Latvijā: Andrejs Ēķis: Tie, kuri lamā mūsu valsti, ir Krievijai noderīgie idioti
 
Latvijā

Andrejs Ēķis: Tie, kuri lamā mūsu valsti, ir Krievijai noderīgie idioti

 
Rūta Kalmuka/F64

«Tu man prasi – kāds ir latvietis? Tāds, kādu to parāda mūsu kinoģēnijs Jānis Streičs,» atbild kinoproducents un režisors Andrejs Ēķis. Iespējams, viņš grib pietuvoties Streičam, un tas būtu tikai normāli, jo filmas ir Ēķa galvenais radošās dzīves dzinulis. Bet mēs runājam par patriotismu, nacionālo produktu un brīvību, patiesību sakot, par to pašu, par ko stāsta Andreja Ēķa filmas.

- Tevis producētās filmas vienmēr ir par patriotismu un ar cerīgām beigām. Kāda būs janvārī gaidāmā filma Nameja gredzens?

- Kā vienmēr. Mums ar režisoru Aigaru Graubu sakrīt doma, ka cilvēks, aiziedams uz kinoteātri, negrib grimt drūmās domās: viņš nopērk pietiekami dārgu biļeti un popkornu - viņš grib būt izklaidēts. Augusts Sukuts kādreiz teica, ka vislabākā formula ir tāda, ja pēc filmas skatītājs pasaka - es smējos un raudāju. Filmas veidotājiem ir jāizdarbina skatītāja emocijas pēc shēmas: mažors - minors. Taču patlaban Eiropas filmu veidošanā ir tendence - palikt minorā, augstāk par to neuzkāpt. Bet tas nozīmē, ka režisors sevi apdala, neizmantojot visu emociju gammu, tikai paliekot shēmā «slikti - ļoti slikti». Piedod, bet pat tad, kad cilvēki tika sūtīti uz Sibīriju, manuprāt, viņi atrada arī kaut ko, par ko pasmieties, varbūt arī caur histēriju. Tāpēc man ar Aigaru ir uzstādījums: cilvēkam ir gan jāraud, gan jāsmejas.

- Tāpat kā skatoties tavu filmu Sapņu komanda...

- Jā, mūsu sapņu komanda uzvarēja, bet beigu titros mēs parādījām, kas pēc tam notika ar katru komandas spēlētāju. Tad bija kamols kaklā... Cilvēkam, kas skatās filmu, ir jābūt izklaidētam ar kādu interesantu stāstu, bet caur šo izklaidi tev arī kaut kas jāsaprot. Filmā ir jābūt vērtībai, kuru nedrīkst pasniegt didaktiski.

- Vai ar filmu palīdzību ir jāmāca patriotisms? Varbūt ar ko citu?

- Astoņpadsmit gadu vecumā es biju nacionālists - nu, kārtīgs! Bet, gadiem ritot, es kļūstu arvien patriotiskāks, un, manuprāt, patriotisms nevienādojas ar nacionālismu, bet man patīk, ka esmu savas komūnas patriots. Komunisti, protams, ir izjaukuši sapratni par komūnu, bet manā uztverē komūna ir savs piederības loks, un es gribu piederēt pie kaut kā. Es gribu piederēt savai valstij. Un tāpēc man nepatīk tie, kuri lamā savu valsti. Var lamāt valdību, ne valsti! Tie, kuri lamā valsti, ir Krievijai noderīgie idioti. Viens kaut kur bija uzrakstījis: «Par ko priecāties 18. novembrī?!» Tālāk attiecīgs teksts... Esmu absolūti pārliecināts, ka viņš ir Kremļa trollis, bet sliktākais ir tas, ka viņam bija aptuveni 4000 «laiku». Troļļu fabriku vadītāji uztausta sabiedrības «sāpīti» un tad iemet sociālajos tīklos šos noderīgos idiotus, kuri prasmīgi uzkurina negācijas. Aizbraucu es uz Igauniju... Tallina ir tikpat nodrupusi kā Rīga, bet igauņi ir divreiz patriotiskāki nekā mēs, latvieši! Es domāju: kāpēc tā? Un tad sapratu: viņi dzīvo tālāk uz ziemeļiem. Pirms daudziem gadsimtiem tā tur bija iegājies: ja tu kaut ko sprēgā, tad tevi izmet no komūnas, un tu vienkārši aizej bojā - tu viens pats nosalsti. Bet mēs dzīvojām tādos platuma grādos, ka savās viensētās varējām izdzīvot, mums tādas komūnas nebija tik nepieciešamas. Taču patriotisms ir ārkārtīgi svarīga lieta, un to, patiesību sakot, sabiedriski nevar iemācīt, tas iet caur ģimeni.

- Saviem dēliem esi mācījis patriotismu?

- Nē. Nu kā es to varētu izdarīt? Tā ir tā dēvētā pakaļējā sēdekļa programmēšana. Bērns sēž automašīnas aizmugurējā sēdeklī un dzird, ko runā vecāki. Ja vecāki neglīti aprunā kādu savu draugu vai kolēģi, visticamāk, bērns sapratīs, ka tas ir normāli, un vēlāk darīs tāpat. Līdzīgi ir ar patriotismu. Mani vecāki «krievu laikā» par latvisko patriotismu nerunāja neko, jo bija bail, savukārt, kad es aizbraucu pie vecāsmātes un vecātēva, tad tur sākās tāda politinformācija...! Tāpēc jau čeka pie mums «tīrīja» ģimenes kopumā, ne tikai tēvu vai māti, bet visus!

- Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc tu neesi pieķēries deportāciju tēmai. Viesturs Kairišs to izdarīja ar savu filmu Melānijas hronika.

- Kopā ar Aigaru esam par to domājuši. Vēl neesam ķērušies arī pie Otrā pasaules kara tēmas. Ir jābūt ārkārtīgi lielai meistarībai, lai parādītu stāstu, kas skatītājus patiesi saviļņo... Var jau skatītāju iedzīt šausmīgā depresijā - nofilmē lopu vagonus, ieliec žēlīgu mūziku, un viss notiek! Bet var arī likt domāt. Par latviešu leģionu... Vēl nesaprotu, kā to visu pagriezt. Man nepatika, ka Nacionālā apvienība 16. martā gāja pie Brīvības pieminekļa vienkārši tāpat vien. Bet tad, kad viņi paņēma Staļina un Hitlera bildes, sak, mēs esam pret abiem šiem idiotiem un slepkavām - tad tie «antifašisti» ar strīpainajiem kostīmiem tur vairs neiederējās. Ja runājam par filmu, kuras tēma būtu deportācijas... Tev jāprot uztaisīt tāda filma, kāda bija Dzīve ir skaista (Life is beautiful, Roberto Beninji, 1997). Brīžiem ir jautri, taču birst asaras... Stāsts ir pavisam vienkāršs: Otrā pasaules kara laikā koncentrācijas nometnē nonāk kāds ebrejs ar savu mazo dēlēnu; tēvs stāsta puisītim, ka viss apkārt notiekošais ir spēle un piedzīvojums, bet galvenais ir ne reizi netrāpīties acīs nometnes uzraugiem...

- Tu ieminējies par troļļiem. Kam un kas būtu jādara, lai viņu graujošā darbība mazinātos?

- Es uz vecumu kļūstu demokrātiskāks... Tāpēc sāku saprast, ka viss risinās palēnām. Es dzīvoju krievu informatīvajā telpā, skatos ļoti daudz viņu raidījumu, jo man ir bail no viņiem. Esmu dienējis krievu armijā, es saprotu viņu domāšanu, viņu mongoļu - tatāru impērisko ārprātu, un es viņus visu laiku vēroju. Tagad sociālajās aktivitātēs ļoti daudz iesaistās tieši jaunieši, un var just, ka Krievijā kaut kas mainās. Bet pie mums? Pie mums piešķir naudu kaut kam, nekonkretizējot mērķus. Te ir tā: Latvijas kinoteātros ārzemju kino tirgus daļa ir 95%. Bet vajadzētu tā: piešķiram, teiksim, 10 miljonus eiro, lai šo ārzemju kino tirgus daļu samazinātu līdz tik un tik procentiem. Proti, lai taisītu nacionālo produktu. Citādi mēs ar saviem nodokļiem uzturam amerikāņu filmu ražotājus. Taču visdrīzāk pūcei aste ziedēs, nevis kāds konkretizēs šādu mērķi. Tieši tas pats ar Latvijas Televīziju. Var, protams, jautāt, vai mums ir vajadzīgs, piemēram, raidījums Savai zemītei. Reitingi un tā tālāk... Bet skaties plašāk! Latvijas valsts no savas informatīvās telpas kontrolē tik un tik procentus, tāpēc mēs nākamā gada budžetā iestrādājam tik un tik miljonus, lai mūsu informatīvā daļa palielinās par tik un tik procentiem. Taču te naudu iedod, bet nesaka, ko vajag sasniegt. Palielinot mūsu informatīvo daļu, apmirs visādi svešie troļļi.

- Tas ir tas, ko tagad dara Krievija: tur tiek ražots nacionālais produkts, turklāt lielā apjomā. Un tas attiecas gan uz kino, gan informatīvo jomu.

- Tas tāpēc, ka Krievijā ir cita veida ziepes: viņiem ir pazudis valsts esības pamats. Padomju Savienībā bija skaidrs: mērķis ir proletariāta uzvara visā pasaulē. Vienalga, vai tu esi krievs, azerbaidžānis vai moldāvs, še tev šaujamais, uz priekšu! Krievijas impērijā dzīvo ārkārtīgi daudz tautību, tāpēc krievu nacionālismu kultivēt ir bīstami. Vienubrīd Putins sāka tērēt naudu pareizticīgo baznīcai. Viņiem vajag to stipro caru, tāpēc salīdzinoši nesen viņi sāka celt pieminekļus vecajiem cariem. Krievijā ir sācies pilnīgs jūklis: komunistu līderis Zjuganovs stāsta par Ļeņinu un vienlaikus apmeklē baznīcu. Krievi zaudē savu identitāti šā jūkļa dēļ. Rodas daudz fanātiķu. Un ir jau vienalga, vai tie ir musulmaņu vai pareizticīgo fanātiķi - ikviens fanātiķis ir bīstams. Bet es esmu eiropietis, man ir svarīgas eiropeiskās vērtības. Savukārt Krievija... Esmu dzirdējis no krieviem tādas runas: viņi grib, lai Eiropa tiek iedzīta pilnīgā stūrī, un tad viņi nāktu tai palīgā. Šis īpatnējais misionārisms: novest kaut ko līdz ārprātam un pēc tam palīdzēt. Ne velti krieviem ir teiciens: bjot, značit ļubit (sit, tātad mīl - krievu val.).

- Tu pirms tam teici - piešķir naudu, bet nepasaka, kam piešķir...

- Protams, māksliniekiem nevar diktēt: tu taisīsi filmu par un to. Bet piešķīrēju rokās ir punktu sistēma, ar kuras palīdzību iespējams regulēt to, ko vajag panākt.

- Turklāt mūsu valstī ir Nacionālās attīstības plāns 2030, kas arī ir programmatisks dokuments - ceļvedis nākotnē, ja var tā teikt.

- Esmu lasījis. Akadēmisks, sauss dokuments. Tajā nav pašas galvenās lietas: ar ko Latvija atšķirsies no visām citām valstīm? Kas būs tā lieta, kuru aplūkojot visi pateiks: jā, tie ir latvieši, tādi viņi ir! Šajā plānā neredzu mūsu valsts nacionālās intereses, es neredzu nācijas elites pienesumu. Zinu, ka daudzās valstīs, piemēram, Zviedrijā, ir skaidri redzama elite, kas sanāk kopā valsts izšķirīgos brīžos un lemj: ko mēs darīsim valsts nākamajos simt gados? Zviedrijas augstskolās nekad nemāca: taisiet biznesu Zviedrijā! Ja tu taisi biznesu tikai Zviedrijā, tad tu esi lūzeris. Jo Zviedrijā ir «tikai» deviņi miljoni iedzīvotāju. Viņiem liek domāt: manas mājas ir pasaule.

- Tu domā, ka mūsu valsts intelektuālajā elitē ieklausīsies pie varas esošie? Un vai vispār mums ir tāda elite?

- Kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši 27 gadi. Vajadzētu jau būt elitei, kurā ietilpst inteliģence, zinātnieki, mākslinieki... Kopā ar Jāni Zuzānu esmu vienā kompānijā, un tā saucas Mākslai vajag telpu. Uztaisīju dokumentālo filmu Kas te tik laikmetīgs? Pirms kādiem septiņiem gadiem nebiju nekāds laikmetīgās mākslas fans, tad atradu gudrus cilvēkus un aicināju viņus atbildēt uz jautājumu - kāpēc man no saviem nodokļiem vajadzētu finansēt laikmetīgās mākslas muzeju? Atnāca apjausma, kad iegāju kādā 16. gadsimtā celtā baznīcā. Sapratu, ka tā taču celta tiem cilvēkiem, kas dzīvoja 16. gadsimtā! Tas viss ir iesaldēts, tāpat kā Mona Liza vai Apolons ar disku. Skaisti, bet iesaldēts. Savukārt mums šodien vajag muzeju, kas nav saldētava, bet gan inkubators. Mums tas jārada, lai pat trīsgadīgs bērns, kas ienāk muzejā, prot paskatīties uz lietām no citas puses. Lai ikviens cilvēks iegūtu mazliet vairāk abstraktās domāšanas. Mūsu paaudze ir tāda, kāda tā ir, to vairs neiemācīsi dancot citādi. Bet trīsgadīgam bērnam - tam gan! Tad, kad tu ieej muzejā un redzi, ka tas nav nekāds ledusskapis, kur neko nedrīkst darīt, tas ir kaut kas kustīgs un atraktīvs, tur ir bērni, tur visi kaut ko dara! Un tad es sapratu, ka tas muzejs nav vajadzīgs man, bet gan maniem bērniem un mazbērniem. Manam jaunākajam dēlam tagad ir trīs gadi, un tas muzejs ir tieši viņam. Tā ir agrīnā programmēšana: ja tu gribi, lai tavs bērns ir konkurētspējīgs nākotnē, sāc ar viņu kreatīvi nodarboties jau šodien. Kad tu ieej mūsdienīgā, modernā muzejā, tu jūti, ka arī tava domāšana sāk mainīties. Un tad tu saproti, ka arī 16. gadsimta baznīca - tolaik, 16. gadsimtā - bija kreatīva. Tu izlīdi no savas zemnieka būdas, iegāji baznīcā un... ohoho! Baznīca tevi toreiz paņēma.

- Patiesībā jau baznīcai arī vajadzētu būt kā inkubatoram: Dievs taču ir mīlestība un siltums, nevis aukstums, nopietnība un drūms noskaņojums...

- Viss ir pavisam vienkārši. Baznīca vienmēr ir operējusi ar pazemību. Un neviens nav bijis tik drosmīgs, lai pateiktu: tagad mēs darīsim citādi! Bet gan jau tas laiks pienāks.

- Tāpat kā valsts svētkos: nezin kādēļ visbiežāk prevalē drūms raudulīgums.

- Paskaties, kā dara amerikāņi 4. jūlijā: hotdogi, kokakola, prieks un līksme! Gan jau pienāks laiks, kad pazemība tiks nomainīta ar prieku. Reiz runāju ar kādu antropologu, un es viņam teicu, ka mēs esam tāda sērotāju tauta - svecīšu diena, visādas atceres dienas ar melno sēru lenti karogā... Bet antropologs atbildēja, ka viss ir tieši otrādi: cik jūs esat stipri, ka tā spējat atcerēties pagātni! Jo bez pagātnes nav nākotnes. Tikko bija svecīšu vakars, aizbraucām uz kapiem - un tur viss gaišs! Tad es sapratu: mēs tiešām esam ļoti spēcīgi. Tās svecītes bija mūsu pagātne, mūsu saknes, un bez saknēm nesanāk lapotne. Protams, gribas visu uzreiz, bet jāsaprot, ka mūsu atjaunotajai valstij ir tikai 27 gadi. Jā, kā visu izmainīt, lai būtu labi? Visi lamā Saeimu, bet - neviens uz turieni negrib iet. Kā tur iedabūt iekšā cilvēkus - reformatorus?

- Reformatori jau pēc idejas nevar būt sērotāji un drūmiķi. Kāds tad latvietis īsti ir? Jaunā paaudze ir citāda nekā tā, kas bija pieaugusi pirms 27 gadiem.

- Kāds mans paziņa reiz teica, ka ikvienā nācijā ir daļa uzņēmīgu cilvēku. Pagājušā gadsimta vidū uz Ameriku aizbrauca tie, kuriem iekšā bija uzņēmēja gēns, kuri saprata, ka šeit, Eiropā, vairs nav ko ķert. Austrumeiropā tādu cilvēku palika ap trim procentiem. Tad tie vismaz kļuva par menedžeriem. Tu man prasi - kāds ir latvietis? Tāds, kādu to parāda mūsu kinoģēnijs Jānis Streičs. Tu noskaties filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā un saproti: jā, mēs, latvieši, esam tādi. Tu noskaties Mans draugs - nenopietns cilvēks, un tu zini: ak, mēs esam tādi. Streičs uzbur latvieša tēlu, katrā filmā, ikvienā kadrā uzbur. Jā, mēs esam tādi. Es kino salīdzinu ar matemātiku, tāpat arī mūziku. Viss ir svarīgi: cik ilgi skan tā vai šī skaņa, cik sekundes tiek rādīts tas vai cits kadrs.

- Un kā tad ar latvieša patriotismu un brīvību?

- Atgriezīšos pie filmas, ar kuru sākām. Nameja gredzens ir karaļa gredzens. Tajos laikos nebija ne pases, ne identifikācijas kartes. Kā tad varēja zināt, kurš ir līderis? Skaidrs: kam gredzens, tas ir karalis. Situācija ir tāda: mūsējie ir ielenkti, viņi zaudē. Ko darīt? Namejs savāc visu sudrabu, liek to izkausēt un izkalt no tā gredzenus. Viņš izdala visiem gredzenus un saka: no rītdienas es vairs neesmu jūsu karalis, jūs katrs pats sev esat karalis. Un rītdien iesim kaujā kā brīvi cilvēki. Tādi, kam nav neviena karaļa. Tieši iekšējā brīvība ir vissvarīgākā. Tāda ir vajadzīga katram latvietim.





 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers