Fizikas un ekonomikas doktors, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis intervijā Neatkarīgajai raksturo pašvaldību priekšvēlēšanu laika kopainu un dažādu varas līmeņu attiecības.
- Vai, salīdzinot ar iepriekšējām, vietējās varas priekšvēlēšanu ainavā šogad ir kas mainījies?
- Šīs vēlēšanas atšķiras ar to, ka atklāti un par valsts budžeta līdzekļiem tiek veidota kampaņa pret esošajām pašvaldībām. To dara pirmo reizi šo desmitu gadu laikā. Proti, galvenā tēma ir - visi visur esot aizsēdējušies. Noliegt to, ka šur un tur ir aizsēdējušies, protams, būtu muļķīgi. Bet to uzdod par vadmotīvu masu medijiem un uzsvērti tiražē. Iemeslus tam, kāpēc ir tāda kampaņa, var tikai minēt. Droši vien Latvijai ir pietiekami daudz «draugu», kuri grib šeit nestabilitāti.
Turklāt - mums ir virkne valdošo partiju, kuras pēdējo gadu laikā nekad nav saņēmušas būtisku atbalstu pašvaldību vēlēšanās. Galvenokārt pateicoties tam, ka reģionālā politika nav bijusi vērsta uz perifēriju, tā bijusi vērsta uz Rīgu un dažiem citiem centriem. Iedzīvotāji to novērtē, viņi balso vai nu par vietējiem sarakstiem, vai par reģionālajām partijām. Un, varbūt nespēdami panākt atbalstu ar citiem argumentiem, valdošie spēki mēģina rosināt sabiedrisko domu uz to pusi, ka galvenais ir - nomainīt.
- Kā tas izpaužas saistībā ar valsts budžetu?
- Šī kampaņa ir valsts budžeta apgādāta tiktāl, ciktāl sabiedriskie mediji saņem no tā naudu. Protams, sabiedriskais medijs skaitās neatkarīgs un zināmā mērā tāds ir. Bet - es redzu rezultātu. Rezultāts ir tāds, ka, piemēram, Tautas panorāmai, kura daudzos aspektos ir visnotaļ labs pasākums, ir radies paradums katrā vietā piebilst - re, tie atkal aizsēdējušies.
Otra īpatnība, kas ir raksturīga tieši šai kampaņai, - saistība ar valsts pieteikto nodokļu reformu. Pašvaldības nonāk nelāgā situācijā, kad, no vienas puses, ir piedāvāta reforma, kura ļoti būtiski apdraud pašvaldības, bet, no otras puses, šī reforma tiek pasniegta kā sociāls ieguvums. Jo, lūk, cilvēki iegūs… Iegūs gan strādājošie, gan cilvēki ar bērniem, iegūs uzņēmēji, un visiem būs labi. Būtībā tas ir sava veida populisms…
- Iespējams, tas liekas populisms tāpēc, ka reforma publiski tiek vairāk «aprunāta» nekā profesionāli pamatota.
- Es varu izstāstīt, kāda ir šīs reformas būtība. Būtība ir tāda, ka reformai ir trīs mērķi, un es pieņemu, ka valdība patiešām cenšas tos sasniegt.
Pirmais mērķis - samazināt darbaspēka nodokli. Kļūda šajā lietā ir tā, ka to mēģina darīt tikai un vienīgi uz pašvaldību nodokļu rēķina. To varēja darīt līdzsvaroti - uz valsts un pašvaldību nodokļu rēķina. Valdība uzrāda, ka, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli un paaugstinot atvieglojumus, tā pazaudē budžeta ieņēmumos vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. Pēc manām domām, tur būs vismaz pusotrs procents. Valdības aprēķinos ir ļoti daudz riskantu pieņēmumu, lai sagaidāmie zaudējumi neliktos tik lieli.
Otrs mērķis - paaugstināt nodokļu slogu. Tas ir - ja pašlaik iekasē nodokļos 28% no kopprodukta, tad iecerēts iekasēt 32%. Tātad, lai sasniegtu šo mērķi, pieaugumam no pārējiem nodokļiem jābūt 5,5 procentiem. Kā to mērķi sasniegt? Neviena uzņēmēju grupa nav piekritusi maksāt, un valdība aplikt uzņēmējus neplāno. Tas nozīmē, ka visi 5,5% tiek uzlikti patērētājiem. Tas būs redzams benzīna cenās, dīzeļa cenās, piena cenās, maizes cenās un dažādu citu priekšmetu cenās, kuras attiecīgi pieaugs.
Trešais mērķis - mazināt sociālo nevienlīdzību noteikti netiks sasniegts. Nelielais ienākumu pieaugums tiem, kas saņem mazas algas, no tā, ka viņiem mainīsies neapliekamais minimums, ar uzviju dzēsīsies tad, kad viņi ies pēc dārgā piena, pirks dārgo transporta biļeti…
Kas no tā izrietēs? Vai tas tiešām stimulēs ekonomiku? Tas patiešām stimulēs… Bet - kuru ekonomiku? Ja runājam vienkārši, ir lētā darbaspēka ekonomika un ir produktīva ekonomika. Produktīvajā ekonomikā pats uzņēmējs ir vairāk vai mazāk ieinteresēts maksāt lielāku algu nevis kā pašmērķi, bet lai dabūtu labāku darbinieku. Tas ir produktīvais virziens. Ja dominē nodarbinātības virziens, tad uzņēmējs labāk pieņem piecus lētos darbiniekus un maksā viņiem cik tik maz var samaksāt. Šāda «lētā ekonomika» Latvijai nav perspektīva, bet nodokļu reforma faktiski stimulēs tieši to.
Pašvaldībām tā, protams, ir ļoti sarežģīta situācija. Visu laiku tiek meklēts kāds, kuram varētu uzvelt vainu. Tas nozīmē, ka mums jau tuvākajā nākotnē būs sūri grūta cīņa par to, lai apsolītie kompensējošie pasākumi pašvaldību budžeta glābšanai kaut kādā veidā īstenotos.
LPS domes sēdē ar premjeru tika norunāts, ka tiks ievērota pirms desmit gadiem piedāvātā pašvaldību ideja - noteikt procentus no valstī iekasētajiem nodokļiem, lai pašvaldību ieņēmumi būtu proporcionāli valsts ieņēmumiem. Tajā brīdī, kad valsts kļūst bagātāka, pašvaldībām arī tiek kāda daļa. Tajā brīdī, kad valstij iet grūti, samazinās arī pašvaldību ienākumi. Bet šī proporcija tiktu saglabāta. Ja ļausim katru gadu pašvaldību daļu samazināt, tad beigās - pašvaldību nebūs. Bet, ja nebūs pašvaldību, arī valsts būs vāja. Līdz ar to visus nākamos gadus būs jācīnās par to, lai valdības solījums tiktu pildīts.
- Man tas, ka šāda līmeņa būšanas nav tikušas sakārtotas jau pirms, teiksim, divdesmit, gadiem, liecina, ka centrālā vara vietējo arvien lāgā netur par varu.
- Nu jau divdesmit septiņus gadus mēs paši vien esam te saimniekojuši. Centralizētā veidā. Bet, centralizēti saimniekojot, mēs nespējam piedāvāt labus priekšlikumus, ko īsti darīt? Kaut kas attīstās, bet ir pārāk daudz jomu, kuras neattīstās. Pašvaldību savienības koncepcija - rosināt, lai katra pašvaldība pievērš lielāku uzmanību daudzveidīgākai uzņēmējdarbībai. Proti - kopā ar uzņēmējiem gādāt, lai vienā vietā neražo to, ko citā. Jo patiesībā ir ļoti daudz iespēju. Mēs tās maz izmantojam. Un katrā teritorijā ir savas salīdzināmās priekšrocības, kuras ir iespējams attīstīt. Šeit galvenais ir prāta pietiekamība. Ne tik daudz resursu jautājums.
Lai to sasniegtu, nepieciešama lielāka pašvaldību iejaukšanās izglītības procesā. Īpaši saturā. Tas, ka līdz šim pašvaldības maz uzmanības pievērsa izglītības saturam, paļaujoties uz Izglītības un zinātnes ministriju, bija kļūda.
- Ko tas nozīmē un kā izpaudīsies?
- Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kuri ir ieguvuši izglītību, nav konkurētspējīgi tirgū. Vajag cilvēkus audzināt tādām prasmēm, lai viņi varētu pretendēt uz lielām darba algām. Nevar skolu uzlūkot kā tikai sociālu pasākumu, jāattīsta prasme konkurēt un prasme attīstīt talantus.
Lielākā problēma ir - gudri uzņēmēji, kuri spēj piedāvāt patiesi inovatīvus risinājumus. Nevis tādi, kas pelna, balstoties uz lēto darbaspēku. Tādi, kas prot nopelnīt, maksājot lielas algas. Tikai tad beigsies depopulācija.
- Rēzeknē dzirdēju, ka divas trešdaļas jauniešu bīstas iet uzņēmējdarbībā.
- Tas tāpēc, ka ir pārāk daudz birokrātisko šķēršļu. Nav arī pieredzes, ko var iegūt, vadot citiem piederošu uzņēmumu.
Pirmkārt - nepareizi ir domāt, ka nepieciešams lielāks uzņēmēju skaits. Pašvaldības ekonomika to parāda ļoti skaidri. Piemēram, Vārkava. Vārkavā ir vislielākais reģistrēto uzņēmēju skaits uz vienu iedzīvotāju. Un - vienlaikus - viszemākie pašvaldības ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka pats par sevi reģistrēto uzņēmēju skaits neko lielu nenozīmē. Jo ir svarīgi, kādi ir tie uzņēmēji.
Otrkārt - nodokļu politika. Nepieciešama atgriezeniskā saite, lai tur, kur uzņēmēji veiksmīgāk strādā, nāk nodokļi pašvaldību budžetā. Bet jaunajā nodokļu politikā ir otrādi… uzņēmēji pašvaldībai nodokļus nemaksās, jo atvieglojumu skaits arvien palielinās.
Jo vairāk nodokļu atlaižu, jo grūtāk apkarot ēnu ekonomiku. Ja iebalsojat likumos atlaides radiem un draugiem, tad pārējie uzņēmēji vieni paši neiztur nodokļu slogu. Šī valdība to it kā saprot, taču sociālie partneri un citas ietekmīgas grupas nepiekrīt. Ēnu ekonomiku nekad nevarēs samazināt ar represīviem pasākumiem. Dažādiem uzņēmējiem, valstij un pašvaldībām - visiem būtu jāmaksā vienādi.
- Pašvaldību vēlēšanas it kā ir tuvāk «zemei», praksei. Jo vairāk mani pārsteidza, ka pretendentu programmas gandrīz vai bez izņēmumiem ir tik vien kā vēlētāju «pielabināšanas» papīri. Rīcības process tajos nav nolasāms. Man tas rada šaubas par šo cilvēku varasspēju.
- Tā ir kopīga problēma. Tā ne mazākā mērā nav atsevišķu pašvaldību problēma, tā ir absolūti visu - gan varas, gan opozīcijas partiju - problēma. Nemācot skolā par politiku un līdzdalību varā, sabiedrība tiek dezorientēta. Vēlēšanās dominē populisms.
Latvijā visu partiju programmās dominē kreisā populisma virziens. Starpība ir tikai priekšlikumos. Zaļo un zemnieku savienība piedāvā nodokļu reformu, kurā sola labumus visām trūcīgo grupām, nacionāļi rūpējas, lai bērniem būtu lielāki atvieglojumi, Vienotība nepaliek malā un sola papildu labumus pensionāriem un ārstiem. Tā ir sacensība, nerēķinoties ar sekām. Cita populisma forma ir brīvbiļetes autobusos Rīgā vai Rēzeknē.
Politiķu vairākums domā, ka cilvēkus manipulēt būs vieglāk, ja viņi neko daudz nesapratīs. Galvenais - apsolīt vēlētājiem kaut ko, kas īstermiņā noderēs.
- Kas valsts politikas līmenī jāizdara, lai pašvaldību finanšu izlīdzināšana kļūtu tautsaimnieciski efektīva?
- Izlīdzināšanas sistēmu vispirms būtu jāizanalizē no tā viedokļa, kurš kuram ir parādā. Nodokļu atvieglojumus nav noteicis Dievs, tos ir radījuši mūsu un ES likumdevēji, nerēķinoties, kā atvieglojumi deformē ieņēmumus teritorijās. Tāpēc rodas deformēts iespaids, ka vienu teritoriju iedzīvotāji ir citiem parādā.
Lauksaimniecības novados netiek aprēķināts, ka tur ir meži. Netiek aprēķināts, ka tur ir cilvēki, kuri iet uz darbu un strādā, un rada pievienoto vērtību. Valsts un lielas uzņēmēju grupas tiek pilnībā vai daļēji atbrīvotas no pašvaldību nodokļiem. Ja nodokļu atvieglojumi tiek izmantoti valsts mērķiem, tad pirms izlīdzināšanas nodokļu atvieglojumus būtu attiecīgajām pašvaldībām jākompensē. Tad pašvaldības «savu ieņēmumu» situācija, kas jāizlīdzina, stipri atšķirtos no esošās. Tad izlīdzināšana no kopējā katla būtu nepieciešama daudz mazākā mērā.
Pati par sevi milzīgā nodokļu atlaižu sistēma ir radusies kļūdainu lēmumu rezultātā. Šos lēmumus radīja nepareizs priekšstats ES, ka valsts un pašvaldību atbalsts uzņēmējdarbībai ir kaitīgs. Aizliedzot valsts atbalstu, tika atrasta sprauga protekcionismam, un visās valstīs ir radīta šī atlaižu sistēma, kas atbalstos netiek ieskaitīta.
Vienas valsts pārvaldes kļūdas labojot, tiek pielaistas citas kļūdas - vēl kaitīgākas. Mums Latvijā vēl traucē mūsu birokrātu centība burtiski izdabāt katrai ES prasībai.
- Kā tam tikt pāri?
- Man pat grūti tagad pateikt, kā rast kādu kompromisu. Eiropas pašvaldību hartā, kurai mēs pievienojāmies, bet kuru valdībai negribas pildīt, pašvaldību pamats ir pašvaldības nodokļi. Un valstij ir valsts nodokļi. Atbildības tomēr pēc iespējas sadala. Lai cilvēks varētu redzēt - par šo man jālamā pilsētas mērs vai pašvaldība kopumā, par to - valdība. Bet, jaucot visu kopā un saliekot visu kopā tā, ka nevar atrast galus, kurš tad, piemēram, atbild… tad rodas visas šīs problēmas.
Tātad - manuprāt, vajadzētu ievērot vienkāršu principu. Tas būtu izejas punkts. Valsts darbojas ar savu daļu un pašvaldībām atstāj savu daļu. Ja atvieglojumi tiek specifiski konkrētas teritorijas iedzīvotājiem, tad šie atvieglojumi nāk no pašvaldību budžeta. Bet tie atvieglojumi, kas saistīti ar valsts kopīgajiem uzdevumiem, nāk no valsts nodokļiem.
Ideāls pirmais solis būtu nolemt, ka turpmāk iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir pašvaldību nodoklis. Otrs būtu - apskatīties, kādā veidā var ieviest atvieglojumus sociālajā nodoklī. Tehniski to var izdarīt tā, ka neviens pensionārs no tā necietīs.
- Kas vēl nav sakārtots varas līmeņu attiecībās?
- Pirmais - teorētiska neizpratne par līdzsvara nepieciešamību starp protekcionismu un konkurenci. Mēs, būdami vairāk tā kā uz kalpu lomu orientēta vara, klausāmies: Eiropas Savienībā ir konkurence. Un tāpēc konkurence ir absolūti viss. Bet paši par sevi mēs nespējam ieraudzīt to, ka arī ES nemaz tik ļoti nav par konkurenci. Uz savām ārējām robežām un attiecībās ar citiem tā ir protekcionistiska. Tālāk - mēs visos likumos rakstām, ka pašvaldībai ir jārūpējas par savējiem. Par saviem uzņēmējiem un tamlīdzīgi. Bet - no otras puses - mēs ķeram rokā, ja kāds to sāk darīt. Te nav pareizas izpratnes. Bieži vien arī juristiem… Viņi ieraksta likumos, ka pašvaldība nedrīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību. Jā, patiešām, uzņēmējdarbība nav pašvaldības galvenais mērķis, bet tomēr - uzņēmējdarbība ir viens no septiņiem veidiem, kā pašvaldība var ietekmēt procesu. Vēlams - pozitīvā virzienā.
Šī ir pati svarīgākā lieta. Mūsu valstī vissvarīgākais ir tomēr beidzot pierādīt, ka varam sākt pilnvērtīgi dzīvot. Tas ir jāpanāk. Un to var panākt, ja aktīvāk iejaucas arī ekonomiskajos procesos. Var cerēt, ka izdzīvosim ar garīgām vērtībām. Bet - garīgās vērtības devalvējas, kamēr cilvēki mūk projām no šīs valsts.
Otrs - tomēr saglabāt kaut kādas proporcijas starp teritorijām. Pieņēmums, ka Latvija attīstīsies ar dažiem centriem un tāpēc varam sekmēt, lai no pārējām teritorijām cilvēki emigrē, pirmām kārtām apdraud Latvijas drošību. Tukša valsts nevar ilgi pastāvēt. Iespējams, ka tie, kas to sekmē, apzinās, kāpēc viņi to dara.
Trešais - lai atbalstītu perifērijas, nemaz nav vajadzīgi lieli līdzekļi. Par to liecina īstenotā slimnīcu reforma. Kādreiz vajadzēja vienu procentu no veselības budžeta, lai saglabātu 25 slimnīcas, kurās vienkāršos pakalpojumus sniegtu lētāk un savā ziņā kvalitatīvāk. Bet - to vienu procentu budžeta gribējās pārcelt uz Rīgu. 25 slimnīcas slēdza. Rīgas slimnīcās ne vienmēr ir efektīvāka ārstēšana.
Bet, kas notiek teritorijā, kur vairs nav slimnīcas? Ja tās tur nav, arī uzņēmējs tur nenāk. Viņš saka: man vajadzīgais darbaspēks prasa zināmu pakalpojumu līmeni. Ko es te būvēšu rūpnīcu, ja manējiem te nav nekādu pakalpojumu?
Vajadzētu atgriezties pie vienkāršiem, relatīvi lētiem risinājumiem. Tās ir piemaksas pierobežā, piemaksas tālākajos nostūros… Tādā veidā var risināt ģimenes ārstu problēmas, tādā veidā var risināt pedagogu problēmas. Jābūt tik gudriem, ka visās teritorijās procesus nav jāorganizē kā Rīgā. Tas pazemina efektivitāti un veido apburto loku. Pēc katras nākamās unifikācijas arvien neizdevīgāk kļūst kaut ko darīt tur - ārpus Rīgas. Maldīgs ir uzskats, ka apdzīvotība maksā dārgi.
Taču - Eiropas kontekstā Latvija nebūt nav tā sliktākā vieta. To mēs redzam arī dažādās valstīs, tiekoties ar citu valstu administrāciju pārstāvjiem. Mums ir, ko rādīt, mums ir, ko stāstīt, mums ir idejas, ko attīstīt. Mūsu pašvaldību vadītāji daudzos gadījumos izskatās ļoti labi. Starptautiskā kontekstā.
