Par Latvijas ekonomisko stāvokli un tās attīstības perspektīvām saruna ar Luminor bankas ekonomikas ekspertu Pēteri Strautiņu.
- Nupat Mālpilī notika domnīcas Certus rīkotais gadskārtējais ekonomistu forums un jūs tviterī ievietojāt Mālpils muižas fotogrāfiju ar parakstu: «Šeit tiek lemta Latvijas nākotne». Kāda nākotne tad tur tika izlemta?
- Ne viss, ko uzrakstu tviterkontā (@PStrautins), uztverams simtprocentīgi nopietni.
- To es saprotu, bet tik un tā…
- Mālpils ir vieta, kur ir notikušas vairākas stratēģiskas spriešanas par Latvijas nākotni. Tajā dienā tā nebija vienīgā vieta, kur par to tika spriests, un tas ir ļoti labi, ka cilvēki domā par nākotni. Tiesa, ne visu var paredzēt, un ne vienmēr tā plānošana ir veiksmīga. Ar Nacionālo attīstības plānu ir pavisam jocīgi. Galvenais mērķis - IKP uz vienu iedzīvotāju ir sasniegts ar rezervi, bet pārējie procesi, caur kuriem bija plānots to sasniegt, nav notikuši. Līdz ar to visa šī ekonomikas plānošana ir kā mācīšana putniem lidot. Viņi paši galu galā to kaut kā prot.
- Tomēr, kādas bija galvenās šī foruma atziņas?
- Galvenā atziņa man bija tā, ka attīstības ceļi ir daudzi un dažādi. Ir daudzas nozares, kas attīstās un attīstīsies. To salīdzinošās sekmes izšķirs kautiņš starp nozarēm par darbaspēku. Turpmākajos gados tas būs ļoti ass.
- Viena no Certus galvenajām idejām ir tā, ka nepieciešams noteikt prioritāros virzienus un tad šajos virzienos mērķtiecīgi strādāt. Kā vērtējat šo piedāvājumu?
- Manuprāt, šī ideja nenozīmē, ka tagad sanāksim kopā un izdomāsim, kā Latvijas ekonomikai jāattīstās. Tā doma drīzāk ir saskatīt tās nozares, kuras jau attīstās, un tad uz šīm nozarēm vērst dažādus atbalsta pasākumus. Valsts atbalsts Latvijā skan slikti negatīvas pagātnes pieredzes dēļ. Pavisam nesenais piemērs ir šis ārprāts ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti un tā sauktās zaļās enerģētikas attīstību. Ko var dārznieks dārzā izdarīt? Viņš var visu pārveidot un pārstādīt pēc sava prāta un var vienkārši aplaistīt to, kas tur jau aug. Latvijā ir nozares, kuras sevi jau ir parādījušas praksē. Piemēram, metālapstrāde un mašīnbūve, kur pieaugums šogad būs tuvu 20%. Šī nozare ir diezgan liela, un šogad tā aiziet garām pārtikas pārstrādei. Mums strauji aug arī elektronika, bet pagaidām tā ir neliela. Šī puķīte ir cītīgi jālaista, bet ja mūs interesē panākumi jau pārskatāmā nākotnē, tad visas ar dzelžiem saistītās nozares ir virziens, kur jāstrādā.
- Jūs jau minējāt darbaspēka trūkumu, par ko sūdzas daudzas nozares. Vai šis darbaroku trūkums nevar veicināt produktivitātes celšanos?
- Jā, ir daudzi uzņēmumi, kuriem ir grūti piesaistīt strādājošos, bet galu galā uzvarēs tie, kuri var maksāt vairāk un piedāvāt citus labākus nosacījumus. Lai arī darbaspēka resurss Latvijā ir ierobežots, tas vēl var augt. Pēdējā laikā ir straujš nodarbinātības kāpums vecumā virs 50 un 60 gadiem. Ir cilvēki, kuri dzīvo vietās, kur nav pastāvīga darba. Tas ir resurss, ko var mobilizēt. Arī tie, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm. Pat ja mazāk nekā puse atgrieztos, tie ir desmitiem tūkstošu.
- Biju domājis no citas puses. Ja darba roku trūkst, tad uzņēmējiem jādomā, kā darbu padarīt ražīgāku. Piemēram, lielveikalos kasierus nomainīt pret pašapkalpošanas kasēm.
- Es tomēr gribētu uzsvērt, ka arī darba vietu skaita pieaugums ir mērķis, jo, ja gribam panākt pozitīvu migrācijas bilanci, tad tas nav iespējams bez darba vietu skaita pieauguma. Ierobežota darbaspēka apstākļos daudziem uzņēmumiem darba ražīguma celšana būs izdzīvošanas jautājums, jo notiks cīņa par cilvēkiem. Gan starp uzņēmumiem, gan nozarēm. IT pakalpojumi, biznesa ārpakalpojumu nozares ņems cilvēkus klāt, jo var maksāt vairāk. Apstrādes rūpniecībā būs pārdale starp apakšnozarēm. Kokapstrādei, pārtikas pārstrādei pavisam noteikti nāksies atvadīties no daļas strādājošo. Tur ir daudzi uzņēmumi, kuri vēl pastāv, jo var maksāt ļoti maz. Nākotnē tas vairs nebūs iespējams.
- Pērn, kad tika ierosināts likvidēt mikrouzņēmumu nodokļu režīmu un ieviest minimālās sociālās apdrošināšanas iemaksas, tad tā sauktās uzņēmēju organizācijas sacēla lielu brēku, ka šāds solis novedīs pie daudzu uzņēmumu likvidācijas un radīs lielāku bezdarbu. Varbūt jāļauj šādiem uzņēmumiem bankrotēt un tajos strādājošiem pāriet uz uzņēmumiem, kas maksā nodokļus?
- Pirms pāris dienām Eurostat datubāzēs salīdzināju nodarbinātības un IKP pieauguma datus par trim Baltijas valstīm kopš 2010. gada. Izrādījās, ka IKP šajās valstīs ir audzis ļoti līdzīgi, bet nodarbinātība Igaunijā augusi divreiz straujāk. Arī Lietuvā straujāk. Tur nav mikrouzņēmumu nodokļa režīms. Kur tad ir šī pozitīvā ietekme uz nodarbinātību? Droši vien nekādas ietekmes nav. Ja tu kādam ļauj samazināt darbaspēka izmaksas, tad kādam citam tavā vietā ir jāmaksā vairāk. Latvijas uzņēmēju organizācijām ir daudzi talanti. Viens no tiem - prasme uztraukties par divām savstarpēji izslēdzošām problēmām vienlaikus. Darbaspēka deficītu un bezdarbu. Vajadzētu izšķirties par vienu. Manuprāt, bezdarbs turpinās samazināties, un šādā situācijā nav pieļaujama šāda [mikrouzņēmumu] nodarbinātības režīma turpināšana. Daļai uzņēmumu, kas strādā nozarēs, kur ir tehniski viegli piemērot šo režīmu, nav citas izejas, kā piemērot šo režīmu pret paša gribu, jo citi to izmanto. Jāpanāk, lai visi Latvijas algotā darba veicēji darbotos vienādā nodokļu režīmā. Tas novērstu gan sociālos riskus, gan konkurences kropļošanu, gan veicinātu darba ražīguma pieaugumu.
- Nepietiekama darbaspēka apstākļos daudzi uzņēmēji gribētu atvieglot darbaspēka ievešanu no trešajām valstīm, bet politiski šāds solis ir ļoti nepopulārs. Kādu redzat izeju?
- Es nebūtu liels imigrācijas atbalstītājs tuvākajā nākotnē, jo uzskatu, ka darba tirgus mums ir kārtīgi jāizsilda. Ir jādod cilvēkiem iespējas no vietām, kur nekas nenotiek, pārcelties uz vietām, kur notiek un notiks. Mēs šajā urbanizācijas procesā vēl neesam nogājuši līdz galam, un jāļauj tam notikt. Es ļoti priecāšos, ja Latvijā saglabāsies pēc iespējas vienmērīgāka apdzīvotība, bet tikai tad, ja tas būs balstīts uz veselīgiem, ekonomiskiem pamatiem. Darba vietas Latvijas reģionos var nodrošināt rūpniecība. Ja paskatāmies uz Zemgali, Kurzemi un Vidzemi, tad tur apstrādes rūpniecības daļa ir divreiz lielāka nekā lauksaimniecība un mežkopība kopā. Ir vietas, kur likās, ka ir pavisam bēdīgi, bet pēdējā laikā vērojams uzrāviens. Īpaši var izcelt Kuldīgu. To, ka Valmierā ir labi, jau sen visi zina. Runājot par ieceļošanu no citām valstīm tālākā nākotnē, es to drīzāk atbalstītu. Tur ir ne tikai ekonomiski argumenti, bet tas palīdzēs saglabāt patīkamāku vidi tīri cilvēciskā līmenī. Vairāk jaunu cilvēku, arī no citām kultūrām, padara dzīvi daudzējādā ziņā interesantāku. Etnogrāfiskie krodziņi ir tikai viena no izpausmēm. Vēsturiski mums nav tā labākā pieredze, jo iebraucēji šeit bijuši ne ar tiem labākajiem nolūkiem, bet nākotnē saprātīga mēroga imigrācija būs ieguvums. Tajā pašā laikā neesmu par to, ka vienkārši atveram durvis. Mums jau ļoti sekmīgi aug augstākās izglītības eksports, un cilvēkus ar kvalifikāciju, kuri šeit jau ir, jāmudina palikt.
- Latvija skaitās attīstīta valsts IT jomā. Mums ir labs internets, labi mobilie sakari, un nevar teikt, ka esam nogulējuši informatīvo revolūciju. Šai ziņā esam priekšā Vācijai vai Beļģijai. Vai tas mums dos kādas priekšrocības nākotnē vai tāpat galu galā visu krējumu nosmels bagātākās valstis?
- Latvijā tehnoloģiskā attīstība ir stipri nevienmērīga. Tur ir problēma. Labi attīstīta sakaru sistēma palīdz sasniegt augstu ienākumu līmeni, bet ar to nepietiek. Ja mēs paskatāmies uz tehnoloģiju un kapitāla apjomu, ar kādu strādā viens cilvēks mūsu apstrādes rūpniecībā, tad šie rādītāji krietni atpaliek no bagātāko valstu rādītājiem.
- Cerība ir tāda - tās valstis, kuras industriālās revolūcijas laikā pirmās industrializējās, guva priekšrocības pār tām, kuras atpalika, un tagad ir visbagātākās. Ja Latvija ir IT revolūcijas pirmrindniekos, tad varbūt pēc gadiem divdesmit vai piecdesmit būs bagātāko valstu vidū?
- Tas tā varētu būt, jo IT joma Latvijā strauji attīstās, tai skaitā eksports. Var gadīties, ka šī nozare arī nākotnē paliks attīstītāka nekā Vācijā, jo Vācijai dzīvot komfortabli ļauj arī citas nozares, kuras tur ir vēsturiski attīstītas. Jā, šis scenārijs ir iespējams, bet neuzskatu, ka mums jāapmierinās tikai ar jaunajām nozarēm. Mēs arī tradicionālajās nozarēs varam citus pabīdīt malā. Spilgts piemērs ir Latvijas finieris, kurš savā nozarē ir krietni pabīdījis malā Skandināvijas spēlētājus. Ražošana tradicionālajās nozarēs var atnākt uz Latviju arī tāpēc, ka citu valstu uzņēmumi pārceļ savas ražotnes uz šejieni. Sākumā vienkāršākas operācijas, tad nonākam līdz gatavu produktu ražošanai, tad parādās jau pētniecība un attīstība. Bucher Municipal ir labs piemērs. Arī citi uzņēmumi. Uz šejieni pārceļ ražošanu, jo šeit ir laba darbinieku kvalifikācijas un izmaksu attiecība, panākot tādu pašu vai pat augstāku darba ražīgumu nekā Dānijā vai Vācijā.
- Pēc 2000. gada tika zīmētas dažādas Latvijas attīstības līknes, taču visām bija kopīga iezīme - līkne nemainīgi gāja uz augšu. 2008. gada beigās visi šie grafiki sabruka kā kāršu namiņš. Tagad zīmē piesardzīgākas izaugsmes līknes, taču arī tikai uz augšu. Cik šis gaidāmais kāpums ir stabils?
- 2006. un 2007. gadā ļoti daudz cilvēku ignorēja faktu, ka tā brīža IKP pieaugums balstījās uz milzīgiem mājsaimniecības un uzņēmumu aizņēmumiem. Papildu aizņemšanās bija ap 20% no IKP gadā. Tas šodien būtu ap 5 miljardiem eiro gadā. Iedomāsimies, kas notiek, ja pēkšņi ekonomikā ieplūst 5 miljardi eiro. Šobrīd attīstība ir sabalansēta ar rezervi. Valstij ir pavisam neliels deficīts, bet nefinanšu uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir liels finanšu pārpalikums (uzkrājumi pārsniedz kredītus). Tuvu miljardam gadā. Tas nozīmē, ka varētu papildus miljardu eiro iztērēt vai investēt, nelienot jaunos parādos. Tāpēc pavisam noteikti varam ar lielāku paļāvību raudzīties nākotnē nekā pirms desmit gadiem. Ja man jautā par ilgtspējīgo pieauguma tempu, tad populārākais viedoklis ir ap 3%. Pieļauju vēl straujāku pieaugumu, jo eksporta pieauguma potenciāls ir ļoti liels. Riska faktors ir darbaspēka resursi. Var gadīties, ka eksporta izaugsme atduras pret darbaspēka trūkumu. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā uz šīm papildu iespējām reaģēs cilvēki, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm. Tāpat arī no iekšējās mobilitātes. Vai cilvēkiem būs, kur dzīvot? Jāatsaucas uz jaunāko OECD pētījumu, kas norāda uz nepieciešamību būvēt pilsētās īres mājas. Lai vietās, kur cilvēki var atrast darbu, viņiem būtu arī iespēja atrast, kur dzīvot.
- Iepriekšējā cikla uzplaukuma posmā bija liels būvniecības uzplaukums. Tagad būvniecība stipri atpaliek no tiem apjomiem, ko uzrāda Igaunijā un Lietuvā.
- Rīgā algas noteikti augs, darba vietu skaits pieaugs, tai skaitā nozarēs, kuras var maksāt labas algas. Problēmas rada mājokļu trūkums. Rīgas centrs ir ļoti laba vieta, kur dzīvot, jo tas ir viens no interesantākajiem pilsētbūvniecības ansambļiem, kādu vien Eiropā var atrast. Nedaudz noplucis. Daudzas mājas ir neapdzīvotas. Pieaugot gan ienākumiem, gan salabojot īres likumu, gan aktivizējoties banku kreditēšanai, pieaugs pieprasījums pēc labiem dzīvokļiem. Latvijā kopējais algu fonda pieaugums jau vairākus gadus ir 5 - 10% robežās. Tuvākos pāris gadus Latvijā tas būs tuvu pie 10%, bet Rīgā, iespējams, vēl vairāk. Katru gadu Rīgas iedzīvotāju ienākumi aug par simtiem miljonu eiro. Tā ir nauda, ko var tērēt smukām mantiņām, spožām mašīnām, bet es būtu priecīgāks, ja šī nauda aizietu, lai pilsēta kļūtu skaistāka.
- Nākamgad būs Saeimas vēlēšanas. Ko gribētu sagaidīt no politiķiem ekonomikas attīstības sakarā?
- Viena lieta ir speciālo nodokļu režīmu atcelšana. Visiem jāstrādā vienā nodokļu sistēmā, bet jauni uzņēmumi jāatbalsta ar instrumentiem, kuri ir precīzi vērsti uz konkrētu problēmu risināšanu. Kapitāla pieejamība, nauda jaunu produktu attīstībai, izdevumi mārketingam ārzemēs - šiem uzdevumiem Latvijā jau ir valsts atbalsta instrumenti. Nodokļu reforma bija solis pareizajā virzienā, un tur tika sperti soļi šo speciālo režīmu ierobežošanai. Domāju, ka iesāktais ir jāpabeidz. Arī izglītība. Mūsu izglītības politika bezcerīgi cenšas izlikties par reģionālo politiku. Tas nav ilgtspējīgi. Milzīgu kaitējumu biznesa videi ir radījuši maksātnespējas skandāli. Ja kāds maksātnespējas darbonis sev izblēdī miljonu, tad zaudējumi ekonomikai var būt mērāmi simtos miljonu. Jebkādi trūkumi šajā sfērā ir ārkārtīgi toksiski un destruktīvi kopējai labklājībai. Tie rada investoros bažas, ka viņu īpašumtiesības nav aizsargātas. Tās runas ir aizgājušas pasaulē, un tas ir nodarījis lielu kaitējumu.
- Kādu Latvijas vīziju jūs zīmētu 2030. gadā?
- Latvijas labklājības līmenis būs krietni augstāks. Par to man nav ne mazāko šaubu. Esmu pētījis dažādas eksporta nozares un redzu - ir motori, kas rūc, strādā un velk uz priekšu. Tie tuvākajā nākotnē neapstāsies. Tā kā demogrāfijā ir inerce, tad būsim sabiedrība, kas būs vēl vairāk novecojusi, un kur būs asi starppaaudžu taisnīguma jautājumi. Tomēr pats svarīgākais ir - lai augtu labklājība, lai šis process būtu ilgtspējīgs un noturīgs. Svarīgi, lai izaugsme tiktu panākta darbā, kas cilvēkiem ir interesants un jēgpilns. Lai viņi jūt, ka pasauli padara labāku. Pasaulē vairāk var nopelnīt ar darbiem, kuri ir interesanti, kuri ir pietiekami sarežģīti un izaicinoši. Latvijas ekonomikas struktūra mainās šajā virzienā, un aug augsta līmeņa pakalpojumu īpatsvars. Arī rūpniecībā. Ja apskatāmies kādus produktus ražoja mūsu rūpniecība pirms 15 gadiem un tagad, tad progress ir acīmredzams.
