Latvijā: Dzelzceļa muzeja attīstība valsts un "Latvijas dzelzceļa" simtgadei 1 komentāri
 
Latvijā

Dzelzceļa muzeja attīstība valsts un "Latvijas dzelzceļa" simtgadei

 
STARO MUZEJS. Latvijas Dzelzceļa muzejs šogad tāpat kā iepriekšējos gados kļūs daudz spožāks gaismu festivāla Staro Rīga naktīs no 17. līdz 20. novembrim. Pavisam drīzā nākotnē daļa no tā vizuālā apjoma, kādu muzejs iegūst ar gaismas spēlēm, tiks materializēta īstā būvapjomā / F64

Laba ideja un arī veiksme ir nolikusi Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju vietā, kas pēc Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas uzcelšanas turpat līdzās kļuvusi par vienu no prestižākajām valstī. Valsts a/s Latvijas dzelzceļš izlēmusi padarīt muzeju un visu tā teritoriju sevišķi pievilcīgu gan muzeja, gan tā telpās notiekošo sarīkojumu apmeklētājiem.

«Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs dibināts 1994. gadā, bet ne tukšā vietā,» stāsta viens no muzeja izveidotājiem, pašlaik Latvijas Dzelzceļnieku biedrības vadītāja vietnieks Toms Altbergs. Muzeja veidošanas priekšdarbi sākušies līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bet domas par nepieciešamību saglabāt liecības par Latvijas dzelzceļa vēsturi jeb attīstības gaitu izteiktas jau pagājušā gadsimta 30. gados un tāpat arī padomju periodā. Pāreju no Padomju Savienības uz Latvijas Republiku raksturojošie juku laiki pavēra jaunas iespējas šādu ideju pārņemtiem cilvēkiem savas idejas realizēt. «Gājām pie toreizējā valsts uzņēmuma Latvijas dzelzceļš vadītājiem un tikām atbalstīti,» turpina T. Altbergs.

TĀ BIJA. «Gājām pie toreizējā valsts uzņēmuma Latvijas dzelzceļš vadītājiem un tikām atbalstīti,» Latvijas Dzelzceļa muzeja rašanos izskaidro Toms Altbergs / Arnis Kluinis

Pamatjautājums bijis, kur muzejam atrasties. Dzelzceļa saimniecības zinātāji ieteikuši, ka tā varētu būt noliktava pie tagadējā Akmens tilta. Juridiski tā piederējusi ne tieši Latvijas dzelzceļam, bet ar to saistītam uzņēmumam Dzelzceļnieku apgāde. Tagad jau arī tas ir Latvijas dzelzceļa vēsturē ierakstāms fakts, ka padomju laika hroniskā preču deficīta apstākļos PSRS dzelzceļa uzņēmums ar savām teritoriālajām struktūrvienībām centies sagādāt saviem darbiniekiem mantas, kādas nopirkt veikalos bija praktiski neiespējami. 80./90. gadu mijā preču trūkums bija pavisam katastrofāls, un Latvijas Republikas atjaunošanas pirmsākumos šādu darbošanos pilnībā atmest dzelzceļš vēl nevarēja, tāpēc padomju laikā ierīkotajai noliktavai tika piešķirta latviskota izkārtne, taču tālākas perspektīvas noliktavai nebija. Gan jau jebkurā gadījumā to kāds būtu nolūkojis, jo vietai pie tilta un Daugavas bija pietiekams prestižs pat tad, kad tā nebija radikāli paaugstināta ar Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas uzcelšanu turpat blakus, bet tieši tāpēc lieliski, ka ēka tika muzejam.

Arnis Kluinis

Dzelzceļa muzeja vieta ir saistīta ar dzelzceļu, tiklīdz tas vispār parādījās tagadējā Latvijas teritorijā. Proti, muzeja ēka ietilpa Rīgas - Jelgavas dzelzceļa līnijas Rīgas stacijas apbūvē. Šī līnija tika atklāta 1868. gadā. Atbilstoši tā laika priekšstatiem tā savienoja divas toreizējo Krievijas impērijas guberņu - Vidzemes un Kurzemes - galvenās pilsētas. Rīgas Pārdaugavā atradās viena no divām līnijas galastacijām, kur bija vajadzīgas ēkas ne tikai pasažieru apkalpošanai, bet arī paša dzelzceļa tehnisko vajadzību apmierināšanai. Pēc tam ēkas nācās aizvien no jauna pielāgot atbilstoši dzelzceļa evolūcijai. Ēku liktenis izvērtās dažāds - gan pavisam pazudušas no zemes virsas, gan pārbūvētas dzīvokļu un biroju vajadzībām. Līdzās Dzelzceļa vēstures muzejam ir saglabājusies vēl viena vēsturiska ēka, kas tiks pievienota muzejam līdz ar tā paplašināšanu, kas pašlaik atrodas skiču projektu izvērtēšanas stadijā. Nedrīkst aizmirst to, ka kopš Rīgas - Jelgavas dzelzceļa stacijas laikiem šo teritoriju pārklāj sliežu ceļu tīkls, kas tagad kļuvis par būtisku sastāvdaļu muzeja ekspozīcijā.

Ekrānšāviņš no avīzes

Ja ir muzejs, tad tajā jābūt eksponātiem. Tie meklēti un dažnedažādos veidos iegūti, pētīti un restaurēti visus gadu desmitus, kopš sākta muzeja veidošana. Muzeja tagadējā krājuma un ekspozīcijas goda vietā T. Altbergs izvirza 1925. gadā Rīgas uzņēmumā Fenikss būvēto pasažieru vagonu - pirmo vagonu, kas vispār uzbūvēts Latvijas valstī, atbilstoši Latvijas vajadzībām un ar latviešu inženieru un mehāniķu spēkiem. Vagonbūve, t.i., vagonu, lokomotīvju un specializētu dzelzceļa sastāvu būve Rīgā bija notikusi jau iepriekš, kad šī industrijas nozare ražoja savu produkciju gan lietošanai visā Krievijas impērijā, gan eksportam uz Eiropas valstīm. Tātad nevar teikt, ka vagonbūve Latvijas Republikā sākās tukšā vietā, bet Latvijas uzņēmēji un inženieri spēja to virzīt tālāk ar tehniskiem un dizainiskiem jaunievedumiem.

Publicitātes foto

Feniksa vagonu korpusu pamatsastāvdaļa bija koks. Tagad muzejā nonākušais vagons pēc pasažieru pārvadāšanas daudzu gadu desmitu ilgumā ticis pielāgots dzīvošanai, kā padomju laikā tika risināta problēma, kad dzīvokļu celtniecība nespēja tikt līdzi pilsētu un tajā skaitā dzelzceļa mezglu pieprasījumam pēc darbaspēka. Arī pie Rīgas tika ierīkota pilsētiņa uz riteņiem vecos dzelzceļa vagonos. Kad tie nokalpoja savu laiku arī kā dzīvokļi, tos pamazām iznīcināja, bet viens vagons atdzima praktiski no pelniem tieši tā, kā vēsta teiksma par putnu Feniksu.

FENIKSA ATDZIMŠANA. 1925. gadā Latvijā būvēta pasažieru vagona ceļš no grausta līdz goda vietai Latvijas Dzelzceļa muzeja ekspozīcijā / Publicitātes foto

Feniksa vagons ir muzeja vērtīgākais eksponāts tagad, bet daudzus gadus muzeja pastāvēšanas sākumā tā muzeja ekspozīcijā vēl nebija. Muzejs jau darbojās, kad vispirms atrada vagona atliekas, pēc tam vagona aprakstu 1925. gada dzelzceļnieku presē, pēc tam vairākus vagona rasējumus un fotoattēlus. Muzejā pa to laiku tika restaurēti citi, vienkāršāki, eksponāti, krājot pieredzi, lai Feniksa vagonu patiešām prastu atjaunot, nevis sabojāt.

Vēl otrs eksponāts, kāda nekur vai gandrīz nekur nav, Latvijas Dzelzceļa muzejā ir pagājušā gadsimta 30. gados Padomju Savienībā būvēts vagons cietumnieku pārvadāšanai, kas šim mērķim kalpojis visu laiku līdz nonākšanai muzejā. Cietumnieki tika vadāti starp Latvijas PSR un citu Padomju Savienības republiku cietumiem, un viens tāds vagons PSRS sabrukuma laikā aizķērās Latvijā. No šejienes to gribējusi izķeksēt padomju laiku represiju pētnieku biedrība Memorial, bet T. Altbergs ar domubiedriem savlaicīgi noorientējušies, ka tas ļoti vajadzīgs gan Latvijas dzelzceļa, gan visas Latvijas vēsturei. Paldies krievu kolēģiem par apliecinājumu, ka Latvijā ir tādas vērtības, ap kādām vērts būvēt Dzelzceļa vēstures muzeju. Tas šķiet pašsaprotami tagad, bet 90. gadu sākumā ļoti vajadzēja, lai kāds to apliecina.

Muzejs kopš 1994. gada ir nepārtraukti attīstījies, dažādos savas pastāvēšanas periodos akcentējot dažādus darba virzienus: vai ēku iekārtošanu, vai eksponātu vākšanu, vai eksponātu izpēti komplektā ar restaurāciju, vai izpēti komplektā ar dzelzceļa vēsturei veltītām publikācijām, vai ekspozīcijas atjaunošanu un publikas piesaistīšanu. Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju ik gadu apmeklē vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Uz muzeja telpu izmantošanu saviem pasākumiem interesentiem jāpierakstās ilgu laiku uz priekšu. Pilnīgi jaunā līmenī to visu ļaus pacelt muzeja paplašināšana ar jaunām telpām un teritoriju.

Šā gada vasaras vidū valsts a/s Latvijas dzelzceļš (LDz) izsludināja sarunu procedūru, aicinot arhitektus iesniegt vīziju muzeja teritorijas attīstībai, kas paredz muzeja teritorijā esošas, ilgāku laiku neizmantotas 1868. gadā būvētas dzelzceļa depo ēkas atjaunošanu un iekļaušanu muzeja kompleksā. Piedāvājuma mērķis bija atrast labāko risinājumu, lai, ieejot Latvijas valsts otrajā simtgadē un atzīmējot LDz 100 gadu jubileju, muzeju veidotu par vietu, kas ne tikai pilnīgāk iekļausies mūsdienu dinamiskajā kultūrvidē un pilsētas dzīvē, bet kļūs arī pieejamāks un atvērtāks ikvienam iedzīvotājam. Savu vīziju piedāvājušas sešas arhitektu grupas. Protams, ka visi piedāvājumi nav vienādi izcili, taču nav arī bažu, ka vispār nebūtu piedāvājumu, kādus iespējams novest līdz konkursa nolikumam un tāmei atbilstošam projektam.

«Dzelzceļš ir nozare, kas vienmēr ir bijusi vēsturiski nozīmīgu tehnoloģiskās attīstības procesu priekšplānā. Līdz ar to šajā jomā ir izveidojies nozīmīgs industriālais mantojums, kura saglabāšana un pieejamība sabiedrībai ir viens no LDz sociāli nozīmīgiem mērķiem,» atzīmē LDz viceprezidents Ainis Stūrmanis. «Mūsu uzdevums ir caur vēsturisko prizmu iezīmēt arī transporta un loģistikas nozares nākotni, veidojot interaktīvu un mūsdienu cilvēkam interesantu kultūrtelpu. Rīkojot sarunu procedūru par muzeja teritorijas attīstības perspektīvām, esam saņēmuši patiesi interesantus piedāvājumus, kuros šis uzdevums ir izprasts, un ekspertu komisijai tagad priekšā ir ļoti sarežģīts un atbildīgs darbs - izvēlēties piemērotāko risinājumu,» viņš apliecina.

TĀ BŪS. «Veidosim interaktīvu un mūsdienu cilvēkam interesantu kultūrtelpu,» par Latvijas Dzelzceļa muzeja nākotni saka valsts a/s Latvijas dzelzceļš viceprezidents Ainis Stūrmanis / Publicitātes foto

Muzeja attīstība ir būtiska ne tikai valsts simtgadē, kas gaidāma nākamgad, bet arī tad, kad uzņēmums Latvijas dzelzceļš 2019. gadā atzīmēs savu 100 gadu pastāvēšanu. Līdzās savam ikdienas darbam pārvadājumu nodrošināšanā LDz rūpīgi kopj nozares industriālo mantojumu, un muzeja paplašinātā teritorija palīdzēs to sabiedrībai parādīt vēl labāk un pārskatāmāk.

Komentāri [1]
#
Fēlis 17.novembris 2017 15:03 atbildēt
Viss ir tik šaizīgi, ka nez vai dzelzceļš to simtgadi sagaidīs.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers