Ekonomikas doktors, profesors, akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Neatkarīgajai vērtē valsts politikas atsevišķas izpausmes. Nodokļu politiku, veselības aizsardzību, pensiju sistēmu…
- Ilgus gadus Dzintars man bija gluži vai uzņēmējdarbības simbols Latvijā. Domāju - re, ir tomēr mums uzņēmumi, kuri pratuši ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt līderpozīcijas savā jomā. Pēkšņi pērn medijos lasu, ka Dzintars teic ardievas Latvijai. Kas noticis? Lai gan līdzīgi paziņojumi te nav retums. Un, tā kā jūs esat ne vien praktiķis, bet arī teorētiķis, paskaidrojiet aptveroši - kas notiek un kādi ir notiekošā cēloņi?
- Tik tiešām, patlaban nav runa par Dzintaru. Mēs darām visu, ko esam noteikuši savā plānā. Nekas nav nojucis. Dzintars uzņem tempu. Uzņem apgriezienus… Šā gada pirmajā ceturksnī mums bija pieaugums. Mēs esam pārliecināti, ka tiksim no situācijas laukā.
Bet ar jums mēs tagad parunāsim, piemēram, par to propagandas, piārēšanas kampaņu, kas tiek rīkota sakarā ar to, ka vara beidzot sākusi vērtēt nodokļu politikas lietderību. Tas ir lieliski, tas iepriecina…. Un es nebūt negribu iztaisīties par to Vovočku, kurš nerimti cieš no skepticisma. Taču - es esmu vienkārši reālists. Un kā ekonomists-analītiķis es saprotu, ka pagaidām tas viss nav nopietni ņemams.
Pirmkārt, vienmēr, kad ir vēlēšanās kādu jautājumu nomuļļāt, veido… komisijas. Mani tās allaž dara uzmanīgu. Ko tad tā grib - šī komisija? Ja tā grib, lai mūsu valstī beidzot iezīmētos kāds vektors - gods un slava tai. Bet es tam praktiski neticu. Kāpēc? Tāpēc, ka šie paši cilvēki ir izgājuši visus iepriekšējās dzīves posmus un līdz šai dienai nekādu nodokļu politiku nav radījuši. Katrs no viņiem ir ieņēmis noteiktus vadošus amatus, bet Latvija tostarp arvien vairāk un vairāk tuvojusies anarhistiskai dzīvei.
Burtiski pirms diviem gadiem Valdis Dombrovskis presē vēstīja, ka mums ir pats mazākais nodokļu slogs. Tad tas mani ļoti pārsteidza. Es sapratu, kas tās ir runas, kas vedina nodokļu palielināšanu. Mēģināsim to pamatot.
Pirmkārt, mums nav uzticības skaitļiem, kurus drukā Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Tas, ko teica Dombrovskis, ir apšaubāms. CSP vēsta, ka savākti te septiņi, te astoņi, te deviņi miljardi eiro nodokļu. Parasti budžetā iekasētā nauda jāizdala ar iekšzemes kopprodukta apjomu… Mums sanāk te 30, te pat 27%... Kuram skaitlim, Viktor, ticēt? Un vai šie 25 miljardi ir patiesi? Un kurš cipars - septiņi, astoņi vai deviņi miljardi - ir patiess? Jo no tā taču izriet vidējais nodokļu iekasēšanas īpatsvars. Ja dalīt ar deviņi, sanāk 38%. Augstākais Eiropā. Ja ar astoņi - virs 30%. Ja tā, tad skaidrs, ka mums vajadzētu nevis paaugstināt nodokļus, bet - pretēji - pazemināt tos. Turklāt nodokļu slogs uzņēmējdarbībai ir pārmērīgs un neadekvāts.
Starp citu, šajos 25 kopprodukta miljonos ietilpst daži absolūti tukši miljardi. Proti - tie nav radīti šeit. Ko es ar to domāju? Piemēram, Uralhim atklāja šeit pārstāvniecību. Viņi te piefiksējās un uzrāda, ka devuši iekšzemes kopproduktam summu viens miljards 150 miljonu. Un tādu kā viņi ir daudz. Nevaru galvot, bet divus trīs tukšus miljardus tie dod. Bet, ja tā, tad IKP ir vēl mazāks. Tad, ja iekasēto nodokļu summu - astoņi miljardi - izdalīt ar 23, iznākums jau nelien nekādos rāmjos.
Proti - es ar to gribu sacīt, ka mums nav valdības analītikas, mums nav ne tik vien skaidru, mums nav patiesu skaitļu. Un tādēļ nav patiesu secinājumu. Katrs izmet, ko vēlas. Piemēram, es, ticies ar saviem kolēģiem visā Eiropā, skaidri zinu, ka tāda apmēra uzņēmumu ienākuma nodokli nekur neiekasē. Sociālo nodokli… kā nu kur - tuvu mūsējam. Taču diemžēl pie mums ņem vērā tikai bruto algu. Proti, bruto alga jāreizina ar 1,2304 (koeficients, kuru sedz darba devējs). Darbinieks taču nekavējoties jautā: cik es saņemšu uz rokas?
Jābūt principiālām izmaiņām. Bet pagaidām es nekādu sistēmu nesaskatu. Viņi ik dienu maina retoriku, svārstās. Pareizi teica Inguna Sudraba - tā ir laiva bez stūres.
Uz ko es aicinu? Uz to, lai kāds tomēr veiktu nopietnu auditu. Kādi tad skaitļi mūsu ekonomikā ir pareizi? Jāsāk būtu ar godīgiem, precīziem skaitļiem.
Ko es darītu? To, ko saka daudzi. Pirms ieguldīt naudu kādās struktūrās vai ministrijās, veiksim dziļu šo ministriju tēriņu auditu. Ir pilnīgs pamats domāt, ka visa šī ar nodokļu pazemināšanu saistītā ārišķīgā izrādīšanās beigsies ar tarifu paaugstināšanu visam, kam vien iespējams.
- Ar kuru valsts struktūru jūs pats sāktu šo auditu?
- Pievērsīsim mūsu, tā teikt, mēlnesību vispirms Veselības aizsardzības ministrijai. Tur daudzi dažādi ļaudis pielikuši roku medicīnas sagraušanai Latvijā. Un - mums ir sagrauta medicīna. Ir gan kaut kādas slimnīcas, kaut kādas klīnikas, kaut kādi neadekvāti ģimenes ārsti.
Es salīdzinu esošo stāvokli ar iepriekšējo laiku poliklīnikām. Tur bija iecirkņa ārsts. Viņa ziņā bija pusotrs tūkstotis cilvēku. Viņš tos, salīdzinot ar šodienu, ik dienas saskaņā ar izsaukumiem apmeklēja mājās. Un viņš to iespēja. Bet galvenais viņa uzdevums bija - ārstēt. Turklāt tika īstenota arī zināma profilakse.
Ģimenes ārsts šodien - tas ir kuriozs. Viņš pastāv nerimtā cīņā starp likumiem un vēlmi nopelnīt. Viņš nevienu neārstē, viņš nevēlas nevienu pieņemt, viņa galvenais uzdevums - saglabāt savu algu. Ja viņš izsniedz pārlieku daudz nosūtījumu pie speciālistiem, daudz recepšu - samazinās viņa atalgojums. Ārsts ir nolikts kontrpozīcijā cilvēkam. Es uzskatu, ka tas nav ētiski. Un tas, ka viņam pierakstīto 1800 cilvēku vietā noteiks 1500, neko nemainīs.
Pats briesmīgākais ir tas, ka mūsu medicīna ir pārstājusi ārstēt. Jūs atnākat pie privātprakses ārsta, jūs viņam maksājat 35-40 eiro, viņš jūs redz pirmo un, ļoti bieži, pēdējo reizi. Viņš jums labākajā gadījumā izraksta recepti un… vairs neko par jums nezina. Ja būtu saglabāti iecirkņa ārsti, e-tehnoloģijas būtu ieviestas elementāri. Tagad tām nav pamata.
Un tā - esam padarījuši medicīnu par konsultatīvu nozari, kura nenodarbojas ne ar profilaksi, ne ārstēšanu. Un - visi runā: mums nav kvotu. Savāds jautājums… Iepriekšējam veselības aizsardzības ministram jautāju: es atnāku, man nepieciešama tomogrāfija. Man saka: nevar! Tāpēc, ka tagad jūs neietilpstat kvotās. Kvota būs pēc septiņiem mēnešiem. Tad es jautāju: bet ja es tūdaļ maksāju skaidrā? Nav problēmu! Pēc pusstundas ģērbieties nost un jums visu izdarīs. Es nesaprotu… šo ēku taču apmaksā valsts, komunālos un citus tēriņus sedz valsts vai pašvaldība, un algu jūs te saņemat no valsts. Tad paskaidrojiet, kāds tam sakars ar kvotām?! Ārstam pašam par tām nav nekādas sajēgas. Ā… kaut kur tur sadala slimniekus, tu tiec kvotā, tu - ne. Bet par naudu - viss okei!
Es jautāju: kāpēc gan neveikt auditu? Cik jābūt štata ārstu, un vai ārsti paspēj pieņemt pacientus pēc būtības? Jā vai nē!? Es te uzdodu elementārus bērnu jautājumus un vēlos saņemt elementāras atbildes. Štatu sarakstu slimnīcās nav. Precīzu datu nav. Haoss. Mēs varam grūst tur miljardus, bet esošajā situācijā nekas netiks paveikts. Tāpēc - vispirms veiksim situācijas auditu, noskaidrosim, kas tur ir, kādas problēmas tur tiešām funkcionē, ko no tām vajag aizvākt, ko likt klāt. Galu galā nonākot līdz kaut kādam ar medicīnas reorganizāciju saistītam lēmumam.
Nesen Māris Kučinskis teica: tā ir vienkārši nejēdzība - desmit gadu neviens nav nodarbojies ar reformu. Paldies Dievam, vismaz viens cilvēks par to aizdomājas. Taču - nevis desmit, bet visus divdesmit septiņus gadus mēs esam gājuši kaut kur - nezināmā virzienā. Krīzes laikā bija īpaši skaidrs, ka Dombrovska valdība negrib noņemties ar nekādām reformām. Nekādām!
- Kaut kādas struktūru skaita samazināšanas manipulācijas toreiz gan notika, bet birokrātijas apjoms nesaruka…
- Tas nesamazinājās. Atceraties - 2006. gadā valsts un municipālajā pārvaldē darbojās 160 tūkstošu cilvēku. Iedzīvotāju skaits bija - divi miljoni 320 tūkstošu. Tagad pārvaldē darbojas vairāk nekā 180 tūkstošu. Bet iedzīvotāju mums tagad - pusotrs miljons. Jājautā - ko mēs barojam?
Ja neveicam mūsu situācijas analīzi, kādas gan reformas var paredzēt? Neviens nav grasījies nekādas reformas veikt. Un tagad, pētot dažādus vēstījumus, es saprotu, ka neviens tās arī neveiks. Kaut kādus niekus iztaisīs, bet īstenībā visa šī pļāpāšana kļūs par drazu. Tāpēc, ka te mums ir partijisks cilvēku izvietojums, partiju funkcionāru iekārtošana… Viņi vienkārši sēž un barojas uz budžeta un nodokļu maksātāju rēķina. Ja ir tāds politisks spēks, kurš spētu veikt kardinālu reformas analīzi, tad mēs visi to patiešām atbalstītu. Bet man šķiet, ka pagaidām tāda spēka nav.
- Es šajā sakarā tomēr nepārmestu tikai varai, bet ņemtu vērā, piemēram, arī profesionālo kopumu šļauganumu un samērā vārgo spēju būt vienotiem. Tādēļ arī vara ir šļaugana. Tai izdevīgi, ka mums tik daudz pensionāru…
- Pensionāru gan daudz, bet pensiju sistēmas mums nav. Pats smieklīgākais - mums nav pensiju likuma. Mēs patiesi apjautājām cilvēkus, un, teiksim, no 35 cilvēkiem 35 nevarēja pateikt, kā veidojas viņu pensija. Pieslēdzās ministrijas ierēdnis, bet viņš… neatbild par to, ko dara. Saka: datorā ir vienkārša formula. Pilnīgas muļķības! Tā neatbilst īstenībai. Un nav, no kā saņemt atbildi!
Ir vajadzīgs likums par pensijām. Tajā jābūt skaidri noteiktai visvienkāršākajai sistēmai. Nevis kaut kādiem sadomātiem koeficientiem, ar kuriem manipulē, spekulē… Un - ļoti savādi ir tas, ka Satversmes tiesa nenostājās sūdzētāju pusē. Valdībai nebija tiesību mainīt koeficientus dinamiskāk par inflācijas svārstībām. Bet Satversmes tiesa atzina, ka valdība to drīkstēja darīt. Tātad - atzina likumu pārkāpumu.
Cilvēks sāk strādāt, teiksim, 22 gadu vecumā. Kad viņam būs vairāk nekā 63, viņš ies pensijā. Tātad stāžs - lielāks par 40 gadiem. Izdariet tā… No tiem 23% sociālo iemaksu, kuras daudzi uzņēmēji maksā, daudzi nemaksā… 20% atdodiet izglītībai un pensijām. Ieviesiet cilvēka personisko rēķinu. Tā tad būs viņa personiskā pensija. Un nevienam nav tiesību to aiztikt. Bet pēc 40 gadiem neviens vairs nevarēs teikt, ka te kādam jāstrādā viņa labā. Cilvēks savu pensiju jau būs atlicis. Bet atlikušos 3% veltiet tam, lai ik gadu pirktu šim cilvēkam apdrošināšanu.
Taču - arī precīzu nodarbināto skaitu jūs pie mums neatradīsiet. Piemēram, CSP uzrāda, ka to ir vairāk nekā 980 tūkstošu. Bet - to nav. Jo Valsts nodarbinātības aģentūra uzrāda skaitli - mazliet vairāk par 780 tūkstošiem. Tātad - kaut kur pazuduši 200 tūkstoši. Neviens to nepūlas skaidrot. Nevienam tas nešķiet svarīgi. Es pieļauju, ka 100 tūkstošu te ir bezdarbnieki. Bet tie otri simt tūkstoši laikam strādā mikrouzņēmumos. Taču - tā ir minēšana. Kā ir īstenībā, to es nespēju nekur uzzināt.
Bet, ja jūs paņemsiet šos 780 tūkstošus nodarbināto un pareizināsiet ar vidējo algu (virs 850 eiro), pareizināsiet ar 12 mēnešiem un noteikti ar 1,23 ( koeficients, kuru maksā darba devējs), tad dabūsiet 12 546 eiro gadā reāli izmaksātas algas. Ja paņemsiet 20% uz 40 gadiem, jums būs 100 tūkstošu eiro kapitāls, un, ja pieliksiet tam klāt piecprocentīgo otro līmeni, tad saskaņā ar šo vienkāršo shēmu pensijā aizgājušais saņems pensiju ap 82% no algas. Proti - viņa pensija (bruto alga 850 eiro) būs 700 eiro. Pirmkārt, tas nozīmē pilnīgu motivāciju. Otrkārt, skaidrot, kā tu pats sev nopelnīsi pensiju, jāsāk no bērnudārza. Tev jāinteresējas, cik tu nopelni, cik tev atskaita. Bet pats interesantākais - šī motivācija atstums vai samazinās konvertu lietas. Turklāt ļoti svarīgi ir tas, ka gandrīz 60% iedzīvotāju būs apdrošināšana.
- It kā nav nemaz tik sarežģīta shēma. Taču jūsu sniegtais situācijas raksturojums man liek šaubīties, vai vara to respektēs garantiju līmenī.
- Jā, ir nepieciešams likums, kurš nosaka - valsts vara nedrīkst pieskarties pensiju fonda naudai. Vara, līdzīgi kā to dara citās valstīs, var no tā aizņemties uz procentiem. Taču šodien mums pensiju fonda nav. Mums ir apdrošināšanas atskaitījumi, ar kuriem izrīkojas valdība. Mēs ar jums nezinām, kas tur un kā. Atkal pateiks: ir formula, ņemiet un rēķiniet… Muļķības!
Tiesa, ir vēl šis stāsts par mikrouzņēmumiem, kuros simts tūkstošu cilvēku faktiski nekrāj sev pensiju. Tad, kad lielā steigā tapa likums par mikrouzņēmumiem, mēs teicām - jūs saplosīsiet darba tirgu, jūs izjauksiet pensijas atskaitījumu līdzsvaru. Vai kāds to klausījās? Bet tagad viņi nezina, ko ar šo problēmu iesākt.
Tātad - par reformām. Ja netiks veikta pensiju, ja netiks veikta medicīnas un citu nozaru, kā arī pašas valsts pārvaldes reforma, tad arī turpmāk nebūs iespējams saprast, kas te kādas lietas lemj. Piemēram, priekš kam mums Ekonomikas ministrija tādā paskatā? Varbūt nepieciešama Darba un uzņēmējdarbības ministrija, kura aizstāvētu skaidri noteiktas intereses? Un - kam mums tik daudz firmu? Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz visdažādākās SIA tiek apmaksātas no budžeta. Vājprāta daudzumā! Un - galvenais - neviens par to neatskaitās.
- Reiz jūs teicāt, ka tikai jauna bezpartijiska valdība izvilks valsti no krīzes…
- Neatkarīga no koalīcijas. Tiem jābūt profesionāliem cilvēkiem. Šodien ministrs nav profesionālis. Un tieši nolūks izmantot varu tikai politiskiem mērķiem (proti - ministriem nav jābūt atbildīgiem, viņiem jābūt vien politiskām, bet ne profesionālām figūrām) ir novedis pie šā haosa.
Rezumējot - kā vērst situāciju uz labu? Es uzskatu, ka, nolūkā mainīt vēlēšanu sistēmu, jāmaina Satversme. Proti - vēlēšanām jābūt: 50% - mažoritārām, 50% - saskaņā ar partiju sarakstiem. Partiju biedru skaita minimums - 2000 cilvēku. Un jābūt iespējai atsaukt deputātus, ja tam savākts parakstu skaits, kas atbilst par viņu atdoto balsu skaitam. Proti - jāmaina vēlēšanu sistēma, lai rastu iespēju izveidot profesionālu vadību. Un - samazināt ierēdņu skaitu. Lai cik sāpīgi tas arī būtu.
Ministru amatos jātop ieceltiem vienīgi attiecīgās jomas profesionāļiem. Ar pieredzi ne mazāku par pieciem gadiem. Jāpanāk, lai politiskā koalīcija nenomāc saimnieciskos lēmumus.
Citādi te neviens kā nākas neinteresējas par biznesa gaitu. Lūk, koruptīvās shēmas… tās ir kārtībā. Tam daudz piemēru. Atceraties, ka Valsts ieņēmumu dienestā tika atklāti kādi 500 pārkāpēji? Jautājums - vai viņi tur vēl strādā.
Turklāt - tam visam jābūt publiskam. Lai mums te būtu tāda pati demokrātija kā Francijā - līdzko ministru pieķer ļaunprātībās, viņš atkāpjas. Ir jāvairo atbildība sabiedrības priekšā un jākāpina sabiedrības loma. Arīdzan it kā tukši vārdi. Bet, ja šīs programmas pildīt, tad tie vairs nebūs tukši.
- Bet - no tā, ko jūs sakāt, es secinu, ka mums nav pietiekamu cilvēkresursu. Sākot ar to pašu sabiedrību, kura pirms vēlēšanām radusi domāt ar ausīm, nevis galvu. Kur ņemt kvalitatīvus resursus?
- Jums ir sava daļa taisnības. Bet, ja jūs domājat, ka Rietumos katrā firmā strādā superprofesionāļi, tad jūs varen maldāties. Tur strādā nebūt ne labāki ļaudis par mūsējiem. Bet - ir viens «bet». Viņiem vienmēr ir tehnoloģija. Paši gudrākie rada tehnoloģiju, un šo tehnoloģiju viņi ieliek katrā skrūvītē. Un nav obligāti turēt tūkstošus profesionāļu. Te būtu diezgan darīt kā tur. Proti - izveidot augsti profesionālu pārvaldes grupu. Un - aizvākt biezo ierēdņu slāni, kurš kopumā (izņemot atsevišķus cilvēkus) ir, pastāv korupcijas shēmās un neļaus nevienam strādāt.
Lai gan kopumā - visās valstīs arvien ir plaucis viens un tas pats. Paši enerģiskākie ir diletanti un demagogi. Viņi sitas uz augšu, viņi pakāpeniski ņem varu savās rokās. Tā vienmēr bijis un būs. Ir tikai viens pretlīdzeklis. Nedot viņiem daudz varas. Bet tam, lūk, ir nepieciešama viedāko un godīgāko līdzdalība. Ja ne viņi, kurš gan cits to visu paveiks? Neviens! Vajag, lai viņi gribētu.
