Jau nākamgad sagaidīsim lielo valsts jubileju – Latvijas neatkarības proklamēšanas 100. gadadienu. Lai skaidrāk izprastu valsts pastāvēšanas jēgu, tās nozīmi Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem; par to, kādu no filozofiskā aspekta redzam valsts nākotni Latvijas pastāvēšanas otrajā gadu simtenī, saruna ar filozofu, sociologu, Latvijas Universitātes profesoru Tāli Tisenkopfu.
- Kāpēc valstij mūsdienās ir tik liela vērtība? Latvieši pirms 150 gadiem par savu valsti pat nedomāja.
- Valsts ir modernizācijas gadsimtu izgudrojums, vienojošs organisms, kas apvieno cilvēku dzīvi. Valsts piedāvā indivīdam lielāku kopību - tautu, vēsturi, atmiņu, kultūru, teritoriju, dabu, kurai piederēt. Cilvēks, kurš novērtē valsti, var teikt - valsts ir lielāks ietvars un pamats manai dzīvei. Taču vērtības veidojas abpusēji. Ikvienam būtu jāvaicā - ko es valstij piedāvāju, kādas vērtības un rīcību tai dodu. Liels beidzamās desmitgades izaicinājums ir mūsu pašu pārprastā brīvība un pārspīlētais individuālisms, kas dzen daudzus pārliekā egoismā un kalpībā. Cilvēki pasākuši brīvi ņemt mutē vārdus, kas noliedz vai nonievā savu valsti. Tas ir kalpības gars, kas liek viņiem to darīt. Patiesībā ikvienam brīvam cilvēkam un pilsonim vajadzētu veidot morālu, emocionālu un ekonomisku saikni ar savu valsti - šī saikne ir drošas pilsonības pamats. Taču, no otras puses, valsts ir arī tehniska lieta - instruments, kas pārvalda un organizē cilvēku dzīvi noteiktā teritorijā. Valsts ir sarežģīts pārvaldības mehānisms. Ja pilsonis pats ir pārlieku pasīvs, tad viņš nedrīkst pārmēru kritizēt politiķus un ierēdņus. Šajā politiķu - ierēdņu - pilsoņu trijstūrī arī iezīmējas apdraudējumi, kas var vājināt valsti - politiķu galā blakus vecajām vainām kā oligarhu ietekme vai politiskā korupcija parādās jauni riski - populisms, primitivizēšanās, radikālisms. Pilsoņu vidū bažas rada pašapziņas un pašcieņas kritums - novēršanās no politikas, skepticisms, sevis kā pilsoņu pašnoniecināšana.
- Dažkārt sabiedrībā dzirdamas idejas, ka valsts ir kaut kas arhaisks, atmirstošs un nākotnē valsts nozīme un jēga mazināsies. Līdzīgas tēzes nav jaunums. Tādas tika izteiktas jau pirms simts gadiem, kad Ļeņins pasludināja valsti par visu nelaimju sakni un solīja valsti iznīcināt kā parādību. Tiesa, tas viņam neizdevās, un vēlāk notika pretējais. Valsts nozīme tika hipertrofēta - cilvēks nav nekas, sīks puteklis, valsts ir viss. Tagad viss atkal iet uz riņķi.
- Jā, pastāv uzskats, ka valsts loma mazinās, un tam var atrast zināmu pamatojumu. Daudzi procesi mūsdienu sabiedrībā norit pāri valstu robežām - izglītība, laulības, darba ceļi un labākas dzīves meklējumi nereti aizved mūs uz citām valstīm. Migrācija sajauc pierasto iedzīvotāju sastāvu, brīvā tirdzniecība un kapitāla plūsma nepazīst valstu robežas, arī ideoloģijas un kultūras simboli migrē. Lielās starptautiskās korporācijas un globālie zīmoli savā varenībā un bagātībā pat pārspēj daudzas valstis. Šie piemēri ir pamats argumentiem, ka valsts loma mazinās. Citi atkal uzsver, ka paši indivīdi kļūst daudz brīvāki savās iespējās un izvēlēs. Viņi ir mobili, var dzīvot pārteritoriāli, būt vairāku valstu pilsoņi, individuālās dzīves vairs nav tik ļoti piesaistītas kādai konkrētai valstij. Tāpēc arī pastāv uzskats, ka valstis kļūst vājākas un varbūt tās pat vairs nav vajadzīgas.
- Jebkura darbība rada pretdarbību. No vienas puses, ietekmi palielina globalizācijas spēki, bet, no otras puses, galvu ceļ dažādi nacionālas ievirzes spēki.
- Domāju, ka runas par valsts galu vai pat tikai norietu ir pārspīlētas. Valsts loma saglabāsies un varbūt pat pieaugs arī 21. gadsimtā. Valsts savā ziņā ir pēdējā atbildīgā institūcija zemes virsū. Ja šo institūciju mēs atceļam, tad atliek vēl viena pēdējā institūcija, bet tā ir debesīs. Iedomājieties, ja notiek kaut kas kritisks - ekoloģiska katastrofa, militārs konflikts -, valsts funkciju mēs visasāk ieraugām tieši kritiskos brīžos, tad kas par to atbildēs? Kas uzņemsies situācijas vadību? Kritiskās situācijās rīkoties var arī atsevišķi indivīdi, pašvaldības, uzņēmumi, bet valsts būs galīgā atbildīgā, pēdējais drošības pakāpiens. Mūsdienās valsts kļūst par apvienojošu nākotnes instrumentu, tā ir aicināta koordinēt ilgtspējīgas attīstības plānošanu, veidot likumus, motivāciju stimulus nākotnes struktūrām. Kas visus šos darbus apvienos? Ja mēs pēkšņi zaudējam valsti, mēs paliekam kā bez rokām un galvas - kā atsevišķi puteklīši lielajā Visumā.
- Tātad valsts ir sabiedrību konsolidējošs spēks?
- Man tā gribas domāt. Pašvērtības komponente īpaši parādās mazu tautu gadījumā, kad valsts esamība ir vēl nozīmīgāka. Mūsdienu arvien neskaidrākā un nedrošākā pasaulē valsts ir nozīmīga arī globālā kontekstā, jo valstis un valstu apvienības - NATO, ES, ANO un citas - ir tās, kas izveido starptautisko lietu kārtību un mēģina tikt galā ar globāliem un reģionāliem izaicinājumiem, piemēram - militāriem konfliktiem, klimata pārmaiņām, migrāciju.
- Līdz šim mēs runājam par valsti tā abstrakti, bet nākamgad mēs sagaidīsim Latvijas simtgadi un ieiesim jau nākamajā simtgadē. Kādu mēs varētu noformulēt Latvijas pastāvēšanas filozofisko jēgu?
- Mēs jau runājām, ka valsts jēga ir pārvaldīt tautu, teritoriju, cilvēkus, sniegt viņiem atbalstu, lai visi varētu sekmīgi attīstīties un dzīvot labu dzīvi. Tā ir jebkuras valsts jēga. Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju gadījumā valsts ir liela vēsturiska dāvana, lai gan tā netika uzdāvināta, bet izcīnīta. Mēs esam lepni un priecīgi, ka mums ir sava valsts, un arī tā ir valsts pastāvēšanas jēga - cilvēku pašapziņas un lepnuma avots. Atsevišķām, pat desmit un divdesmit miljonu lielām tautām pasaulē nav savas valsts. Mums ir jāsaprot, ka valsts ir katra atbildība. Ir vairāk jādomā, ko es varu dot savai valstij - saimnieciskā darbībā, zinātnē, sportā, mākslā, sadzīvē - jomās, kurās mēs darbojamies. Ir akūti jādomā, kā uzturēt dzīvu ideālo Latviju. Tas ir panākams tikai ar savu rīcību - uzturot pilsoņu pašu atbildību. Pie valsts pastāvēšanas filozofiskās jēgas mēs varam nonākt, pieklusinot sevī valsts vainošanu vietā un nevietā. Ir jābūt ļoti uzmanīgam ar savas valsts kritizēšanu. Licence kritizēt savu valsti ir jāizņem pašam pie savas sirdsapziņas.
- Vainojot visā valsti, dažkārt, it kā jokojoties, izskan tēze par pievienošanos Zviedrijai un tamlīdzīgi. Diezgan ciniski tiek teikts, ja viņi var nodrošināt labāku, pārtikušāku dzīvi, tad kam mums pašiem sava Latvijas valsts vajadzīga?
- Tas ir jautājums pašiem pilsoņiem, jo valsts nav no ārienes izveidota. Tas ir jautājums par šo cilvēku pašapziņu. Latvijas valsts ir samērā jauns veidojums. Agrāk te bija vāciešu, zviedru, krievu vara. Ja cilvēki ir tik vieglprātīgi un saka, ka šī valsts viņiem nav vajadzīga, tad tas liecina par viņu zemo pašapziņu un pašcieņu. Ir jāsaprot, ka teritorija bez valsts nepastāv. Ja Latvijā nebūs Latvijas valsts, tad šeit būs cita valsts.
- Daži saka - būs labāk. Būs Zviedrija un algas kā Zviedrijā.
- Tā ir padošanās. Varbūt arī kalpa gars.
- Cik lielu lomu valsts pastāvēšanas jēgā spēlē nacionālās identitātes jautājumi? Cik svarīgi, ka mums ir sava latviešu valsts, nevis labi pārvaldīta un labklājīga zviedru vai vāciešu valsts?
- Valsts pārvaldīšanas prasme arī nāk ar laiku. To var iemācīties, un es nedomāju, ka latvieši sliktāk pārvalda savu valsti nekā citas valstis. Tas atkal ir jautājums par pašapziņu. Indivīds, pilsonis ar savu pašapziņu un nācija ar savu pašapziņu ir divas puses, kuras jāapvieno, lai izveidotu labi funkcionējošu valsti. Beidzamajos simts gados Eiropā mums ir izveidojies nācijvalstu modelis. Tam ir dziļa jēga, ka valstis pastāv uz nacionāliem pamatiem. Tagad gan nāk jauni 21. gadsimta izaicinājumi - pieaugoša globalizācija, starptautiskā migrācija, krasa kultūru sajaukšanās. Pilsoņi, nācijas un valstis var justies apdraudēti, zaudēt rīcības orientierus. Ne tik senās Eiropas migrācijas un finanšu krīzes parādīja, ka indivīdiem, politiķiem un valstīm ir krasi atšķirīgi ieskati un risinājumi šiem sarežģītajiem procesiem.
- Vai šobrīd, sagaidot Latvijas simtgadi, ir skaidri apjausti šie riski un ir izkristalizējies modelis - kādai jābūt Latvijas valstij, saduroties ar šiem jūsu minētajiem izaicinājumiem? Vai ir pietiekama sapratne, skaidrība par mūsu valsts esības jēgu? Tiklīdz skaidrības, kurp iet, nav, tā sākas mētāšanās no viena grāvja otrā.
- Nākotne ir varbūtīga un daudzveidīga, nav vienas un vienotas nākotnes. Bet ceļu uz nākotni izveido cilvēku individuālā un kopīgā, savstarpēji saskaņotā rīcība. Mūsu nākotne ir daudzu rīcību veidota. Daudziem cilvēkiem noteikti ir zināma skaidrība par savu, savas ģimenes un arī valsts nākotni, bet domāju, ka daudziem tās nav. Problēma nav tā, ka viena nākotne ir labāka par citu. Problēma ir apstāklī, ka daudzi cilvēki ir nepietiekami izglītoti, drosmīgi un gudri, lai savu un savas valsts nākotni veidotu.
- Paņemsim Saeimu. Tur visi ir pietiekami izglītoti, drosmīgi (ja jau saņēmušies iet uz vēlēšanām), gudri (tur pat tikuši), bet lielas pārliecības, ka viņi zina, kur valsti jāstūrē, bieži vien nav. Vai šīs īpašības ir pietiekamas?
- Daudzi politiķi un ierēdņi pietiekami kompetenti pārvalda valsti. Kad Latvija prezidēja Eiropas Padomē, mūsu ierēdņi pierādīja savu profesionalitāti. Mēs dažkārt par daudz kritizējam savus politiķus, un ir tik maz to, kas pasaka viņiem paldies. Ir vajadzīgs prasīgums politiķiem un ierēdņiem, bet arī viņu darba novērtējums. Tiesības kritizēt otru balstās paškritikā. Katrs var sev pavaicāt, ko tu pats dari savas dzīves un valsts labā? Cik daudz cieni, godā savu valsti vārdos, domās un darbos? Cilvēki, kuri ir apveltīti ar lielāku padomu un lielāku pašapziņu, ir arī lielāki patrioti, ar vēlmi savu dzīvi veidot Latvijā, sasniegt savus mērķus šeit kopā ar līdzpilsoņiem, savu tautu, nāciju un valsti. Sasniegšana un darīšana šeit, Latvijā, mums ir dziļi jākultivē. Ir jāravē skepse un šaubas par savu valsti. Cilvēki, kuri saista savu dzīvi ar Latviju, var darboties arī daudz plašākos ūdeņos, globāli, bet Latvija viņiem ir svarīgs atskaites punkts. Valsts pirmām kārtām ir pašapziņas, pašcieņas un, protams, rīcības jautājums.
- 1988. gada jūnijā notika Latvijas Radošo savienību plēnums, kur visi mūsu tautas gudrākie prāti sanāca kopā un sprieda par ceļu, kādu mūsu tautai iet. Faktiski tur tika likti pamati mūsu ceļam uz neatkarības atjaunošanu un savas valsts veidošanu. Varbūt tagad uz simtgadi nepieciešama līdzīga konference, kurā nospraust valsts attīstības mērķus turpmākajai simtgadei?
- Dažādi pasākumi jau tiek rīkoti. Nākamgad būs pasaules latviešu zinātnieku kongress, bet, piesaucot gudrību, gribu paskaidrot, ka katram ir sava gudrība un visas gudrības ir vienlīdz svarīgas. Gudrība nav tikai ekspertu vai zinātnieku īpašums. Ne velti saka - katram sava taisnība. Gudrība laikam ir prasme saprast un darīt lietas. Bet vislielākā gudrība ir prasme saskaņot dažādas zināšanas un prasmes. Gudrība ir lietu pareiza saprašana un pareiza darīšana. Daudzi cilvēki to neprot, tajā skaitā arī zinātnieki un eksperti, kuri ir it kā formāli gudri cilvēki, bet lietas nesaprot. Vai vajadzētu nākt daudziem kopā un domāt un darīt? Es domāju, ka jā. Bet iespējams - ir jānāk kopā visiem diviem miljoniem, katram ar savu gudrību un pienesumu, jo Latvijas gudrība nav viena cilvēka gudrība. Ir viena Latvija ar daudzu gudru cilvēku veidotu un daudzveidīgu nākotni. Valsts nākotnes veidošana ir tāds nepārtraukts meklējumu process, kurā notiek viedokļu salīdzināšana un tāda apgaismota savstarpēja pielāgošana. Ir nepieciešams nepārtraukti sastatīt viedokļus, salīdzināt apgaismotus risinājumus, censties tos savienot, ja nepieciešams - apvienot. Tāpēc svarīgs ir demokrātisku diskusiju process, kurā var iesaistīties ne tikai zinātnieki, ne tikai formālie līderi, bet patiesībā ikviens. Svarīgi ir šo diskusiju procesu sabiedrībā veicināt, un arī māksla un kultūra ir daļa no tā.
- Kāds ir jūsu skatījums, raugoties uz mūsu valsti nākamās simtgades perspektīvā?
- Raugos ļoti pozitīvi un optimistiski. Es saprotu, ka man Latvijas valsts daudz ko dod, un arī es varu dot Latvijas valstij. Valsts man dod vērtību pamatu zem kājām, aizsardzību, drošību, kultūras identitāti, vēsturi un kopīgo atmiņu. Es varu censties ietekmēt un uzlabot politiku ar savu rīcību, piemēram, veicot sociālus pētījumus un inovācijas, kurās ir ieinteresēti uzņēmumi, pašvaldības, pārvaldes iestādes. Katrs var mēģināt domāt valstiski savā profesijā. Es uz valsti raugos arī ļoti ģimeniski, man ir pieci mazbērni, un visi viņi aug par lieliem patriotiem, mākslīgi viņus par tādiem nemaz neaudzinot. Trīsgadīgais Ernests 11. novembrī bija uz Brāļu kapiem. Pēc tam viņam vaicāju - kur tu biji? Savos kapos, - viņš atbildēja. Jo māsa viņu sauc par brāli, un tāpēc Brāļu kapi attiecas uz viņu. Un tad es atceros, kā vecaistēvs, kurš bija strēlnieks, bērnībā vadāja mani pa Brāļu kapiem. Tā paaudzes saslēdzas, un patriotisms turpinās. Vislielākais izaicinājums ir tas, kā Latvijas pilsoņi savas valsts būšanu tulko savās smadzenēs? Par to ir tā lielā sāpe, ka daudzi atmet Latvijai ar roku. Es to nevaru pieņemt un piedot, skaidroju to ar pašu cilvēku vājumu, pašu negudrību. Izteikties ciniski par mūsu valsti nav pareizi. Valsts ir jāciena un jāgodā. Valsts noliegšana izgaismo mūsu pašu vājumu - politikas zākāšanu, tukšu kritizēšanu, aizbraukšanu, valsts pamešanu, panākumu noliegšanu. Tas kritizētājus izgaismo ļoti neglītā gaismā. Nevēlos nevienu mācīt, bet valsts nozākāšana padara cilvēkus par verga dvēselēm. Tas ir mans atgādinājums, ne pamācība.
