Iecere par ekspozīciju, kurā bez politiska uzslāņojuma tiek stāstīta kādreizējā Salaspils paplašinātā policijas cietuma politieslodzītajiem un darba audzināšanas nometnes vēsture, radās pirms četriem gadiem. Kopš vakardienas ekspozīcija ir atvērta. Tā veidota ar pietāti pret memoriāla ansambli – tā uzsver ekspozīcijas veidotāji.
Stāsti par Salaspils nometni un memoriāla tapšanu skatāmi, lasāmi un klausāmi vairāk nekā 100 metru garajā un 12 metru augstajā betona galerijā vairākos stāvos un telpās. Ieslodzītā apģērbs, atšķirības zīmes, vēstules, apsveikumi, izšūts lakatiņš, zīmējumi, karote, ēdiena katliņš - lietas, kas piederēja ieslodzītajiem. Tās novietotas nelielā telpā, kurā var iepazīties ar ieslodzīto atmiņām. Tā ir emocionāli piesātinātākā telpa. Neliela, patumša. Uzreiz pie ieejas atrodas ieslodzīto guļvieta - nāras četros stāvos. Uz grīdas izgaismoti fragmenti no vēstulēm, kodolīgi apraksti katrai lietai, zīmējumam, fotogrāfijai. Zīmējumi, kuros fiksēts bezjēdzīgais darbs, ko lika darīt ieslodzītajiem - nest smiltis no viena nometnes stūra uz citu. Skaistas, jaunas sievietes portrets - ieslodzītā Kārļa Buša zīmējums. Cilvēku darinātas lietas. Skan bijušo Salaspils ieslodzīto atmiņu stāsti.
F64
Daļa betona galerijas sienu ir noklātas ar planšetēm, uz kurām lasāma kompakta informācija un apskatāmi dokumenti. Ekspozīcijas veidotāji nav gādājuši par tehnoloģiskiem pārsteigumiem. Šis ir klasiski veidots stāsts ne tikai par to, kāda bija ieslodzīto dzīve un sadzīve Salaspils nometnē, bet arī par memoriāla tapšanu pagājušā gadsimta 60. gados. Taču 1967. gadā radītais mākslinieciski iespaidīgais memoriālo skulptūru ansamblis tajā laikā visus ciešanu stāstus neizstāstīja, vakar sacīja Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars. Padomju varai bija neērts stāsts par Salaspilī ieslodzītajiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, arī Konstantīnu Čaksti. Viņš tur bija īsu laiku - mazliet vairāk nekā nedēļu, bet Salaspils bija ieslodzījuma vieta ne tikai K. Čakstem vien. Sagrozīta vai noklusēta bija arī informācija par vācu dienestā iesaukto cilvēku turēšana Salaspilī, par bērniem, kuri tur tika nošķirti no vecākiem, par ebrejiem, kuri aizgāja bojā nometnes celtniecības laikā.
Ekspozīcija ir patiesais stāsts par Salaspils nometni, tās upuriem un to, kas šeit notika, tas ir depolitizēts un deideoloģizēts stāsts, uzsvēra Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ekspozīcija veidota, pamatojoties uz vēsturnieku Ulda Neiburga, Kārļa Kangera un Rudītes Vīksnes 2016. gadā sarakstīto akadēmisko pētījumu par Salaspils nometni Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944. Autori uzsvēruši, ka viņi nav rakstījuši kontrpropagandas darbu. Tas, par ko informē Salaspilī šodien, veidots pēc jaunākajiem faktiem, bez vēstures falsifikācijas. Un arī bez padomju propagandas uzslāņotajiem pārspīlējumiem un meliem Salaspilī notikušais ir nacisma noziegums, ko ekspozīcijā redzamie materiāli apstiprina.
Salaspils nometne bija nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā izveidota represīva soda nometne, kurā ievietoja arī darba noteikumu pārkāpējus, leģionārus, bērnus, kā arī uz laiku nometināja no citām valstīm atvestos civiliedzīvotājus. Pēc aptuvenām aplēsēm, Salaspils nometnē bija ieslodzīti ap 23 000 cilvēku, nometnē bojāgājušo skaits sasniedza vismaz 2000, bet kopā ar tās būvniecības laikā 1941. gada un 1942. gada ziemā mirušajiem Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas ebrejiem - vairāk nekā 3000 cilvēku.
