Latviešu sabiedrībai pret Salaspils nometnes memoriālu jau pasen ir izveidojusies alerģija, jo daļa krievvalodīgās publikas šo vietu, nekrietna politiskā savtīguma vārdā padarot to par savveida «svēto govi», izmanto vēsturisko falsifikāciju izplatīšanai un padomju okupācijas attaisnošanai. Salaspils nometne bija moku vieta, taču Kremļa «vēsturnieki» un viņu propagandas apmātie «dzird» tikai stāstus par ebrejiem un baltkrievu bērniem, neņemot vērā to, ka nometnē atradās arī latviešu leģionāri, Latvijas Centrālās padomes locekļi, tostarp Konstantīns Čakste un citi vācu okupācijas laika varas likumpārkāpēji.
Tieši tāpēc ir radusies vajadzība atjaunot memoriāla ekspozīciju, padarot to vēsturiski patiesu. Pie šī darba ķērās vēsturnieki, un vienu no viņiem - Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju, vēstures doktoru Uldi Neiburgu - iztaujā Neatkarīgā.
Uldis Neiburgs: - Jā, patlaban notiek Salaspils memoriāla restaurācija. Memoriāls atklāts 1967. gadā - nu jau 50 gadi pagājuši, tāpēc jāveic tehniski un arhitektoniski uzlabojumi, jo gadu desmitu laikā sniegs un lietus ir daudz ko sabojājis. Salaspils pašvaldības aicināti, sadarbībā ar Okupācijas muzeju un Daugavas muzeju mēs pilnveidojam Salaspils memoriāla ekspozīcijas saturu. 60. gadu bukletos redzami deviņi stendi, kuros bija nepilnīga informācija par ieslodzītajiem. Vēlāk, Atmodas laikā, šajos stendos parādījās sešdesmitajos gados radītie bijušā Salaspils ieslodzītā Kārļa Buša zīmējumi, kas sakāpinātā veidā - kā jau padomju laikos pieņemts - vēstīja par nometnē notikušo. Bet tas arī viss. Mūsu uzdevums ir izstāstīt par visa veida ieslodzītajiem Salaspilī. Tie bija ebreji, darba kavētāji, padomju aktīvisti, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, sodītie leģionāri... Vēl pāris planšetes būs par to, kāda bija nometnes pārvalde un apsardze, kā notika nometnes likvidēšana, pārvietojot ieslodzītos uz okupētās Polijas un Vācijas nometnēm. Rādām to, kā bijušās nometnes teritorijā darbojās LPSR Valsts ārkārtējā komisija, noskaidrojot reālos zaudējumus nacistu okupācijas laikā, rādām arī to, kā ar padomju propagandas palīdzību tas viss tika pārspīlēts ar falsificētiem, nesamērīgiem skaitļiem.
- Vai memoriālā būs tikai faktoloģiski atjaunotās planšetes?
- Būs arī jauni, lielāki objekti. Runas par to, ka memoriālu kardināli pārveidos, ka mūžīgo uguni izdzēsīs un ka skulptūras nojauks - ir muļķības. Mēs aktīvi sadarbojamies ar arhitekti Līgu Gaili un mākslinieku Ģirtu Boronovski, lai memoriāls saglabātos kā spilgts tā laika brutālisma stila paraugs. Papildināsim vien dažas detaļas, piemēram, būs koka barakas atveidojums: apmeklētāji varēs iepazīties ar ieslodzīto dzīves apstākļiem. Būs informācija par uzturu, par dienas režīmu un apģērbu, kā arī par Salaspilī nonākušo bērnu ikdienu. Būs pieejams arī multimedijs: dažādu dzīvi palikušo ieslodzīto atmiņas videoierakstos. Uzsvars būs likts tieši uz cilvēciskiem pārdzīvojumiem, jo, muzeoloģiski vēstot par šiem notikumiem, varam atļauties to darīt ne tik akadēmiski, kā tas bija monogrāfijā Aiz šiem vārtiem vaid zeme, kuras autori bijām mēs - Kārlis Kangeris, Rudīte Vīksne un es. Vairāk nekā 100 metru garajā memoriāla ejā būs izvietotas 15 stikla vitrīnas, kas vēstīs par dažādiem cilvēkiem, piemēram, būs stāsts par rakstnieku Miervaldi Birzi. Citā stendā būs Čehoslovākijas ebreja Jozefa Gertnera foto, zem tā - apsveikumi no citiem ieslodzītajiem, kuri Salaspilī viņu sveica 37. dzimšanas dienā. Būs kreisi noskaņotā dzejnieka Jāņa Poguļa dzejoļi, kurus viņš rakstīja Salaspilī. Būs Artūrs Neparts, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, būs Jāņa Deigeļa foto, viņš rakstīja vēstules mātes māsai, klāstot savus komunistiskos uzskatus. Kāds ieslodzītais padomju aktīvists sūtīja telegrammu dēlam, lai apsveiktu viņu dzimšanas dienā. Mēs rādīsim cilvēkus, kuri ir ļoti dažādi savos uzskatos. Būs Leons Visuns, kuram no mājām ir sūtītas pakas ar pārtikas un saimniecības precēm: pakās bija maize, sviests un gaļa, zirņi, sēnes un saimniecības ziepes. Protams, ne jau visiem tā veicās: piemēram, no Baltkrievijas atvestajiem cilvēkiem neviens neko nevarēja atsūtīt. Materiāli jaunajai ekspozīcijai ir ņemti no Kara muzeja, Okupācijas muzeja, Nacionālās bibliotēkas un citiem krājumiem. Cēsu valsts ģimnāzijas direktors Jānis Jansons, kurš bija nacionāli noskaņots, tika ieslodzīts Salaspilī, pēc tam Štuthofā, kur arī mira. 1942. gadā viņš nofotografēts izlaidumā, savu audzēkņu vidū, aizmugurē ir Hitlera bilde un kāškrusti. Fotografējoties gadu vēlāk, viņš licis noņemt bildi un kāškrustus. Par to Jansonu nosūdzēja, viņš nonāca Salaspilī. Tur ieslodzīja arī profesoru Paulu Galenieku, Jelgavas Lauksaimniecības universitātes rektoru - pirms tam viņš bija ieslodzīts Centrālcietumā. Viņš rakstīja sievai vēstulē, ka ir nosūtīts uz Salaspili; viņš bija pārliecināts, ka viņu nenogalinās un ka Salaspilī ir gaiss un gaisma, var pastaigāties un apstākļi tur labāki nekā Rīgas Centrālcietuma kamerā. Salaspilī bija ieslodzīta arī Ieva Birgere (Lase), vēlāk tā dēvētās Franču grupas dalībniece. Viņa Salaspilī rakstīja dienasgrāmatu un 1944. gada 1. janvārī jautāja: «Ko lai es sev novēlu jaunajā gadā? Brīvība liekas kā tāls, neaizsniedzams sapnis...» Starp citu, leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis centās palīdzēt viņai, nacionāli noskaņotai jaunai sievietei, atbrīvoties no ieslodzījuma. Viņš gan necentās palīdzēt komunistiski noskaņotiem indivīdiem...
- Prosovjetiskos medijos nereti lasāmi šausmu stāsti par bērniem, kas atvesti no Baltkrievijas, ieslodzīti Salaspils nometnē, pēc tam pārdoti verdzībā vietējiem latvju budžiem...
- Lūk, stāsts par Semjonu Isjominu. 1943. gada pavasarī, padomju partizānu apkarošanas operācijā Ziemas burvība, viņa vecāki tika nošauti, bet viņu kopā ar brālīti un māsiņu nosūtīja uz Salaspili. Brālis un māsa nomira, taču Semjons izdzīvoja lielā mērā tāpēc, ka nonāca Rembates pagastā - Graudiņu ģimenē. Ģimenes tēvs bija vietējais aizsargu priekšnieks, kuru padomju okupanti nogalināja, dzīva bija palikusi viņa sieva un divas meitas. Ģimene uzaudzināja Semjonu kā savu bērnu, un viņš vēl šodien atceras, ka Graudiņi bija ļoti labi, varbūt pat labāki par paša vecākiem. Tādu bērnu, kurus latviešu ģimenes aiz līdzjūtības paņēma no Salaspils nometnes, bija diezgan daudz, un vietējās pašpārvaldes iestādes rūpīgi skatījās, lai ģimenes būtu pārtikušas un atbildīgas, pieņemot bērnus. Vēl tagad Latvijā dzīvo šie tolaik izglābtie bērni, nu jau pieauguši cilvēki. Protams, katrs gadījums ir individuāls, ne visiem paveicās, esam runājuši ar ļoti daudziem izglābtajiem, tomēr lielais vairums ar pateicību atceras tās ģimenes, kurās viņi nonāca pēc Salaspils.
- Vai jaunajā ekspozīcijā būs kāds skaidrojums par skulpturālajiem veidojumiem, kas atrodas Salaspils nometnes teritorijā?
- Būs informatīvs stends, kas paskaidros šo skulptūru būtību. Arhitekts Ivars Strautmanis savā atmiņu grāmatā stāsta, kā tika veidots šis arhitektoniskais ansamblis: tolaik, 60. gados, bija pieejama tikai tā informācija, kuru izplatīja padomju propagandisti, un arī viņu bija ietekmējuši padomju laika uzstādījumi, tāpēc skulptūras ir tādas, kādas nu ir... Māte, Nesalauztais - nu, skaidrs. Bet tāda Solidaritāte... Solidaritāte nometnē bija tādā izpratnē, ka ieslodzītie centās cits citam izpalīdzēt gluži cilvēciski. Taču cilvēki bija gan komunistiski, gan nacionāli noskaņoti, vairums vispār bez kādas politiskās pārliecības, nevis pārliecināti antifašisti. Pavisam jauns būs stends no betona un stikla, kur varēs redzēt digitāli izveidotu nometnes kopskatu: mums izdevās dažādos arhīvos atrast fotoattēlus un to fragmentus un salikt kopā nometnes panorāmu ar daudzām tur esošajām ēkām - slimnīcu, virtuvi, saimniecības zonu, barakām... Mēs netaisām nekādu Disnejlendu, mēs veidojam ekspozīciju nopietni, cilvēciski un vienlaikus informatīvi. Padomju laikā šīs nometnes tēls bija uzburts krietni pārspīlēti: esot bijuši 100 000 upuru, bijis tā, ka ik dienu tik ņēmuši un šāvuši... Jaunā ekspozīcija būs vairāk realitātei pietuvināta. Tur būs informācija par padomju karagūstekņu nometni, par vācu karagūstekņu kapiem, kas atklāti pirms vairākiem gadiem, būs informācija par vecajiem garnizona kapiem, kur tika apglabāti tie, kas gāja bojā Salaspilī. Un vēl mēs atklāsim telpu, kas būs veltīta pašam Salaspils memoriālam. Te varēs notikt arī arhitektūrai veltīti starptautiski plenēri. Ekspozīcija arī attīstīsies: veidosim izglītības programmas par dažādām ieslodzīto grupām, piemēram, bērniem, karavīriem vai politieslodzītajiem. Jaunā ekspozīcija būs laba vieta, kur izstāstīt par vienu no 20. gadsimta Latvijas sarežģītajām lappusēm, kur sanāk kopā dažādas nācijas, valstis, ideoloģijas, atmiņas.
- Krievijas TV šovs Vremja pokažet bija pat veltījis veselu raidījumu jūsu grāmatai Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Sak, Latvijā falsificē vēsturi.
- Nu protams. Mēs to arī pārrakstām, ne tikai falsificējam...
Un - galvenais - mums esot kādi ideoloģiski mērķi, proti, mazināt latviešu kolaboracionistu noziegumus. Diemžēl ir grūti, pat neiespējami izmainīt to, kas cilvēkiem ir iestādīts galvā ar propagandas palīdzību.
- It sevišķi tad, ja strādā tāda propagandas mašīna kā Krievijā.
- Domāju, jauno ekspozīciju atklāsim janvārī, bet darbs nebeigsies. Vēl ienāks jauni materiāli un liecības, un mēs šai vēstures lappusei ierādīsim pienācīgu vietu. Nebūs tā, ka izcelsim vienus, bet noklusēsim par citiem: mēs rādīsim kopbildi. Mūsu darbs balstās uz jaunākajiem vēstures pētījumiem un muzeoloģiskām novitātēm.
- Vietējā publika, kas ietekmējas no Kremļa propagandas, joprojām tic, ka Salaspilī tika nogalināti ap 100 000 cilvēku. Neesat mēģinājuši melu izplatītājiem pierādīt patiesību?
- Nedomāju, ka mums kaut kas viņiem īpaši jāpierāda. Savu argumentāciju esam izteikuši pētījumos, arī intervijās. Cita lieta - ko cilvēki grib vai negrib saprast. Mūsu grāmata Aiz šiem vārtiem vaid zeme ir pozitīvi recenzēta gan Latvijas, gan Rietumu akadēmiskos izdevumos. Vienīgā neargumentētā, ideoloģizētā kritika ir bijusi dažos Krievijas izdevumos, kā arī Latvijas krievvalodīgajos medijos, piemēram, Sputņik, Vesti un tamlīdzīgi. Acīmredzot vienam otram ir grūtības uztvert dokumentāli pamatotus argumentus... Kāda žurnāliste no laikraksta Vesti bija atsūtījusi mums «pieprasījumu», lai mēs atbildam uz jautājumiem par latviešu kolaboracionistu lomu. Diemžēl šai kundzei jau bija gatavs viedoklis, kuru viņa negribēja mainīt. Viņa arī vēlējās uzzināt visu par to, kā bērniem nometnē ņemtas asinis. Jā, tās tika ņemtas. Bet turpināt mūsdienās apgalvot, ka slimu bērnu asinis būtu derīgas ievainotu vērmahta karavīru ārstēšanai... Absurds. Varbūt tad pajautāt mediķiem, ja netic vēsturniekiem? Žurnāliste savā publikācijā mūs visus trīs - Kārli Kangeri, Rudīti Vīksni un mani - nosauca par «meļu triumvirātu». Citās krievvalodīgajās publikācijās esam dēvēti par revizionistiem un vēl nezin kā. Ja dzīvojam demokrātiskā valstī, cilvēkiem var būt dažādi viedokļi, bet šādi bez argumentiem apsaukāties - tas ir zems līmenis. Ir tikai kliedzoši virsraksti krievvalodīgajos medijos, kur būtība tiek pasniegta izkropļotā veidā. Bet muzeja ekspozīcija drīz tiks atklāta, un, ja kādam pret to būs pretenzijas - lūdzu, lieciet tās galdā, bet kopā ar argumentiem. Piemēram, mums pārmeta, ka maz esam rakstījuši par latviešu apsargiem Salaspilī, bet mūsu grāmatā ir nosaukts vairāk SD dalībnieku latviešu nekā jebkurā padomju izdevumā. Runājot par akcijām Baltkrievijā, mēs atklāti esam teikuši, ka tur piedalījās vairāki latviešu policijas bataljoni, bet tur bija arī lietuviešu un ukraiņu bataljoni, kā arī paši vācieši.
- Krievvalodīgajos medijos bieži tiek atkārtota tēma par nogalinātajiem Salaspils nometnē. Cik tad viņu īsti bija?
- Savelkot kopā visus pieejamos datus un liecinieku atmiņas, varam aptuveni konstatēt, ka vairāku simtu upuru vidū bija ap 30 cilvēku, ko par sacelšanās mēģinājumu Sauriešu akmeņlauztuvēs nošāva pēc pārvešanas uz Centrālcietumu, par gatavošanos bēgt nošauti vismaz 12, par bēgšanas mēģinājumu - seši, bēgot nošauti 19, pakārti četri, nespējnieki - invalīdi nošauti aptuveni 80. Tie ir cilvēki, kuriem tieši izpildīts nāvessods vai viņi nošauti bēgot. Nometni būvēja ebreji, kurus atveda no Austrijas, Čehijas un citurienes, tā bija 1941./42. gada ziema, ļoti auksta un nežēlīga. Vieni pārvietoja kokmateriālus no Daugavas krasta līdz nometnes vietai, citi sasalušajā zemē būvēja barakas. Nežēlīga izturēšanās no apsardzes puses, miesassodi, pārtikas trūkums, slimības: bojā gāja aptuveni tūkstotis ebreju. Nometnes darbības laikā no slimībām, nepietiekamas pārtikas un miesassodiem gāja bojā ap 700 ieslodzīto, tiem vēl jāpieskaita 600-700 bērnu, kas neizturēja skarbos apstākļus. Skaitļi, kurus var pierādīt, ir aptuveni 23 000 ieslodzīto, no kuriem 2000 ir miruši, plus viens tūkstotis ebreju. Jāsaprot, ka pat viena cilvēka nogalināšana ir noziegums, un šī nometne nešaubīgi ir noziegums, bet padomju propagandas garā uzpūst bojāgājušo skaitu līdz simtiem tūkstošu, kā to dara krievvalodīgie mediji - tas ir absurds. Mūsu ekspozīcijā galvenais uzsvars nav uz skaitļiem. Protams, tie tur parādīsies, taču svarīgāk ir parādīt ieslodzīto likteņus. Mēs pieminam upurus, nosodām noziedzniekus un totalitārās varas, minam arī konkrētos indivīdus, kas bija šo noziegumu veicēji. Bet mēs nevaram runāt par kaut kādu kolektīvo atbildību, tracinot tautas, kas šobrīd dzīvo Latvijā, un mēs nepievienojamies tiem, kuri mēģina novelt uz latviešiem nacistu noziegumus.
