmējs palaidīs garām iespēju nopirkt darbinieka aizstājēju par vienu atlaistā mēnešalgu? 2022. gadā ASV un Eiropā pieņems likumus, kuri regulēs robotu un cilvēku savstarpējās attiecības (acīmredzot ar Aizeka Azimova trīs robottehnikas likumiem neiztikt). 2024. gadā aizliegs vadīt automašīnas, kuras nav aprīkotas ar datoru - asistentu, respektīvi, autovadītājs faktiski jau kļūs par pasažieri. Tas nebūt nav pilns gaidāmo «jaukumu» uzskaitījums, taču ieskatam pietiks.

Domāju, ka starptautiskās institūcijas, tādas kā ANO un EDSO, nav gatavas ar tehnoloģisko progresu saistīto problēmu risināšanai, jo tās tika radītas citā vēsturiskajā situācijā, Aukstā kara apstākļos, citiem mērķiem un arī centieni tās reformēt diemžēl nav vainagojušies ar panākumiem

- Kā šo perspektīvu, neraugoties uz visām tehnoloģiskajām izmaiņām, rēķinoties ar tām, vērst par labu cilvēka (cilvēces) nākotnei, lai - «būt cilvēkam» nezustu jēga? Vai mums ir šādai nākotnei adekvāta izglītība?

- Man uz šo jautājumu pagaidām nav atbildes. Atļaujiet mazliet paturpināt par «Brīnišķīgo jauno pasauli», kas mūs, iespējams, gaida jau tuvā nākotnē. Hanoveras Leibnica universitātes zinātnieki cenšas panākt to, lai dators ne tikai justu cilvēka sāpes, bet arī savas «sāpes», respektīvi, pietuvinātos cilvēkam ar viņa izjūtām un emocijām (nav izslēgts, ka bez emocijām cilvēka tipa domāšanas process nav iespējams un bez tām mākslīgo intelektu neizveidot). 2003. gadā filozofs Tomass Metcingers aizrādīja, ka būtu šausmīgi radīt programmas, kuras var sajust ciešanas. Viņam piebalsoja futurologs Lui Helms, uzsverot, ka radīt domājošu būtni un ieslēgt to dzelzs kastē, lai piespiestu strādāt savā labā, ir pilnīgi amorāli. Taču atliksim malā morāli un pamēģināsim atbildēt uz jautājumu: kāpēc mākslīgais intelekts, kurš, kā iecerēts, būs daudz ātrāks un jaudīgāks par cilvēka smadzenēm, kuram ir emocijas un kurš jūt ciešanas, kādā mirklī nevarētu uzdot sev jautājumu: «Kāpēc man jāklausa kaut kāds olbaltumu klucis, kurš turklāt nav mūžīgs un kura intelekts ir vājāks par manu?!» Pat ja no tāda robotu dumpja pasargās robottehnikas likumi, ir vēl citi aspekti. Izskatās, ka, attīstoties mākslīgā intelekta tehnoloģijām, no privātās dzīves būs pilnībā jāatsakās, jo jau tagad Vašingtonas universitātes Sietlā izstrādātais algoritms atpazīst cilvēku no pirmā «acu uzmetiena» 75% gadījumu (testēšanai tika izmantoti 672 000 cilvēku 5 milj. attēlu), respektīvi, «Lielais brālis» sekos jums vienmēr un visur. Savu ieguldījumu dod arī bioloģija - ar t.s. DNS fenotipēšanas metodi ir iespējams rekonstruēt jūsu portretu pēc biomateriāla. Pats šausmīgākais ir tas, ka drīzumā kļūs iespējams «uzlauzt» jūsu smadzenes un nolasīt jūsu domas, respektīvi, pat domās jūs nevarēsiet palikt vienatnē ar sevi, lai gan mentālā privacy vienmēr ir bijusi neatņemas cilvēka tiesības (juristi jau sāk apspriest «kognitīvās brīvības» jēdzienu). Un pēdējais - gaidāms, ka 2025. gadā sāksies gadžetu masveida implantācija, kas, protams, palielinās dzīves ilgumu un paaugstinās dzīves kvalitāti invalīdiem. Jautājums vienīgi - vai šādi no detaļām savākti «kiborgi» būs cilvēki parastajā izpratnē?

Tomēr mākslīgā intelekta un big data tehnoloģiju attīstībai ir vismaz viena nenoliedzama priekšrocība - tās ļaus atgriezties pie tiešās demokrātijas valsts pārvaldē. Ja antīkajiem grieķiem pateiktu, ka demokrātija - tās ir tiesības reizi četros piecos gados vēlēt un tikt ievēlētam, viņi, visticamāk, nenoticētu. Tehnoloģiju attīstība padarīs iespējamu uzzināt visu pilsoņu viedokli par jebkuru jautājumu praktiski online režīmā, un politiķu, arī ierēdņu funkcijas kļūs vairāk simboliskas nekā praktiski nozīmīgas.

Jautājums par izglītību ir svarīgs, taču - ko jaunajos apstākļos nozīmēs «adekvāta» izglītība? Masveida izglītība bija nepieciešama, sākot no XIX gadsimta beigu industriālās revolūcijas, kad radās masivēts pieprasījums pēc fabriku strādniekiem un inženiertehniskajiem kadriem. Bet situācijā, kad liela, ja ne lielākā daļa darbspējīgo, pateicoties kompjuterizācijai un robotizācijai, būs lieki darba tirgū un varēs augu dienu spēlēt datorspēles vai makšķerēt, pārtiekot no sociālajiem pabalstiem? Protams - kaut kāds daudzums augsti kvalificētu speciālistu būs nepieciešams, taču šo «nišu» aizpildīs īpaši apdāvinātie vai bērni, kuru vecākiem būs pa kabatai apmaksāt studijas. Baidos, ka pārējiem būs jāapmierinās ar pamatskolu, jo kāda vajadzība tērēt naudu cilvēku izglītošanai, kuri nekad nestrādās un nenesīs peļņu? Ceru, ka es ļoti kļūdos, taču šis scenārijs diemžēl izskatās samērā ticams.

- Vai paredzama ASV un ES «šķiršanās»? Redz, Jānis Jurkāns uzskata, ka ASV pārvietos savas uzmanības epicentru uz Klusā okeāna reģionu.

- Tas, ka ASV vairāk uzmanības pievērš Āzijas - Klusā okeāna reģionam, ir loģiski, jo šajā virzienā dreifē pasaules ekonomika, bet tas tomēr nenozīmē, ka ASV un ES «šķiras».

Protams, sākotnēji eiropiešus nošokēja D. Trampa «Amerika pāri visam (pirmajā vietā)!», taču Davosā prezidents mīkstināja šo saukli - «Amerika pirmajā vietā, taču tas nenozīmē, ka tikai viena pati Amerika!», ko klātesošie ES politiķi un biznesa «kapteiņi» uztvēra ļoti atzinīgi. Manuprāt, būtu tikai loģiski, ja visas ES valstis, kuras ir arī NATO dalībvalstis, izpildītu prasību par militārā budžeta palielināšanu līdz 2% no IKP, jo nevar taču prasīt, lai par tavu drošību maksā praktiski tikai tavs sabiedrotais.

- Man šķiet, ka Latvija, Baltijas valstis uzskata savu ģeogrāfisko atrašanās vietu par mazsvarīgu ārpolitikas faktoru.

- Mūsu ģeogrāfiskajam stāvoklim ir ļoti svarīga, diemžēl pat pārāk svarīga loma, taču mēs nevaram visu laiku skaitīt «mantru», ka esam «tilts starp Austrumiem un Rietumiem», un rīkoties pretēji. Vēl jo vairāk, ja mums tiešām ir ļoti sarežģīts un grūti prognozējams kaimiņš. 1920. gada 11. augusta miera līguma II pantā teikts: «Ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts - tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.» Šķiet lieki atgādināt, ka «mūžīgie laiki» turpinājās līdz 1940. gada 17. jūnijam. Secinājums: seno romiešu Si vis pacem para bellum («Gribi mieru - gatavojies karam») nav gluži zaudējis savu aktualitāti.

- Tostarp ekonomists Igors Zlotņikovs uzskata, ka nacionālo valstu laiks ir pagājis. Kā domājat jūs?

- Domāju - kaut vai Brexit un Katalonijas referendumu rezultāti liecina par to, ka nacionālās valstis ir priekšlaicīgi norakstīt. Nesen piedalījos Gaidara forumā, kur viens panelis bija veltīts ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktiem, kas faktiski noteica pasaules kārtību no 1. pasaules kara beigām līdz pat šim laikam, simtgadei. Ekspertu viedoklis par starptautiskās kārtības evolūciju - iespējami trīs scenāriji: 1) spēku balanss; 2) jauns ideoloģiskais universālisms, uz kuru šobrīd var pretendēt tikai islāms; 3) renacionalizācija jeb nacionālo valstu renesanse, kas, iespējams, novedīs pie starptautisko attiecību pašreizējās sistēmas sabrukuma. Trešais scenārijs ir varbūtīgākais. Nacionālās suverenitātes princips saglabāsies, taču tas jāpapildina ar atbildības principu - ievērojot jaunos pārrobežu apdraudējumus, pirmām kārtām kiberuzbrukumus. Ja valsts nevar novērst no savas teritorijas nākošu apdraudējumu citām valstīm (kiberuzbrukums, infekcijas, vides piesārņojums), tad apdraudētajām valstīm ir jābūt tiesībām iejaukties, pat ja tas ir pretrunā ar suverenitātes principu.

- Un kā ar pašu ES? Divi ātrumi? Reģionalizācija…

- Negribu spekulēt par šo tēmu. Vēsture liecina, ka iespējams ir viss kas, arī šķietami, neiespējamais. Apvienotās Eiropas «garīgais tēvs» R. N. KudenhoveKalergi savā grāmatā Vienotā Eiropa min vairākus argumentus, kāpēc ļoti maz ticams, ka Lielbritānija pievienosies Apvienotajai Eiropai (ES). Savukārt premjers Kamerons ne mirkli nešaubījās par to, ka tā nepametīs ES. Taču notika gan viens, gan otrs mazticamais notikums.

- Ko šo ES kustību kontekstā saņems Latvija?

- Tas būs atkarīgs no tā, cik labi un ātri mēs spēsim noorientēties situācijā un saprast, kur un ko varam iegūt un kur zaudēt. Diemžēl mums nav nepieciešamās analītiskās kapacitātes gan Rietumu, gan Austrumu virzienā. Nesaprotu, kā Latvijā var nebūt Krievijas pētniecības institūta/centra? Tāpat varētu būt labāka sadarbība starp ārlietu dienestu un mūsu žurnālistiem ārzemēs. Ja palasa Ernesta TreigutaTāles Latvieši, karš ir sācies!, skaudība pārņem par lielisko diplomātu un korespondenta Berlīnē sadarbību 30. gadu beigās.

- Kisindžers apgalvoja, ka Krievijas un Putina demonizācija nav politika, bet politikas trūkums. Kā jums šķiet?

- Esmu lasījis šo Kisindžera rakstu Washington Post. Piekrītu, ka Rietumos slikti zina un saprot Krievijas vēsturi un krievu mentalitāti, piemēram, pašu elementārāko patiesību, ka Maskava jebkuru piekāpšanos, kompromisu uzskata par vājuma pazīmi un atzīst vienīgi spēku (tas, protams, nenozīmē, ka būtu jākonfrontē). Kas attiecas uz Ukrainu, tad bijušais Krievijas iekšlietu ministrs N. Durnovo savā 1914. gada februāra memorandā brīdināja Nikolaju II: «Tikai vājprātis var pievienot Galīciju. Kas pievienos Galīciju, tas pazaudēs impēriju.» Rezultātu mēs zinām. V. Putina demonizēšana nav produktīva, drīzāk būtu jācenšas saprast viņa patiesos nolūkus, jo izskatās, ka atbilde uz žurnālistes Trudi Rubinas 2000. gada janvārī Davosā uzdoto jautājumu «Who is Mr. Putin?» joprojām nav īsti skaidra.

- Var teikt, ka 26. janvārī atzīmējām Latvijas Diplomātijas dienu - valsts starptautiskas atzīšanas gadadienu. Vai šodienas sarežģītajā starptautisko attiecību kontekstā Latvijas diplomātija ir pietiekami efektīva?

- Kas sunim asti cels, ja ne pats? Uzskatu, ka Latvijas diplomāti savā vairākumā ir pietiekami profesionāli un dara visu no tiem atkarīgo, neskatoties uz visai pieticīgajiem ārlietu dienestam atvēlētajiem resursiem.

- Ko novēlat Latvijai tās simtgadē?

- Godam sagaidīt 200 gadu jubileju!





Komentāri [11]
#
Vilcāns — plātīgs āksts ! 14.februāris 2018 19:05 atbildēt
Pats apreibis no savas gudribas.
 
#
kādi 100 gadi Latvijai ? 14.februāris 2018 16:16 atbildēt
Vai tad LPSR skaitās stāžā iekšā ?
Vai tagadējo, EurPSR sastāvā ietilpstošo, pēc svešām komandām dancojošo, arī var skaitīt stāžā ?
 
#
ērce » kādi 100 gadi Latvijai ? 14.februāris 2018 19:07 atbildēt
Galvenās rietumvalstis neatzina Latvijas nelikumīgo okupāciju (un to neatzina latvieši paši). Latvija turpināja pastāvēt "de jure".
 
#
trollim » ērce 14.februāris 2018 22:31 atbildēt
Rietumvalstu līderi, sadalot pasauli, iedalīja Latviju PSRS zonā. "de jure" vai nē, bet tad mēs nebijām vajadzīgi kā konkurenti, tagad arī nē. Viss, ko ražojām, tika atņemts, lauksaimniekiem atmet grašus par "nopļautu zāli", lai tik neaudzē. Toties mums iedalīta zolīdā lielgabaļgaļas loma un mēs esam tie, uz kuriem eksperimentēt cik tālu var iet Rietumvalstis "veksmes stāstā". Re, autoriņš jau uzkalpojās.
 
#
Valdis Freimantāls 14.februāris 2018 11:42 atbildēt
Kāds gudrs cilvēks, kam ir daudz ko teikt sabiedrībai un latviešiem - brīnos, ka par Rīgas Latviešu Biedrības iznīcināšanu 1993. gada 18. februāra naktī šis "erudīts" neko nezin!

Izlasiet www "Mosties, celies, strādā", un daudz kas par notiekošo komunistu un KGBistu paradīzē kļūs skaidrāks!

Kādēļ aizliedza likumīgos RLB 1938. gada statūtus MĀMUĻĀ?

Tikai, lai nomušītu likumīgāš latviešu tradīcijas - brīvi analizēt un apspriest notiekošo Latvijā!
 
#
Ūpis 14.februāris 2018 9:48 atbildēt
Kā tad nav. NATO izcilības centrs utt.
 
#
Kvadrāts 14.februāris 2018 1:48 atbildēt
The best way to predict the future is to create it. Peter Drucker
Vislabākais veids nākotnes prognozēšanā ir tās izveidošana.
Tava laime, tavās rokās!
 
Skatīt visus 11 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers