Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleju (turpmāk – Kanceleja) gadu vada bijušais Latvijas pasta valdes priekšsēdētājs Arnis Salnājs. Neatkarīgā viņu iztaujāja par vēlmi nepubliskot Kancelejas darbinieku algas, par atbalstu prezidenta tēla spodrināšanā un valsts problēmu risināšanā, darbinieku mainību un veiksmīgi un neveiksmīgi virzītām iniciatīvām.
Neatkarīgā: - Apmēram gadu vadāt Kanceleju. Tajā ir laba aura?
Arnis Salnājs: - Domāju, ka ļoti laba aura. Varbūt to neredz ārpusē, bet iekšpusē, es teiktu, ir ļoti laba komanda.
- Jautāju tāpēc, ka redzama diezgan liela darbinieku mainība. Jūs esat jau trešais Vējoņa kunga Kancelejas vadītājs pēc Aleksandra Bimbiruļa un Gunta Puķīša, nupat amatu atstājis preses padomnieks Jānis Siksnis, iepriekš darba attiecības tikai izbeigtas ar Gustu Kikustu. Algas un piemaksas, kā beidzot uzzinājām, taču labas (Siksnim - vairāk par 3000 eiro, Salnājam teju 4000), un, manuprāt, strādāt pie Valsts prezidenta ir pagodinoši.
- Jā, tas ir pagodinoši. Prezidenta kanceleja atšķiras no parastas iestādes ar to, ka tā pilda prezidenta uzdevums, palīdz viņam strādāt, nodrošina prezidenta darbību. Tā ir prezidenta neatkarīga politiska izvēle, vai viņš fokusējas uz iekšpolitiku, ārpolitiku, vairāk brauc reģionālajās vizītēs vai pieņem uz vietas, un Kanceleja tam pielāgojas. Tāpēc arī tajā notiek strukturālas izmaiņas, lai arvien precīzāk nokopētu prezidenta darbību un veiktu nepieciešamās funkcijas.
Kancelejas vadība un padomnieki ir politiski tādā ziņā, ka viņu darba līgums ir tikai uz konkrētā prezidenta darbības laiku. Kanceleja ir maza, aptuveni 50 cilvēku, un, ja nomainās 10, tie jau ir 20%, kas nomainās līdz ar termiņa beigām.
- Kā tas izskaidro tieši Vējoņa kancelejas redzamāko cilvēku mainību? Šie darbinieki nespēja pielāgoties prezidenta prioritātēm?
- Ir padomnieku līmenis, kuri vienmēr ir mainījušies līdz ar prezidentu.
- Mēs runājam tieši par mainību Vējoņa laikā! Nav viņam tāda nesatricināma komanda, kāda bija, piemēram, Mārtiņš Bondars un Vaira Vīķe-Freiberga.
- Jā, bet viņa pirmajā dienā sāka strādāta ar jaunu komandu. Vējoņa kungs uzreiz visu komandu nenomainīja, pārmaiņas bija pakāpeniskas. Bimbiruļa kungs vadīja Kanceleju jau Andra Bērziņa prezidentūras laikā, bija vēl daži citi mantotie padomnieki.
- Minējāt, ka katram prezidentam ir savs darbības fokuss - kāds tas ir Vējoņa kungam?
- Noteikti iekšpolitika un reformu veikšana, lai notiek attīstība. Pērn tā noteikti bija nodokļu reforma, Vējoņa kungs tajā ļoti atbalstīja premjeru. Šogad tā noteikti ir izglītība un veselība. Jāņem vērā, ka šis ir arī valsts simtgades gads un ārpolitikas komponente būs liela - gan izejošās vizītes, gan ļoti daudzu viesu, tostarp augstāko amatpersonu, uzņemšana - simtgades gadā par mums ir ļoti liela interese.
- Vai daudzajās reprezentācijās, viesu uzņemšanā nepaliks novārtā svarīgākās lietas, kaut vai minētās reformas? Cik prezidents būs un ir bijis aktīvs norādīt Saeimai, valdībai uz kādām darāmām lietām vai ačgārnībām?
- Es teiktu, ka viņš ir bijis ļoti aktīvs, dažkārt jau varbūt iekāpdams citu kurpēs un sakot, ko tieši darīt, iegrimstot jau detaļās. Prezidents nav tas, kuram būtu jārisina kādi saimnieciski jautājumi, viņam jānorāda virziens, vīzija, un to viņš ir darījis. Varbūt mums gribas, lai visās jomās viss notiek uzreiz, bet, ja jāizvēlas prioritātes, pērn tā bija nodokļu reforma. Atceros sajūtu gada vidū, kad tā bija tuvu noslāpšanai, un prezidents bija tas, kurš mudināja darbu turpināt un dzina uz priekšu. Bet tas bija kopējs darbs, un tagad nevajag mērīt, kurš ko pateica.
- Jūsu vārds tika piesaukts informācijas slēpšanā par darbinieku algām, prēmijām un piemaksām. Kāpēc tāda algu slēpšana? Domājat - kāds noskaudīs, «reņģēdāji» nesapratīs šīs trīs, četrus tūkstošus lielās algas?
- Algas Kancelejā tika samazinātas 2008. gadā.
- Kā visiem publiskajā sektorā strādājošajiem.
- Jā. Kancelejā algu izmaiņas notika tikai 2017. gadā - tikai deviņus gadus pēc krīzes sākuma. Algu pieaugums tika plānots vēl pirms manis, gan pieprasot papildu līdzekļus, gan samazinot štata vietas. 2017. gada janvārī visas algas, visi saraksti, kurš cik saņēmis, bija vairākās avīzēs publicēti. Interesanti, ka pēc tam tiek runāts, ka mēs kaut ko slēpjam!
- Bet Valsts prezidenta institūcija iebilda pret algu un vārdu publiskošanu, rosināja to Saeimai grozīt ar likumu, un prezidents pat atdeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumu, kas paģērēja reizi mēnesī publiskot visu darbinieku algas ar piemaksām.
- Kanceleja, līdzīgi kā Satversmes tiesa vai citas neatkarīgās iestādes, nepakļaujas tam vispārējam regulējumam, kuram pakļaujas, piemēram, ministrijas. Ministrijām līdz šim bija ik mēnesi jāpublicē šīs algas, pārējām iestādēm nebija tādas prasības. Bet, kad prasīja, mēs devām. Pārtraucām dot pilnus datus, tos nedaudz ierobežojām, kad redzējām, kā tos datus izmanto un kad darbinieki iebilda pret pilnīgu viņu datu publiskošanu. Bet vienmēr esam devuši informāciju, un arī mājaslapā ir publicētas algu robežas pa grupām. Tagad ir grozīts likums, un no janvāra publicējam visu, kas katram izmaksāts.
- Tomēr Kancelejai bija vēlme nepublicēt šīs algas. Ja argumentējat, ka algas ir celtas pamatoti, kur ir problēma tās publiskot?
- Visiem, kas jautājuši, esam devuši šo informāciju.
- Pat Lato Lapsam?
- Protams! Lielā apmērā! Un no brīža, kad likums pasaka, ka mums viss ir jāpublicē, tas jau ir mājaslapā, arī iepriekš šo informāciju devām.
- Bet bija vēlme tomēr visu nepubliskot.
- Prezidenta iebildes bija pret prasību nesamērīgumu. Piemēram, algu saraksts jāuztur publiski astoņus gadus. Kas par apjomu tur sakrājas! Kāds tam ir mērķis?
- Jūs šīs informācijas pieprasījumus savulaik noraidījāt ar «privātās dzīves neaizskaramību» un to, ka darbinieki jūtoties aizvainoti par komentāriem internetā. Nepiekrītat, ka Kancelejas atklātībai un komunikācijai ir augstākas prasības un nez vai cilvēkus apmierinās nostāja: esam neatkarīga institūcija, paši slepenojam!
- Jāatzīst tomēr, ka mēs izpildām to, ko likums prasa, un izdarām vēl vairāk - mēs sākotnēji iedevām visu informāciju, bet, ja pēc tam to pagriež tā, ka ķidā, ko šis cilvēks darījis, un varbūt pat tiek publiski izsmiets...
Viena lieta ir attiecībā uz amatpersonām, kas aizpilda deklarācijas, viņu ienākumi ir redzami - viņš ir publiska amatpersona un piekritis šādiem spēles noteikumiem. Bet darbiniekam, kas atnāk strādāt šajā iestādē vai citā, manuprāt, nav īsti godīgi prasīt visu to pašu. Viņš nāk darīt konkrētu darbu, nodrošināt kādu funkciju. Kāpēc viņam jākļūst publiskam un jāļauj sevi apspriest? Tikai tāpēc, ka viņš strādā šādā iestādē?
- Jo tā ir publiskā, nodokļu maksātāju nauda, viņi strādā iestādē, kas ir, piemēram, pietuvināta politiķiem, lēmumu pieņemšanai, un sabiedrībai ir tiesības analizēt, cik lietderīgi tiek izmantota nodokļu nauda, vai nav kādi interešu konflikti.
- Mēs esam par to, šobrīd viss ir ielikts mājaslapā, gan kritēriji, gan algas.
- Jums ir juridiskā izglītība un pieredze, prezidentam ir likumdošanas un juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme, konstitucionālo tiesību padomnieks Jānis Pleps. Kā tas nākas, ka ar šādu triecienvienību VP kanceleja zaudējusi jau piecās administratīvās tiesas lietās par informācijas neatklāšanu?
- Tas ir pirmās instances lēmums, kur, mūsuprāt, tiesai ir pietrūcis kopskata uz šīm lietām. Man nav nekas pret atklātību, esmu par to, ja kaut kādas lietas nav bijušas skaidras, tās noskaidrosim. Tas tikai parāda to, cik var būt atšķirīgi viedokļi.
- Par ko?
- Jebkādiem jautājumiem, tostarp - cik daudz informācijas ir jāatdod. Daži informācijas pieprasījumi ir pārspīlēti - var jau uzdot jautājumu, bet daži īsti loģiski un pēc būtības nav atbildami.
- Bet arī Kanceleja dažkārt atbildējusi ne pēc būtības.
- Mēs arī mācāmies.
- Pārsūdzēsiet šos lēmumus?
- Tie lielākoties jau ir pārsūdzēti.
- Prezidents virkni Saeimas likumprojektu nodevis otrreizējai caurlūkošanai, daļa iebildumu ņemti vērā, tomēr kopējā bilance nav diez cik rožaina - Saeima bieži palikusi pie sava vai tikai minimāli, bet ne konceptuāli pamainījusi likumu. Tās ir juridiska redzējuma atšķirības, vai tā ir cita veida nesaderība ar Saeimu?
- Tā ir prezidenta izvēle un tiesības atgriezt likumu. Domāju, ka tā ir laba demokrātijas paraugstunda, ja prezidents var pievērst uzmanību kādai lietai. Un labākais veids, kā to darīt, ir atgriezt likumprojektu atpakaļ Saeimai, bet Saeimas deputāti kā tautas pārstāvji var lemt tieši tāpat arī otrreiz. Tad prezidentam vairs nav tiesību likumu neizsludināt. Domāju, mums ir labs mehānisms - var pievērst uzmanību, bet lietas neapstājas, ja deputāti pastāv uz savu viedokli, kuru viņi var skaidrot saviem vēlētājiem.
- Skaļāko rezonansi guva prezidenta priekšlikums automātiski piešķirt pilsoņa statusu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, ko Saeima noraidīja jau saknē. Vējoņa kungs ir politikā pieredzējis, un viņam vajadzētu saprast to drēbi un zināt, ka koalīcija neizskatīs šādu jautājumu, ja viens partneris kategoriski iebildīs, un bija skaidrs, ka NA nepiekritīs. Kādi motīvi vadīja prezidentu vai varbūt kādu padomnieku, šajā situācijā tomēr virzot šos grozījumus?
- Nepilsoņu bērni ir tikai viena no daļām visā, kas mums joprojām ir saglabājies, kopš atjaunojām valstis neatkarību. Tur ir valodas lietas, izglītība un citi jautājumi. Manuprāt, tas arī labi liecina par Vējoņa kunga stāvēšanu pāri politiskām partijām un to interesēm - viņš uzskatīja, ka šis jautājums ir jārisina, un to virzīja, lika to pāri visam. Viņš tic, ka tas ir ilgtermiņa jautājums, un nodemonstrēja, ka grib to risināt.
Var jau vienmēr paklausīties, ko pagalmā runā trīs kaimiņienes, un neko nedarīt. Viņš nolēma, ka labāk ir darīt, uzsākt dialogu. Prezidenta paspārnē darbojas arī Mazākumtautību padome, ar kuru viņš regulāri tiekas - domāju, prezidents ļoti labi pārzina šo problemātiku.
Tas nav tikai jautājums par apmēram 50 bērniem gadā, tas ir princips - esošajā kārtībā faktiski tiek atzīta neesoša valsts. Tas bija pārejas periods, kad daļa PSRS bijušo pilsoņu nebija nekādā statusā, un mēs turpinām to 26 gadus, un tūlīt būs trešā paaudze, kas saņem šo nepilsoņu statusu. No brīža, kad nepilsoņa statuss tika izveidots, nevienai nākamajai paaudzei vairs nebija tiesību to saņemt.
- Pretī likts vērā ņemams arguments, ka nav jau tik grūti to pilsonību jaundzimušajam dabūt - pat nav iesniegums jāraksta, tikai jāpauž tāda vēlme, reģistrējot bērnu.
- Es saprotu, bet prezidentam jau nāk arī plašāka informācija. Un statistiski starptautiski brīžiem grūti atšķirt, kuri ir nepilsoņi, kuri ir bēgļi un kāpēc piešķiram tādu statusu.
- Nevaram nepilsoņus atšķirt no bēgļiem?
- Mēs varam, bet statistiski starptautiski viņi iekrīt vienā kategorijā ar cilvēkiem, kam ir nenoteikts statuss - kas viņi tādi ir, var ceļot vai nevar, viņiem maksā pabalstus vai ne, kāpēc tādi tiek «ražoti». Bet būtiskākais arguments ir neturpināt producēt neesošas valsts pilsoņus.
- Bija arī kādi starptautiskie ieteikumi, kāds ārējs stimuls?
- Nē, tika vienkārši vākta informācija, bija arī no Ārlietu ministrijas (ĀM) informācija par to, kā tas starptautiski izskatās, ka šis jautājums jau ir daudzus gadus uz galda un ka šādu personu esamība mums katru reizi papildus jāizskaidro.
- Pērnvasar Vējoņa kungs Saeimai pauda, ka vajadzētu palielināt pilnvaras prezidentam un premjeram, jo mums klibo lēmumu pieņemšana. Sekos konkrētākas iniciatīvas?
- Tas tika izteiks prezidenta runā Saeimas sezonas noslēgumā. Tas vēstījums bija: ja gribam uzlabot darbu, viens no risinājumiem būtu paplašināt premjera pilnvaras tā, lai ne tikai Saeima, bet premjers varētu lemt, ka šis ministrs pilda vai nepilda uzdevumus, un viņu varētu vieglāk nomainīt. Tad dabiski būtu, ka, līdzīgi kā citās valstīs, prezidents ieceltu valdību. Bet pamatā jau saklausīja tikai vienu daļu - tautas vēlētu prezidentu.
- Tur vairāk gan bija runa par prezidenta pilnvaru paplašināšanu bez vēlēšanu sistēmas maiņas.
- Jā, bet aizgāja vairāk runa par prezidenta ievēlēšanu, kas bija mazākais jautājums. Galvenā doma bija par to, kā uzlabot valdības darbu. Bija pats nodokļu reformas virzības karstākais punkts, izšķiršanās par tās virzību.
- Vējoņa kungs tagad atbalsta tautas vēlēta prezidenta ideju?
- Viņš to ir izvirzījis parlamentā, un tas ir parlamentāriešu ziņā.
- 2015. gadā, kad viņu ievēlēja, viņš to neatbalstīja, sakot, ka tā varam dabūt «kaķi maisā».
- Domas mainās. Bet arī parlamentā uz iepriekšējām vēlēšanām vairākas partijas savās programmās minēja, ka tās iestāsies par tautas vēlētu prezidentu, arī darba grupa nāca ar tādiem ierosinājumiem. Skatīsimies, vai tas tālāk attīstās vai nē.
- Pērn izveidota pozīcija - prezidenta padomnieks stratēģiskās attīstības jautājumos, ko ieņem Zigurds Zaķis. Kā stratēģiskās attīstības? Valsts? Kādās jomās viņš dod padomus?
- Nē, tas ir tieši prezidenta darbībai, kas neatraujami, protams, saistās ar valsts interesēm, valsts pārstāvību.
- Prezidenta stratēģiskai darbībai?
- Jā.
- Neraugoties uz šo jauno amatu, rotācijām Kancelejā, kopš 2015. gada Vējoņa reitings pamazām krities (iedzīvotāju vidū 2015. gadā - 58,1, 2016. - 50,1, 2017. - 41,9 - SKDS dati). Ar ko to skaidrojat?
- Grūti pateikt. Varbūt tas ir vienkārši noskaņojums. Viena lieta ir 2015. gads, tikko pēc ievēlēšanas, droši vien sākums bija ļoti aktīvs.
- Kanceleja, jūs, padomnieki - savu atbildības daļu neredzat?
- Vai mēs strādājam tikai reitingam? Es teiktu, ka nē. Ja mēs strādātu tikai reitingam, tad droši vien mēs meklētu komfortablus jautājumus, nevirzītu nepilsoņu bērnu jautājumu vai citas iniciatīvas, kas neatspoguļojas ātrā rezultātā.
- Varbūt daļā sabiedrības, piemēram, krievvalodīgajā auditorijā, kur ir vēl vieta izaugsmei, šī iniciatīva labi nostrādāja?
- Reitings noteikti nav tas, uz ko prezidents strādā. Es tad neredzu, kā es varētu pildīt tos pienākumus, neredzot rezultātu ilgtermiņā, jo prezidents jau skatās savas darbības pāri tam četru gadu termiņam. Būtu ļoti grūti braukt pārstāvēt valsti, ja domā par kādu mazu, šauru lietu, ātru popularitāti. Tas būtu ļoti ātri redzams un nāktu atpakaļ.
- Viens no elementiem, pēc kā spriež par prezidentu, ir viņa runas. Kas tās raksta? Cik daudz tur ir paša Vējoņa ideju? Par tām arī dažādi viedokļi dzirdēti.
- Droši vien kā par jebkuru publisku uzstāšanos. Runu uzstādījumi nāk no viņa paša, viņš pats ļoti daudz iesaistās, bet palīdzam visa komanda. Tas ir komandas darbs, katrs padomnieks ienes kaut kādu savu lietu.
- Nav viena galvenā runu rakstītāja?
- Tāda izteikta viena, kā tas notiek ASV, nav. Nav tādas runas, varbūt izņemot atsevišķas formālas uzstāšanās ārvalstīs, kura nesāktos ar viņa paša ideju.
- Runājot par ārvalstu runām, daudz kritikas bija par Vējoņa runu ANO Ģenerālajā asamblejā pērn. Vai atbildība par to jāuzņemas tikai pašam prezidentam, ka iepriekš vai nu neizlasīja, vai nepalūdza palīdzību, vai kādam no konsultantiem, kas nepalīdzēja arī sagatavoties?
- Tas ir komandas darbs, un mēs izdarām secinājumus. Skatīsimies uz nākamajām runām! Jebkurās ANO runās katra valsts izsaka savu uzstādījumu, ko uzliek ĀM, kas ir jāpasaka par valsts pozīcijām.
- ĀM pēdējā brīdī iedeva runu, nepaspēja izlasīt?
- Tas jau ir publiski iztirzāts. Tā nav runa par sajūtām, ir vienkārši jāpasaka valsts pozīcija, tāpēc tā ir tāda tehniska, ar specifiskiem terminiem, ko ārlietu jomā lieto. Vienmēr ir vieta uzlabojumiem.
- Ar prezidenta veselību viss ir kārtībā, lai pilnvērtīgi varētu visus darbus veikt?
- Jā, viņš strādā no agra rīta līdz vakaram, veic tālus lidojumus, sporto.
