Latvijā: Holokausts: Nedalāmās atmiņas 4 komentāri
 
Latvijā

Holokausts: Nedalāmās atmiņas

 
STĀSTNIEKS. Režisors Boriss Mafcirs ir dzimis Rīgā un jaunībā emigrējis uz Izraēlu. Viņš uzskata, ka ebrejiem jādzīvo savā vēsturiskajā dzimtenē, jo tikai tā spēj būt viņi paši. Viņš veido dokumentālo filmu ciklu par holokaustu un par savu darbu saka: «Manās filmās nav spriedelējumu. Es stāstu. Es atdodu, bet jūs pieņemiet. Manis nav, esmu tikai stāstnieks. Protams, šī interese nav nejauša, ja paskatās manu biogrāfiju» / Publicitātes foto

Borisa Mafcira dokumentālā filma Atmiņu lādes ir sestā no kopumā astoņām, kas veido kino antoloģiju Holokausts PSRS teritorijā. Atmiņu lādes ir Latvijas stāsts. «Man svarīgi, kādas ir atmiņas šodien,» B. Mafcirs saka sarunā ar Neatkarīgo. Un kādas tās ir? Holokausts kļūst par Latvijas vēstures daļu, viņš atbild. Kamēr tās būs tikai ebreju atmiņas, bet ne Latvijas vēstures daļa, tikmēr atmiņas būs atsvešinātas.

B. Mafcirs ir dzimis padomju Latvijā, bērnību un pirmos jaunības gadus pavadījis Rīgā. Kādā no intervijām viņš atzīstas, ka ne pārāk mīlējis vietu, kurā dzimis, ne pārāk mīlējis savu bērnību un situāciju, kādā tolaik atradies. Aizbraucis uz Izraēlu, viņš sācis dzīvi no nulles un trīs dienas pēc aizbraukšanas no savas atmiņas izsvītrojis latviešu valodu. Neatkarīgajai viņš saka - VDK pagrabos ar viņu vienā kamerā iesēdināja kādu latvieti, kurš divus mēnešus diendienā stāstījis par to, kā šāvis ebrejus. Taču Latvijā sākusies B. Mafcira interese par holokaustu - kādā 1964. gada svētdienā viņš kopā ar draugu pabijis vietā, kur 1941. gada novembrī un decembrī nogalināja vairākus simtus tūkstošu ebreju. Tā bija Rumbula. Tur 30. novembrī un 8. decembrī nonāvēja cilvēkus un apraka masu kapos. B. Mafcirs kategoriski noraida pat pieļāvumu, ka Atmiņu lādes būtu arī viņa stāsts. «Tas nav mans stāsts. Es uzzinu, nevis pats izpētu. Es savācu stāstus un tos nododu citiem. Tajos nav emociju, ir tikai tas, ko cilvēki redzēja. Pat ne tas, ko viņi atceras. Visu manu filmu jēga - dokumentālisms: kā tas bija, kur tas bija, kad tas notika. Es filmēju kādreizējo notikumu vietās, attiecīgajos gadalaikos. Savas emocijas negribu pievienot, vēl jo vairāk - personīgās. Ļauju skatītājam pašam izjust, kā viss notika. Bet sevi no šī stāsta es izdzēšu. Arī no stāsta par Latviju. Jā, esmu dzimis Latvijā. Bet filmā

Atmiņu lādes tikai beigās uzzināt, ka arī mans atmiņu stāsts ir sācies Rumbulā,» viņš uzsver. B. Mafcirs pret savu filmu varoņiem izjūt bezgalīgu pateicību - par to, ka viņi uzticējās, runāja.

Viens no stāstiem, formāli - bezkaislīgiem, taču dziļi emocionāliem, ir saistīts ar Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra memoriālo pētījumu Ebreji Latvijā 1941-1945. Vārdi un likteņi. Otrā pasaules kara sākumā Latvijā dzīvoja aptuveni 90 000 ebreju. Viņi bija integrēti Latvijas sabiedrībā. Pirmajos kara gados iznīcināja ap 70 000 ebreju. Padomju laikā par holokaustu nerunāja. Arī pirmajos neatkarīgās Latvijas gados nogalināto ebreju vārdi bija tikpat kā nezināmi. Tie 25 procenti zināmo upuru vārdu un uzvārdu bija ļoti maza daļa no holokausta stāsta. Un to, ko nezinām, nevaram pieminēt un atcerēties. Projekta ietvaros nonāvētajiem Latvijas ebrejiem atdeva identitāti - vārdus, uzvārdus un likteņus. Par to ir viņa dokumentālo filmu cikls - par simtiem tūkstošu cilvēku likteni, nevis viena cilvēka drāmu. Par slepkavībām, nevis par izglābšanos. B. Mafcirs ebreju glābēja Žaņa Lipkes un viņa ģimenes rīcību nodēvē par unikālu varonību. Bet vienlaikus uzsver, ka viņa stāsts ir par slepkavībām un viņa mērķis ir saglabāt nonāvēto cilvēku piemiņu.



Komentāri [4]
#
Latviesu domas 4.decembris 2017 12:18 atbildēt
paskat, paskat kā vīrels kurkst- "latvietyis stāstījis ka šavis...","nkvd kamera", "padomju laikos nerunāja" utt., bet KURI šāva gan nemin ne zilbīti ! Tātad, mackur, šāva Vācu Nacisteļu salašņas , ja tu to nezini, un mēs, latviešu tauta, protams kopā ar citām bij,. PSRS tautām, izglābām ebrejus no šiem ģermāneļu asinssuņiem un HIMLERA-HITLERA -rotšildpadauzu bandas !
Tev ko, vecu golfu atdzina no kāda šrota un desu ādu ar mazliet gaļas kāds vācietels pagaldē pameta, ka tagad šim vācu nacistels jau tāds jauks puisīts ar atrotītām piedurknēm, šmaiserīti rokās un brašu meldiņu uz lūpām, bet tavi glābēji netieši tiek norādīti kā vainīgie ? Kaunies !
 
#
viks 4.decembris 2017 12:00 atbildēt
Panorāmā runāja sieviete, kuri Rumbulā nogalināta māsa. Viņas māsu un tā mazo bērnu nošāvis latvietis, kas licis bērnu pacelt augstāk, lai nav jātērē lodes. Ziņa līdz nošautās māsai varētu pienākt tikai no viņsaules. Drausmīgu traģēdiju pārvērš par melu propagandu un biznesu uz mocekļu rēķina'. Mēs izvairāmies, pieminot komunistu upurus, uzskaitīt, kuri un cik sadistu bija žīdi, cik krievi ...Rīgas konclāgera priekšnieks - ēbrejs, cik viņu kalpoja Hitleram.
 
#
viss atkarigs no reklāmas » viks 4.decembris 2017 12:59 atbildēt
ja ņemam objektīvus skaitļus tad teiksim poļus kara laikā nošāva vismaz par 3 miljoniem vairāk nekā ebrejus, bet holokausts un vaimanāšana tikai par bojā gājušajiem ebrejiem. centrāltirgus sievu princips-kas skaļāk bļauj tam taisnība
 
#
letis 4.decembris 2017 10:47 atbildēt
Katrs tic tam kam pats grib ticēt. Cilvēkam bez smadzenēm visu var iestāstīt.
Vai šis ebrejs nespēj iedomāties kāpēc VDK kamerā blakus iesēdina latvieti, kurš katru dienu "dižojas" ar ebreju apšaušanu. Divi idioti - viens klausās, bet otrs pašnāvnieks. Trešais referents publicists.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers