Latvijas valdības apņemšanos pilnīgi vai daļēji pārdot aviokompāniju airBaltic apgrūtina gan nākamo Saeimas vēlēšanu ieskaņa, gan ap uzņēmumu sapītais krimināllietu un tiesas procesu mudžeklis, kas atbaida reālus investorus.
airBaltic atgādina anekdotē minētu koferi bez roktura, ko grūti nest, bet žēl pamest. Vienādi lielu sabiedrības nosodījumu valdība izpelnās gan par naudas ieguldīšanu uzņēmumā, gan par plāniem pārdot uzņēmumu kopumā vai vismaz lielāko daļu no tā kapitāla. Mazākā daļa jau tagad skaitās pārdota, bet tas neko nemaina, jo atbildība par airBaltic jauno lidmašīnu pirkšanas pabeigšanu un citu jautājumu atrisināšanu tik un tā gulstas uz Latvijas valsti jeb budžetu. Tikpat liels apgrūtinājums airBaltic privatizācijai ir ap uzņēmumu sapītie krimināllietu un tiesu procesi, ar kādiem savus zīmolus nevēlētos bojāt plaši pazīstamas aviokompānijas, bankas un citi uz saimniecisku, nevis kriminālu darbošanos orientēti investori.
Durvju priekšā ir 3. novembris, kas kādā valdības dokumentā figurē kā datums, līdz kuram valstij airBaltic ir ja ne jānomet zemē kā koferis, tad vismaz jāpasaka, kur to liks. Proti, jāuzrāda airBaltic stratēģiskais partneris. Ar 3. novembra tuvumu izskaidrojamas divas uzstāšanās. Par valdības uzdevuma pildīšanu publiski atskaitījās Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš, bet bažas par investora piesaistīšanu pauda airBaltic un izputējušās Latvijas Krājbankas savstarpējo norēķinu cilpās iepītais advokāts Romualds Vonsovičs.
Valdība liek, un ierēdņi dara
Privatizācijas formālais process patiešām ir virzījies tā, kā stāsta K. Ozoliņš: «Mēs ļoti produktīvi šogad esam strādājuši, esam piesaistījuši starptautisku kompāniju Lazard Freres, kas ir veikusi liela apmēra darbu, lai apzinātu, kuri potenciāli varēt būt stratēģiskie partneri airBaltic, lai kompānija varētu attīsties»; «esam veduši konsultācijas un sarunas ar gandrīz 95% pasaules aviokompāniju. Tāpat bijušas sarunas ar dažādiem investīciju fondiem. Patlaban uz galda ir vairāki priekšlikumi, kuri tiek analizēti. Mums svarīgākais ir identificēt potenciālās sinerģijas rezultātu, stratēģiskā partnera redzējumu, kā kompāniju attīstīt nākotnē. Kā jau minēju iepriekš, mums ir svarīgi, lai Latvijai un Baltijai saglabātos vismaz tāda pati savienojamība, kāda bija 2016. gadā, kā arī - lai lidostu Rīga arī turpmāk izmantotu par bāzes lidostu. Tātad mums ir vairāki priekšlikumi, tie ir jau konkrēti priekšlikumi, nevis teorētiska varbūtība. Es negribu garantēt, bet, ļoti iespējams, jau tuvākajā laikā mēs varēsim likt priekšā jau izvēlēto piedāvājumu, kurš varētu tikt virzīts akceptēšanai.»
Advokāts sapinas oratormākslā
Daudz interesantāk un svarīgāk ir paturēt vērā to, ko par šo pašu procesu ir atklājis neapšaubāmi slavenais, kaut dažkārt par bēdīgi slavenu sauktais advokāts Romualds Vonsovičs pēc atbilstoši intriģējoša pieteikuma, ka «šis ir stāsts, par kuru klients un advokāts ikdienišķā situācijā nevēlas publiski runāt. Taču šoreiz situācija ir neparasta, jo kārtējo reizi esmu pārliecinājies, ka tiesībaizsardzības iestādes Latvijā tiek izmantotas ekonomisku grupējumu negodprātīgu mērķu sasniegšanai, nevis valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai». Tas patiešām neparasti, ka varas aprindām piederīgs cilvēks publiski apliecina vispārzināmas patiesības. Vēl jo dīvaināk, ka oratormākslā slīpētais advokāts sapinies pats savā meistarībā. R. Vonsovičasm nebija pamata nosaukt par neparastu tādu situāciju, par kādu viņš pats pārliecinājies «kārtējo reizi».
Kā izgāzās iepriekšējā privatizācija
Nejaušajai, bet varbūt apzināti pieļautajai kļūdai jāliecina, cik ļoti R. Vonsovičs satraucies, «ka vēršanās varētu notikt pret mani vai manu advokātu biroju». Proti, ka viņu aizvedīs pa viņa kolēģes Unas Petrauskas iestaigātajām takām uz kādu īslaicīgas aizturēšanas vietu. Tas bojās reputāciju un labsajūtu bijušajam Augstākās tiesas tiesnesim (šajā amatā 1986-1992), pat ja visi lieliski zinās, ka tas tikai teātris R. Vonsoviča jau aprakstīto mērķi sasniegšanai. Proti, «uz vairākiem gadiem tiek apšaubītas Latvijas valsts īpašumtiesības nacionālajā aviokompānijā airBaltic», un tā rezultātā «jebkurš saprātīgs, īsts investors, ja tāds tik tiešām ir parādījies, nekavējoties pametīs Latviju vai labākajā gadījumā piedāvās par šo vērtīgo valsts aktīvu neadekvāti zemu cenu». Rezultātā airBaltic tiks atdots neīstam investoram apmēram tāpat, kā tas reiz jau tika atdots airBaltic kādreizējam prezidentam Bertoltam Flikam nomināli piederošai firmai Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS). BAS bija fiktīva tādā nozīmē, ka visi tās naudas līdzekļi bija vai nu aizlienēti Latvijas Krājbankā, vai izblēdīti no airBaltic, kas tāpēc B. Flika laikā iegrāmatoja milzīgus zaudējumus. Ticamākais plāns bija airBaltic privatizēt fiktīvam investoram, kas to pēc tam ar uzcenojumu pārdotu īstam investoram. Šo plānu izjauca 2008. gadā sākusies pasaules ekonomiskā krīze, tāpēc airBaltic palika ar simtos miljonos eiro izteiktiem zaudējumiem, kas bija iztērēti ārkārtīgi strauji augoša uzņēmuma tēla uzturēšanai - īstenībā zaudējumus nesošu maršrutu uzturēšanai u.tml. Krājbanka šo naudu atgūt nevarēja un izputēja, bet daudzus airBaltic parādus nosedza Latvijas valsts.
Gaidīsim ārzemju diktātu airBaltic parādi Krājbankai palikuši praktiski nesegti, jo daudzmiljonu prasījuma tiesības pret aviokompāniju banka skaitās pārdevusi par dažiem simtiem tūkstošiem eiro. To var pēc vēlēšanās uzskatīt gan par valsts ieceltā bankas administratora pakalpojumu valstij, uz bankas noguldītāju rēķina izglābjot no izputēšanas airBaltic, gan par godīgu darījumu, kurā administrators nulles vērtas prasījuma tiesības pārdevis vismaz par kaut kādu naudu. Pirms šāda darījuma valsts naudu airBaltic neieguldīja, un bez šāda darījuma Krājbankas noguldītāji ar Raimondu Paulu priekšgalā tāpat neko nebūtu ieguvuši, bet airBaltic būtu zaudēts. R. Vonsovičs šajos darījumos ir apkalpojis Krājbankas administratoru un tagadējo situāciju apraksta ticami. Nauda no Krājbankas uz airBaltic tika transportēta caur starpniekfirmām, kurās visi krāpa visus. Tiklīdz policija sāk šo naudu meklēt, tā visi cenšas no atbildības atpirkties ar apsūdzošām liecībām pret saviem kompanjoniem, R. Vonsoviču ieskaitot.
Savu daļu vairāk nekā 20 miljonu eiro apjomā no airBaltic cenšas nepalaist garām Lietuvas valsts, kuras prasījuma tiesības pret Latvijas uzņēmumu pārņemtas no izputējušās Snoras bankas, kas kādreiz darbojās tandēmā ar Latvijas Krājbanku.
Jau sākto un iespējamo kriminālprocesu un tiesas procesu izskatīšana var turpināties vēl gadus un gadu desmitus, bet airBaltic lidmašīnu iepirkšanas pabeigšanu un citu jautājumu risināšanu nevar atlikt tik ilgi, lai pārliktu atbildību no valsts uz airBaltic nākamo īpašnieku. Ja izeju no šāda labirinta vispār var atrast, tad ar politisko gribu un ārzemju diktātu pēc bankas Citadele pārdošanas parauga.
