Jurists, pensionēts prokurors, Denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības Ausma valdes loceklis Klementijs Rancāns intervijā Neatkarīgajai pauž savas domas par izmeklēšanas procesa organizāciju, tā kvalitāti un arī par «oligarhu» sarunu ieraksta publikācijas žurnālā Ir tiesisko svaru.
- Es zinu, ka jūs visai rūpīgi sekojat ne tikai varas, tiesu varas darbībai saistībā ar nekustamo īpašumu, bet plašā kontekstā. Kas jūs tieši pēdējā laikā tā satrauc izmeklēšanas procesā, KNAB nākotnes izredzēs?
- Esmu jau rakstījis, ka noziegumu atklāšanā, izmeklēšanā un iztiesāšanā valda liela apjoma haoss, nenoteiktība un neskaidrības. Kā var runāt par kvalitāti, ja praktiski izmeklētāju institūts kā tāds neeksistē. Jautās - kas tad izmeklē lietas jeb, kā to tagad sauc, - kas izmeklē procesus, ja nav izmeklētāju? Atbildu: izmeklētāji nav izmeklētāji, bet tikai procesa virzītāji, inspektori.
Protams, ne vienmēr, bet, kad vajag, izmeklēšana, lai cik tas skan bargi, kā tāda ir sagrauta - ar likumu padarīta par vadāmu, manipulējamu, sadrumstalotu un bezatbildīgu. Nereti izmeklētājs ir «norādījumu pildītājs un grāmatvedis». Nedaudz pārspīlēts izteikums, bet tam ir pamats.
Un, piemēram, TV raidījumā Tieša runa par KNAB jauno vadītāja iecelšanu viena no galvenajām domām, kas tur virmoja, bija - vai jaunais KNAB priekšnieks atjaunos tā reputāciju? Raidījuma dalībnieki atbildi nesniedza. Bija izteikumi un arī telefonaptaujā vairākums apliecināja, ka Jēkabs Straume darbu uzsāk labi, bet…nekāds rezultāts netika fiksēts. «Čiks»?
Tika pārmests arī Ģenerālprokuratūrai, bet manā skatījumā vaina meklējama Krimināllikumā (KL) un Kriminālprocesa likumā (KPL). Minētajos likumos daudz pantu tulkojami «pēc vajadzības». Pieskaršos tikai dažiem KPL pantiem.
Un - šajā pašā kontekstā arī Jutas Strīķes skandāli ar KNAB vadītājiem, manuprāt, bija tieši saistīti ar vadītāju vēlmi iejaukties izmeklēšanā kā no KNAB vadības puses, tā arī no prokuratūras puses. No publiskiem izteikumiem varēja manīt, ka Juta Strīķe vēlējās slēpt lietas apstākļus - pret ko un par ko notiek izmeklēšana, bet vadītāji bija greizsirdīgi un jutās aizskarti savu ambīciju dēļ - es taču esmu priekšnieks, bet nedrīkstu zināt, kas notiek izmeklēšanā? Teikto pierāda neskaitāmas dienesta izmeklēšanas, Jutas Strīķes darba kontrole vai par katru mirkli - kur bija, ko darīja, ar ko nodarbojas.
Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteikts, ka Kriminālprocesa likuma (KPL) mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu KPL normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.
Bet - par kādu efektīvu normu piemērošanu varam runāt, ja to liedz KPL 17. pants par procesuālo funkciju nodalīšanu. Tajā teikts, ka «cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas procesā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas». Paredzu, ka ne katrs jurists sapratīs šajā pantā teikto par «cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkciju», to, kas tās veic un kādam nolūkam tās kalpo.
Izmeklēšanu veic divās daļās - policijā un prokuratūrā. No prokuratūras puses gan dzird taisnošanos, ka prokuratūra izmeklēšanu neveic. Veic gan, turklāt plašā spektrā un nosaka pašus svarīgākos «taisnīga noregulējuma» momentus - apsūdzības uzrādīšanu, ko nereti, pretrunā ar likumu, dēvē «par personas saukšanu pie kriminālatbildības», kas ir vienīgi tiesas funkcija.
Ar likumu nodalītais izmeklēšanas process prokuroram nosaka tiesības iejaukties izmeklēšanā, izdarīt secinājumus un noteikt nodarījuma kvalifikāciju no jauna, pēc savas izpratnes vai «pēc vajadzības».
Nereti saka, ka likumi ir labi, bet diemžēl ir arī cilvēki, kuri mēdz izmantot likumus ļaunprātīgi. Likumus nevar uzrakstīt visām dzīves vajadzībām. Tā ir, bet…
- Ko jūs ar to gribat teikt? Kas jūs šādā lietu kārtībā, nodalījumā neapmierina?
- Minētā raidījuma vadītājs jautāja dalībniekiem, kādus jautājumus deputāti uzdeva jaunajam KNAB priekšnieka kandidātam par to, kā viņš atjaunos KNAB reputāciju. Sakarīgu atbildi sadzirdēt neizdevās. Bet viena no atbildēm varēja būt - iestādē jāpanāk «netraucēta un viengabalaina lietas apstākļu izmeklēšana». Kā redzam, likums to neļauj, izmeklēšana ir sadalīta divos posmos, kur prokurors, kam saskaņā ar likumu it kā jāuzrauga izmeklēšana, saņēmis lietu, var to pilnīgi pārveidot, «sagraut», papildināt un novest līdz nespējai noskaidrot taisnību.
- Tādā gadījumā rodas cits jautājums - vai iestādes vadītājs var nodrošināt neatkarīgu izmeklēšanu bez iejaukšanās tajā, faktiski nenostādamies pret likumu? Jo likums, nosakot dalīto izmeklēšanu, nepieļauj (!) netraucētu un viengabalainu lietas apstākļu izmeklēšanu, neatkarīgu izmeklēšanu. Ja ir, kā jūs sakāt, tad manā uztverē te radīta murgaina pretruna.
- Tātad - ko nozīmē ar likumu noteiktās policijas priekšnieku (arī KNAB vadītāja) un prokuroru tiesības dot norādījumus krimināllietās? Mani šāda attieksme uztrauc. Katrs sapratīs, kas var notikt ar izmeklēšanu un tiesiskumu, ar valsts drošību - tiesiskas valsts «skulptūru», ja iedomāties, ka viens mākslinieks, tēlnieks veido skulptūru, bet otrs diktē viņam noteikumus, kā to skulptūru veidot. Rodas jautājums - kurš tad ir skulptūras autors, no kura prasīt atbildību? Un vai, šādi dīdīts, «skulptors» izveidosies kā mākslinieks - personība vai kā atbildīgs izmeklētājs?
Tad, kad es uzturēju apsūdzības krimināllietās, tiesa par lietu prasīja pilnu atbildību prokuroram, lai arī lietu «pusizmeklēja» Kriminālpolicijas priekšniekam (vai KNAB priekšniekam) padotais, norīkotais kriminālinspektors, kurš zina drēbi labāk, sīkāk, zina pat to, kas paliek aiz kadra, - operatīvos pasākumus.
KPL 37. pants paredz, ka prokurors saskaņā ar prokuratūrā noteikto pienākumu sadali vai rīkojumu konkrētajā kriminālprocesā veic izmeklēšanas uzraudzību, ir uzraugošais prokurors. Uzraugošā prokurora pienākums izmeklēšanas laikā ir dot norādījumus par procesa veida izvēli, izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, pieņemt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un nodošanu izmeklēšanas iestādei, pieprasīt doto norādījumu izpildi, jebkurā laikā iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, atcelt procesa virzītāja un izmeklēšanas grupas dalībnieka lēmumus, piedalīties to procesuālo darbību veikšanā, kas vērstas uz sadarbību ar personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kā arī vienkāršāka procesa izvēlē. Manā uztverē te redzams pilns spektrs tam, kā prokurors var likumīgi iejaukties izmeklēšanā. Kādēļ to nedarīt, ja vajag un ja likums prokuroram nosaka pat šādu pienākumu?
Arī policijas, tajā skaitā KNAB priekšnieka, tiesības iejaukties izmeklēšanā nav mazākas. Varbūt pat lielākas. Lasām KPL 31. pantu. Proti - izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs, vai arī viņu vietnieks, kuram saskaņā ar pienākumu sadali vai individuālu rīkojumu uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā.
Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir pienākums dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ir tiesības iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem, savas kompetences ietvaros pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, piedalīties tajās procesuālajās darbībās, ko veic procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks, atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu nepamatoti un nelikumīgi pieņemtos lēmumus.
Teiktais, ka tiesu varas iestādes priekšniekiem noteikta pilna vara pār izmeklētāju, kuru tas ieceļ vai tiesīgs atcelt, no vienas puses - nekādā ziņā nenāk par labu tam, lai izmeklētājs būtu neatkarīgs, patstāvīgs un neietekmējams. No otras puses - viņa darbs otrajā izmeklēšanas pakāpē - pie prokurora - var tik izmainīts līdz nepazīšanai bez tiesas sprieduma vai lēmuma. Vai tā nav viengabalaina procesa saskaldīšana, iejaukšanās tajā ar citu viedokli vai cita «taisnīguma» vēlmi?
- Labi. Pieņemsim, ar likumu tiek panākts, ka izmeklētājs ir patstāvīgs un neietekmējams no priekšnieku puses. Bet - kā operatīvi (līdz tiesai) rīkoties tad, ja izmeklētājs ir pērkams no tās otras puses?
- Jā, daži «zinātāji» teiks, ka izmeklētājs bez uzraudzības varēs taisīt vēl lielākus brīnumus. Tā nav taisnība. Ne par mata tiesu. Protams, no atsevišķām negodprātībām, kā mēdz teikt, neviens nav pasargāts. Toties izmeklētājs kļūst atbildīgs cietušo un apsūdzēto priekšā. Tas notiek advokātu, pat sabiedrības un liecinieku uzraudzībā. Kad pilnīgi pabeigta izmeklēšana, izmeklētājs nosūta lietu prokuroram apstiprināšanai, un, neiejaucoties izmeklēšanā, prokurors lietu nosūta tiesai izskatīšanai vai atdod atpakaļ papildināšanai vai lēmuma pieņemšanai to izbeigt, ja izmeklēšanas iespējas izsmeltas.
Prokurors lietas izmeklēšanas gaitā izskata arī ar likuma pārkāpumiem krimināllietā saistītas sūdzības, ja tādas ir. Kad lieta nonāk tiesā, zināms, ka to skata pat trīs tiesu instances. Notiek visaptverošs process, kurā izskata, cik likumīgi izmeklēta lieta, nosaka krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.
- Un tomēr es vēl lāgā nesaprotu, kur te īsti ir tā problēma. Tātad - jūs uzskatāt, ka lēmējs ir tiesa, bet izmeklēšanas process nav pietiekami viengabalains un neatkarīgs, lai netiktu traucēts paša procesa laikā. Bet - kas, jūsuprāt, nav izdarīts, kas jālabo?
- Mūsu valsts nelaime, kā jau teicu, ir Latvijā izveidotā «dalītā izmeklēšana». Tā ir valsts tiesiskuma problēma. Tā rosina aizdomas, ka šī dalītā izmeklēšana ir pakārtota organizētās noziedzības interesēm, lai tās varētu, tā teikt, likumīgi iejaukties izmeklēšanā un vajadzības gadījumā atbrīvot no atbildības «sabiedrībā cienījamus cilvēkus». Citu labumu no «dalītās izmeklēšanas» es neredzu. Jā, ja mēs visi būtu «zelta cilvēki», ja mēs visi būtu taisni un patiesi, arī dalīto izmeklēšanu varētu nepakļaut apšaubīšanai. Taču mēs Latvijā no tā esam visai tālu.
Tostarp nesen radio dzirdēju, ka no «oligarhu lietas» prokuratūrā pazuduši dokumenti vai noklausīšanās ieraksti, kas tur bijuši pirms tam, policijas izmeklēšanas stadijā.
Dalītās izmeklēšanas situācijā izmeklēšana policijā vienmēr ir sasteigta, nepabeigta, to nodod prokuroram, kas visu pārtaisa pa savam, pārvērtē pierādījumus. Tā ir pakļauta atšķirīgiem pierādījumu vērtējumiem. Jurisprudencē pastāv atziņa: cik juristu, tik patiesību vai viedokļu.
Manuprāt, visās policijās (arī KNAB) valstī jāatjauno izmeklētāju institūts ar tā patstāvību, neatkarību, tā pārraudzību nododot iekšlietu ministram (par to jau sen iestājās arī Aloizs Vaznis). Izmeklētājam jāļauj lemt ne tikai patstāvīgi, bez norādījumiem, bet arī izmeklēt lietu līdz galam, pabeigt izmeklēšanu un tikai tad nosūtīt lietu prokuroram. Nevis sūtīt «jēlvielu» vai «izstrādājumu». Jo, kamēr blakus likumam būs tam pielīdzināta prokurora un policijas priekšnieka norādījumu sistēma, nekādas izmeklēšanas patstāvības un kvalitātes dalītajā policijas (KNAB) un prokuratūras izmeklēšanā nebūs. Turklāt - izmeklētāja un prokurora pilna patstāvība, daudz precīzāks (bez divdomībām un zīlēšanas) Krimināllikums un Kriminālprocesa likums būtu ļoti bīstami kukuļņēmējiem un kukuļu devējiem, valsts un pašvaldību mantas izlaupītājiem, prihvatizētājiem, kontrabandistiem. 2016. gada 18. februārī Latvijas Radio izskanēja fakts, ka Igaunijā izmeklētāji izmeklēšanu veic pilnībā un tikai tad nosūta lietu prokuroram. Jādomā, ka Igaunijā dzīve, pateicoties likumiem, ir sakārtotāka, likumi cilvēcīgāki, godīgāki, atbilstošāki valsts un tautas vajadzībām.
Ko tas viss nozīmē, būtu jūsu - pētnieciskās žurnālistikas - darbs.
- Nepiekrītu - bez godprātīgiem profesionāļiem žurnālisti var paust viedokļus un sajūtas. Analītika bez kompetentiem slēdzieniem būs tikai viedoklis. Lai analītikai būtu pamats, labāk paraksturojiet, kas vēl, jūsuprāt, darāms, labojams tieslietu sistēmā.
- Tā jau ir cita tēma. Vienīgais, ko gribētu šeit pieminēt, ir Kriminālprocesa likuma 19. pants par «nevainīguma prezumpciju». To nez kādēļ piesauc un attiecina uz žurnālistiem un sabiedrību, ja žurnālisti, piemēram, NRA vai žurnāls Ir, «izrok» kādu informāciju, par ko viņus sāk tramdīt, sāk pat draudēt viņiem ar kriminālprocesu par «sabiedrībā cienījamu personu» tiesību aizskārumu, jo tie it kā pārkāpjot šā panta nosacījumus par nevainīgumu. Izlasiet paši šo pantu un vērtējiet: 19. pants. Nevainīguma prezumpcija. «Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta šajā likumā noteiktajā kārtībā.»
Tātad šis pants attiecas vienīgi uz represīvām iestādēm - policiju, prokuratūru, tiesu, lai izslēgtu t. s. okupācijas laika troiku tiesāšanas sistēmu. Neviens cits sabiedrības loceklis, izsakot viedokli par to, ka kāda persona, viņa skatījumā, ir izdarījusi noziegumu, nav uzskatāms par vainīgu, kamēr lieta nav izmeklēta šā likuma kārtībā. Mums jau ir piemēri arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas par Latvijā vajātiem žurnālistiem.
- Jūs pieminējāt «oligarhu lietu». Ko, jūsuprāt, tieši juridiskā, tiesiskā ziņā vērtas nupat žurnālā Ir publicētās sarunas? Vai tās var būt pamats, lai mainītu lēmumu par «oligarhu lietas» izbeigšanu?
- Lūk, te mēs ar šādu nostādni «iesprūstam». Manuprāt, pat jaunais KNAB priekšnieks Jēkabs Straume pārsteidzīgi secināja, ka lēmums par šīs lietas izbeigšanu ir likumīgs vai arī, ka tas norāda - nav pietiekami pierādījumu, lai lietu sūtītu uz tiesu. Tādu secinājumu varētu izdarīt tad, ja uzklausītu izmeklētāja viedokli, iepazītos ar lēmumu par lietas izbeigšanu, izskatītu visu pierādījumu kompleksu lietā. Arī tos, kas atrodas operatīvajā lietā, KNAB rīcībā. To, uz kādiem pierādījumiem ir vai nav atsauces lēmumā par lietas izbeigšanu. Tātad - nav korekti runāt, vai publikācijas dod vai nedod pamatu mainīt lēmumu par krimināllietas (procesa) izbeigšanu «oligarhu» lietā.
