2018. gada sākums neprasa no Latvijas autoceļu uzturētājiem ne šķūrēt sniegu, ne kaisīt smiltis ar sāli, bet problēmas uz ceļiem tik un tā lielas.
Satiksmes ministrs Uldis Augulis bija sapulcinājis visu par Latvijas ceļu uzturēšanu atbildīgo valsts uzņēmumu un iestāžu vadītājus, lai apspriestos par problēmām, kādu šeit nekad iepriekš nekad nav bijis janvāra sākumā. Proti, ceļi visā valsts teritorijā vienlaidus nekad nav bijuši tik pārmitrināti, kā tas noticis pērnā gada beigās un šā gada sākumā.
Ūdens, protams, nav nekāds jaunums ne Latvijas ceļiem, ne ceļu būvētājiem un labotājiem. Tik mitri kā tagad ceļi iepriekš varēja būt pavasaros, kad kusa sniegs un atkusa sasalusī zeme. Tāda situācija bija pierasta un skaidra, ka jāpaciešas dažas nedēļas, līdz saule un vējš zemi apžāvēs. Jāpacieš bija apgrūtināta braukšana pa visiem grants ceļiem, kas daudzviet nozīmē ierobežojumu transportlīdzekļu un pārvadāto kravu smagumam un dažviet arī ceļu posmu slēgšanu. Arī patlaban transportlīdzekļu masas ierobežojumi noteikti autoceļu 169 posmos vairāk nekā 1300 kilometru garumā, bet četri ceļu posmi ir slēgti satiksmei. Atšķirība tomēr ļoti liela, vai jāsagaida zemes izžūšana pavasarī, vai jāgaida sals, kas ziemai atlikušajos pāris mēnešos nav neiespējams. Tad uz mirkli grants ceļi kļūs vieglāk izbraucami, bet kas notiks tālāk? Visi zina, kā pudeli, mucu u.tml. trauku var saplēst šajā traukā sasalstošs ūdens. Vai šāds pats efekts neveidosies ceļu pamatnēs, kur ūdens taču ir ārkārtīgi daudz? Kas paliks pāri no ceļiem, kad to pamatnēs izveidojušies ledus burbuļi izkusīs? Tomēr nevajadzētu arī priekšlaicīgi satraukties par to, kā pagaidām nemaz nav. Vismaz līdz pirmdienai zemes dziļākos slāņus sasniegt spējīga sala vēl nebija un milzīgu nokrišņu lietus vai kūstoša sniega veidā vairs nebija. Varbūt pārliekais mitrums pagūs aiztecēt, un viss izvērtīsies salīdzinoši labi.
Sanāksmē pie satiksmes ministra tik un tā nācās atzīmēt divas problēmas, kas kārtējo reizi uzpeldēja visu Latviju pārklājušajās peļķēs.
Pirmā problēma - nepietiekamais finansējums ceļiem kopumā un grants ceļiem jo īpaši. Jo ilgāk ceļš nav labots, jo jūtīgāks tas kļūst pret mitrumu vai jebkuru citu nelabvēlīgu faktoru. Šogad tieši valsts vietējo grants ceļu labošanai papildus paredzēti vairāk nekā 35 miljoni eiro un finansējums tiem iezīmēts līdz 2020. gadam, bet tas pie nosacījuma, ka valdība atradīs veidu, kā aizvietot Eiropas Savienības dāvināto naudu, ko Latvija drīkst novirzīt ceļiem. Ja ne šogad, tad nākamgad dāvinātā nauda būs iztērēta. Ministrs solīja, ka ceļu budžeta stabilizēšana būšot valdības darba kārtībā šā gada pirmajos mēnešos.
Otra problēma - visā valstī notiekošais meliorācijas sistēmu sabrukums, kura rezultātā tieši ceļi kļūst par liekā ūdens novadgrāvjiem. Jā, ceļi kļūst par grāvjiem, bet grāvji vienkārši paiet zem ūdens, jo ūdenim nav, kur aizplūst prom no ceļa pa ceļmalas grāvjiem, pat ja tie nav aizauguši, ir iztīrīti, ir aprīkoti ar caurtekām.
