Valsts iestādēm un visiem citiem budžeta naudas saņēmējiem 2018. gadā jāsaspringst minējumos, vai saņemtās naudas nominālais pieaugums kompensēs inflācijas radītos zaudējumus.
Oficiālā versija ir tāda, ka finansējuma pieaugums inflāciju apsteigs dubultā. Proti, valsts izdevumu pieaugums no 8,39 miljardiem eiro šogad līdz 8,95 miljardiem atbilst +6,6%, no kuriem 2,8% inflācija atkodīs mazāk nekā pusi. Tādā gadījumā katras iestādes un sociālās grupas rūpes būtu tikai par to, lai citām iestādēm un grupām valsts nepalielina finansējumu uz šīs grupas rēķina. Skaļākais piemērs šādai naudas pārdalīšanai nākamgad būs skolotāju nemieru novēršanai jau apsolītās algu paaugstināšanas izdevumu segšana uz internātskolu faktiskas likvidācijas rēķina. Tomēr zaudētāju īstenībā var izrādīties daudz vairāk. Inflācija mēdz pārvērsties par vēl bīstamāku nezvēru - dzīves dārdzības pieaugumu ar lielāku apetīti nekā tikai valsts finansējuma nominālais pieaugums. To budžeta iestādes, bet tāpat arī no budžeta maksājumiem atkarīgie pensionāri, slimnieki u.c. varēs rēķināt nākamgad ap šādu laiku, vai jau pagājušie 2018. gada mēneši nav paņēmuši sev līdzi jau lielāko daļu no iepriekšējo gadu uzkrājumiem un tādējādi arī izredzes segt līdz 2018. gada otrajai pusei pieaugušos izdevumus.
Bažas izraisa starpība starp oficiālo un jau šobrīd piedzīvoto inflāciju. Te kārtējo reizi jāpiesauc Neatkarīgās pārtikas grozs, kas šā gada pavasarī izrādījās sadārdzināts par 13% attiecībā pret tādu pašu preču summāro cenu 2016. gada pavasarī. Pirkuma čeks liecināja, ka tieši tādā pašā tempā audzis arī pievienotās vērtības nodokļa maksājums, kam vajadzēja sasniegt Valsts ieņēmumu dienestu (VID), Valsts kasi un galu galā no budžeta uzturētās iestādes un cilvēkus. Interesanti, kur daļa no šīs naudas ir palikusi, ja VID uzrādītais ieņēmumu pieaugums šā gada 8 mēnešos pret pērnā gada 8 mēnešiem it tikai +7,4%, t.i., divreiz mazāk. Šis pats jautājums rodas pēc Satiksmes ministrijas aprēķiniem, ka ceļu būve sadārdzinājusies 2015. gadā vidēji par 6% pret 2014. gadu un 2016. gadā - par 14% pret 2015. gadu. Šā gada būvdarbu sezona vēl turpinās tāpat, kā, pēc nozares amatpersonu teiktā, turpinās arī darbu sadārdzināšanās. Šādu sadārdzinājumu neiekļaušanu inflācijā var atvairīt ar skaidrojumu, ka tās neesot patēriņa, bet ražotāju cenas. Labi, bet kāpēc tas pilnā mērā neparādās valsts ieņēmumu pieaugumā? Jebkuras atbildes gadījumā tas liecina par neatbilstību starp reālo dzīvi un to, kam Latvijā vajadzētu notikt pēc likumiem un budžeta likuma jo sevišķi.
Daudz kas no 2018. gada budžeta likuma un visas ar to saistītās likumu paketes pieņemšanas sekām atklāsies jau nākamā gada sākumā saistībā ar degvielas akcīzes celšanas bilanci. Akcīzes celšana ir viens no avotiem medicīnas finansējuma palielināšanai, bet cik daudz naudas medicīnai paliks pāri pēc paaugstināto nodokļu samaksāšanas? Vārda tiešā nozīmē uz riteņos strādājošais neatliekamās palīdzības dienests būs mīnusos, un ugunsdzēsēji droši vien arī. Var paredzēt drudžainu rosību nākamā gada sākumā, pārdalot naudu medicīnas, iekšlietu un gan jau arī citu nozaru ietvaros. Gada otrajā pusē savukārt iezīmēsies nozares, kas kopumā nespēs pat ar nomināli palielinātu finansējumu paveikt to pašu, ko paveica šogad.
Reālā dzīve neklausās gudrās pamācībās atšķirt ražotāju cenas no patēriņa cenām un tās visas kopā no dzīves dārdzības. Nav teikts, ka nodokļu paaugstināšana noteikti cels preču un pakalpojumu cenas, t.i., inflāciju. Cik lielā mērā valsts apsteigs bodniekus naudas izgrābšanā no iedzīvotāju makiem, tik lielā mērā bodnieki būs spiesti nolaist savas cenas, jo viņi taču nevarēs saņemt no pircējiem naudu, kuras pircējiem nav. Latvijai jau ir pieredze, kā uzturēt makroekonomisko rādītāju komplekta stabilitāti tāpēc, ka pati ekonomika sarūk līdz ar valsts iedzīvotāju skaitu. Valsts 2018. gada budžeta projekts komplektā ar jau mazliet iepriekš notikušo nodokļu likmju pārbīdīšanu izskatās pēc mēģinājuma izdarīt tā, lai vēl vienu gadu valstī nekas nemainītos.
