Latvijā: Viesturs Rudzītis: Šodien ir ienākusi tāda pašapliecināšanās mode – izņirgt cilvēkus 88 komentāri
 
Latvijā

Viesturs Rudzītis: Šodien ir ienākusi tāda pašapliecināšanās mode – izņirgt cilvēkus

 
Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Saruna ar psihoterapeitu, vairāku grāmatu autoru Viesturu Rudzīti. Viņš par saviem pretrunīgi vērtētajiem uzskatiem ir cietis no masīvas kritikas (lai neteiktu vajāšanas), ticis izslēgts no psihoterapeitu biedrības, taču viņš joprojām nebaidās paust viedokļus, kuri balstās ikdienas darba vērojumos, strādājot ar pacientiem, bet kuri neatbilst «vispārpieņemtām» teorijām.

- Šobrīd daļā sabiedrības ir parādījusies izteikti sakāpināta reakcija par žurnālā Ir publicētajām «sarunām». Vārds «sarunām» obligāti jāliek pēdiņās, ne tikai tāpēc, ka nav simtprocentīgas pārliecības par šo sarunu autentiskumu, bet gan tāpēc, ka publiskā «šūmēšanās» notiek ne tik daudz par šo sarunu saturu, cik par pašu sarunu faktu, nemitīgi apzelējot vārdus - «oligarhi», «sarunas», it kā runa būtu par kaut kādiem īpašiem kodiem, kas atsevišķos cilvēkos nekavējoties izraisa gluži vai histērisku reakciju. Kā jūs notiekošo komentētu no sava profesionālā skatpunkta?


- Ir tāds mūsdienu fenomens, sevišķi sociālajos tīklos, - kāds cilvēks kaut ko pasaka, bet atbalss nav ieinteresēta un empātiska: es dzirdēju, ko tu teici, vai - ja es nesapratu, tad pārjautāju. Atbalss ir izņirgājoša. Ahā, viņš tur teica to un to, lai gan patiesībā viņš varbūt nemaz to nav teicis un domājis pavisam ko citu. Pat divus vārdus var saprast dažādi. Viss ir atkarīgs no interpretācijas un - vai mēs gribam saprast teikto? Šodien ir ienākusi tāda pašapliecināšanās mode - izņirgt cilvēkus. Cienījamus cilvēkus. Ja simts niecību izņirdz vienu cienījamu cilvēku, tad ar to cienījamību kaut kas notiek. Konkrēti šo sarunu kontekstā ir skaidrs, ka tas ir saistīts ar kaut ko organizētu, bet to jau nevar pierādīt. Dažādas polittehnoloģijas, PR metodes ir acīm redzamas, bet man šķiet, ka tas kaut kur dziļāk ir arī saistīts ar, kā es tos saucu, 1905. gada kompleksiem, kad vācu muižnieks, pat Bīlenšteins, kas pētīja latviešu folkloru un kura bibliotēku nodedzināja, nevarēja būt labs, neatkarīgi no tā, ko viņš patiesībā darīja. Visi viņi bija slikti, visi korumpēti, nelieši, zagļi, asinssūcēji. Šobrīd reizēm ir tāda pati sajūta. Cilvēks, kuram ir stāvoklis sabiedrībā, nedo’ die’s, kaut kāda nauda, nedo’ die’s, viņam ir kāds politisks postenis, viņš automātiski ir norejams. Viņš ir sliktais. Viņš ir briesmīgs.


- 1905. gada pieminējums liek domāt, ka tā ir tikai latviešu īpatnība, bet mērķtiecīgas vajāšanas pasaules praksē ir ļoti izplatītas. Vēl daudz vairāk nekā Latvijā.


- Piektais gads ir vērsts pret Tēvu - pret vīrieti, kas, kā saka mana psihodrāmas skolotāja Ināra Erdmane, izskatās pēc vīrieša. Tāda, kurš kaut ko no pasaules sakārtotības nes uz saviem pleciem. Neesmu dzirdējis vai ievērojis, ka tiek izņirgtas ievērojamas sievietes ar kaut kādu statusu sabiedrībā. Jā, viņas var tikt kritizētas, viņām var uzbraukt. Bet ne izņirgt, vēl jo vairāk ar kampaņu piegaršu, kad redzi - simts cilvēku cits pēc cita dragā vienā punktā.
- Solvitu Āboltiņu?


- Viņai daudz ko pārmeta, bet ne izņirdza. Nevar salīdzināt, kā to tagad izdarās kaut vai ar Dūklavu…


- …atcerēsimies, kādiem vārdiem tika apsaukāts Kalvītis. Ruksis tur bija viens no maigākajiem.


- Nekad tāda attieksme nav bijusi ne pret Vīķi-Freibergu, Viņķeli, Kalnieti vai citām mūsu populārajām sievietēm. Zīmīgi, ka šajās izņirgšanas kampaņās ļoti skaļi, pat, kā jau tika pieminēts, - histēriski, skan sieviešu balsis. Šīs sieviešu balsis ir toņa uzdevējas vai procesa palaidējas. Mums ir tās interneta dāmas - Baiba Strautmane, Nellija Ločmele un vēl viena otra, kuras sociālo tīklu lietotāji labi zina. Viņas veido pamattoni, kurā iesaistās, es teiktu, puikas. Viņi palīdz veidot masu, kas veido to mākslīgo sajūtu, ko varbūt var just žurnālā Ir, bet uz ielām vai plašākā sabiedrībā tās nav. Šie cilvēki suģestē paši sevi, ka ir radījuši tādu pasauli, kurā patiesība ir tāda, kādu viņi to gribētu redzēt.


- Tas ir kāds psiholoģisks fenomens?

- To es saistu ar ģimenes lietām. Viena situācija, ja puikam jāaug bez tēva ar pieaugušu māti, kas tādos apstākļos parasti ir nelaimīga un puikam izskatās briesmīgi liela un visvarena. Otra - kad meitene aug bez tēva aizsardzības un drošības. Kad viņai nav neviena, kam viņa ir īsta princese. Trešā situācija, ko es saucu par «zāģēšanu». Vīrs atnāk mājās, nav vēl apsēdies pie vakariņu galda, kad jau parādās dažādas pretenzijas. Visi šie trīs sieviešu stāsti būtībā ir viens stāsts, kas nebeidzas un no kuriem pieaudzis vīrietis var tikai aiziet. Atrast savu teritoriju. Tas, ko mēs uztveram kā pieklājību pret sievieti, patiesībā ir bailes no sievietes. Tā ir tāda slepena vara, kas nosaka, ka ir lietas, ko sieviete drīkst, bet ko vīrietis nedrīkst. Ir balss tonis, kurā, ja sieviete kaut ko pasaka, tad tas iet caur kauliem. Vidējam aritmētiskam cilvēkam tad gribas saķert galvu un skriet projām. Gan vīrietim, gan sievietei. Sieviešu sabiedrībā mēdz būt tā, ka viena uztur otras izbļauto toni, kurā bieži vien parādās kaut kādas trauksmes signāli. Man dara pāri, ir briesmas, uzmanieties, sievietes aizskar - vēsturiski tam ir bijusi svarīga organizatoriska un ģimeni aizsargājoša nozīme. Viņas uzkurina viena otru, un beigās rodas kaut kāds koris, kurš var ilgt vairākus mēnešus, kad visas jau ir aizmirsušas, no kurienes tas sākās.

- Nupat lasīju pētījumu par pašas jaunākās, pēc 2000. gada dzimušās, paaudzes īpatnībām. Jaunieši jūtas daudz vientuļāki, taču meitenes jūtas daudz nelaimīgākas nekā zēni, jo biežāk tiek pakļautas vajāšanas kampaņām internetā no sava dzimuma vienaudžu puses.

- Sieviešu pasaule ir ļoti nežēlīga, jo tur, lai izdzīvotu, katru rītu no jauna ir bijis jānoskaidro - kura no mums galvenā - tā, kurai citas pakļausies bez ierunām. Spogulīt, spogulīt... Sieviete ir tā, ap kuru ir veidojusies ģimenes civilizācija vai ģimenes kultūra, kur viena sieviete jūtas kā galvenā. Modernajā laikmetā sievišķais elements atstāj savas dabiskās teritorijas un ielaužas vīrišķajā elementā - ar histērisko kliedzienu: man dara pāri. Šis histēriski aizvainotais kliedziens aizver smadzenes, un cilvēki jūtas kā karā, pilni trauksmes. Iestājas totāla nedomāšana gan sieviešu, gan vīriešu slānī. Nav laika domāt, jārīkojas. Šis aizvainoti histēriskais kliedziens ir visu melu kampaņu pamatā. Ja šīm kampaņām pieliek klāt melno PR, tad tās patiešām var panākt, ka atkāpjas ministri, direktori un citi. Kad ne no kā izpūsts it kā uzbrukums sievišķajam kļūst reāls. Hrestomātisks piemērs - demonstrācijas pret Trampu ar rozā dzemdēm galvā un Madonnu, kurai no savstarpēji suģestēta aizvainojuma raustās valoda, kas gan netraucē viņai ķērkt. Vardarbība pret sievietēm - Klintonei neļāva uzvarēt!

- Modernā sieviete par kaut kādām ģimenes civilizācijām nemaz negrib runāt. Ir tikai viena «īstā» civilizācija, kuru vīrieši ir izveidojuši sev pēc sava ģīmja un līdzības. Sievietes prasa, lai šajā civilizācijā viņām būtu tādas pašas tiesības un ietekme kā vīriešiem. Šonedēļ Google vadošais speciālists Džeims Deimors apšaubīja kompānijas plānus vadošos amatos likt cilvēkus pēc dzimumu paritātes principiem un atļāvās izteikties, ka sieviešu domāšana bioloģisku īpatnību dēļ ir mazāk piemērota IT inženieru darbam nekā vīriešu. Viņš jau ir atlaists.

- Tā ir padošanās šai ģimenes civilizācijai, kura pati par sevi ir ļoti loģiska. Tur pirmais noteikums ir - māte (šodienas stiprākā sieviete) ir galvenā. Viņa nosaka noteikumus. Otrs - svarīga nav produktivitāte, svarīgas ir attiecības. Domāju, Deimoram ir taisnība. 90% pievienoto vērtību radošo inženieru vienmēr būs vīrieši un 90% sociālo darbinieku - sievietes.

- Atkārtoju. Modernai sievietei šie «sieviešnīdēja» Rudzīša stāsti par kaut kādām ģimenes civilizācijām neinteresē. Viņas saka: mēs visi esam vienādi, un ir viena pasaule, kuru pagaidām ir okupējuši vīrieši. Man nedod vadošu amatu nevis tāpēc, ka neesmu pietiekami spējīga, bet gan tāpēc, ka man nav «pareizās» sekundārās dzimumpazīmes. Šī netaisnība jāpārvar. Tāda ir šī loģika.

- Šī loģika ir loģiska ģimenes civilizācijā, bet neloģiska ārpus tās, jo, ja tu ej vīriešu pasaulē, tad tev jārēķinās ar vīriešu noteikumiem. Bet, jā, sieviešu - ģimenes - civilizācijā jau nav pieaugušu vīriešu, tikai puikas, kuri jāpāraudzina. Tur ideālais vīrietis ir Sprīdītis. Okupējot ārpusģimenes teritoriju, vīrieši tiek degradēti par puikām.

- Nav nekādas vīriešu un sieviešu pasaules. Ir viena pasaule, kurā visi vienādi. Tāds ir šodienas uzstādījums.

- Ja uz kuģa ir kaut viena sieviete, tad būs ziepes. Tas ir sens ticējums ar dziļu pamatojumu. Ja kuģa kapteinis grib braukt no Eiropas uz Ameriku, bet uz kuģa ir sieviete, kas iedomāsies, ka kuģim jābrauc uz Āfriku, tad kuģis brauks uz Āfriku. To, kā sieviete ar savas balss toni, skatienu,

komunikāciju, seksuālo pievilcību dabū varu absolūti bez jebkāda fiziska spēka, sievietei pašai ir grūti apzināties un arī vīriešiem grūti apzināties. Ja viņai kapteinis neklausīs, tad viņa dabūs bocmani savā pusē, bocmanis uztaisīs dumpi uz kuģa, kapteini saslēgs roku dzelžos, un viņa brauks tur, kur viņa gribēs. Ja darba kolektīvā ir desmit vīriešu, tad tur ir viena komunikācija, bet tiklīdz ir kaut viena sieviete, tā komunikācija uzreiz mainās un ienāk pavisam citas vērtības. Svarīgākais kļūst nevis, ko mēs saproducējam, bet - kā mēs jūtamies, šeit strādājot. Tas, protams, ir aizgājis vilciens, un jāpieņem realitāte, ka šodien Latvijā 51% darba vietu aizņem sievietes, un ir vēl viena realitāte - 56% šīs paaudzes sieviešu iegūst augstāko izglītību, kamēr vīrieši tikai 26%. Citiem vārdiem, sievietes masveidā atstāj savu dabisko teritoriju un pārceļas uz vīriešu teritoriju. Jautājums ir, kur lai tie vīrieši paliek? Un otrs - kas tad aizņems pamesto sieviešu teritoriju? To jau mēs redzam praksē - ir lielas problēmas dzimstības, ģimenes stabilitātes jautājumos. Tajā kontekstā, par kuru runājam, interesantākais ir šis sievietes kliedziens. Šis veids, kā viņa dabū varu. Mehānisms ir viens un tas pats. Gan tad, kad vīrietis, pārnācis mājās, nepagūst aiziet uz garāžu, kur varētu patverties «savā» teritorijā, gan viņai skaļi bļaustoties internetā, gan aizejot uz darba kolektīvu, kur, starp deviņiem vīriešiem esot vienīgā, iekliedzas - es šo nepieņemu, man dara pāri. Tie deviņi vīrieši nobīsies un neteiks, ne tagad, ne divdesmit gadu atpakaļ: paklausies, tu esi šeit un tev jāpieņem mūsu noteikumi, kā viņi teiktu jebkuram jaunpienācējam vīrietim, jo tad, kad sieviete ierunājas tajā tonī, ko mēs nosauktu kā histēriski aizvainotu, vīrietī viss pamirst, viss apstājas. Ja mēs ieskatītos dziļāk, kāpēc tas notiek, tad tās ir bailes. Neapzinātas bailes.

- Kāds ir risinājums?

- Nāk prātā Odisejs, sirēnas un veids, kā vīri nodrošinājās no varas pār sevi zaudēšanas - cits citu piesēja pie mastiem, kamēr kuģi tika garām sirēnu salām. Sievietes histēriski aizvainotais kliedziens ir šīs sirēnu skaņas, kurām vēsturiski ir likta pretī vīrieša fiziska vardarbība. Par šo vēsturisko atgādinājumu regulāri dabūju pa galvu. Šobrīd tendence ir iet uz vīriešu vienpusēju atbruņošanos, jo nekādu centienu vienoties, ko darīt ar šo histēriski aizvainoto kliedzienu, nenotiek. Jāsaprot, ja sieviete neciena savu vīru, tad neciena arī dēlu. Kā teicis Berts Heilingers: ja māte izrāda cieņu sava dēla tēvam, tad dēlam nav neviena iemesla izaugt par alkoholiķi. Kur parādās 1905. gads? Tā ir necieņa pret tēvu. Necieņa pret dominējošā vīrieša principu. Nevis pret vienu atsevišķu vīrieti, bet pret Tēvu kā kultūras pazīmi. Rezultātā neattīstās tas vīriešu slānis, kurš grib būt Tēvs.

- Šodien visas šīs sarunas par cieņu pret dominējošo vīrieti, par Tēvu izklausās kā ārprātīga arhaika, 19. gadsimts.

- Tā mēs nonākam pie disharmoniskas asimetrijas, jo šis histēriskais sirēnu kliedziens turpina skanēt, bet nav, kas to apklusina. Nav, kas piesien to veci pie kuģa masta. Rezultātā uzvar šis ārprāts - nolīdzināt visu. Nevis gaidīt, kad uzņēmējs radīs uzņēmumu, kurā būs darba vietas, pievienotā vērtība un viss pārējais, bet apriet viņu jau sākumā, jo viņš ir shēmotājs, zaglis, tautas ienaidnieks un pāri visam, viņš noteikti nav sieviete. Tas saiet kopā ar arhetipisko savienību - Māte un Dēls pret Tēvu.

- Acīmredzot sievišķīgajā sabiedrībā ir vieglāk dzīvot. Daudz vieglāk, ja priekšnieks ir visu piedodoša mamma, nevis prasīgs niknais boss.

- Tas ir svarīgs motivators, kāpēc vīriešiem palikt dēla lomā. Šodien reāls preču un pakalpojumu tirgus kā labumu iegūšanas veids sarūk salīdzinājumā ar augošo valsts un internacionālās birokrātijas piedāvājumu. Bet šādi netirgus budžeti ir ideāla augsne matriarhālai kultūrai, tā ir leiputrija, kurā tēvs kā pievienotās vērtības radītājs nav vajadzīgs. Cik no Rīgas Ekonomiskās augstskolas absolventiem, kļūst par privātuzņēmējiem? Cik zinu, ļoti reti. Uzņēmēji parasti ir no cita māla taisīti. Tādi, kas lec ar galvu ūdenī, ka tik prom no mammas.

- Tad kur palikt vīriešiem?

- Vīrieši dodas tālāk. Vai pareizāk sakot - mūk. Viņu pasaule ir IT, kosmoss. Bet kur tu aizmuksi...



Komentāri [88]
#
Mārtiņš 23.septembris 2017 0:35 atbildēt
Jā, zināmā mērā ir problēma, ka sievietes tā vietā, lai izceltu savas stiprās puses - ko pat VR atzina - sociālās prasmes, par katru cenu laužas "pretējā lauciņā". Bet te problēma ir nevis sievetēs / vīriešos, bet gan mūsu sociāli ekonomiskajā sistēmā.

Ja, piemēram, skolotāji saņemtu tikpat lielas algas un būtu tikpat augstā sociālā statusā kā baņķieri, menedžeri utt., tad sievietes nu nemaz neplēstos iekarot vīriešu analītiski loģiskos amatus, bet gan veidotu karjeras savā "komforta zonā" un būtu ar to lepnas. Mēs vienkārši esam sabojājuši visu ar to, ka piešķiram augstākus sociālus statusus (un attiecīgi algu) amatiem, kas nav to pelnījuši, un loģiski, ka sievietes arī grib labi pelnīt un būt ievērotas, bet nevis strādāt "vīriešu darbus" par katru cenu.
 
#
Tālviedrunis 20.augusts 2017 2:51 atbildēt
Ļoti rosinoša intervija! Rezumējot varētu teikt, ka rodas daudz smalku, tālejošu un samežģītu problēmu, kad vīrieši pārstāj būt vīrieši, bet sievietes - sievietes.. It kā vienkārša doma? Tomēr smalkos veidos nudien abi dzimumi spēj tiklab svētīt kā nolādēt savu līdzāspastāvēšanu, lielākoties paši to pat neapzinādamies.. Savstarpīga (un paš-) suģestija, bailes, ilūziju plīvurs.. Savukārt šis citāts apstiprinās diendienā, visdažādākajās vietās un situācijās, tajā skaitā šepat, šī raksta komentāros:
"[..] kāds cilvēks kaut ko pasaka, bet atbalss nav ieinteresēta un empātiska: es dzirdēju, ko tu teici, vai - ja es nesapratu, tad pārjautāju. Atbalss ir izņirgājoša. Ahā, viņš tur teica to un to, lai gan patiesībā viņš varbūt nemaz to nav teicis un domājis pavisam ko citu. Pat divus vārdus var saprast dažādi. Viss ir atkarīgs no interpretācijas un - vai mēs gribam saprast teikto?"
 
#
Apollons V. 20.augusts 2017 0:14 atbildēt
skatoties uz piedzērušo dipsomānu Rudzīti es reiz uzmetu dažas skices savai gleznai "Marsiju nodīrā dzīvu"
 
#
Bauda un mērenība 19.augusts 2017 20:08 atbildēt
Es par baudu un mērenību. Visur. ja politikā sieviešu pa daudz - nav uz labo.
Ar vīriešiem jau ar gandrīz labi. Pucējas. Strādā.Pat smaržas lieto. Daži pat doktorantūrā mācās. Daži Ādažos trenējas. Daži traki ticigi pa Aglonu vien... Viss jau uz labo,Viesturs,ne?
 
#
Fifa 19.augusts 2017 16:59 atbildēt
Tā, šo es rakstu NRA vadībai. Nu pasakiet vienreiz , kā lai tiek vaļā no tiem jūsu s..ū..diem, ko jūs liekat uz visas lapas, lai cilvēks NEKO nevarētu izlasīt. Es domāju , tos reklāmu plakātus. Jau sākumā, tikko sāc lasīt rakstu , parādās 6stūris, kuram pat uzspiežot , vinš nepazūd, nākas taisīt ciet lapu un ieiet par jaunu. Tad tagad lasu citu kommentārus. Nē nevaru lasīt, jo pa visu lapu Elkor reklāma. Nu uzspiedu es tam jūsu Elkoram, no ko jūs vēl gribat no manis? nepazūd tā reklāma, kas man vispirms kaut kas tai Elkorā jānopērk, lai es varētu šeit turpināt lasīt? Tas es viena nedrīkstu nākt šai portālā lasīt, jeb citiem ar tā ir? Nedrīkst nākt te? Es jau no Kas jauns atteicos principā. Nu laikam drīkst tikai Delfus lasīt.
 
Skatīt visus 88 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers