Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Guntis Belēvičs: Papildu miljoni veselībai nedrīkst pazust melnajā caurumā

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Saruna ar bijušo veselības ministru Gunti Belēviču par notiekošajiem ārstu protestiem, par problēmām veselības aprūpes sistēmā, par to, no kurienes ņemt naudu un kā to izlietot šīs sistēmas reformas ietvaros, kā arī par viņa paša gatavību atgriezties politikā.

- Šobrīd notiek ģimenes ārstu streiks. Tā kā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir savs ģimenes ārsts, šis streiks ietekmē katru no mums. Kā jūs vērtējat šī streika prasības un to pamatotību?

- Laikā, kad biju ministrs, arī bija dažādas ārstu protestu formas. Bija mediķu arodbiedrību organizēts pikets pie Saeimas, kad notika budžeta apstiprināšana, un tas deva rezultātu. Toreizējā premjere Straujumas kundze atrada iespēju novirzīt 10 miljonu eiro mediķu atalgojuma palielināšanai. Tiesa, tādas protesta formas kā tagad nav bijušas nekad. Varētu domāt, kāpēc streiks notiek tagad, kad premjerministrs saka - veselības sistēmai papildus būs 200 miljoni eiro? Tik liels pielikums nav bijis nekad. Kāpēc mediķi streiko, ja papildus dos tik daudz naudas? Es saprotu, kāpēc tas notiek. Prasīt naudu ir jēga tad, kad ir nauda. No kā veidojas šie 200 miljoni? Tos veido divas daļas. 120 miljoni ir nauda, kura iegūta uz budžeta deficīta palielinājuma rēķina un kura ir saskaņota ar Eiropas Komisiju (EK). No šīs naudas atalgojumam nedrīkst izmaksāt neko. Šī nauda ir paredzēta reformām. Kas ir atlikušie 80 miljoni? Tā ir nauda, ko ienesīs sociālo iemaksu viens papildu procents. Pusprocentu samaksās darba devējs, otru pusi darba ņēmējs. Kad tiek dalīta tik liela nauda, tad, gluži loģiski, spēcīgas mediķu organizācijas piesaka prasības pēc savas daļas. Medmāsām vajag vispirms, jo bez viņām medicīna vispār apstāsies. Uz to jau ejam, un viņām algu palielinājuma nepieciešamība strīdus nerada. Arī ģimenes ārsti piesakās, un arī viņiem vajag. Tātad 80 miljoni ir summa, no kuras varētu kaut ko novirzīt darba algām. Savukārt finanšu ministre saka, ka koalīcija ir vienojusies par minimālās algas celšanu no 380 eiro uz 430 eiro. Ko tas nozīmē? Veselības aprūpes iestādēs strādā ļoti daudz cilvēku, kas strādā par minimālo algu. Sanitāri, garderobisti, liftnieki utt. Paceļot algu viņiem, samazinās vai pat nolīdzinās atalgojuma atšķirības starp šo kategoriju darbiniekiem un vidējo medicīnisko personālu. Tas nozīmē, ka atalgojums jāceļ pa trepīti arī pārējām mediķu kategorijām. Lai kompensētu tik lielu minimālās algas celšanu, nepieciešami 60 miljoni eiro. Tātad no 80 miljoniem 60 miljoni jau ir prom. Ja ģimenes ārsti skaļi neprasīs, tad skaidrs, ka no šīs sākotnēji it kā lielās naudas, 200 miljoniem, viņiem nekas netiks. Līdz ar to ģimenes ārstus es saprotu.

- Saprast ir viena lieta, bet vai uzskatāt, ka viņu prasības ir taisnīgas un viņi ir šīs reformas apdalīti?

- Tad, kad Straujumas laikā mums izdevās dabūt papildu 10 miljonus mediķu atalgojumam, Saeima lēma, ka šī nauda ir novirzāma publiskajā sektorā, tas ir valsts un pašvaldību medicīnas iestādēs strādājošiem mediķiem. Ģimenes ārsti pārsvarā ir uzņēmēji. Neliela daļa ir darba ņēmēji poliklīnikās, bet lielākajam vairumam ģimenes ārstu prakses ir kapitālsabiedrības. Viņi savā uzņēmumā saņem gan darba algu, gan nākamā gada sākumā saņem dividendes par iepriekšējo gadu. Kad biju ministrs, tad mēs izsūtījām ģimenes ārstiem aptauju, lai viņi brīvprātīgi pasaka, cik viņi sev izmaksā algās. Veides kundzei (Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidentei) šī aptauja ļoti nepatika. Šo jautājumu mēs uzdevām pašiem ārstiem, nevis Finanšu ministrijai, lai tā ar VID palīdzību pateiktu, kādas šajā nozarē tiek izmaksātas algas un dividendes. Kad Veides kundze uzzināja par šo aptauju, tad viņa visiem ģimenes ārstiem izsūtīja aicinājumu neatbildēt uz to. Tomēr vairāki simti mums jau bija paguvuši atbildēt. Šis skaits bija pietiekams, lai datus varētu ekstrapolēt uz visu nozari. Mēs nonācām pie secinājuma, ka tolaik, tas ir, pirms diviem gadiem, ģimenes ārstu vidējā alga bija par 10-15% lielāka nekā vidējā ārstu alga nozarē. Nedomāju, ka pa šo laiku kaut kas ir būtiski mainījies. Tomēr es uzskatu, ka ģimenes ārsti rīkojas pareizi, vēršot sabiedrības uzmanību uz savu nepietiekamo atalgojumu, jo viņiem objektīvi arī vairāk vajag. Viņu praksēm vajag vairāk naudas, lai viņi varētu maksāt vairāk savām medmāsām, ārstu palīgiem, lai varētu labāk aprīkot un uzturēt savas prakses. Šis salīdzinājums gan nedaudz velk uz konfliktu nozarē, jo visiem ir par maz. Ja jūs jautātu, kam vajag visvairāk, mana atbilde būtu - medmāsām.

- Ja 120 miljoni eiro ir paredzēti reformām, tad kādām? Ko saprast ar šīm reformām?

- Tas ir ļoti būtisks jautājums. Šī nauda ir nevis Veselības ministrijas, bet gan Finanšu ministrijas rīcībā, un tā tiks iedota veselības nozarei tikai par pasākumiem vai pasākumu kompleksu, ko EK atzīs par reformām. Darba algas palielinājums nav reforma. Reforma ir tāds pasākumu komplekss, kas tagad prasa izdevumu palielinājumu, bet nākotnē nes vēl lielāku ietaupījumu. Piemēram, optimāla slimnīcu tīkla izveidošana. Teiksim, plaušu tuberkulozes slimnīcas (atrodas milzīgā ēkā) pārvietošana no Sauriešiem uz Linezeru. Linezera slimnīcas telpu piemērošana tuberkulozes slimnīcas vajadzībām prasītu vairākus miljonus eiro, tas būtu vienreizējs pasākums, kurš turpmākajos gados ļautu aiztaupīt milzīgu naudu. Tāpat reforma ir līdzekļu piešķiršana medikamentiem lipīgu slimību apkarošanai. Piemēram, medikamentu apmaksa, kas noved pie C hepatīta izārstēšanas, ir saistīta ar tādu patīkamu blakni, ka no C hepatīta izveseļojies cilvēks vairs neaplipina citus. Savukārt šādu slimnieku neārstēšana noved pie slimības izplatības un potenciālo izdevumu palielinājuma. Ja mēs nonākam situācijā, ka katru gadu jauno pacientu skaits ir mazāks nekā izārstēto un slimo kļūst mazāk, tā būtu reforma. Līdzīga būtu reforma Asinsdonoru centrā, novirzot līdzekļus pasākumiem asins elementu un plazmas apstrādei, lai tos atbrīvotu no visiem iespējamiem slimību ierosinātājiem (vīrusiem, baktērijām, sēnītēm, parazītiem). Tas nodrošinātu to, ka, pārlejot asinis, nevienu recipientu vairs nevarētu aplipināt. Ieguldīt naudu šādos drošības pasākumos - tā arī būtu reforma.

- Kādas reformas jau tiek plānotas?

- Reformām paredzētie 120 miljoni eiro ir milzīgs izaicinājums Veselības ministrijai. Nekad tik daudz naudas reformām nav bijis. Veselības ministrija ir īpašā situācijā, un ceru, ka Čakšas kundze un valdības vadītājs to apzinās. Mēs jau būsim paņēmuši 80 miljonus no iedzīvotājiem (ar sociālajām iemaksām). Veicot reformas, jāpatur prātā, ka cilvēkos būs milzīga neapmierinātība par 200 miljonu iegāšanu melnajā caurumā, ja reformu rezultātā netiks dota atbilde uz vienu vienkāršu jautājumu - bet kas mums, iedzīvotājiem, no tā būs? Vai no tā, ka ģimenes ārstiem būs lielāks atalgojums, pacientam vajadzētu būt apmierinātam? Nē. Valdība ir sprukās. Veselības ministrei, iztērējot šos 120 miljonus, vajadzētu parādīt iedzīvotājiem, ko tie dabū pretī. Varētu iedot kaut ko pretī arī bez naudas. Tā kārtība, ka cilvēki vispirms iet pie ģimenes ārsta un viņš nosūta pie infektologa vai dermatologa, ir radusies no naudas trūkuma. Ģimenes ārsti saka, ka ir pārslogoti un izdeguši. Tā arī ir, bet vai no tā, ka viņu atalgojumu trīs gadu laikā dubultos, viņi būs izdeguši divas reizes mazāk? Viņi ir izdeguši, jo ir pārslogoti, tāpēc reformu vajadzētu virzīt tajā virzienā, lai ģimenes ārstus atslogotu. Vajag maksāt vairāk, bet slodzi samazināt. Ja ārstu praksi samazinātu (ar nosacījumu, ka naudas nepaliek mazāk), tad ģimenes ārstiem atliktu vairāk laika veselajiem, proti, profilakses pasākumiem, un no tā visa sabiedrība būtu ieguvēja. Tātad primārajā veselības aprūpes sektorā, dodot ģimenes ārstiem vairāk naudas, vienlaikus vajadzētu veikt pasākumu kopumu, lai ģimenes ārstus atslogotu. Laukos pacientu jau tagad ir nepietiekami, bet Rīgā, kur 130 jaunie ģimenes ārsti stāv rindā uz savu praksi un to nevar dabūt, vajadzētu pakāpeniski iet uz prakses lieluma samazināšanu. Tāpat ģimenes ārstus atslogotu, ja vairākas ārstu specialitātes padarītu par tiešās pieejamības ārstiem. Manuprāt, ņemot vērā situāciju mūsu valstī ar C hepatīta, HIV un AIDS izplatību, infektologiem būtu jābūt tiešās pieejas ārstiem un viņu pakalpojumiem jābūt valsts apmaksātiem. Cita tiešās pieejamības specialitāte būtu dermatologi. Cilvēks taču zina, ka viņam ir ādas problēma. Kāpēc noslogot ģimenes ārstu, lai dabūtu norīkojumu pie dermatologa? Ģimenes ārstus tātad var atslogot ar diviem paņēmieniem. Pilsētās samazinot pacientu skaitu uz praksi, radot jaunas ģimenes ārstu prakses, un vairākas ārstu specialitātes padarot par tiešās pieejamības ārstiem.

- Kāpēc tas netika izdarīts jau agrāk, tad, kad jūs bijāt ministrs?

- Agrāk tas nebija iespējams, jo nebija naudas. Tagad, kad ir nauda, to var izdarīt, jo tā būtu reforma. Tā būtu reforma primārās aprūpes sektorā. Runājot par nozari, gribētu pieminēt vēl divas lietas. Likums par pašvaldībām to funkcijas veselības aprūpes jomā skaidri nenosaka. Līdz ar to katra pašvaldība tās traktē citādi. Manuprāt, pašvaldībām varētu uzticēt primāro veselības aprūpes sektoru, atdodot šo funkciju pašvaldībām kopā ar visu naudu. Savukārt pašvaldību neatliekamās palīdzības slimnīcas vajadzētu pārņemt valstij. Tad valstij būtu iespējams plānot pakalpojumus, aparatūras iepirkumus, jo Veselības ministrija nevar reformēt saimniecību, kas tai nepieder. Otra lieta ir tā, ka mums nav nevienas ieinteresētās puses veselajos. Ieinteresēti ir tikai slimajos. Tagad ir unikālā iespēja radīt ieinteresētību veselajos. Cienu premjerministra stingro pozīciju jautājumā par eveselību. Cepuri nost, bet kā to pārvērst ieguvumā nozarei un pacientiem? Vajadzētu to budžeta daļu, kas ir domāta darba nespējas lapu apmaksai (šogad tie ir 160 miljoni eiro), pārņemt no Labklājības ministrijas un atdot Veselības ministrijai, līdzīgi kā tas ir Vācijā un Igaunijā. Tad Veselības ministrijā parādītos ieinteresētība taupīt šo naudu, kas rezultētos mazākā slimošanā. Jāatzīst, ka šis pusgads līdz nākamajam gadam Čakšas kundzei būs ļoti grūts, jo viņai jāsaplāno, kā sadalīt reformām paredzētos 120 miljonu eiro. Viņai jāizdomā, ko darīt ar šo naudu, bet, ticiet man, ja ir nauda, tad gribētāju, lai tā tiktu tā vai citādi novirzīta, ir ārkārtīgi daudz. Turklāt jāpanāk, lai uzlabojumus jūt pacienti, ne tikai mediķi, jo pretējā gadījumā cilvēki pamatoti kliegs - grūd medicīnā naudas cik gribi, tas viss aizgāja kā melnā caurumā.

- Daugavpils jaunais mērs Andrejs Elksniņš ierosina pilsētā veidot sociālās aptiekas, kurās iedzīvotāji varētu nopirkt lētākas zāles. Kā vērtējat šo ieceri?

- Elksniņam Daugavpilī un Ušakovam Rīgā bija priekšvēlēšanu reklāma, kurā viņi solīja atvērt ne tikai sociālās aptiekas, bet arī sociālos veikalus. Aptiekas bija otrās. Neesmu dzirdējis nevienu, kurš protestētu pret ideju pārdot lētāk pārtikas produktus, bet tiklīdz kāds grib pārdot medikamentus lētāk, tā sākas milzīga rosība un bažīgi jautājumi. Abu pušu argumenti ir vāji. Ja saka, ka pašvaldības nevar nodarboties ar uzņēmējdarbību, tad jāsaka, ka slimnīcas ir kapitālsabiedrības un aptiekas ir kapitālsabiedrības. Kāpēc slimnīcas var piederēt pašvaldībai, bet aptiekas ne? Smiltenes pilsētai pieder Līvena aptieka, un tā ļoti labi darbojas. Ventspilī ir pašvaldībai piederoša zobārstniecības prakse. Likums skaidri nosaka, ka pašvaldībai var piederēt gan slimnīcas, gan aptiekas. Cita lieta, ka Elksniņa ieceri apšaubu tajā ziņā, vai viņam izdosies medikamentus tirgot lētāk. Aptiekas strādā ar valstī noteiktu piecenojumu, un aptiekas ar šo piecenojumu nopelnīt neko nevar. Aptieku peļņa slēpjas atlaidēs, ko iedod piegādātājs (vairumtirgotāji). Tā kā vairumtirgotājiem pieder aptieku ķēdes, tad apšaubu viņu gatavību dot Elksniņa kungam sociālajām aptiekām šīs atlaides. Tas nozīmē, ka, lai pildītu savu solījumu vēlētājiem, viņam nāksies šo aptieku dotēt. Cik tas likumīgi, tas jau ir cits jautājums. Tomēr pati doma padarīt medikamentus pieejamākus cilvēkiem ar maziem ienākumiem ir apsveicama. Iespējams gan, ka to varētu izdarīt ar citām metodēm, dotācijas sniedzot personalizēti tieši mazturīgajiem.

- Ja jau esam nonākuši līdz sociālajai politikai, tad likumsakarīgi rodas jautājums - vai esat nolēmis atgriezties politikā?

Trīspadsmit gadus biju Zaļajā partijā, bet tagad jau vairāk nekā gadu neesmu nevienas partijas biedrs. Šobrīd ar politiku nenodarbojos, ja vien to, ko intervijā teicu, neuzskatīs par politiku. Ja manu viedokli kāds prasa, tad to arī labprāt izsaku. Uz jūsu jautājumu atbildēšu tā - paskatieties, kas tagad sākas. Var just, ka valstī kaut kas briest. Oligarhu sarunas un viss no tā izrietošais. Tam pasākumam ir kaut kāda režija. Nezinu šī pasākuma dramaturģiju un nezinu, kas sekos, bet var gadīties, ka notikumi attīstās tik dinamiski, ka vienkārši grūti palikt malā. Manuprāt, politiskās kultūras līmenis valstī ir zems un šī zemā kultūra izpaužas vēlētāju izvēles noniecinājumā. Oligarhu sarunās tiek runāts par to, ko liks par premjeru un ko liks par prezidentu. Visi šausminās. Tagad prezidents Vējonis saka - lai prezidentu neizvēlētos oligarhi, jādod tiesības tautai pašai izvēlēties prezidentu. Tie paši, kas šausminājās par prezidenta aizkulišu ievēlēšanu, atkal kliedz - slikti, jo tauta varot ievēlēt ne to un tai nedrīkstot ļaut vēlēt. Nu paklausieties, mēs tiešām tiekam uzskatīti ne par ko. Gan no vieniem, gan otriem.



.