Statistikas dati liecina, ka līdz 2020. gadam lielu daļu darbaspēka veidos millennials jeb Y paaudzes darbinieki. Tie ir ļaudis, kas dzimuši laika posmā no 1977. gada līdz 1997. gadam. Viņi darba tirgū jau nedaudz apbružājušies, ambiciozi, grib visu ātri un uzreiz, ar gana labām digitālajām prasmēm, ar vēlmi būt līderiem, šai paaudzei tiek piedēvēts milzīgs nākotnes potenciāls, taču viņi ir visnelojālākie darbinieki – jūtot, ka viņus nenovērtē, var ātri pārtraukt darba attiecības, mileniāļu paaudzi raksturo konsultāciju un personāla atlases uzņēmuma Fontes vecākā konsultante Olga Dzene.
Viņa stāsta, ka šobrīd darba tirgū ir īsts kokteilis - tajā sastopamas 5 paaudzes: klusā paaudze (pensijas vecuma ļaudis), baby bommers (pirmspensijas vecuma cilvēki), X paaudze (dzimuši laikā no 19651976), Y paaudze un Z paaudze (nesen pilngadību sasniegušie un nedaudz vecāki, kas ir jaunpienācēji darba tirgū). Salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, ko vairāk varēja raksturot kā pieticīgas, mazāk prasīgas, mileniāļu paaudze ir tām pretstats - vajag lielas algas, atbildīgus amatus, neizjūt hierarhiju jeb ar vadītāju grib būt čomi. «Viņi tādi ir, nedaudz savādāki, un tas ir jāņem vērā, lai ar viņiem sastrādātos un būtu rezultāti,» akcentē O. Dzene.
Ja kas nepatīk, iet prom
Viņa iepazīstina ar starptautiskiem pētījumiem, kuri apliecina - tieši mileniāļu paaudze arvien vairāk ieņem vadības pozīcijas - pirms diviem gadiem 33% šīs paaudzes cilvēku bija vadītāji (pakļautībā četri un vairāk strādājošie), šobrīd jau 44 līdz 51%. «Latvijā šāds pētījums nav veikts, bet rezultāti varētu būt līdzīgi. Pieļauju, ka, piemēram, IT, mārketingā, reklāmā pilnīgi droši aptuveni puse dažādu līmeņu vadītāji ir mileniāļu paaudzes pārstāvji,» spriež O. Dzene.
Viņa skaidro, ka šādus cilvēkus dzen uz priekšu, pozitīvi uzlādē iespēja augt, attīstīties, kāpt pa karjeras kāpnēm. «No viena puses, organizācijas apgalvo, ka tām ir izstrādātas attīstības programmas mileniāļu līderiem, taču gandrīz katrs trešais šīs paaudzes pārstāvis norāda, ka darba devējs pilnībā neizmanto viņa potenciālu, viņu nenovērtē un viņi paši nejūt nekādu attīstību. Vairāk nekā puse aptaujas dalībnieku apsver iespēju uzteikt darbu gada laikā. Viņi ir nelojāli darbinieki. Sarunās ar darba devējiem Latvijā jūtams, ka viņi to ir pieņēmuši kā faktu - ir labi, ja pie viņiem šīs paaudzes cilvēki nostrādā gadu, ļoti labi, ja divus, bet ja trīs un vairāk - tas savā ziņā jau tiek uzskatīts par veterānu,» stāsta O. Dzene.
Kā ieinteresēt
Kā viņus noturēt un ieinteresēt? - daudzu darba devēju aktuāls jautājums. «Mileniāļu paaudze ir aktīva, enerģiska. Viņi novērtē ātras un plašas karjeras iespējas. Viņi labprāt mācās praksē, proti, vēlas jaunus pienākumus, lai mācītos darot, kā arī mācās no mentoriem, kas var būt, piemēram, pieredzes bagātāki kolēģi. Viņiem vajag nepārtrauktu atgriezenisko saiti, viņi būs gandarīti par iespēju, piemēram, paplašināt pieredzi, kādu laiku pastrādājot uzņēmuma filiālē citā valstī vai meitas uzņēmumā. Viņus uzrunā mijiedarbība ar iekšējiem un ārējiem līderiem. Piemēram, Swedbank organizē tādus kā ātros randiņus. Jāteic, ka mileniāļu paaudze nejūt hierarhiju darbavietā - viņi vēlas ar visiem sarunāties kā ar savējo. Viņu trumpis ir digitālās prasmes. Viņi aktīvi izmanto digitālās tehnoloģijas un tās pārvalda. Tāpēc viņus lietderīgi būtu iesaistīt reversajā mentoringā - tas ir veids, kā gados vecākus darbiniekus ir iespējams «paātrināt» jomās, kur jaunākā paaudze jūtas kā zivis ūdenī. Un tā ir digitālā pasaule. Esmu realizējusi vienu šādu programmu Latvijā, un atsauksmes bija labas: augsta līmeņa vadītāji atzina, ka uzlabojās izpratne par digitālo jomu, gan mileniāļu paaudzi,» stāsta O. Dzene.
Jāteic, ka personāla speciālistu uzdevums uzņēmumos nav vienkāršs, jo jāatrod pieeja katrai paaudzei, jo pazaudēt strādājošos neviens nevēlas, zinot, ka aizpildīt brīvās vakances daudzos jo daudzos amatos nav vienkārši. 55% uzrunāto darba devēju Latvijā atzīst, ka šobrīd viens no lielākajiem izaicinājumiem ir noturēt darbiniekus, motivēt viņus palikt. «Brīvais darbaspēks Latvijā paliek ar vien niecīgāks. Cīņa par strādājošajiem notiek visos līmeņos,» stāsta O. Dzene.
