Latvijā: Diskusija: Vai advokāts ir traucēklis taisnīgumam 5 komentāri
 
Latvijā

Diskusija: Vai advokāts ir traucēklis taisnīgumam

 
Skatīt 6 bildes
Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
NONIECINĀŠANA. Jānis Kārkliņš: «Ilgstoša advokātu profesijas noniecināšana var novest pie advokāta tiesību mazināšanas, kas ilgtermiņā mazinās tiesiskumu valstī» / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
TIKPAT LIELĀ MĒRĀ. Ringolds Balodis: «Tā saucamās ceturtās varas apskāvienus advokāti izjūt tikpat lielā mērā kā tiesneši, prokurori vai policisti» / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
ZIEPES. Jānis Jonāss: «Ja mēs par šo tēmu nerunāsim, tad vienā brīdī var tikt sasniegta kritiskā masa. Tad gan būs ziepes. Vai tiesu sistēma, tiesneši tiešām ir spējīgi no tā abstrahēties? Faktiski visi tiesneši teic – jā! Ticēt vai neticēt – tas ir katra paša ziņā» / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
BEZ KARĀTAVĀM. Viktors Tihonovs: «Sabiedriskā doma ir nepieciešama diskusijas veidā. Nevis brēkšana pēc karātavām Doma laukumā, bet tāda, lai arī likumdevējs ieklausās. Tāds kā līdzvērtīgums» / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
APSVEICAMI. Jānis Rozenbergs: «Iebilst pret to, ka mediji seko līdzi tiesu lietām un informē par to sabiedrību, nevar. Tas ir tikai apsveicami» / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
 
Diskusija: Vai advokāts ir traucēklis taisnīgumam
1 / 6 Bildes 
 
 

Nākamā gada 26. janvārī Latvijas Universitātē notiks Tiesību zinātņu pētniecības institūta konference Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Konferences nolūks ir sākt diskusiju par sabiedrības un arī plašsaziņas līdzekļu radīta sabiedriskā viedokļa ietekmi uz sabiedriski nozīmīgu tiesvedību gaitu un rezultātu. Neatkarīgajai šī tēma likās interesanta, tāpēc iesākumam aicinājām uz advokāta neatkarībai (arī no publiska viedokļa) veltītu diskusiju zvērinātus advokātus Jāni JONĀSU, Jāni KĀRKLIŅU, Jāni ROZENBERGU (viņš arī Latvijas zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs), Viktoru TIHONOVU, kā arī advokātu, Saeimas deputātu, LU profesoru Ringoldu BALODI.

- Jūs, Baloža kungs, esat viens no minētās konferences, kuras galvenā mērķauditorija būs tiesneši, iniciatoriem. Cik lielā mērā tās tēma skar advokātus?

Ringolds Balodis: - Konferencē līdztekus tiesnešiem ar referātiem uzstāsies arī advokāti, kuri analizēs mediju ietekmi uz tiesvedības procesiem un tiesas nolēmumiem. Tā saucamās ceturtās varas apskāvienus advokāti izjūt tikpat lielā mērā kā tiesneši, prokurori vai policisti. Esmu dzirdējis teicienu: «notiesāts Panorāmā», kas labi iezīmē problēmas tiesisko ietvaru. Advokatūra ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa. Bet - lai gan saskaņā ar likumu advokāts ir neatkarīgs un viņu nedrīkst identificēt ar viņa klientiem vai klientu lietām, bieži vien notiek pretējais. Nereti advokāts sava aroda dēļ ir neglābjami iedragājis savu reputāciju. Te es lūgšu Jāni Jonāsu pastāstīt par savu pieredzi, kad biroja aura, no kura viņš nāca, izrādījās svarīgāka par objektīvu pieeju.

Jānis Jonāss: - Tie ir vairāk nekā 15 gadus veci notikumi… Runa ir par pirmajiem konkursiem uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatu. Meklēts tika kristālšķīsts cilvēks un pilnīgi pamatoti tika uzlikta gana augsta sabiedrības uzticamības latiņa. Viens - ar izglītību un darba pieredzi saistīta kvalifikācijas noteikšana. Otrs - nevainojama reputācija. Ja ar kvalifikāciju un darba pieredzi viss bija kārtībā, tad par otro sākās publiska diskusija, kurā centrālo vietu ieņēma savdabīga manas darbavietas un klientu analīze. Kā advokāts es konsultēju un pārstāvu visdažādākos ļaudis. Saeimas deputāti man pārmeta, ka esmu sniedzis juridisko palīdzību ne tiem cilvēkiem... Otrs aspekts - es nāku no juridiskā biroja Platacis un partneri… kurš uz to brīdi varbūt bija pat lielākais Latvijā. Vairāk nekā 100 klientu katru gadu. Respektīvi… tur bija skandalozas personas, ne tik skandalozas personas… Palaikam man pat viņu vārdi neko neizteica. Nerunājot par personīgu pazīšanos. Bet Saeimā tas finālā noveda pie rezumē, kas, protams, neizskanēja publiski, bet tika pausts kuluāros: nevar apstiprināt šajā amatā personu, kurai ir šaubīgi klienti. Tātad - arī viņš pats ir šaubīgs, sabiedrībai neuzticams…

Jānis Rozenbergs: - Pirmkārt, liels paldies Ringoldam Balodim par iniciatīvu šādas konferences rīkošanā. Temats, manuprāt, ir aktuāls gan advokātiem, gan tiesnešiem, gan visai tiesu sistēmai un sabiedrībai kopumā.

Jautājums par mediju ietekmi uz tiesnešiem, tiesu procesiem un tiesu sistēmai piederīgām personām ir ļoti daudzšķautņains. Pirmkārt, mediju pozitīvā loma demokrātiskā sabiedrībā nevar tikt novērtēta par zemu. Iebilst pret to, ka mediji seko līdzi tiesu lietām un informē par to sabiedrību, nevar. Tas ir tikai apsveicami.

Jautājums - kā tas tiek darīts, kā tiek pasniegta informācija un ar kādu mērķi tas tiek darīts? Viss labi, kamēr plašsaziņas līdzekļi nepauž, piemēram, nepamatotas bažas par to, ka kārtējais ļaundaris izspruks sveikā, ka gan jau caur advokātu viss tiks sarunāts utt. Protams, šādas nokrāsas publikācijas vērtējamas kritiski un, manuprāt, tām vairs nav sakara ar mediju lomu sabiedrības informēšanā. Tā ir viena jautājuma puse. Proti - vai mediji ir objektīvi informācijas sniedzēji, vai arī mediji tās vai citas personu grupas, savu reklāmdevēju, mediju īpašnieku interesēs mēģina izdarīt šķietami sabiedrisku spiedienu uz tiesu varu? Patiesībā tas nav nekāds sabiedrības spiediens, tas ir atsevišķu personu iniciēts un mediju tiražēts viedoklis, kas būtu vērtējams kritiski.

Sabiedrība ne vienmēr spēj nošķirt neatkarīgas un objektīvas ziņas no tendenciozām, tiražētām, iespējams, dažkārt apmaksātām rakstu sērijām. Protams, tas apgrūtina tiesu sistēmas, advokātu, pieņemu, arī tiesnešu darbu. Jāuzsver, ka advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kuram nav kāds viens darba devējs. Advokāts strādā daudzu klientu interesēs.

R.B.: - Bieži to nesaprot…

J.R.: - Vai advokāts pārstāv kādu sabiedrības acīs gaišo tēlu, vai aizstāv personu, kas tiek apsūdzēta kāda, lai cik sabiedrībai nepatīkama, nozieguma izdarīšanā, visos gadījumos šīm personām ir tiesības uz advokāta palīdzību. Taču - advokātiem, ja tie darbojas lietās, kurām pievērsta mediju uzmanība, dažkārt tiek piekarinātas «birkas». Redz, tas ir tā grupējuma, tā cilvēka, tā uzņēmuma advokāts. Un šī birka turpmākos piecus vai desmit gadus velkas līdzi. Lai ko arī advokāts turpmāk darītu, viņš tiek asociēts ar kādiem konkrētiem klientiem vai kādām noteiktām interesēm.

Visbiežāk indivīda attieksme pret advokātiem mainās tad, kad cilvēkiem pašiem dzīve sagriežas tā, ka ievajagas advokātu. Tad attieksme pēkšņi kļūst savādāka. Bet līdz tam daudzi uztver advokātus kā tādus viltniekus, kuri tikai traucē ātri pakārt Doma laukumā visus neliešus, par kuriem daļai sabiedrības viss jau sen esot skaidrs.

Jānis Kārkliņš: - Piekrītu iepriekš sacītajam - nedrīkst identificēt advokātu ar klientu. Domāju - kāpēc tā notiek? Kāpēc ir negatīva attieksme pret advokātiem, kuri aizstāv apsūdzētos, pārstāv tos kādos civiltiesiskos darījumos, kuriem ir negatīva rezonanse sabiedrībā? Laikam sabiedrība dala cilvēkus saskaņā ar kādiem morāles principiem, kas ir sveši jurisprudencei. Sliktajos - labajos. Līdz ar to, ja ir secinājums, ka persona ir slikta, tad šiem cilvēkiem spriedums ir jau gatavs pirms īstā sprieduma. Tiesa, viņuprāt, būtībā ir lieka formalitāte. Un līdz ar to visi advokāti, kas šādu cilvēku aizstāv, automātiski ir sliktie.

Klāt nāk vēl likumā noteiktais, ka klients advokātam var uzticēt konfidenciālu informāciju… Sabiedrības, indivīda morāles noteiktajā vērtējumā advokāts nosacīti palīdz šim it kā sliktajam cilvēkam. Kā tad tā - advokātam uztic dažādus noslēpumus, bet viņš tos tiesību sargājošām iestādēm neizpauž? Tātad - advokāts it kā rīkojas pretēji kaut kādam ideālam, varbūt no pasakām ieaudzinātam taisnīgumam, kur labais un ļaunais ir uzreiz acīmredzami. Tāpēc, ņemot vērā to, ka sabiedrība vērtē cilvēku darbus pēc morālās skalas, savukārt advokāti un tiesneši pēc juridiskās skalas, nereti būs sadursme. Jo saskaņā ar morālo - vainīgs, saskaņā ar juridisko - bieži nav. Tā var būt. Un… atbalsts nosacīti sliktajiem ir nosodāms. Taču - sabiedrībai jāsaprot, ka līdz tiesas spriedumam mēs nevaram izteikt nekādus pieņēmumus. Juridiski kādu par slikto var pasludināt tikai tiesa. Tas ir noteikts arī Satversmē.

Varētu saprast, ka advokātus labajos un sliktajos dala vidusmēra sabiedrības pārstāvis, bet ja to dara pat žurnālisti… Kolēģiem ir ļoti daudz piemēru, kad žurnālistu izpratne noskaņo sabiedrību domāt, ka tu varbūt neesi īstajā pusē un principā neesi uzticams cilvēks….

Šī konference ir viens no veidiem, kā par to runāt. To rīkojot, mēs domājam arī par to, kā piesaistīt žurnālistus, lai viņi sāk saprast šo mehānismu. Jo tas ir tiesiskas valsts mehānisms. Cilvēki, kuri nepamatoti identificē advokātu ar klientu un tādējādi nostājas pret advokātiem, kas vienkārši godprātīgi pilda likumā noteiktos uzdevumus, grauj paši savas valsts tiesiskās vides nākotni. Viņi to vienkārši nesaprot. Protams, ir daži advokāti, kas savas zināšanas izmanto negodprātīgi, un tādi ir metuši ēnu uz visu advokātu saimi kopumā. Tomēr vispārināt šādus atsevišķus gadījumus, attiecināt tos uz visiem advokātiem vai tiesu sistēmu kopumā ir absolūti nepamatoti.

Pat ja advokāts kādreiz palīdz kādam sabiedrības izpratnē sliktam cilvēkam izvairīties no soda, jājautā - kāpēc viņš to darījis? Ne jau tāpēc, ka viņa pārliecība ir atbalstīt ļauno, bet tāpēc, ka savu darbu slikti darīja izmeklētājs, un tātad - nepietiek pierādījumu. Tātad - pat ja ir atsevišķi gadījumi, kad liekas, ka advokāta prasmīgās rīcības dēļ noziedznieks ir izvairījies no soda vai saņēmis to mazāku, tad tas vienalga neatsver to, ka no šīs profesijas būtu jāatsakās vai jāmazina tās tiesības. Jo rezultātā tas novestu pie visas tiesiskās sistēmas kvalitātes pazemināšanās. Advokāti ir kā sargsuņi tiesiskuma ievērošanai pret indivīdu no valsts puses. Kā teica Jānis Rozenbergs, advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas. Uzbrūkot advokātiem, tiek uzbrukts arī justīcijai. Sabiedrība būtu vairāk jāizglīto, ka tiesiskā valstī advokāts ir absolūti nepieciešams elements.

- Pēc Kārkliņa kunga sacītā man gribas ciniski jautāt - no kā jums tādas bažas? Man tas, ko jūs sakāt par advokāta misiju, liekas pašsaprotams. Turklāt esmu ticis no juristu puses daudzkārt argumentēti un ar piemēriem pārliecināts, ka mediji savā tiesībpolitikas izpratnē nereti bijuši tendēti vai virspusēji. Taču - savā jomā jūs esat profesionāļi. Nevis es. Kas jums laja spriedelējumi, lai cik tie nebūtu populāri publikā? Jums arī gribas būt populāriem vairāk nekā profesionāliem?

J.K.: - Tās drīzāk ir bažas par advokāta lomas un misijas izpratnes trūkumu sabiedrībā. Mēs šīs nepareizās izpratnes dēļ neesam ne atteikušies no lietām, ne ar sākuši savādāk uzvesties. Bet ilgstoša advokātu profesijas noniecināšana var novest pie advokāta tiesību mazināšanas, kas ilgtermiņā mazinās tiesiskumu valstī.

Viktors Tihonovs: - Jā, plašsaziņas līdzekļi, sabiedrība ietekmē advokātus. Pievienojos kolēģu sacītajam, bet varbūt mēs varam palūkoties uz šo problēmu arī no citiem skatu punktiem. Viens no tiem… ja tu esi uzņēmies aizstāvēt kādu sabiedrībā kritiski vērtētu personu, par kuru kādā publikāciju virknē teikts, cik viņš slikts, tad, vēloties sniegt juridisko palīdzību klientam, diemžēl ir jārēķinās ar to, ka pierādījumu vākšana, tajā skaitā valsts iestādēs, var izrādīties nedaudz apgrūtinoša. Uz taviem pieprasījumiem kāds var teikt - neatbildēšu. Te mēs klibojam.

Otrs - tā ir mūžīga problēma, kas būs arī turpmāk un ar kuru ir jācīnās… Proti - ārstam ir jāārstē visi pacienti, kuri nonāk viņa aprūpē. Vai viņam būtu jāsāk šķirot - šis pacients ir labs, tas slikts? Domāju, ka pārliecinošs vairākums saprot - ārstniecībā cilvēkus šķirot nedrīkst.

Taču par tiesu sistēmu tā teikt nevar. Ja kāds laikraksts vai žurnāls ilgi «sēž» uz vienas tēmas, tad skaidrs, ka process tiks padarīts savādāks, ka attieksme būs paaugstināta. Vai tā būs profesionālāka, grūti spriest…

J. J.: - Tāpēc arī ir šī konference - lai izvērtētu, cik šī ietekme liela un cik tā ir pieļaujama. Tas ir mērķis.

V. T.: - Jājautā - kāpēc dažiem plašsaziņas līdzekļiem jāietekmē sabiedrības viedoklis, ar mērķi padarīt personu par negodprātīgu partneri, teiksim, saimnieciskajās tiesībās… Te mums vienu brīdi bija skandāls par suņu barību. Tika veidots sistemātisks informatīvs vilnis, ka tā barība ir slikta. Tāds pats sistemātisks vilnis tika taisīts, ka tā barība ir laba. Tātad - bija attiecīga mērķauditorija, kuras dēļ tas tika darīts. Bet - vai iestādes mainīja lēmumus šīs lietas skandalozuma dēļ? Grūti spriest. Mēs taču gribam, lai ir taisnīga, tiesiska valsts, bet tiesisks risinājums, kā mēs zinām, dažreiz var nebūt taisnīgs. Un, ja mēs gribam taisnīgu tiesisku risinājumu, tad svarīgi ir nolikt uz galda pierādījumus…

J. K.: - Minēšu divus piemērus… Esmu advokāts Jūrmalas pašvaldībā. Un esmu sastapies ar to, ka mani identificē kā konkrēta politiska spēka advokātu… Lai gan man ir arī citi klienti, citās valsts un pašvaldību iestādēs, kur ir citi politiskie spēki. Bet - kaut kādos gadījumos ir izdevīgi pozicionēt advokātu kā konkrēta politiska spēka pārstāvi. Tas - viens.

Otrs piemērs, kur mani identificē ar klientu, ir tā sauktā Zolitūdes civillieta, kurā es pārstāvu Maxima. Ir bijuši konkrēti pārmetumi - es esot nostājies nepareizajā pusē… Bet -advokātam nav pareizās un nepareizās puses, viņš vienkārši dara savu darbu, kas paredzēts likumā. Profesionāli tas mūs neietekmē, bet savā ziņā var saprast - sabiedrībā ir iekodētas kaut kādas taisnīguma dziņas. Jāpanāk taisnīgums. Un advokāti tam ir traucēklis. Mēs, sabiedrība, jau zinām, kurš ir vainīgs.

- Bet vai pastāv un vai vajadzīgs kāds aizsardzības mehānisms… Jo stulbums var būt bezgalīgs.

J.J.: - Pret stulbumu zāļu vēl trūkst. Tā ir cilvēku galvā izveidota paradigma, un… tā ir. Un viss.

Bet - ja mēs par šo tēmu nerunāsim, tad vienā brīdī var tikt sasniegta kritiskā masa. Tad gan būs ziepes. Drīzāk jājautā - vai tas nav traucējoši, kaitējoši klientam, vai tas neatstāj iespaidu uz gala iznākumu lietā. Vai tiesu sistēma, tiesneši tiešām ir spējīgi no tā abstrahēties? Faktiski visi tiesneši teic - jā! Ticēt vai neticēt - tas ir katra paša ziņā.

J.R.: - Gribu cerēt, ka tiesneši kā profesionāli juristi spēj pieņemt spriedumus, vadoties no lietā esošajiem pierādījumiem un balstoties uz likumu normām, pat ja rezultāts būtu pretējs mediju apcerējumiem par «pareizo» lietas iznākumu. Tajā pašā laikā saprotu, ka tiesneši ir sabiedrības locekļi, kuri nedzīvo noslēgtā informatīvā telpā, viņiem ir pieejama tā pati informācijas plūsma, kas jebkuram. Apgalvot, ka šī informācijas plūsma neatstāj nekādu nospiedumu apziņā, ka tā nepiedalās viedokļa veidošanā, laikam būtu visai pārdroši. Tāpat apspriešanas vērts būtu arī jautājums par to, vai juridiski korekts spriedums, kas izrādītos pretējs kādas sabiedrības daļas vai mediju pārstāvju redzējumam par taisnīgu spriedumu, neradīs šim tiesnesim negatīvu publicitāti (visticamāk - radīs gan) un vai tas netraucēs turpmākajā tiesneša darbā, karjerā, arī sadzīvē.

V.T.: - Labā ziņa te varbūt ir tā, ka dažkārt sabiedrības ietekme ir arī nepieciešama. Tātad - likumdošanas procesā var novērot viļņveidīgas aktivitātes, kuru nolūks - pēc iespējas ierobežot indivīda tiesības. Sākot ar tiesībām pārsūdzēt (piemēram, tā pati pielaižu sistēma, arī neviennozīmīgi, diskutējami grozījumi Kriminālprocesa likumā…). Bet, ja parādās pietiekami skaļš un regulārs sabiedriskais viedoklis, tad Saeima līdzsvara kausu tomēr notur. Ja tā vispār nav, tad brīnies, kādi tik likumu grozījumi neiet cauri pirms vasaras vai rudens sesijā… Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka esmu pieredzējis šādu situāciju sekas. Tev ir klients, bet tu saproti, ka palīdzēt nevari. Jo ir formālie likuma ierobežojumi, kuru dēļ advokāts nevar izpildīt savu, manuprāt, konstitūcijā it kā noteikto pienākumu. Tas ir - tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz profesionālu advokāta palīdzību. Dažus aktuālākus gadījumus burtiski pēdējā gada laikā mums ir atrisinājusi Satversmes tiesa. Bijuši ļoti nopietni spriedumi.

Tādēļ es gribu uzsvērt, ka sabiedriskā doma ir nepieciešama diskusijas veidā. Nevis brēkšana pēc karātavām Doma laukumā, bet tāda, lai arī likumdevējs ieklausās. Tāds kā līdzvērtīgums. Profesionāli mēs tos saucam par sacīkstes principiem, bet ir jābūt šim te līdzvērtīgumam.

J.K: - Konferences mērķis - padarīt tiesnešus vēl drosmīgākus. Savā ziņā iedrošināt lemt tiesu visos gadījumos kā Temīdai - ar aizsietām acīm, bez aizspriedumiem, nebaidoties, ko domās sabiedrība, bet tā, kā ir pareizi. Jānis Rozenbergs pareizi pateica - galvenais mērķis ir tiesu varas neatkarība. Advokāti ir tikai tās sastāvdaļa. Advokāts ir viens būtisks elements, bet - ne izšķirošais. Advokāts vāc pierādījumus, kurus vērtē tiesnesis. Galvenais, lai tos vērtē objektīvi.



Komentāri [5]
#
viesis 14.decembris 2017 22:05 atbildēt
Diemžēl, lai cik bēdīgi ir to atzīt- likumība un taisnīgums NAV un NEKAD NEBŪS sinonīmi, un, ņemot vērā, ka advokāti cīnās par likumību, virsraksts ir bezjēdzīgs, jo likumība un taisnīgums var būt arī pilnīgi pretēji jēdzieni.
 
#
Tiesiskums 14.decembris 2017 18:14 atbildēt
NAV NE MAZĀKO ŠAUBU,TĀ TAS NOTIEK.advokāts vairs nemeklē pierādījumus savai aizstāvībai---viss tiesā balstās uz pieņēmumiem,izdomājumiem,mājieniem.SPĒKA šiem princips,nezinu likumus,bet zinu tiesnesi.grūtupu ataudze!?
 
#
Viens Likums un viena Taisnība VISIEM! 14.decembris 2017 14:26 atbildēt
LR “Krimināllikums”

XIV nodaļa
Noziedzīgi nodarījumi pret personas pamattiesībām un pamatbrīvībām.

144.pants. Korespondences un pa elektronisko sakaru tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma pārkāpšana

(2) Par prettiesisku publiski nepieejamu datu pārraides vai signālu pārtveršanu elektronisko sakaru tīklos, kā arī par prettiesisku publiski nepieejamu elektromagnētisku datu iegūšanu no elektronisko sakaru tīkla, kurā atrodas šādi dati, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(3) Par šā panta pirmajā vai otrajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 5 gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

145.pants. Nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem

(1) Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 2 (diviem) gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 100 (simt) minimālajām mēnešalgām.

(2) Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja tās izdarījis personas datu apstrādes pārzinis vai operators atriebības, mantkārīgā vai šantāžas nolūkā, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 4 (četriem) gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 120 (simt divdesmit) minimālajām mēnešalgām.

(3) Par personas datu apstrādes pārziņa vai operatora vai datu subjekta ietekmēšanu, pielietojot vardarbību vai draudus vai ļaunprātīgi izmantojot uzticību, vai ar viltu nolūkā veikt nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 5 (pieciem) gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 200 (divsimt) minimālajām mēnešalgām.

XV nodaļa
Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu

157.pants. Neslavas celšana

(1) Par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski (neslavas celšana), — soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu.

(2) Par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī — soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

==============

Ir sacīts: "Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS."
 
#
Mantrausis 13.decembris 2017 8:28 atbildēt
Traucēklis taisnīgumam ir sistēmas pamatā. Jo tieslietas ir bizness, kurā piespiedu kārtā tiek iesaistīti iedzīvotāji. Protams, var bilst, ka tā ir gadu tūkstošiem sena tradīcija un pieminēt grieķu un romiešu tiesības, bet... Manuprāt, patiesi demokrātiskā un tiesiskā valstī nevienam cilvēkam nebūtu nepieciešams advokāts, jo likumi būtu tik īsi un kodolīgi, ka tos saprastu ikviens. Tiesa varētu sanākt reizi mēnesī, lai izskatītu strīdīgus jautājumus. Tā vietā procesi ir kā iknedēļu apmeklējams veikals vai tirgus. Nauda ripo. Juristi izvairās komentēt likumus, jo slikti likumi dod vairāk klientu. Toties izmeklētāji, iesaistot presi (kas nav retums), spriež sabiedrisko tiesu jau pirms notikuma būtības noskaidrošanas. Bizness, biedri, bizness!
 
#
Paritāte 13.decembris 2017 7:15 atbildēt
Satversme nav Konstitūcija. Tas arī izsaka visu.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers