Kur rietumu un austrumu interešu sadursmē ir vieta Latvijas un latviešu nacionālajām interesēm, un kādēļ tieši tagad sākta kārtējā oligarhu apkarošanas kampaņa. Neatkarīgā sarunājas ar nacionālistu organizācijas Tēvijas sargi vadītāju, politologu un uzņēmēju Jāni Silu.
- Kas šobrīd notiek Latvijas politikā? Vispārēja mobilizācija pirms vēlēšanām?
- Tas, ka pēc gada ir vēlēšanas, protams, aktivizē daudzus. Un otra lieta ir ģeopolitiskā situācija, ko var raksturot kā saspringtu. Tās dēļ Latvijā kā pierobežas interešu saskares zonā jūtamas šīs ģeopolitiskās spēles. Ir personas un personu grupas, kas pārstāv rietumu varas centrus, un tādas, kas pārstāv Kremli un austrumu varas centrus. Šiem grupējumiem nepieciešams savus cilvēkus iedabūt pēc iespējas varā - tāds ir tas kopējais fons.
- Kādā līmenī tas notiek? Vēstniecības strādā, partiju sponsori?
- Neviens jau neatskaitās. Bet redzam, ka ir cilvēki, kas ar jaunu sparu metušies apkarot oligarhus. Tas atgādina tādu parazītu cīkstēšanos par vietu pie mīkstās valsts pavēderes. Viens parazīts ir piezīdies, un otrs cenšas dabūt viņu nost, lai izbrīvētu vietu sev. Man ne ar ko simpātiskāki neliekas cilvēki, kas spieto ap žurnālu Ir un dažādiem Sorosa finansētiem kantorīšiem - Providus un pārējiem. Manā uztverē viņi Latvijas valstiskumam un latviešu nākotnes izredzēm nodarījuši, kā minimums, tikpat daudz ļauna kā tie, kas mūs aptīrījuši finansiāli. Par oligarhiem dēvētie ir piezīdušies finansiālajiem resursiem, bet otrā pusē mēs redzam tādus, kas grauj nacionālās valsts pamatus, atspārdot, izņirgājot un aplejot ar dubļiem nacionālās valsts pamatprincipus. Tādus kā ģimene, latviešu valodas loma, pilsonība.
- Ko jūs saucat par oligarhiem? Tos pašus trīs?
- Jā, kā jau par viņiem pieņemts runāt. Bet man tajā stāstā ļoti nepatīk viena lieta. Ka ir kaut kādi cilvēki, kuru dēļ mēs varam pat likumu piedzīt, lai tiktu viņiem klāt. Tajā pašā laikā visiem taču patīk lietot jēdzienu tiesiska valsts. Tātad vispirms ir princips, tiesību norma, un tiek vērtēts, ir vai nav cilvēks šo tiesību normu pārkāpis. Nevis ir cilvēks, kurš mums nepatīk, un tagad mēs rakstīsim likumu, saskaņā ar kuru šis cilvēks izrādīsies slikts.
Un te arī jāprasa, kas tieši nepatīk tiem, kuri plosās par oligarhu tēmu? Ka šiem cilvēkiem ir daudz naudas? Nepatīk, ka viņiem ir politiska ietekme? Ka ir ļaunprātīgi izmantots dienesta stāvoklis, esot amatpersonai? Par ko tad īsti runa? Ja runājam par turīgiem cilvēkiem, kam ir ietekme uz politiku vai kuri, izmantojot savus sakarus politikā, guvuši materiālus labumus, tad mums šis oligarhu saraksts ir krietni jāpaplašina.
Es, piemēram, redzu daudz tiešāku saikni ar tiem pašiem Karginu un Krasovicki, bijušajiem Parex īpašniekiem. Tikai pateicoties tam, ka ilgstoši atradušies tuvās, draudzīgās attiecībās ar tiem, kas pie varas, viņi tika cauri sveikā. Nav taču neviena kriminālprocesa, nekā! Un cik tas izmaksāja valstij! Miljardus dabūja aizņemties. Un kā vārdā? Lai glābtu divu cilvēku privātu biznesu. Viņiem joprojām viss ir kārtībā, dzīvo Jūrmalā un brauc ar labām mašīnām. Kamēr visa pārējā valsts vēl ilgstoši maksās šos parādus.
- 10. Saeima tika atlaista, oligarhu lelles sadedzinātas, bet reāli jau nekas no tā nemainījās.
- Bet arī nevar mainīties. Cilvēkiem patīk uz personībām koncentrēties.
- Kāpēc tieši tagad oligarhu lieta izvilkta laukā? Tāpēc, ka Strīķei un Jurašam ir izdevies iegūt dokumentus?
- Es nezinu, vai viņiem izdevies iegūt, bet kādam izdevās. Jebkurā gadījumā tā ir tāda veca zupa, kas tiek sildīta. Nekādi jauni apstākļi šajā lietā nav radušies, nekādi jauni pierādījumi nav gūti. Tas nozīmē, ka patiesībā tiek radīts dūmu aizsegs. Uzmanības pievēršana vai novēršana no citām jomām, kas attiecīgām personām ļauj izvirzīties. Latvijā uz katrām vēlēšanām labus panākumus gūst partija, kurai var piedēvēt divas pazīmes - pirmkārt, tā ir nesen dibināta, un, otrkārt, tā cīnās ar korupciju. Ar šādiem pretkorupcijas un jauno cerību saukļiem Saeimā ir iejājis gan Šķēle, gan Šlesers, tāpat Jaunais laiks. Un Rīgas domes vēlēšanas parādījušas, ka arī Jaunā konservatīvā partija tapusi pēc šī paša šablona.
- Puse Pavļuta topošās partijas aktīvistu ir saistīta ar Sorosu. Viņa finansētajām organizācijām tiek pārmests, ka tās veic politisko darbību, bet nereģistrējas kā partijas. Tagad tas acīmredzot notiek.
- Ir vēlēšanas, un ir ģeopolitiskā nepieciešamība. Viens no veidiem, kā sist pa Krievijas ietekmi Latvijā, ir sist pa oligarhiem. No otras puses - rietumvalstu un Amerikas interese ir noturēt šeit kontroli, ko nav iespējams izdarīt, ja procesus kontrolē ar Krieviju ciešā saiknē esoši cilvēki. Un tad te viss draudzīgi saslēdzas kopā. Sorosīti jau ilgstoši ir karojuši ar Lembergu. Tagad viņiem ir plašāks atbalsts no ārvalstu institūcijām.
- Kāpēc Sorosu interesē mazas valstis?
- Droši vien, augot cilvēka turībai, arī varas apziņa pieaug. Viņam, kā zināms, ir šī vīzija par atvērto sabiedrību, Karla Popera filozofiju salasījies un mēģina īstenot to dzīvē. Līdzekļu pietiek, un tāda varbūt ir viņa izpratne par labdarību. Bet tādiem kā Lembergs jāklūp virsū, jo oligarhi lielā mērā izmanto konservatīvo tradicionālo vērtību kārti un tādā veidā gūst cilvēku atbalstu.
- Zaļie zemnieki ir par zemniecību...
- Jā, zaļie par zemniecību, par ģimeni, esam saimnieki savā zemē. Šlesers savulaik arī iestājās par tradicionālām vērtībām, kristīgajām konfesijām. Tātad viņi izmanto šo konservatīvo sabiedrības noskaņojumu, savukārt Sorosa nometne izmanto liberālo noskaņojumu un tos kosmopolītiskākos jauniešus, kuriem ir svarīga bezrobežu atvērtība un četrdesmit astoņi dažādi dženderi. Tāpēc ir tā sadursme.
- Vai te nav jārunā par nacionālo aspektu - vietējie uzņēmēji virza savas intereses. Tas vienmēr ir kaut kas slikts?
- Tas ir jautājums par kapitāla izcelsmi. Lai norobežotos no nevēlamām ārējām ietekmēm, ir jāsaprot, kas ir cilvēki, kas politiku ietekmē, un kādā veidā ietekmē. Labi, ja viņu uzņēmējdarbības intereses ir tiešā veidā saistītas ar Latviju. Nevis viņi atkarīgi no Eiropas fondiem vai Krievijas naftas un gāzes piegādēm. Mums nav daudz milzīgu ražotāju, eksportētāju, bet daži veiksmes stāsti ir - kā SAF tehnika, kā Mikrotik.
Un tas tā bijis visos laikos - ja cilvēkam pieder maza piparbodīte pagasta ceļa malā, viņam ir interese, lai pagasts noasfaltē placi, kur klientiem nolikt mašīnu. Lai ceļš ziemā ir nošķūrēts. Tādas sīkas lietas. Bet mums ir arī cilvēki, kuru bizness izaudzis nacionālā mērogā, un skaidrs, ka arī viņiem ir savas intereses. Nu, klau, ja es gadā nomaksāju desmit miljonus nodokļos, mani interesē, kas ar šo naudu tiek darīts. Un kāpēc man jāmaksā desmit miljoni, ja citi blakus nemaksā neko. Ir daudz jautājumu, un tad, protams, tu centies tos visus vērst sev par labu. Runā ar amatpersonām, centies iedabūt savējos cilvēkus ministrijās, Saeimā. Tas ir dabīgs process. Tas tā ir vienmēr bijis. Jau no antīkās Grieķijas laikiem. Un demokrātijā neizbēgami vienmēr būs kāds, ko saukt par oligarhu.
- Man gan šķiet, ka valdības namā kā savās mājās jūtas Ārvalstu investoru padome, nevis vietējie uzņēmēji.
- Tur jau tā nelaime. Pārāk daudz mums ir to padomdevēju, un nav kur veidoties nacionālam kapitālam. Ja nav nacionālā kapitāla, nav nacionālo uzņēmēju un neveidojas spēcīgi vietējo interešu lobiji. Nav iespējas izveidot, teiksim, vienu partiju, kas censtos sakārtot visu uzņēmējdarbības likumdošanu tā, lai uzņēmējam te ērti strādāt. Darba devēju konfederācija kaut ko ņemas, tirdzniecības un rūpniecības kamera mēģina pīkstēt pretī valdībai, bet tā kopējā jauda ir par mazu.
Ja paskatāmies lielāko partiju programmu tautsaimniecības sadaļas, tās ir gandrīz identiskas. Arī tas, ka jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi, ir pilnīgi visās programmās. Bet, kad partijas nonāk pie varas - kaut kā nekas nesanāk. Acīmredzot joks ir tajā, ka ar vārdiem - atbalstīsim mazos un vidējos uzņēmumus - katrs domā pats savējos, nevis visus valstī esošos.
- Vai nacionālā uzņēmējdarbība vāji attīstās tāpēc, ka mums pietrūkst nacionālisma?
- Viennozīmīgi. Cilvēks ir līdzsvarā uz divām kājām, vienmērīgi sadalot svaru. Un sabiedrība ir līdzsvarā, ja vienlīdz pievēršas garīgajām un ekonomiskajām lietām. Ja skatāmies vēsturē - gan pirmā atmoda, gan brīvvalsts nodibināšana bija lielā mērā saistīta ar turīgiem, izglītotiem latviešiem, viņu sabiedriskajām aktivitātēm. Kur tas laiks, kad Kristaps Morbergs projektēja un cēla mājas, bet viņa stipendija universitātē joprojām tiek pasniegta. Bet ja mums nav tās bāzes? Ja katrs ir spējīgs sasniegt tikai to līmeni ar noasfaltēto laukumiņu pie piparbodītes, lielākas lietas vienkārši nevar notikt. Jaunā konservatīvā partija sapulcē prasa atdot varu tautai. Tas ir traģikomiski. Tautai vara var būt tikai tad, ja tai ir resursi.
- Satversmē rakstīts, ka visa vara pieder tautai.
- Ja tauta ir nolikta uz ceļiem, ja viņa ir neizglītota un nabaga, viņai nekādas varas nebūs. Tā ir aksioma. Nesagatavojies bokseris pret smagsvara čempionu ringā ilgi nenostāvēs. Jo viņam nav zināšanu, nav prasmju, nav spēka. Nekā viņam nav. Tāpat arī šeit. Ja gribam tautai atdot varu, tad vispirms jāatdod ekonomika, jāatdod informatīvā telpa. Bet mēs ļaujam Kremļa ruporiem ar pilnu jaudu strādāt Latvijā. Nekāda cenzūra nav iespējama, licenču atņemšana nav iespējama. Pat mūsu sabiedriskie mediji reizēm izplata klajus melus. Piemēram, par Amerikā notiekošajiem nemieriem un sadursmēm. Ir daudz avoti, kas rāda, kā patiesībā tur viss notika.
- Nu, vieni saka kukluksklans, otri - ka normāli nacionālisti.
- Vietējie Amerikas patrioti nav mierā ar to, ka jauc nost pieminekli vienam no pasaules vēsturē izcilākajiem ģenerāļiem (Robertam Lī). Tā ir liela daļa no Amerikas mantojuma, un cilvēkiem nepatīk, ja šo mantojuma daļu aizslauka miskastē. Principā strīds būtu tāds kulturāls. Notiek protesta akcija - gluži normāli demokrātiskā valstī. Un pēkšņi uzrodas kaut kādi tipi, kas pilnīgi nejauši ir bruņoti ar cirvjiem, un nāk šo te demonstrāciju izklīdināt. Bet pēc tam pasniedz, ka baltie rasisti nekārtības sarīkojuši, un mūsu sabiedriskie mediji to mierīgi pārpublicē.
- Nacionālismam jau ilgāku laiku tiek taisīta antireklāma - esot vecs, kaitīgs, nemoderns.
- Nacionālisms vienmēr ir neizdevīgs agresoriem un apspiedējiem. Ja vēlies pakļaut kādu tautu, visvieglāk to paveikt, izskaužot jebkādu patstāvību un pašapziņu. Aleksandrs Lielais jau savulaik to saprata, tāpēc nodarbojās ar hellēniskās kultūras eksportu. Krievijai latviešu nacionālisms nepatīk, jo neļauj mums visiem draudzīgi sakust vienā lielā krieviski runājošā katlā. Rietumiem mūsu nacionālisms ir nepatīkams, jo liek šķēršļus viņu izpratnei par mūsdienu civilizāciju. Ja patriotisms un nacionāla domāšana tiktu valstiski veicināti, aizvien vairāk būtu cilvēku, kas uzdrošinās pateikt - šī ir mana zeme, šī ir mana atbildība! Bet ko tu te dari? Kāpēc tu zodz? Kāpēc tu nedari to, kas ir tev ierakstīts amata aprakstā? Bet, visticamāk, mēs šādu nopietnu izvērstu patriotisma programmu nekad nesagaidīsim. Tieši tā iemesla dēļ, ka tiem, kas ir pie varas, nacionāli patriotiski domājoši cilvēki ir bīstami. Neviens nacionāli patriotiski domājošs cilvēks nekad nebalsos par politiķi, kurš teiks - divi bārdaini veči līgavas kleitās ir okei.
- Nacionālajai apvienībai tās niša no vēlēšanām uz vēlēšanām saglabājas. Bet klāt arī neko diži neaug.
- Tas, kas man ļoti sāp - es redzu to milzīgo pašapmierinātību un plakātiskos saukļus, kam viņi nav tikuši pāri. Ir forši, ka cilvēki no lētiem nesmukiem džemperīšiem ir tikuši līdz dizaineru uzvalkiem. Tas viss ir jauki. Bet ne tāpēc viņi tur tika ievēlēti. Ir ļoti daudz būtisku praktisku jautājumu, kur no viņiem ir klusums.
- «Krievi nāk» ir palicis.
- Tur jau ir tā lieta. Kad tuvojas kāds svinīgs datums, uzrakstīt ko patosainu par valstiskumu vai par latviešu valodu, jā - to viņi ir spējīgi. Un tas, protams, arī ir vajadzīgs, bet ar to vien ir par maz. Diemžēl tā partija nav viendabīga, un tā ir tās lielā nelaime. Ja paskatāmies uz kadru sastāvu, tur ir gan cilvēki, kam grāmatu izdošanu sponsorē Savickis, gan otrā galā tādi, kas pieņem darbā Putni. Un pa vidu cilvēki ar stingru nacionālu pārliecību. Vēl arī jaunais spārns, vecais spārns - var saprast, ka viegli viņiem nav. Ja man vaicā, vai labāk, ja viņu nebūtu, droši vien, ka nē. Bet, vai viņus var uzskatīt par spēcīgiem nacionālo interešu cīnītājiem, es arī saku nē. Vienkārši nav jaudas. Vai nemāk. Es nezinu.
- Par cīņu runājot - kāpēc Tēvijas sargi joprojām māca latviešu vīriem kauties?
- Tas ir vienīgais veids, kā šajos juku laikos saglabāt skaidru galvu. Izklausās paradoksāli. Lai nesāk likties, ka vēsture ir beigusies un visā pasaulē iestājies tāds bezgalīgs miera un laimes periods, ir tas savs rumpis jākustina atbilstoši fizikas likumiem. Tas palīdz saprast, kā šī pasaule ir uzbūvēta. Tu mācies noturēt savu pozīciju, mācies uzņemt triecienu un palikt dzīvs. Tas ļauj izdarīt secinājumus un izvēles lielākās lietās.
(Šajā brīdī telpā ar lielu blīkšķi tiek izsisti elektrības korķi un iestājas krēsla) O! Uzņēmām triecienu!
