T. s. Rīdzenes sarunās nav krimināla nozieguma; par sarunām vien nedrīkst tiesāt; ir jānoskaidro, kurš noplūdinājis operatīvā ceļā iegūtos sarunu ierakstus – šādu viedokli Neatkarīgajai pauda bijušais ilggadējais Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšedētāja vietnieks Pāvels Gruziņš.
Neatkarīgās lūgts paust savu personīgo viedokli par mēģinājumiem ar t. s. Rīdzenes sarunu palīdzību uzkūdīt sabiedrību pret ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un likumīgi ievēlēto Saeimu, P. Gruziņš norādīja, ka pats Augstākās tiesas senatora amatā bieži apmeklējis Saeimu, tostarp piedalījies arī dažādu Saeimas komisiju sēdēs un palīdzējis likumu izstrādē. «No savas darba pieredzes zinu, ka sabiedriski nozīmīgu rezultātu Saeimas izmeklēšanas komisijām nav un nebūs arī tagad. Jautājums - kāpēc? Visticamāk, tādēļ, ka konkrētajā gadījumā atsevišķiem deputātiem varētu būt vēlme nolikt pie vietas izmeklētājus un pateikt, ka izmeklēšana nav bijusi pareiza. Balstoties uz savu pieredzi un zināšanām, varu prognozēt, ka neko pozitīvu no šīs izmeklēšanas komisijas darba negūsim. Domāsim loģiski. Cik gadu pagājuši kopš kriminālprocesa uzsākšanas? Tikai tagad, kad process izbeigts, daži apgalvo, ka ar izmeklēšanu viss nav bijis kārtībā. Kā tad tā? Mūsu valstī likums nosaka kompetences, kurš par ko atbild. Tagad pēc daudziem gadiem pārmest prokuratūrai un prokuroriem, ka nepamatoti lieta izbeigta? Uz kāda pamata parlamentārās komisijas izveides iniciatori apšauba krimināllietas izbeigšanas likumību?»
Politiskas intereses
Gruziņš aicināja pievērst uzmanību trim faktoriem: publiskoto sarunu saturam, kurā nav saskatāmi krimināli nodarījumi; netipiski ilgajam noklausīšanās periodam - no 2009. līdz 2011. gadam; kādas politiskās aprindas stāv aiz medija, kas sarunas publiskojis: «Loģiski, ka prokuratūrai radās jautājums - cik tad ilgi var klausīties? Rezultātu kā nav, tā nav. Varbūt vajadzēja ļaut KNAB mūžīgi klausīties? Beigu beigās prokuratūra pamatoti pateica: «Pietiek.» Tas bija pareizs lēmums, jo: ir rezultāts - turpinām klausīties, nav rezultāta - pietiek. Ja runājam par šo sarunu saturu - es tur neko kriminālu neredzu. Viss tas, kas notiek ap šīm sarunām - piedodiet, bet tās ir žurnāla IR sarunas. Es šajā žurnālā nevēlos ieklausīties. Es gan arī nevēlos apvainot žurnālistus, jo katrs dara savu darbiņu. Bet aiz tā žurnāla IR arī kaut kas stāv. Acīmredzot tur varētu būt kādas politiskās intereses. Kādēļ viņi šīs sarunas nepublicēja agrāk? Kādēļ tieši tagad? Tas viss rada daudz jautājumu.»
Par runāšanu krimināli nesoda
Bijušais senators aicināja atminēties krimināltiesību pamatprincipus un to, ka par sarunām, ja tajās nenotiek kūdīšana uz vardarbību, cilvēkus krimināli nesoda. «Ģenerālprokurors presē pareizi izteicās - cik tad ilgi var slepeni klausīties? Ja ir rezultāts, rādiet to. Ko jūs teiktu, ja jūs kā žurnālistus sāktu bezgalīgi klausīties? Klausītos un klausītos, bet rezultāta nekāda? Ko jūs par to teiktu? Lai arī es šajās publiskotajās sarunās neko kriminālu nesaskatīju, principiāls ir jautājums - vai tad par pašām sarunām drīkst apsūdzēt, tiesāt un sodīt? Man liekas, ka nevar. Sodīt mani tikai par to, ka es tā vai citādi runāju? Cita lieta, ja šīm runām seko darbi, kuri ir krimināli sodāmi. Runāt jau var visu ko. Arī mēs ar jums varam runāt par to, kuru mēs par Valsts prezidentu iecelsim. Pieņemsim, ka kāds no tiesībsargājošajām intitūcijām mūsu sarunu būs noklausījies un teiks: «Šitie [t. i., bijušais senators P. Gruziņš ar žurnālistu] kaut ko gatavo.» Vai tad dēļ mūsu sarunām mūs var saukt pie atbildības? Ja mēs sarunās sakām, ka mums šī valdīšana nepatīk, tas neko nenozīmē. Šāda saruna nav krimināli sodāma rīcība. Jezgā ap šīm publicētajām sarunām kāds ir pamatīgi sajaucis, kur sākas un beidzas sarunas un kur sākas iespējas saukt pie kriminālatbildības.»
Jāatmasko noplūdinātāji
Runājot par to, kādēļ, izmantojot šīs sarunas, sabiedrība tiek kūdīta pret ģenerālprokuroru, prokuroriem, Valsts prezidentu un Saeimu, P. Gruziņš neizslēdza iespēju, ka šī mākslīgi radītā skandāla piesegā notiek mēģinājumi panākt Ērika Kalnmeiera nomaiņu ar jaunajiem politiskajiem spēkiem pakalpīgu figūru, kura vēlēsies celt apsūdzības pret politiskajiem konkurentiem arī bez pierādījumiem. «Likums skaidri nosaka, kas ir krimināli sodāma darbība vai bezdarbība. Ja kāds kliedz, ka notiek valsts izlaupīšana, ar to ir krietni par maz. Likumā ir skaidri definēti rāmji, kad un par ko iestājas kriminālatbildība. Arī no paša Krimināllikuma puses problēmas apsūdzēt nesaskatu. No publiskā telpā tiražētām sarunām es neredzu, ka tajās būtu jebkas krimināls. Atminos, ar kādu pafosu šī krimināllieta [KNAB priekšnieka vietnieces Jutas] Strīķes vadībā tika uzsākta. Šo procesu toreiz ļoti atbalstīja partija Vienotība. Tagad izrādās - nav savākti pierādījumi. Nesanāca. Bet, ja jau nav pierādījumu, tad tur nekas arī nevarēja sanākt. Tādēļ jau arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbam, ja tas būs vērsts uz mēģinājumiem kādu apsūdzēt, nebūs nekāda rezultāta. Viens no parlamentārās izmeklēšanas komisijas pamatuzdevumiem gan būtu noskaidrot, kurš šīs sarunas ir noplūdinājis. Tās varētu būt valsts noslēpums. Ja izrādīsies, ka patiesi noplūdināts valsts noslēpums, tad - piedodiet, mīļie - nāksies izmeklēt, kas to noplūdināja. Mēs jau nezinām, kas šajā noklausīšanās operācijā ir iejaukti, piemēram, Maskava, Vašingtona vai Londona? Nākamais jautājums - ar kādu nolūku tās noplūdinātas? Vienlaikus jānoskaidro, vai šīs sarunas ir vai nav autentiskas; kas tajās ir un kas nav autentisks. Ar šo jautājumu noskaidrošanu es sāktu komisijas darbu. Lai tiktu pie skaidrības, es sauktu uz komisiju arī žurnālistus un vaicātu - vai jūs apzinājāties, ka sarunas ir valsts noslēpums? Tādēļ es saprotu Kalnmeiera kunga izteikumu par gatavību atbalstīt komisijas darbu, tādēļ es saprotu, ka arī viņš ir ļoti ieinteresēts komisijas darba rezultātos.»
