Latvijā: UNESCO rosina izzināt Baltijas ceļa aculiecinieku stāstus 2 komentāri
 
Latvijā

UNESCO rosina izzināt Baltijas ceļa aculiecinieku stāstus

 
Publicitātes foto

Ar mērķi saglabāt nākamajām paaudzēm atmiņu stāstus par Baltijas ceļu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un citās atmiņas institūciju kolekcijās, gan arī izdevumā "Baltijas ceļa stāsti" atrodamas šī vēsturiskā notikuma liecības. Svinot Baltijas ceļa 20. gadadienu, tos apkopoja UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Aicinām izzināt cilvēku ķēdes dalībnieku personīgos stāstus un atklāt tautas un indivīdu emocionālo spēku tolaik un tagad.

“Katram ir sava Baltijas ceļa pieredze, līdz ar to katrs izstāstītais stāsts ir mazs pavediens kopējā vēstures rakstā. Par šīm atmiņām varam vēl turpināt stāstīt un taujāt ne vien saviem radiniekiem, paziņām, kolēģiem, bet arī iepazīt citu laikabiedru domas, emocijas, rīcības jau rakstiski iemūžinātās atmiņās,” uzsver UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika.

Viņa atgādina, ka Baltijas ceļš kā cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības ir nozīmīgs notikums pasaules mērogā - šīs liecības kļuvušas par daļu no pasaules atmiņas un 2009. gadā iekļautas UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā.

“Sagaidot Baltijas ceļa 30. gadadienu, ikviens par svarīgu uzdevumu varētu sev izvirzīt savu vai savu novadnieku atmiņu rakstisku dokumentēšanu, atstājot savai ģimenes vēsturei nenovērtējamu vēsturisku mantojumu. Iedvesmai esam izcēluši atmiņu mirkļus no Baltijas ceļa dalībnieku vai aculiecinieku pieredzes, ko aicinām izzināt un apzināties, ka vēl neizstāstīto stāstu ir daudz, daudz vairāk.”

2014. gadā apkopoto atmiņu publikācija ar 25 spilgtākajiem stāstiem no visām trim Baltijas valstīm brīvpieejā ikvienam lasāma un skatāma digitālā versijā šeit: http://www.thebalticway.eu/publikacija/. Savukārt stāsts par pašu Baltijas ceļu kā UNESCO “Pasaules atmiņas” dārgumu atrodams informatīvajā vietnē http://www.balticway.net/.

Atmiņu ainu fragmenti no UNESCO projekta “Baltijas ceļa stāsti”:

  • Dace (tolaik 25): “Mamma stāsta, ka cilvēki sadevās rokās, viņa neatceras, cik ilgi, varbūt pusstundu, tā vienkārši stāvēja un izjuta vienojošo spēku. Nebija svarīgi, kas stāv blakus - krievs, lietuvietis, vecs vai jauns cilvēks - , svarīgi bija, tas, ka visi sadevās rokās par Latviju.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/baltijas-cels-21/?lang=lv)

  • Eglons no Nīcas (tolaik 48): “Es nostājos pašā vidū. Nostājos tā, lai tur nebrauktu nekādas automašīnas un aicināju, tuvumā esošos, stāvēt tā, lai ķēde būtu noslēgta. Es teicu, kas tur sanāks par ķēdi, ja nebūs noslēgta!” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/mans-stasts-5/?lang=lv)

  • Aina no Rīgas (tolaik 16): “Viena no spilgtākajām atmiņām ir tā, kad debesīs parādījās helikopters - neziņa, kas tur lido, jo tikai vakarā no televīzijas uzzinājām, ka tajā nelegāli atradās ārzemju latvietis, operators, kurš filmēja Baltijas ceļu.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/intervija-2/?lang=lv)

  • Eduards no Salacgrīvas (tolaik 27): “Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko, mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām vienā pusē. Precīzi tanī laikā, sešos vakarā saslēdzāmies, nostājāmies pie kazarmām, sadevāmies rokās. Sešos mēs sastājāmies un pēc tam visi gājām ēst uz ēdnīcu.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/baltijas-cels-kaliningrada/?lang=lv)

Komentāri [2]
#
Raimonds 21.augusts 2017 15:06 atbildēt
Atmiņu stāstus vajag par Atmodu ... (tādu mums var teikt nav) ... labākajā gadījumā kaut kā vispārināti un kā karsts kartupelis tiek viļāti Helsinki-86 ... un 1987-1989 gados te notikušais ... nevis nākamājām paaudzēm atstāt ... pēc savas politiskās nozīmes - parodiju par Atmodu... Baltijas ceļa formātā.
Bet pasūtijums ir Baltijas Ceļam ... (naudiņa par to) ... un tātad tāds arī taps.
Mums tagad te tā smuki ... viss par naudiņu ... :)))
 
#
Raimonds 21.augusts 2017 14:59 atbildēt
Baltijas ceļš, tas bija tāds jautrs tusiņš ... politiskas nozīmes tam vairs nebija ...Padomju sistēma jau stabili un neatgriezeniski slīdēja lejup ... un mēs demondrējām sevi pasaulei.
Un vēl - tad cilvēkiem bija kopības sajūa ... tagad cilvēks cilvēkam vilks. Nu jā .. UNESCO jau neies krāmēties ar skrupuloziem faktiem ... viņai vajag lielu un smuku plakātu.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers