Himna ir dzīva, kamēr to dzied! Par to pārliecināta ir Latvijas valsts himnai veltītā konsilija komisijas vadītāja Raita Karnīte. Taču eksperti, kuri pulcējās, lai apspriestu himnas likteni, tomēr ir par stingriem noteikumiem, kur un kā himnu izpildīt.
Konsilijā par Latvijas valsts himnu eksperti secināja, ka jāizveido oficiāla Latvijas Republikas mājaslapa, kurā visiem būtu pieejams himnas ieraksts, notis un vārdi. Taču atbildība par himnas izpildījumu jāuzņemas pasākuma organizatoriem, himnas izpildījumam oficiālos pasākumos jābūt profesionālam, un nav pieļaujams, ka nezina tekstu. Par aktuālu problēmu eksperti atzina arvien retāku himnas izpildījumu sabiedrībā. Lai to labotu, himnas izpildījums jāiesaista mācību procesā un jāuzlabo zināšanas par valsts simboliem, ģimenē ieaudzinot cieņpilnu attieksmi pret himnu. Diskusijas par Latvijas valsts himnu sākās oktobrī, eksperti bija satraukti, ka solisti, īpaši sporta pasākumos, himnu dziedot neprofesionāli un kļūdoties. Konsilija mērķis bija izvērtēt valsts himnas Dievs, svētī Latviju! atskaņošanas praksi, un tāpēc tika runāts - vai ir pieļaujama himnas saīsinātā versija, kāda būtu pareizā tonalitāte, vai pieļaujams solista un brīvs kolektīvs dziedājums. Konsilija eksperti ir vienoti - sodīšana nav labākais līdzeklis, un himnu nekādā gadījumā nedrīkst atsvešināt no tautas, tāpēc privātos pasākumos, kā arī publiski dziedāt himnai līdzi - tā nav likuma neievērošana (piemēram, dziedāšana nepareizā toņkārtā) un nav uzskatāma par necieņu pret himnu. Ekonomikas profesors Ivars Brīvers rosina izvērtēt: «Kas ir cieņa vai necieņa - tas ir subjektīvs vērtējums. Vai cilvēks, kurš nav labs dziedātājs, dziedot himnu, izrāda necieņu? Protams, ne.»
«Vai himnu tikai klausās vai dzied? Viena lieta ir klausīties, cita - ar savu esību himnu apstiprināt. Himnas fenomens apstāsies tad, kad to tikai klausīsies,» konsilijā secināja Mūzikas centra mārketinga direktors Guntars Felsbergs. Arī konsilija komisijas vadītāja Raita Karnīte ir līdzīgi noskaņota, Neatkarīgajai sakot: «Himna ir dzīva, kamēr to dzied! Tas ir īpašs skaņdarbs, valsts simbols! Tomēr, lai himnu izpildītu, ir precīzi jāzina vārdi un melodija.»
Rakstniece Māra Svīre ir pārliecināta, ka lielākā sabiedrības daļa himnu neizpilda ne tāpēc, ka tā nebūtu muzikāla, bet gan tāpēc, ka nezina tās vārdus. «1988. gadā, vēl okupācijas apstākļos, kad oficiāli atzīmēja Latvijas valsts nodibināšanas 70. gadadienu, tie, kas bija zālē, pirmoreiz dziedāja Dievs, svētī Latviju! Bija jābrīnās, ka dzied Latvijas valsts himnu, kas 50 gadu bija aizliegta. Un - kā tas var būt, ka tagad tikai neliela daļa dzied Latvijas valsts himnu?» Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte sarunā ar Neatkarīgo aicina sev pajautāt: «Kā es dziedu Latvijas himnu, vai es esmu labs piemērs jaunajai paaudzei?» «Zinu brīnišķīgu, lielu Latvijas skolu jaunatnes kopkori, kas ar degsmi dzied svētku laikā Mežaparka Lielajā estrādē. Tas lielā mērā ir skolas un skolotāju, ģimenes nopelns. Izglītībā jau no pamatskolas radīti priekšnoteikumi, lai bērni apgūtu un zinātu gan himnas tekstu, gan spētu to dziedāt ar pienācīgu attieksmi. Labu rezultātu var vairot, plašākā sabiedrībā darot zināmu pozitīvo praksi.
