Latvijā: Ekonomists Mārtiņš Kazāks: Nekādu trekno gadu vairs nebūs 16 komentāri
 
Latvijā

Ekonomists Mārtiņš Kazāks: Nekādu trekno gadu vairs nebūs

 
Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks intervijā Neatkarīgajai teic, ka Latvijas perspektīvu noteiks spēja izrauties no vidējo ienākumu slazda. Bet – nekādu trekno gadu iepriekšējā izpratnē vairs nebūs.

- Kādi ir tie pamatfaktori, kuri patlaban nosaka mūsu tautsaimniecisko situāciju?

- Ja gribam saprast, kas notiek Latvijas ekonomikā, tad ir dažas ļoti būtiskas lietas, kuras jāņem par pamatu. Pirmkārt - mēs esam maza ekonomika. Otrkārt - mēs esam ekonomiski ļoti atvērti. Treškārt - ja skatāmies iedzīvotāju resursu - tas sarūk. Un ceturtā, manuprāt, ļoti būtiska lieta - liela daļa no mūsu tuvajiem kaimiņiem un tirdzniecības partneriem ir bagātāki par mums. Piektā lieta, kas mūs institucionāli ieliek zināmā rāmī - mēs esam Eiropas Savienības valsts. Tas mums dod diezgan būtiskus plusus. Un tas viss arī ir tas, kas mums to ekonomisko situāciju vairāk vai mazāk diktē.

Ja skatāmies uz pašreizējo brīdi, tad redzam, ka pasaules ekonomika attīstās diezgan labi. Līdz ar to pieprasījums pasaulē ir augošs. Mums kā eksportētājiem tas ir labi. Ja mēs spējam kaut ko saražot, mums ir iespējas pārdot. Otra lieta, ko pašlaik redzam, ir tas, ka iepriekšējās krīzes, kura tiešām bija ļoti dziļa, atskaņas vēl arvien saglabājas - tajā skaitā milzīgs emigrējušo skaits - un vēl ilgstoši mūs negatīvi ietekmēs.

Bet, ja skatāmies uz gadiem pēc krīzes, tad - gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu pusē valdīja diezgan liela piesardzība. Līdz ar to gan patēriņš, gan investīcijas bija vārgas. Tagad beidzot redzam, ka arī šis segments pamazām uzlabojas. Uzņēmēji palikuši drošāki… Līdz ar to ekonomika aug, un tās izaugsme ir plaša. Aug gan eksports, gan beidzot jaudīgāk sāk augt arī iekšzemes pieprasījums. Latvijas ekonomika pašreizējā brīdī sit diezgan augstu vilni.

- Bet vai Latvijas tautsaimniecība ir tikusi galā ar jūsu pērn definēto ekonomikas «pusmūža krīzi»?

- Nē. Tas pusmūža krīzes definējums gan vairāk nāk no sarunu valodas, bet ekonomikas terminos tas sauktos - vidēju ienākumu slazds. Ļoti maz valstu tiek pāri šim slazdam. Tas nozīmē, ka no nabadzīgas valsts tikt par vidēji turīgu valsti ir relatīvi viegli, bet pēc tam - no vidēji turīgas valsts kļūt par ļoti turīgu valsti ir ļoti grūti. Un - lielais vairums valstu, kuras izraujas no nabadzības, paliek šajā vidēju ienākumu slazdā. Cilvēki dzīvo relatīvi labi, ienākumi pakāpeniski aug, bet šīs valstis nekad nekļūs ļoti turīgas. Latvija, tāpat kā lielākā daļa Centrālās un Austrumeiropas valstu, ir šajā slazdā. Un, visticamāk, tikai dažas spēs no tā tikt laukā.

- Bet Jelgavā jūs esot teicis, ka «jaunie labie laiki jau ir klāt». Kur labums?

- Definēšu mazliet precīzāk. Ar vārdu «labs» var saprast ļoti daudz ko. Domāju, ka viena lieta ir skaidra - nekādu trekno gadu iepriekšējā izpratnē vairs nebūs. Un - paldies dievam! Bet tajā pašā laikā - ir straujas izaugsmes laiks. Un, ja skatāmies Latvijas ekonomiku pašlaik, izaugsme ir ļoti strauja. Iekšzemes kopprodukts trešajā ceturksnī - plus 5,8%. Algu kāpums - tuvu pie 10%. Latvijas ekonomika aug strauji, un tuvākos pāris gadus tas, visticamāk, tā arī būs. Kā šis straujais kāpums beigsies un cik ilgi turpināsies, ir atkarīgs gan no pasaules vides - kas noteiks pieprasījumu, vai mēs spēsim turpināt eksportēt, gan no tā, cik gudri rīkosimies paši - vai ļausim darba tirgum pārkarst, vai tomēr algu kāpums ies roku rokā ar ražīgumu un līdz ar to mēs spēsim saglabāt savu konkurētspēju. Lielā mērā te būtiska ir ne tikai iedzīvotāju un uzņēmēju loma, te ļoti svarīga ir arī politiķu nostāja, kuri veido to vidi. Pašlaik viņu lēmumi atbilst vidusmēra valsts līmenim, vidusmēra turības valstij, bet neatbilst bagātas un pārtikušas valsts līmenim.

- Bet vienlaikus - cik kvalitatīva ir šī izaugsme? Te es atkal pieķeros jūsu sacītajam: «Nākotnes veiksmes stāsts slēpjas spējā paveikt kaut ko sarežģītāku, ar ko pelnīt vairāk.» Vai ir apziņa, politiskā apziņa, lai mobilizētu resursus, kuri spēj to darīt?

- Domāju, ka atsevišķās jomās tas viennozīmīgi parādās. Domāju, ka izglītības reforma, klupdama krizdama, pamazām tomēr iet uz priekšu. Skolu tīklā tomēr parādās kaut kāda pozitīva tendence. Manuprāt, resursu koncentrācija ir nepieciešama. Un šur tur tas ir. Kaut ko redzēsim arī veselības jomā. Tas arī ir absolūti svarīgi,

jo iedzīvotāji ne tikai dzīvos ilgāk, bet - viņiem ir jāspēj arī strādāt ilgāk. Bez labas veselības tas nav iespējams. Ja pašlaik skatāmies uz produktīvi pavadītiem dzīves gadiem, tad tas cipars ir relatīvi zems. Mēs esam novecojoša sabiedrība. Bet, ja gribam būt turīgi arī vecumdienās, tad mums būs jāstrādā ilgāk. Ja nebūsim veseli, mēs to nevarēsim. Ja mums nebūs atbilstošas izglītības sistēmas, tad tās prasmes, kas mums būs, novecos, un pat ja mēs dzīvosim ilgāk, mēs nevarēsim atrast darbu. Tā ka - abas šīs lietas ir ļoti svarīgas.

Bet - atgriežoties pie jūsu jautājuma par politisko apziņu. Protams, lielākā daļa šo cilvēku saprot, kas notiek, kas jādara. Bet - daudzas lietas ir grūti izdarīt. Jo tās ir politiski nepopulāras. Tāpēc izdevīgāk būt tendētam uz viegliem ieguvumiem, nevis sāpīgiem risinājumiem. Otra lieta - politiskais fons… Ļoti liela ietekme ir pašvaldībām. Mums ir vairāk nekā 100 pašvaldību. Tas cipars ir pārāk liels. Līdz ar to lēmumu pieņēmēju loks ir ļoti sadrumstalots, tāpēc lielākus lēmumus pieņemt ir diezgan grūti. Ir virkne lēmumu, kurus pašvaldība pati nespēs pieņemt, kurus varēs pieņemt tikai centrālā vara. Tas skar gan to, kādas skolas mēs pieturam un kādas slēdzam, gan arī nodokļu politiku. Ko mēs darām ar to pašu nekustamā īpašuma nodokli? Vai mēs automātiski dodam visiem atlaides vai skatāmies kaut ko mazliet gudrāk…

- Akadēmiķis Ivars Kalviņš, izpētījis zinātnes un pētniecības finansēšanas politiku Latvijā, secina: zinātnieku skaits Z&P jomā krities par 16%, privātā sektora investīciju kritums Z&P par 47%; atpalicība no plānotā investīciju apjoma 60%. Šajā sakarā atkārtoju jautājumu - vai ir resursi tam, lai pelnītu vairāk, veidojot ko sarežģītāku? Kur jūs redzat bāzi tam, ko jūs sakāt?

- Es neredzu šeit pretrunu ar iepriekš teikto. Protams, ja gribam kļūt par ļoti turīgu valsti, tad mums ir jāsaprot, ka jārada kaut kas sarežģītāks, kaut kas unikālāks. Tas nozīmē, ka mums ir jāstimulē ieguldījumi izpētē un attīstībā. Jā, ja skatāmies uz cipariem, cik Latvija tērē zinātnei un attīstībai, tad mums ir viens no viszemākajiem cipariem ES. Mūsu mērķis, kuru mēs, izskatās, nekādā veidā nesasniegsim, ir 2% no IKP (ES mērķis ir 3% no IKP). Pašlaik tas ir būtiski zem viena procenta. Ja tas tā turpināsies, tad par pārtikušu valsti, par bagātu valsti mēs nekļūsim. Jo mēs neieguldīsim tajā, kas spēj ģenerēt mūsu unikalitāti. Tāpēc es arī teicu, ka mēs pieņemam lēmumus, kuri ir vairāk vai mazāk adekvāti vidusmēra valstij, bet mēs nepieņemam lēmumus, kuri varētu mūs izraut no vidējo ienākumu slazda. Un, cerams, jau pārskatāmā nākotnē nokļūt starp turīgām valstīm. Šis zinātnes posms, inovāciju posms ir viens no tam nepieciešamajiem elementiem.

Uzņēmumu līmenī mums jau ir pasaules līmenī ražīgi, veiksmīgi uzņēmumi… Mūsu galvenā problēma ir tā, ka tas izcilnieku slānis tomēr ir ļoti mazs, tā spicīte ir diezgan plāna. Un, kamēr nespēsim to apakšu, to lielo masu pastumt uz augšu, tikmēr īsta veiksmes stāsta nebūs. Daži izcilnieki (Latvijas finieris, UPB, Mikrotīkls…) nespēj valsts ekonomiku strauji pacelt. Te atkal jādomā par politisko ietvaru, par to, kādus lēmumus pieņem politikas veidotāji. Piemēram, viens no visstraujāk augošajiem sektoriem Latvijā ir IT nozare. Viņi saka: mums katru gadu vajag 3000 absolventu. Bet, ja skatāmies uz fizikas eksāmenu licējiem, tad, ja nemaldos, pagājušajā gadā to bija kādi 300 jaunieši. Vai valsts šīs lietas tiešām neredz? Vai nespēj tās izglītības sistēmā virzīt?

- Vai Latvijā kādam ir skaidrība par visu dažādās jomās pieteikto reformu kopainu? Vai ir kāds, kurš mēģina apjēgt to optimālo sinerģisko efektu? Vai tas nav vajadzīgs?

- Nē. Tas ir vajadzīgs. Mums gan ir Pārresoru koordinācijas centrs. Loti iespējams, ka viņi dara labu darbu, bet, ja skatāmies uz valsts analītisko kapacitāti, tad daudzos gadījumos tā ir ļoti vāja. Saeimā tikai šogad ir izveidots kaut kāds analītiskais dienests. Un šis dienests ir ļoti mazs.

Mēs esam relatīvi jauna valsts, daudzu pārtikušām valstīm fundamentāli nepieciešamu institūciju vēl nav, un tāpēc daudzos gadījumos lēmumi ir… diezgan atšķelti, savā starpā nodalīti. Nekoordinēti. Ja ņemam to pašu Nacionālās attīstības plānu, tad, manuprāt, ir jāsaprot, ka visu izvēļu pamatā vienmēr vairāk vai mazāk ir konflikts. Visiem naudas nav un nebūs… Dot, cik katram vajag - tas ir vienkārši nereāli. Bet, ja mēs rakstām valsts plānošanas dokumentu, tas ir solījums visiem. Plānošanas dokumentos, pirms tos vispār likt kopā, ir jāsaprot, ka - kādam būs jāsaka - jā, kādam būs jāsaka - nē. Mums tā tendence daudzos gadījumos diemžēl ir: visiem pateikt - jā. Tas mūs iedzen stūrī, jo vienmēr kādam ir iespēja justies aizvainotam, apmānītam, gausties, prasīt kompensāciju un savās nelaimēs vainot kādu citu.

- Kā jūs šajā kontekstā vērtējat nodokļu reformu tās kopumā? Kas tur labs, un kā tur nav?

- Es domāju, ka kopumā nodokļu reforma ir solis pareizajā virzienā. Kāpēc? Tāpēc, ka nodokļu slogs mazo ienākumu galā tomēr samazinās. Dažāda veida ienākumi tiek aplikti ar līdzīgākām likmēm. Agrāk bija raksturīgi, ka tie ienākumi, kas bija ļoti turīgiem un bagātiem cilvēkiem, tika aplikti mazāk. Piemēram, tas pats kapitāla pieauguma nodoklis. Izlīdzināšana uz 20% ir solis pareizajā virzienā. Laba lieta, manuprāt, ir tā, ka mainās arī uzņēmumu ienākumu nodoklis. Vairs nebūs avansa maksājumu. Līdz ar to brīdī, kad ir krīze, uzņēmums netiks papildus sodīts. Es ceru, ka šī nesadalītās peļņas neaplikšana motivēs uzņēmumus parādīt savu patieso finanšu plūsmu. Nākotnē tas varētu uzlabot izaugsmi. Tūlīt - nē. Bet pēc gadiem trim, pieciem tas varētu darīt ekonomisko situāciju mazliet stabilāku. Šie ir tie galvenie plusi.

Bet - ir divas lietas, kuras noteikti var uzlabot. Pirmā ir komunikācija. Tā ir vājprātīga. Ekonomika aug strauji, bezdarbs sarūk, algu kāpums ir straujš…. Bet, ja skatāmies uz mājsaimniecību noskaņojumu - kā nāk gada beigas un runas par budžetu, tā noskaņojums krīt. Cilvēki vienkārši nesaprot, kas ar nodokļiem notiek. Lai gan, ja viņiem būtu labi izskaidrots, noskaņojumam būtu jāiet uz augšu. Jo godīgiem nodokļu maksātājiem situācija uzlabojas. Komunikācija ir ļoti slikta, un tā viennozīmīgi jāuzlabo. Pašlaik nepārdomāta, saraustīta un pretrunīga komunikācija dara krietni vairāk ļauna nekā laba.

Otrā lieta ir vieglprātīga bārstīšanās ar solījumiem. Sola, ka neko nemainīs, bet vienmēr iznāk raustīšana šurpu turpu… Piemēram, nesenais lēmums - samazināt PVN Latvijai raksturīgiem dārzeņiem ar mērķi atbalstīt vietējos ražotājus - neiztur kritiku. Vietējiem ražotājiem tas, visticamāk, neko nepalīdzēs. Ja tas būtu likts ar uzstādījumu palīdzēt, piemēram, mazturīgiem iedzīvotājiem ar šāda veida pārtiku, tad tas vēl varētu būt pieņemami. Bet politiķi grib būt populāri un rausta nodokļus bez vajadzības. Varbūt izklausās labi, bet galu galā nekāda pozitīva efekta no tā nav. Reizēm tas ir pat slikti.

- Vai esat skatījies nākamā gada valsts budžeta projektu?

- Ja skatāmies lielos ciparos, tad es teiktu, ka budžets nav vieglprātīgs. Ja skatāmies uz fiskālo disciplīnu, tas vairāk vai mazāk it kā turas likuma robežās. Bet - šie ir straujas izaugsmes gadi, un līdz ar to man būtu lielāks prieks, ja es redzētu kaut vai nelielu pārpalikumu… Un, ja arī būtu deficīts, tad tas aizietu ļoti skaidrām, saprotamām, vienkārši izmērāmām strukturālām lietām, kas nākotni ekonomikā darītu labāku un pelnošāku. Pašlaik tā vēl nav.

Lielu traci par budžetu celt nevajag. Bet, kā teicu, tas nav pietiekami, lai mēs izrautos no šī vidējo ienākumu slazda. Mēs būsim augoša ekonomika, bet spējam, drošam lēcienam šis budžets mūs negatavo.

- Kreditēšana esot apstājusies. Kāpēc?

- Kreditēšana ir ļoti vārga. Tā ir taisnība. Un, ja skatāmies uz pašreizējo Latvijas biznesa ciklu, tad to raksturo divas lietas. Pirmais, karstākais gals - darba tirgus. Gan ciklisku, gan strukturālu iemeslu dēļ darba tirgus spiedīs algas uz augšu, un līdz ar to ir jautājums - vai spēsim darba ražīgumu pietiekami strauji pacelt līdzi, lai nepaliekam pārāk dārgi? Ja paliksim pārāk dārgi, nespēsim savas preces un pakalpojumus pārdot. Un tad būs krīze. Karstākais punkts viennozīmīgi ir darba tirgus.

Savukārt kreditēšanas segments ir visvārgākais, visvēsākais. Un tam ir vesela virkne lietu. Pirmkārt, iedzīvotāji un uzņēmēji tomēr ir diezgan piesardzīgi. Daudzos gadījumos - pārspīlēti piesardzīgi. Īpaši uzņēmēji saistībā ar investīcijām savās ražošanas jaudās. Iedzīvotāju noskaņojums ir uzlabojies, ja runājam par īsākiem, par patēriņa kredītiem. Bet, ja skatāmies uz mājokļa kredītiem, kas paredz ilgākas, apjomīgākas saistības, tad piesardzība saglabājas ļoti augsta.

Kopumā - pieprasījuma puse ir ļoti piesardzīga. Bet, ja runājam par piedāvājumu, tad arī bankas kļuvušas piesardzīgākas. Tāpēc, ka iepriekšējā krīzē tās pazaudēja ļoti daudz naudas.

Trešais iemesls, kas mazina kreditēšanas izaugsmes tempu, ir virkne jaunu regulu. Tās mazina kreditēšanas izaugsmes tempu un atsevišķos gadījumos padara kreditēšanu neiespējamu. Ja, piemēram, skatāmies uz hipotekāro kreditēšanu, tad pašlaik, salīdzinot ar iepriekšējo straujas izaugsmes periodu, var izsniegt kredītus tikai pret pierādāmiem ienākumiem. Manuprāt, tas ir ļoti pareizi. Bet - tajā pašā laikā, ja ēnu ekonomikas īpatsvars ir ļoti liels… īpaši reģionos… tad cilvēkam oficiālie ienākumi ir krietni mazi. Viņš arī gribēdams nevar aizņemties. Liels aplokšņu algu īpatsvars.

Turpretim leišos un igauņos kreditēšana iepriekšējos gados bijusi diezgan solīda. Un viens no atšķirību iemesliem ir institucionālās vides īpatnības. Latvijā un Igaunijā iepriekšējā krīze bija ļoti līdzīga… ekonomikas kritums tuvu pie 25% abās valstīs, bezdarbs tuvu pie 20%, abās valstīs kredītu apjoms ap 100% pret IKP un arī diezgan līdzīgs mājokļu cenu kritums… Bet, ja skatāmies banku portfeļu kvalitāti, tad ar diezgan līdzīgu krīzi Igaunijas kavējumu apjoms bija apmēram 9% no kredītportfeļa, bet Latvijā tas bija ap 25%. Proti - iespēja, ka aizdevējam naudu nozags, Latvijā ir krietni lielāka nekā Igaunijā. Igaunijā vide ir caurspīdīgāka, naudu nozagt ir grūtāk, līdz ar to aizdot ir mazāk riskanti.

- Te atkal nonākam pie politikas kvalitātes…

- Jā. Es pat teiktu - ne pie politikas (ierēdņi jau nav tiešā veidā politiķi), bet - pie lēmumu pieņemšanas kvalitātes. Ja gribam bagātu un turīgu valsti, tad pašreizējā lēmumu kvalitāte ir nepietiekama.

- Vai Latvija ir iespēju zeme?

- Latvija noteikti vēl arvien ir iespēju zeme. Bet, lai tā būtu arī turpmāk, ir nepieciešamas labākas prasmes un globāla domāšana.

Valstij jārada kvalitatīva vide un jādod iespēja mācīties, bet arī cilvēkam pašam jāsaprot, ka viņam jāmācās. Politiskais process ļoti cietīs no sabiedrības novecošanās - lēmumi var kļūt tuvredzīgāki, vairāk vērsti uz pārdali un tērēšanu, nevis spēju ienākumus audzēt. Vēl jo vairāk, ja cilvēki būs slimi, ja viņi nespēs iekļauties darba tirgū un pelnīt.

Ģeopolitisku iemeslu dēļ mēs gribam būt kopā ar Eiropu. Līdz ar to mums pašiem ir jākļūst pēc iespējas spēcīgākiem, mums ir jāstiprina Eiropas vienotība. Mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka Eiropa sāk dalīties. Jo mēs no tā cietīsim visvairāk.

Latvijas ekonomikai tuvāko gadu galvenie negatīvie riski ir ārpusē. Iekšienē nekādas lielas ziepes vēl nav savārītas. Tuvākos pāris gadus mēs augsim. Turklāt diezgan strauji. Galvenais ir - kas notiks pēc tam? Un jautājums - vai spēsim izrauties no vidēju ienākumu slazda vai ne? Ja gribam izlauzties, tad politiķiem un sabiedrībai kopumā ir jāpieņem gudrāki un tālredzīgāki lēmumi.



Komentāri [16]
#
olegs golovciks 12.novembris 2017 16:08 atbildēt
Pat viedais filozofs Avotinjsh nespeeja ,,iedziit stuurii,,to cinisko tamboreetaaju...
 
#
Valdis Freimantāls 12.novembris 2017 7:25 atbildēt
Un ne vārda, ka NIN pieprasa no ģimenēm, kuru ienākumi nesasniedz iztikas minimuma pārtikas daļu!

Komunistu un čekistu politiskie zvēri dara ko grib Latvijā!

Vispirms jau aizliedza atjaunotās Rīgas Latviešu Biedrības 1938. gada statūtus biedriem!

Kriminālisti pie varas!

Banda trako Latvijā - sarkanie nezvēri pārvalda Latviju.

Viltus demokrātija visapkārt!

Helsinku 86 kustību komunisti aizlieguši Latvijā!

Lasiet manu rakstu :"Mosties, celies, strādā"!
 
#
UniCredito Italiano 12.novembris 2017 0:38 atbildēt
Būs septiņi liesie gadi?
 
#
... 11.novembris 2017 21:49 atbildēt
Ir pienācis laiks saprast un rīkoties par zemo algu saņēmējiem. Kad zivsaimniecībā, piemēram konveijera strādnieks, saņems uz rokas apmēram 1000 eiro, tad tas būs signāls par ''trekno laiku'' izbeigšanos. Un tikai tad būs runa par vidējā turīgā tautas slāņa izveidošanos. Pašlaik esošais laiks ir izdevīgs ''darba devējiem'' ... treknie laiki ...
 
#
Ezis UK » ... 12.novembris 2017 0:30 atbildēt
Izskatās ka esi tikai algas saņēmējs un pats algas neesi maksājis. Tad ieej OBXSS( saucas VID) un pasaties kā tiek aprēķināta alga.Murgs uz murga ,nemejs ,devējs ,pusprocentpunkti,bet galā ja es strādniekam maksāju UK algu 120 ( runa par celtniecību ar % likmēm) tad uz rokas viņam paliks minimums 105 -110,Latvijā ,lai viņš saņemtu šādu summu uz rokas man ir jāmaksā 185 naudiņas! Jo uz papīra ,"zem gultas" ir darba devēja izmaksas un ir strādājošā saņemtais uz papīra. Un pie valsts apjoma 16% no visiem iedzīvotājiem Latvijai nav nedz mazāko iespēju iekļut mazturīgo valstu skaita ,tikai nabadzīgo,jo turīgajās valstas apjoms nepārsniedz 8-9 % no iedzīvotājiem un viņu algas nav kosmniskas ,bet gan piesaistītas minimālajai konkrētajā valstī. Ekonomika neiet ierēdņiem algas neaug. Latvijā viss ir otrādi. Ekonomistam gan jau nu to vajadzētu zināt.
 
#
Horhe 11.novembris 2017 21:12 atbildēt
Protams, Mārtiņ, ir sū....igi un būs vēl sū....gāk!
Paldies par svētku sajūtu, ko tu esi radījis!
 
Skatīt visus 16 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers