Kad un kādu atdevi var gaidīt no nodokļu reformas, kas vajadzīgs sekmīgākai ekonomikas attīstībai, un kā Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) iedomājas realizēt ieceri ekonomikas ministru apstiprināt tikai ar viņu akceptu? Neatkarīgās intervija ar kameras prezidentu Aigaru Rostovski.
Neatkarīgā: - Latvijas vēsturē vēl nebijis gadījums - ministrs demisionēs, lai vadītu Saeimas frakciju. Uzņēmējus ekonomikas ministra maiņa uztrauc?
Aigars Rostovskis: - Ekonomikas ministra postenis ir nozīmīgs mūsu sadarbībai. Centīsimies panākt, lai vismaz pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām bez LTRK akcepta nevarētu nominēt ekonomikas ministru. Tāda daudzviet ir arī pasaules prakse.
- Domājat - nevis vienkārši ar jums konsultēties, bet jums būtu veto tiesības?
- Par regulējumu var diskutēt, bet galvenā doma: ja nav LTRK akcepta, kandidāts nekvalificējas amatam, jo viņš tomēr atbild par ekonomikas, tautsaimniecības attīstību.
Konkrētajā situācijā ministra Arvila Ašeradena aiziešana saistīta ar pārmaiņām Vienotībā un nepieciešamību gatavoties Saeimas vēlēšanām. Kādam ir jāvada partija, jāgatavojas vēlēšanām. Partijas vadītājam vienlaikus būt ministram ir ļoti sarežģīti - vienā vai otrā vietā ir nekvalitatīvs darbs.
- Ja ekonomikas ministru nominēs tikai ar LTRK akceptu, vai ministrs netiks uztverts kā daļas uzņēmēju lobijs? Lai arī lielākā, LTRK tomēr ir viena no uzņēmēju organizācijām, turklāt ekonomika neietver tikai uzņēmēju interešu lobēšanu.
- LTKR ir viennozīmīgi lielākā uzņēmēju organizācija...
- Lai cik liela tā būtu, jautājums par būtību, vai tādējādi ministram neveidotos interešu konflikts?
- Par šo ideju spriedām, bet neesam vēl pieņēmuši lēmumu. Ir tikai normāli, ka mums tāda ambīcija ir, līdzīgi kā man, kandidējot uz šo amatu, bija mērķis dubultot biedru skaitu - mēs strauji augam, aktivitātes aug. Mums ik mēnesi piebiedrojas 50-60 uzņēmumu, ar savu biedru, uzņēmēju un asociāciju, plašo pārstāvniecību pārklājam būtisku Latvijas tautsaimniecības sadaļu. Ekonomiku veido uzņēmēji ar savām aktivitātēm vietējā tirgū, eksportu, nodokļu nomaksu, un ir tikai normāli, ka ekonomikas ministrs ar mums cieši mijiedarbojas. Svarīgi, lai viņa izpausmes vai politika nav pretrunā ar nozaru un tautsaimniecības attīstību.
Jā, nodokļu reforma aizgāja, kā aizgāja, bet tā arī bija mūsu ambīcija - atvērt par to sarunu. Arī dalība Expo Astanā bija ambīcija, un mēs noorganizējām dalību izstādē bez neviena eiro centa no valsts budžeta un dabūjām bronzas godalgu, nevis vairākas krimināllietas, kā EM pēc iepriekšējiem Expo.
- Veto tiesības nez vai jums dotu, bet nozares viedokli ja ne politiķi, tad mediji vienmēr tāpat pajautā. Kā tas praktiski izpaustos?
- Šo procesu var formalizēt, bet var būt arī neformalizēta vienošanās. Piemēram, ministra nominēšanas procesā mums jautātu, vai mēs gribētu par ekonomikas ministru cilvēku x. Ja sakām, ka ar šo cilvēku nav bijusi sadarbība vai tā bijusi neveiksmīga, vai viņam nav pietiekamas izglītības un mēs ieteiktu meklēt citu, bet politiķi tomēr ieliek cilvēku x, tad viņiem jārēķinās, ka mūsu izpausmes var apgrūtināt viņa darbu.
- Zāģēsiet?
- Skaidrs, kad mēs to publisko telpu piepildām, un ir labi redzama saistība starp mūsu publiskajām aktivitātēm un partiju reitingiem. Trīs gadus veikti pētījumi to ļoti uzskatāmi parāda. Bet mūsu pretenzijas vai atbalsts jau vērsts uz ekonomikas attīstīšanu. Skaidrs, ka LTRK intelektuālā kapacitāte ir neskaitāmas reizes lielāka nekā EM. Mums ir vairāk nekā 2000 biedru, 60 asociācijas, 13 kompetenču padomes, padsmit komitejas, visu laiku notiek prāta vētras, kas ir nevis teorētiskas, bet no uzņēmēju reālām situācijām ņemtas, cilvēkiem te ir praktiskās zināšanas, kuras jānes tālāk.
- Salīdzinot ar citiem gadiem, kad par valsts budžetu brēkušas gan arodbiedrības, gan uzņēmēji, gan pašvaldības, šogad kritika klusāka, arī LTRK paziņojusi par atbalstu. Budžets visiem pieņemamāks, visiem pirms vēlēšanām kaut kas iedots, vai viss jau izdiskutēts un pieņemts optimāls kompromiss?
- Te jānodala nodokļu reforma un budžets. Bijām vieni no reformas rosinātājiem, teicām, ka šis ir ļoti labs brīdis, kad izmainīt struktūru un nodokļu sistēmā salikt citus motivācijas punktus, lai labāk sagatavotos gaidāmajiem izaicinājumiem. Diemžēl politisku iemeslu dēļ tā nenotika, Vienotība mainīja uzsvarus, un LTRK pārtrauca atbalstīt šo reformu. Par reformu kopumā neesam apmierināti, jo vajadzēja spert daudz plašākus soļus.
Par budžetu labā ziņa ir tā, ka atbildīgie politiķi solījuši tam, par ko vienojāmies reformas ietvaros, neko vairs papildus nelikt klāt. Bet mums nepatīk, ka budžets joprojām ir ar deficītu. Ārējais parāds jau ir pietiekami liels. Negatīvā demogrāfijas līkne liek domāt par nākotni, turklāt šis budžets ir lielākais budžets neatkarīgās Latvijas vēsturē, daudzām jomām - izglītībai, veselībai - uz vienu cilvēku naudas ir daudz, daudz vairāk. Nesaprotam, kāpēc šīs nozares saka, ka tur joprojām ir kāda katastrofa! Jā, ir meklētas kaut kādas iekšējās rezerves, bet, mūsuprāt, daudzās nozarēs tās ir būtiski lielākas. Kaut vai tajā pašā veselībā, kur vēl rezerve varētu būt kādi 10% jeb simt miljoni eiro. Nav runa par māsu algām vai onkoloģijas izmeklēšanu, bet par infrastruktūru, kuru turpina būvēt, pirkt iekārtas, kuras pēc tam neizmanto. Iedzīvotāju skaits samazinās, bet infrastruktūra tiek uzturēta, it kā cilvēku skaits pieaugtu. Tāpat izglītības sistēmā - bērnu skaits fundamentāli samazinās, bet uz vienu skolēnu ir divas, trīs reizes vairāk naudas. Līdzīgi citās jomās. Te ir nepieciešami politiskie lēmumi.
- Kopumā tomēr uzņēmēji lielākoties nebūs ieguvēji no reformas? No vienas puses, ir nulles likme reinvestētajai peļņai, nebūs uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) avansa maksājumi, samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). No otras - palielināts akcīzes nodoklis, + 0,5% sociālais nodoklis, progresīvais ienākuma nodoklis, palielināts kapitāla ienākuma, dividenžu nodoklis, ikmēneša UIN deklarācijas, ja ir kādi nesaimnieciskie, reprezentatīvie izdevumi...
- Mēs piedāvājām daudz proaktīvāk iet uz priekšu, tostarp motivējot pašvaldības, lai tajās paliek vairāk naudas, lai tās būtu atkarīgas ne tikai no IIN, bet arī no biznesa nodokļiem. Ja pašvaldība atvelk pie sevis IT kompāniju vai tehnoloģisko centru, tad biznesa nodokļi paliktu arī tai. Tad pašvaldību vadītāji būtu ieinteresēti rosīties, nevis paļauties, ka tāpat iedos no izlīdzināšanas fonda. Turklāt liela daļa no tā, ko esi sastrādājis, tev vienkārši jāatdod tam, kas tikmēr sēž, kasa ausi un tāpat saņem!
Gribējām arī spert platāku soli, lai celtu mūsu konkurētspēju, kuras viens no faktoriem ir darbaspēka nodokļi, uz ko skatās investori. Latvija kā atvērta ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējiem apstākļiem. Šobrīd ārēji apstākļi ir labvēlīgi, apmēram 70% eksporta iet uz Eiropu, Eiropa aug, vēl nāk iekšā mākslīgā Eiropas fondu nauda. It kā viss notiek, tomēr cilvēki joprojām atstāj valsti, dzimstība diezgan kritiska, pensionējas vairāk nekā nāk darba tirgū. Un šīs problēmas tikai samilzīs. Mēs gribējām ielikt daudz dziļākus pamatus ekonomikas struktūras izmaiņām, lai ienāk investīcijas, lai cilvēki, kas domā par aizbraukšanu vai apsver atgriešanos, redz, ka Latvijā tiešām ekonomika iet ar citu vilkmi. Lielāka ekonomikas izaugsme iedotu signālu arī ģimenēm padomāt par vēl kādu bērnu.
- Kādu prognozējat reformas kopējo ietekmi?
- Rezultāts, domāju, būs neitrāls, nedaudz pozitīvs. Bet problēma būs pēc gadiem trīs četriem. Ekonomika attīstās cikliski, kad cikls ies uz leju, atkal būs pieprasījumi veselībai, izglītībai un citām nozarēm, kurus būs grūti apmierināt. Turklāt vēl nezinām, kas būs ar Eiropas naudu. Viena hipotēze ir, ka būs tāpat, cita, ka Brexit dēļ būs nedaudz mazāk, vienlaikus dzirdam Eiropā diskusijas, ka jau pietiekami dots jaunajām valstīm, lai pašas rosās. Ja naudas būs būtiski mazāk, ja ekonomika ies uz leju, pieprasījumi nemazināsies, nauda kaut kur būs jāņem - atkal cels nodokļus.
- Ar tagad reformā ielikto šo ekonomikas līkni vismaz nenoturēs, lai tā neiet uz leju?
- Nē! Ekonomikas izaugsme prognozēta ap 3-4%, bet šis ātrums ir par lēnu, lai mēs jūtami ietekmētu lielās lietas, apturētu iedzīvotāju skaita kritumu. Vienīgais veids, kā to izdarīt, it nodrošināt lielākus neto ienākumus - tas jādara daudz straujāk. Tur ir citi instrumenti, visupirms biznesa vide, lai Latvijā būtu daudz vairāk uzņēmumu un nodokļu maksātāju, tādu, kas ir produktīvāki.
- Jūsuprāt, optimālais reformas scenārijs tiešām demogrāfisko bilanci varētu tik būtiski izmainīt, vai tomēr redzat, ka tik un tā būs vajadzīga, piemēram, darbaspēka tirgus atvēršana trešo valstu pilsoņiem?
- Ja reforma būtu pieņemta tāda, kāda bija paredzēta mūsu vienošanās dokumentā, potenciālo budžeta caurumu aizpildītu ieņēmumi no ekonomikas izaugsmes un arī no signāla, ka valdība spēj strādāt kopā ar biznesu, lielāko uzņēmēju organizāciju, nevis tikai ar atsevišķiem uzņēmējiem. Tas iedotu sabiedrībai pārliecību un drošības izjūtu. Dzimstība varbūt nebūtu uzreiz, bet tas iedotu pilnīgi citu vilkmi.
Ir izpētīts, ka vajag apmēram 70% no Eiropas vidējā atalgojuma tepat, lai jautājums par aizbraukšanu tiktu noņemts no darba kārtības. Brauc jau prom jaunākā paaudze! Ir jāiedod cits draivs ekonomikai, lai tā sāk vilkt citā ātrumā, lai nāk iekšā investori, kaut ko dara un viss griežas, nevis viens otram tirgo dzīvokļus, kā 2006.-2007. gadā. Ja atveras arvien jauni uzņēmumi, ienāk investīcijas, arī parādās darba iespējas, tiek celtas mājas, dzīvokļi, var atkal drošāk ņemt kredītu, domāt par bērniem. Tas rada citu fonu!
- Kā šajā mērķī nodrošināt ātrāku ekonomisko izaugsmi un celt iedzīvotāju labklājību iekļaujas minimālās algas celšana par 50 eiro? Protams, tas nebūs faktors, kas ietekmēs izvēli braukt prom vai ne, bet Ašeradena pamatojums ir, ka tas spiež uzņēmējus kļūt produktīvākiem, jo viņiem šis algas pielikums ir jānodrošina. Un tieši produktivitāte virknē nozaru ir zema.
- Var lietot tādus instrumentus, bet mums primāri jādomā par to, kā nodrošināt lielākus ienākumus. Minimālās algas celšanai ir vairākas dimensijas, tostarp reģionālā. Dažādu iemeslu dēļ reģionos ir uzņēmumi, kuru bizness nav pārāk produktīvs, tomēr tie nodrošina darba vietas. Pēc šī minimālās algas kāpuma kādi darbinieki varbūt tiks atlaisti, kādi varbūt ieies ēnas zonā, optimizēsies, kādi varbūt pāries uz kaut ko produktīvāku. Fokusam jābūt nevis uz minimālo algu, bet uz cita veida rāvienu, vidējo algu kāpumu. Ja tā vietā reģionā caur to pašu reformu izveidotu daudz interesantāku nodokļu sistēmu, pašvaldības būtu motivētākas palīdzēt atvērt uzņēmumus, kas ir produktīvi. Tad daļa no mazāk produktīvā gala darbiniekiem pārmigrētu uz produktīvāko galu, saņemtu lielākas algas un tad arī vairāk varētu atļauties iet uz restorānu, frizētavu, un tur varētu pacelt cenas, jo maksātspēja aug - iegūtu visa barības ķēde.
- Kāpēc mūsu produktivitāte un konkurētspēja ir tik zema? Vai tā ir tikai sliktā valsts, sliktā valsts politika, tostarp izglītības politika, demogrāfija, vai arī paši uzņēmēji kaut ko nedara, neprot?
- Tas ir komplekss jautājums. Protams, tur ir izglītības aspekts, ne līdz galam mūsdienīgi izglītoti cilvēki veido valsts politiku, viņiem nav izpratnes, nav šīs globālās elpas, viņi nesaprot, kā tas notiek pasaulē, kā ekonomika attīstās, līdz ar to viņu sistēmiskie lēmumi ir viduvēji. Arī daļa no uzņēmējiem dažādu iemeslu dēļ nav produktīvi, jo pietrūkst zināšanu, eksporta, biznesa modernākas organizēšanas iemaņu. Arī darbinieku profesionālā izglītība ir tāda, kas nav iedevusi iemaņas, lai darbs būtu efektīvs. Plus vēl liela valsts pārvalde, birokrātija, kas administratīvi uzspiež papildu izmaksas. Mums ir, protams, ļoti produktīvi uzņēmumi, bet tādus vajadzētu daudz vairāk.
- Pēc Tokyo City sāgas gribētu pajautāt jūsu viedokli, vai ir pārāk lieli nodokļi vai vienkārši izplatīta nodokļu nemaksāšana savtīgos nolūkos? Un kāds ir jūsu ieguldījums cīņā ar ēnu ekonomiku?
- Tur arī ir vairākas dimensijas. Viena ir absolūti kriminālā sadaļa - PVN karuseļi, un nav saprotams, kāpēc te valsts politika ir tik bezzobaina, nekas te nemainās jau 20 gadus! Otrs bloks ir uzņēmēju grupas, kas nav produktīvākajā galā, īpaši tie, kas ir orientēti uz vietējo tirgu. Tādiem uzņēmējiem nodokļu slogs tiešām ir liels, viņi vienkārši citādi netiek galā. Trešais bloks ir tādi uzņēmumi kā Tokyo City vai Gan Bei, kur jau biznesa modelī ielikta visu nodokļu nenomaksa, lai iegūtu lielāku peļņu, un, ja pieķer, tad viņi to kaut kā risina.
Vēl - globālie pētījumi rāda, ka cilvēkiem, uzņēmējiem ir sava veida intīmas attiecības ar valsti. Ja nodokļa maksātājs cītīgi maksā, redz, ka valsts ar samaksāto naudu šķiežas vieglprātīgi, iesaistās kādās shēmās, kaut ko pārmaksā, viņš kļūst demotivēts maksāt un mēģina visu nesamaksāt, lai individuāli nebarotu šo naudas izšķiešanu. Te ļoti būtiska ir valsts loma. Pirmkārt, beidzot jātiek galā ar pilnīgi kriminālo sadaļu, otrkārt, jāsāk saimniekot racionāli un jāparāda sabiedrībai, ka tiešām katrs tās samaksātais eiro tiek gudri, tālredzīgi izmantots, ka skolu, slimnīcu skaits tiek veidots optimāls, ja nopērk datortomogrāfu, tad tas strādā 24/7, nevis stāv apputējis. Tad arī uzņēmējiem, te ienākot, nodokļu nemaksāšana nemaz neparādās viņu biznesa plānā, attieksme mainītos uz tādu, ka nodokļus ir pieņemt samaksāt, bet arī tos tērēt pieņemts efektīvi.
- Ko darīt ar minēto otro kategoriju, kas nav īpaši produktīva un biznesa saglabāšanās nolūkā daļēji nemaksā nodokļus? Ja nevar strādāt tīri pēc noteikumiem, lai biznesu slēdz un meklē ko citu, vai arī labi, ka viņi vismaz nodrošina sevi un vēl kādus cilvēkus?
- Tur jāļauj tirgum lietas kārtot, uzturēt neproduktīvas lietas nevajag. Bet ir jānošķir divas lietas - viens ir birokrātiskais un nodokļu režīms mazajam un uzsācējbiznesam, dzīvesveida biznesam, lai iedzīvotāji var nodarboties ar mikrobiznesu, lai nesēž valstij uz kakla, bet lai šiverē. Bet atvieglojumus var dot līdz zināmam apgrozījumam. Otra lieta ir režīmi startup industrijām, lai cilvēki kaut ko uzsāk. Bet, kad jau ir pietiekama izmēra uzņēmējdarbība, tur katram, kā jau biznesā, ir savi riski, var nopelnīt un var zaudēt. Valsts uzdevums mijiedarbībā ar galvenajiem spēlētājiem ir radīt tādus apstākļus, lai mums ir pēc iespējas vairāk produktīvo uzņēmumu, kas saražo vērtības, preces, pakalpojumus, kas spēj samaksāt lielas algas, lai šie darbinieki spētu maksāt arī vairāk objektīvi mazāk produktīvajiem.
