Latvijā: VAKARA ZIŅAS. Skarbs stāsts - kad mīļotais pamet līgavu pie baznīcas durvīm 4 komentāri
 
Latvijā

VAKARA ZIŅAS. Skarbs stāsts - kad mīļotais pamet līgavu pie baznīcas durvīm

 
Ilze Zvēra, F64 Photo Agency

Ir gadījumi, kad pāris nolemj precēties, bet līdz svinīgajai ceremonijai tomēr netiek… Gadās. Taču pavisam reti dzirdēts, ka pāris izšķiras pirms jāvārda baznīcā vai zagsā visu liecinieku klātbūtnē. Tā mūsu platuma grādos varētu notikt reizi desmit gados. Līga ir viens no šiem gadījumiem. Lieki piebilst, ka šādi sirdi plosoši pārdzīvojumi pamesto līgavu baltā kleitā noved ne tikai pie nervu sabrukuma un psihiatra kabineta durvīm, bet arī neticības vīriešu sugai un kaut kam cēlam. Taču, kā zināms, viss sliktais reiz beidzas un pēc tumsas vienmēr aust gaisma. Arī tad, ja domā, ka iestājusies polārā nakts.

Lieliskā kolēģe

Ar Līgu pirms nepilniem desmit gadiem iepazināmies darbā. Ieraudzījusi viņu pirmo reizi, pie sevis nodomāju: «Kāda skaistule! Nu gluži kā no padomju laiku plakātiem par pirmrindniecēm komjaunietēm.» Viņai bija viss, lai katram normālam vecim sagribētos veikt kādu varoņdarbu, lai tikai Līga viņu ievērotu. Viņa bija ražena auguma, ar izteiktiem gurniem, šmaugu vidukli un lielām, zilām acīm. To visu vainagoja šarmants smaids un perfektu baltu zobu rinda. Kad viņa mūsu dzērienu ražotnes vadības sanāksmē iznāca un uzstājās ar nelielu iepazīšanās runu, bija redzams, ka viņa uzreiz iepatikās visiem.

Likās, ka viņai vienīgā problēma dzīve varētu būt - kā lai tiek vaļā no potenciālajiem kavalieriem, kuri droši vien spieto apkārt kā lapsenes ap pārgrieztu arbūzu. Kad jau bijām iepazinušās tuvāk un kopā strādājām, sapratu, ka bez jaukās ārienes viņa ir arī dāsni apveltīta ar asu prātu, smalkām, nesamākslotām manierēm un takta izjūtu. Tik jaukus un saskarē vieglus cilvēkus kā Līga mūsdienās nemaz nebūtu tik viegli satikt.

Viņa vienmēr, ja kādam kolēģim bija problēmas, bez kavēšanās un liekas uzaicināšanas centās palīdzēt. Arī man, jo varēju palikt bez sava Taizemes brauciena, ja vien Līga nebūtu pusi darbu paņēmusi uz saviem stingrajiem pleciem. Turklāt viņa nekad neuzstādīja nekādas prasības par palīdzību un arī aplinkiem nelika nojaust, ka vēlētos atalgojumā kādu šampanieti vai vīnu. Vai savu iecienīto šokolādes konfekšu kasti. Un vienmēr samulsa un nosarka kā biete, kad es kā vien mācēju pateicos viņai. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Līgu pie mums visi ļoti iemīlēja. Un arī es nebiju izņēmums.

Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv

Komentāri [4]
#
kristine 21.oktobris 2017 4:11 atbildēt
forsi pateikts
 
#
minka 20.oktobris 2017 23:38 atbildēt
un kur es tagad,blaaviens,rausu to zurnaalu,lai izlasiitu visu rakstu ...!
 
#
Laide 20.oktobris 2017 20:25 atbildēt
Priekšnojautas. Wells baznīcā nedrīkst iet. Vampīri, reģistrējot laulību būtu "atsūkājuši" dzīvības enerģiju.Starp citu, pēc ērces kodiena, tai ievadot "anestēziju" arī rodas eiforija.
Kad dzīvē sāk "niezēt", var būt par vēlu.
 
#
adel 20.oktobris 2017 19:05 atbildēt
Rakstu līdz galam neizlasīju...bet domāju, ka labāk tā nekā dzīvot bez mīlestības un visu mūžu mocīties...viņs..apzinājās ka nav īstā.. varbūt vajadzeja laicīgi to aptvert, nevis pie baznīcas durvīm....varu saprast līgavas izjūtas..nevajag stresot..iemet līgavas kleitu ugunskurā lai sadeg tāpat ka mila kura izgaisa pie baznicas durvīm..milestība medz būt arī akla...dzīve līdz ar to nebeidzās.. vienkārši nebija īstais..
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers