Latvijā: VĒSTURE: Kā Raimonda Paula draugs atrada slepeno protokolu oriģinālus PSRS Ārlietu ministrijas seifā 17 komentāri
 
Latvijā

VĒSTURE: Kā Raimonda Paula draugs atrada slepeno protokolu oriģinālus PSRS Ārlietu ministrijas seifā

 
TAS JAU IR DAUDZ. «Anatolijs Kovaļovs, būdams vienā no visaugstākajiem amatiem Padomju Savienībā, nav revolucionārs, bet krietns cilvēks toreizējās impērijas pašā epicentrā. Arī tas nav maz,» uzskata Jānis Peters / Foto no interneta

Astoņdesmito gadu vidū Raimonds Pauls ielūdza mani un Baibu savā vasaras mājā Jūrmalā. Sapratu, ka runa šoreiz nebūs par kārtējās dziesmas sacerēšanu.

Skaistajā verandā komponists un viņa Lana mūs iepazīstināja ar elegantu kungu respektējamos gados. Viņam bija smalka pīpe, un gaiss smaržoja pēc izmeklētas tabakas.

Anatolijs Kovaļovs, Paula draugs, varbūt pat fans, ir dzimis 1923. gadā Rostovas apgabala Gijdovskas staņicā. Absolvējis Starptautisko attiecību institūtu 1943. gadā, tātad - kara laikā, kad viņam bijuši 25 gadi; bet pavisam neparasti - 1943. gadā neklātienē iestājies arī Gorkija Literatūras institūtā. Dzejnieka Iļjas Seļvinska seminārā.

* * *

Toreiz sākās vaļsirdīga saruna gan par dzeju un mūziku, gan par politiku. Anatolijs Kovaļovs bija dzejnieks, profesionāļu uzmanību pievērsis ar dzejoļu ciklu Ženēvas ezers. Raimonds Pauls, kuru Anatolijs Kovaļovs reiz uzrunājis, sacerēja vairākas dziesmas ar dzejnieka vārdiem, tostarp - slaveno Nino Rotas piemiņai. Pēc pirmajiem teikumiem šķita, ka Anatolijs Gavrilovičs ir tuvāk literatūrai nekā savam augstajam politiskajam amatam. Bet viņš līdztekus vairākiem dzejas krājumiem bija arī Diplomātijas ābeces autors

* * *

Tātad - Raimonda Paula tās vasaras viesis (viņš mēdza atvaļinājuma laikā uzturēties komponista vasarnīcā pretēji nomenklatūras noteikumiem). Kovaļova personību veidoja krievu un pasaules literatūras ētiskie ideāli (viņš prata vairākas Eiropas valodas), un nebūtu vērts par viņu rakstīt Latvijas presē, ja viņš, būdams viens no globālās vēstures izcilākajiem ietekmētājiem 80. un 90. gados, nebūtu ietekmējis arī latviešu likteni. Kopš 1998. gada, ieņemdams dažādus amatus PSRS Ārlietu ministrijā un PSRS misijās Eiropas valstīs, viņš 80. gados kļūst par mistera Nē (Gromiko, PSRS ārlietu ministrs) pirmo vietnieku un izrāda simpātijas gan Raimondam Paulam, gan Latvijai un visai Baltijai.

* * *

Tovakar mums bija reta izdevība sarunāties ar cilvēku, kas pārzināja globālās pasaules norises, nemaz nerunājot par to, kas notiek PSRS virsotnēs. Tuvojas sniegpulkstenīšu laiks (время подснежников), viņš tovakar teica un līdz zināmai robežai neslēpa savas cerības. Viņa atmiņās pēc 30 gadiem atrodama poētiska četrrinde par 1956. gadu Budapeštā. Manis izveidotā parindenī tā skan tā: Te viss ir dumpja piesātināts./ Budapešta 1956. gads./5 gadus veca meitenīte met pret tanku sniega piku./ Viņa ir savas tautas meita./

Šis cilvēks vienā no visaugstākajiem amatiem Padomju Savienībā nav revolucionārs, bet krietns cilvēks toreizējās impērijas pašā epicentrā. Arī tas nav maz.

* * *

Anatolija Kovaļova lielā diena pienāca 1990. gada Ziemassvētkos, kad PSRS Tautas deputātu kongresā deputāts no Igaunijas akadēmiķis Endels Lipmā pēkšņi uzkāpa tribīnē un, šokējot visu augstāko vadību un 2003 deputātus, izteica priekšlikumu iekļaut Tautas deputātu 2. kongresa darba kārtībā PSRS - Vācijas 1939. gada 23. augusta līguma un slepeno protokolu apspriešanu. Pat manis cienītais Mihails Gorbačovs steidzās iebilst, ka šim līgumam pievienoto it kā protokolu oriģinālu nemaz neesot PSRS rīcībā. Bet nogruvums jau bija sācies. Mierīgais un dziļi intelektuālais igaunis Endels Lipmā bija nospiedis dziļi slēpto melu mehānisma starta ierīci.

Akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs (vēlāk Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris) pēc dažām dienām piezvanīja Gorbačovam un pieprasīja, lai Kongress izskata šo priekšlikumu un ka viņš esot gatavs kļūt par 1939. gada nodevīgā līguma izskatīšanas komisijas priekšsēdētāju. Gorbačovs sarūgtināti atbildējis: - Padomāsim.

Tika izveidota komisija ar Jakovļevu priekšgalā. Tās sastāvā iekļāva Arhīvu institūta rektoru Juriju Afanasjevu (vēlāk arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris), moldāvu rakstnieku Jonu Druci, pasaulslaveno kirgīzu rakstnieku Čingizu Aitmatovu, patriarhu Aleksiju II, juristu Alekseju Kazaņņiku, ukraiņu dzejnieku un redaktoru Vitāliju Korotiču, vēsturnieku Roju Medvedevu, Mavriku Vulfsonu, Vītautu Lansberģi, Endelu Lipmā un citus.

Mēs visi, ieskaitot deputātus no starpreģionālās parlamentārās grupas, kā arī Baltijas parlamentārās grupas, vēl daudzi citi nobalsojām gan par jautājuma iekļaušanu darba kārtībā, gan arī par komisijas sastāvu ar perestroikas arhitektu Aleksandru Jakovļevu priekšsēdētāja amatā. Baltiešiem Vācijas - PSRS līguma un slepeno protokolu pasludināšana par nelikumīgiem un noziedzīgiem nozīmētu visu trīs Baltijas republiku juridiski pamatotu iespēju izstāties no Padomju Savienības.

Jakovļeva komisija gatavoja stingri zinātnisku referātu divās daļās. Līdztekus rūpīgai arhīvu izpētei Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, ASV (arī PSRS) komisijas locekļi lasīja dažādas grāmatas, sākot no vēsturiskām atmiņām līdz oficiālām liecībām. Mavriks Vulfsons, Ivars Ķezbers un Nikolajs Neilands mums kuluāros stāstīja, cik Jakovļevs konstruktīvi vadot komisijas darbu, un izteica ticību, ka izdosies nodoms atcelt šo vēstures dokumentu ar visiem tā noziedzīgajiem dokumentiem par Eiropas sadalīšanu starp nacistu un boļševiku valstīm. Taču augstākā politiskā vadība un specdienestu melnsimtnieciskās aprindas labi saprata, kādas varētu būt sekas, ja PSRS augstākais likumdevējs - PSRS Tautas deputātu kongress jeb padomju parlaments - pasludinātu par nelikumīgiem gan Vācijas ārlietu ministra, gan PSRS ārlietu ministra parakstus. Tas nozīmētu esošo PSRS robežu nelikumību.

Jakovļevs kāpa tribīnē ar referātu un ierosinājumu. Sacēlās liela jezga un histērija. Par Jakovļeva ziņojumu nobalsoja 1052 deputāti, bet pret - 678, atturējās 150. Tātad - no 2003 balsīm pietrūka 70 balsu. Vecais Otrā pasaules kara cīnītājs, frontē smagi ievainotais, vēlāk PSKP centrālā aparāta darbinieks, par «grēkiem» nosūtīts trimdā vēstnieka amatā Kanādā uz veseliem desmit gadiem, CK Politbiroja loceklis un perestroikas arhitekts, īstenībā kļuva par melnsimtnieku apsmieklu. Rezultātā viņš atteicās no piedalīšanās komisijā un ierosināja izveidot jaunu, bez viņa.

Man grūti uzminēt, kāpēc akadēmiķis Jakovļevs pēc pirmā ziņojuma izgāšanas tomēr piekrita turpināt vadīt bīstamās tēmas izpēti. Šoreiz viņš gan bija viltīgāks un piesardzīgāks. Viņš nolēma otrreiz uzstāties deputātu kongresa priekšā vienkārši komisijas vārdā, otro variantu nevienam nerādot. Un tad notika brīnums. Dienu pirms otrreizējās uzstāšanās pie Jakovļeva atnācis krietnais sirdsapziņas cilvēks, ārlietu ministra pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs un, acīmredzot saprotot stāvokļa nopietnību, apliecinājis, ka ir atradis slepeno protokolu oriģinālus, par ko liecinot kāds dokuments, ar kuru viena PSRS Ārlietu ministrijas struktūra tos pārsūta citai.

Tā bija uzvara. Šoreiz pilnīga. Viens no visdramatiskākajiem brīžiem visā PSRS parlamenta vēsturē guva pasaules ievērību. Pēc otrreizējās balsošanas 1989. gada Ziemassvētkos rezultāts bija cits - atbalstītāju balsis, kas juridiski pilnīgi iznīcināja Hitlera - Staļina velna paktu (M. Vulfsons), bija augušas par 400. Kovaļova liecību, par ko Jakovļevs skaļi paziņoja no tribīnes, apstrīdēt vairs neuzdrošinājās pat līdz šim svārstīgie, kas bija ticējuši Gorbačova versijai.

Pēc sēdes mūs ielenca ārvalstu lielāko laikrakstu un pasaules ziņu aģentūru korespondenti. Žēl gan, ka Gorbačovs tik ilgi bija tiepies, īstenībā - melojis. Vēlāk Jeļcins jau pēc Gorbačova krišanas Jakovļevam teicis, ka slepenie protokoli, ko tik nesekmīgi meklēja pa Kremļa koridoriem un pagrabiem, atradušies Prezidenta arhīvā. Gorbačovs to zināja.

1989. gada 24. decembrī Baltijas tautas saņēma vērtīgāko dāvanu - juridiski leģitīmu lēmumu par šo valstu nelikumīgu iekļaušanu PSRS, par ko liecināja nacismam un boļševismam uzticīgo Joahima fon Ribentropa un Vjačeslava Molotova oriģinālparaksti 1939. gada 23. augustā.

* * *

Nu bija durvis vaļā arī 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijai, kas paredzēja Latvijas pakāpenisku izstāšanos no PSRS. Deklarāciju apstrīdēja un noraidīja Mihaila Gorbačova dekrēts, bet viņa vara toreiz nebija pārāka par Tautas deputātu kongresu. Mūs apsveica žurnālisti, politiķi, piemēram, Saharovs, Jeļcins, Afanasjevs, Druce, Kozirevs, bijušo padomju satelītvalstu diplomāti, bet piesardzīgi palika Rietumvalstu oficiālie pārstāvji Maskavā - viņiem nebija savu valdību pilnvaru kodolmegavalsts sabrukuma veicināšanai.

Tikmēr šī stāsta galvenais un izšķirošais cilvēks neuzkrītoši palika ēnā. Anatolijs Kovaļovs (toreiz viņam bija tikai 65 gadi) bija izpildījis savu krievu inteliģenta, demokrāta un profesionāla diplomāta iekšējo pienākumu. Tikumības likumi allaž ir svarīgāki par diplomātiskajiem, ir teicis Kovaļovs.

1990. gadā Mihails Gorbačovs pilnvaroja Anatoliju Kovaļovu saņemt PSRS prezidentam piešķirto Nobela Miera balvu Oslo. Mūs abus ar Raimondu Paulu Anatolijs Kovaļovs paturēja savas uzmanības lokā arī kā deputātus Maskavā, pagodinādams PSRS Ārlietu ministrijas rezidencē ar protokolāri precīzām, kaut neoficiālām pusdienām. Acīmredzot augsto diplomātu nemaz nemulsināja Latvijas centieni atbrīvoties no PSRS.

1986. gadā viņš mūs abus ar dzīvesbiedri Baibu ielūdza uz kafiju savā dzīvoklī, jo toreiz Maskavā piedalījos Rakstnieku kongresā. Namatēvs pieveda mūs pie loga, aiz kura pavērās Maskavas panorāma, un rādīja baznīciņu, kurā laulājies Puškins. Aleksandrs Sergejevičs - viņš izrunāja šos vārdus ar īpašu pietāti. Kovaļovu pāris toreiz mums stāstīja, ka stāvu augstāk, t.i., virs viņu dzīvokļa, mītot Svjatoslavs Rihters. Ar visām klavierēm. Par to viņš arī bija priecīgs.

* * *

Kopš 1955. gada, kad notika austrumvācu sacelšanās, padomju diplomāts Kovaļovs paredzējis līdzīgu dumpju virknes izcelšanos citās tā dēvētajās sociālisma zemēs. Tādēļ viņā briedusi doma par Vācijas apvienošanu. Tas laiks pienāca. Daudz, daudz vēlāk, nebrīdinot nedz Gorbačovu, nedz Ševardnadzi (Kovaļovs bija arī viņa pirmais vietnieks), teicis pietiekami augstām personām: «Ātrāk atveriet Brandenburgas vārtus, ja nevēlaties piedzīvot jaunu asinsizliešanu.»

Anatolijs Kovaļovs nomira 79. mūža gadā - 2002. gada 17. janvārī pilnīgā vientulībā ārpilsētas vasarnīcā un ne visai spožos materiālajos apstākļos. «Biogrāfija ir spriedums,» reiz teicis Bismarks.

* * *

Raimonds Pauls: «Kovaļovam sirdslieta bija dzeja. Viņš perfekti pārzina krievu literatūru... Visam viņš izgāja cauri. Ļoti interesanta figūra. Ļoti inteliģents un gudrs cilvēks; tāds vecās krievu inteliģences paraugs. Šis cilvēks bija riktīgs un profesionāls. Tagad viņš ir miris, un es droši varu teikt, kad mēs sēdējām kompānijā, Kovaļovs teica: pie varas nāks jauns cilvēks. Un vairāk neko. Kad viņš nomira, nebija kas pavada.»*

__________________________

* A. Mille. Sarkanā. Atēna 2005.

Komentāri [17]
#
Ineta Strautiņa 27.augusts 2017 21:35 atbildēt
Ir vērts izlasīt tikko izdotos Anatolija Kovaļova memuārus "Искусство возможного" un viņa dēla, bijušā augsta līmeņa PSRS un Krievijas diplomāta, tagad disidenta Andrei Kovalev atmiņas un brīdinājumu "Russia's Dead End" (grāmatas nosaukums krieviski "Свидетельство из-за кулис российской политики").
 
#
Aivars 26.augusts 2017 12:40 atbildēt
Gan Krievijā gan arī Latvijā ir daudz tādu cilvēku kā Anatolijs Kovaļovs, kuri varētu būt daudz lielāki Latvijas aizstāvji nekā piemēram latviešu šovīnists Raivis Dzintars!
 
#
anonims 25.augusts 2017 0:27 atbildēt
Kas vēl personiski redzējis šos protokolus un kur ir oriģināli?!
 
#
Juoneitj 25.augusts 2017 0:12 atbildēt
Fabula vienkārša - Latvijas čekisti gribēja būt neatkarīgi no Maskavas čekistiem. Finansiāli viņi tādi kļuva. Bet vai citādāk arī???...
 
#
Barikadopēdija 24.augusts 2017 18:46 atbildēt
Šis lēmums lika pamatu iespējai Latvijai, Lietuvai un Igaunijai atgūt valstisko neatkarību. www.barikadopedija.lv/raksti/741834
 
Skatīt visus 17 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers