Par populisma uzvaras gājienu Eiropā un citām aktuālām problēmām Neatkarīgās intervija ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru, politologu Ivaru Ījabu.
- Vai Latvijas Universitāte (LU) tagad jūtas labāk, kad tai pievienota Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA)?
- LU lielos vilcienos nemaz tā īsti nemanīja, ka tai kaut kas ir pievienots. Šim notikumam gan bija liela politiskā rezonanse, kas tagad jau rimusies, bet jautājums ir plašāks. Ņemot vērā kopējo studentu skaita samazināšanos, vai ir nepieciešams turēt otru augstskolu, kas atrodas pārsimt metru attālumā no LU un kas nodarbojas ar to pašu? Par to gan ir neapmierināti studenti, kas mācījās RPIVA, bet tas ir loģiski un saprotami - viņi mācīties iesāka RPIVA, bija šīs augstskolas patrioti, bet tad šo augstskolu pievienoja.
Skaidrs arī, ka visas problēmas ar šo pievienošanu nav atrisinātas, augstākās izglītības jomā to aizvien paliek gana daudz. Milzīgās pašpārvaldes tiesības un ļoti liberālā attieksme pret augstskolu dibināšanu ir galu galā novedusi pie tā, ka rodas izglītības kvalitātes problēmas naudas trūkuma dēļ.
Es vadu politikas zinātnes bakalaura programmu, un man ir gadījies saskarties ar absurdiem. Nesen man bija saruna ar jaunu, izcili izglītotu, nupat doktora grādu ieguvušu speciālisti, kura mācīja metodes. Metodes ir sarežģīta lieta. Viņa uzzināja, ka viņai būs jāstrādā par sešiem eiro uz papīra stundā. Tad viņa bija spiesta man pateikt, ka nevarēs strādāt, jo šī naudas summa neļauj viņai samaksāt pat auklei par šo pašu darba laiku. Ir kaut kādas lietas augstskolu dzīvē, kas būtu fundamentāli jārisina, taču nekas neliecina, ka kaut kas tiktu risināts.
- Nesen bija skandalēšanās un likumu izmaiņas ar divām augstskolām, kuru rektoriem tika paģērēts prast valsts valodu augstā līmenī. Vai to vajag?
- Šīs divas augstskolas ir ļoti nosacītā nozīmē Latvijas augstskolas, jo strādā uz starptautisko tirgu. To abu dibināšanā ir iesaistītas citas valstis, un tās arī nejūtas tā, ka būtu Latvijas augstākās izglītības sistēmas dalībnieces. Lai gan Rīgas Juridiskā augstskola formāli pieder LU.
Bet par rektoru valodas zināšanām tā ir ļoti normāla prasība, ka valoda ir jāzina. Īpaši jau tad, ja augstskolā ir kāda Latvijas valsts nauda ieguldīta.
Bija internetā sociālajos tīklos diskusija, kur viens rakstīja: «Mums Zviedrijā pasniedzēji lasa lekcijas angliski.» Bet tad bija jautājums no cita diskutētāja: «Vai tad Zviedrijā arī rektors nezina zviedriski?» Tā ir leģitīma prasība. Algas šiem rektoriem ir pat ļoti labas. Strādā viņi labi un pat ļoti labi, panākumi ir labi. Bet, ja jau pats solīja iemācīties latviski, tad solījums jāpilda.
Es gan nezinu, kādas ir šo rektoru iespējas iemācīties latviešu valodu, dzīvojot diezgan noslēgtā, latviski nerunājošā starptautiskā vidē. Turklāt arī latviešiem ir tendence saziņā ar ārzemniekiem pāriet uz angļu valodu. Bet nedomāju, ka tas būtu iemesls, lai taisītu izņēmumus.
Tas ir tikai labi, ka mūsu augstskolās mācās ārzemju studenti, ir pasniedzēji no ārzemēm un valoda ir angļu. Taču, piedošanu, rektors nav tikai profesors - tā ir administratīva profesija, rektoram jāpārstāv augstskola attiecībās ar valsti un ministriju. Nevaru iedomāties, ka Vācijā varētu būt kāda augstskola, kas pieder valstij vai pastarpināti pieder Vācijas valstij, un rektors varētu būt tāds, kas nespēj runāt vāciski. Tas nav īsti saprātīgi.
Problēma tā ir, bet nedomāju, ka tā ir problēma, kas kaut ko daudz izšķir. Tāpat jau tie ļoti augsti izglītotie visaugstākā līmeņa pasaules profesori šurp nebrauc. Un ne jau tāpēc, ka viņiem šeit kāds pavēlētu mācīties latviski, bet tāpēc, ka viņiem šeit nevar samaksāt. Ne jau rektoru valodu zināšanas ir problēma augstākās izglītības sistēmā.
- Ir oficiāli sācies Brexit jeb Lielbritānijas aiziešanas no Eiropas Savienības process. Eiropas birokrāti sola, ka nebūs Lielbritānijas sodīšanas par to. Tikmēr arī Lielbritānija sola, ka nesodīs Eiropu un nevērsīsies pret Austrumeiropas viesstrādniekiem, kas ir arī latvieši. Vai tam var ticēt? Vai tie nav meli?
- Nedomāju, ka būs tā, ka nebūs vairs iespēju braukt un tur strādāt. Drīzāk tas būs tā, ka tiks ierobežotas iespējas saņemt dažādus sociālos pabalstus. Tiks apgrieztas iespējas saņemt sociālus labumus nupat ieceļojušiem emigrantiem, bet iespējas strādāt netiks apgrieztas. Nedomāju, ka to nogriezīs kā ar nazi - tas pat teorētiski nav iespējams.
Abas puses ir ieinteresētas tikt no tā ārā pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk, atgriežoties tajos laikos, kaut kad septiņdesmitajos, kad briti nebija Eiropas Savienībā.
- Kā izskatīsies Eiropas Savienība tuvākajā pārskatāmajā laikā?
- Es domāju, ka kaut kad vasarā būs tas brīdis, kad ES dalībvalstīm būs jāprezentē kaut kāds mandāts, ar kuru iet uz sarunām. Un pēc tam tas būs nepārtraukts, ilgs birokrātisks process. Ļoti daudz naudas nopelnīs liels daudzums visādu juridiski konsultatīvu kantoru. ES lielā mērā ir birokratizēta iestāde. Process būs ilgs, ar ļoti daudziem iesaistītiem cilvēkiem.
- Kā izskatīsies Lielbritānija, kad būs izstājusies?
- Es domāju, ka lielos vilcienos nekas nebūs mainījies. Tur tāpat būs bezvīzu ceļošana un emigrācijas iespējas no ES valstīm. Te gan ir pagaidām nezināmais, kā Lielbritānija varēs nodrošināt sev brīvu tirgu ES, nedodot pretī maksājumus, ko veic, piemēram, Norvēģija? Jo Norvēģija neskaitās ES valsts, bet veic tādus pašus maksājumus kā ES valstis un pretī saņem pieeju ES tirgum.
Bet briti saka: «Nē, negribam nevienam kaut ko maksāt, gribam citus nosacījumus.» Bet kādi šie nosacījumi būs, nav zināms.
ES birokrāti nevēlas uzmesties par lieliem sodītājiem, kas darīs Lielbritānijai gauži par izstāšanos, taču viņi baidās, ka, ja Lielbritānijai ļoti labi veiksies, būs arī citi, kas paskatīsies uz to un nodomās, ka izstāšanās dod labumu, un arī gribēs darīt tāpat. ES valstu vadītāji un Briseles klerki negrib sodīt britus, taču negrib arī radīt tik labvēlīgus apstākļus, lai pārējie sāk teikt, ka nav jau ne vainas un mēs arī tā gribam. Kad Lielbritānija būs izstājusies, to nemaz tā nepamanīs. Nebūs tā, ka nolaidīsies dzelzs priekškars starp Lielbritāniju un ES. Būs cits, jauns tirgošanās režīms, cits režīms, kā cilvēki saņems sociālos labumus, bet nebūs acīmredzama pārrāvuma attiecībās.
- Politikas vērotāji visās valstīs bieži teic, ka redzams populistu uzvaras gājiens. Populisti uzvar ASV un Lielbritānijā, Nīderlandē un Somijā tiem veicies mazāk. Populisti zīmējas arī Austrumeiropā, piemēram, partija Jobbik Ungārijā. Vai ir pamatoti apzīmēt šīs politiskās strāvas par populistiem, un vai vārds «populisms» netiek lietots nevietā?
- Nedomāju, ka «populisms» vispār būtu lietojams kā analītisks termins, jo pēc būtības tas ir lamuvārds. Kad «normālais» elites politiķis ierauga kaut kur ārpusē stāvošu atraktīvu, tautai saprotamā valodā runājošu politiķi un konkurentu, pirmais vārds, kas izlaužas pār viņa lūpām, ir «populisms».
Šis populisms, ko pašlaik redzam, ir antielitārisms. Populisti apgalvo, ka jāatņem vara vecajai, riebīgajai elitei, kas bijusi izšķērdīga un korumpēta. Un tad jālemj cilvēkiem pašiem. Šāda tendence ir redzama pašlaik visur. Bet nav jau šī tendence nekas jauns, tā vienmēr ir bijusi demokrātiskā sabiedrībā. Tie, kas ir opozīcijā, protams, teiks, ka tie, kas ir pie varas, darbojas nepareizi un ir jānomaina.
Jebkura demokrātiska politika kaut kādā mērā ir populistiska. Tādu striktu robežšķirtni starp nepopulistisku un populistisku politiku nevar novilkt. Pat Satversmes 2. pantu, ka visa suverēnā vara pieder tautai, ja labi grib, var tulkot kā populistisku.
Tās elites, kas ASV un Lielbritānijā bijušas globālistiskas un nostiprinājušās savās pozīcijās, tagad pakāpeniski sāk šīs pozīcijas zaudēt. ASV Donalda Trampa uzvaras stāsts bija par to, ka jāpievēršas savām nacionālajām interesēm un jādomā par saviem strādniekiem. Tas pats bija arī britu Brexit gadījumā. Uz līdzīgas stīgas spēlē arī Marina Lepēna Francijā. ES valstu vadītāji un Briseles klerki nevēlas atzīt savas kļūdas, kas ir veicinājušas šo populistu uzvaras gājienus.
Ir bijuši divi lieli trūkumi iepriekšējā politikā. Viens no tiem ir tas, ka ES ir veidota kā monetāra savienība, bet nav bijusi arī fiskāla savienība - ir ieviests eiro, bet valstis ar šo eiro ir darījušās pēc saviem ieskatiem. Un tad ir sanācis kā gadījumā ar Grieķiju, kur beigās visas grieķu problēmas nācās apmaksāt visām citām ES valstīm.
Otra problēma ir robežas. ES ir mēģinājusi turēt atvērtas iekšējās robežas Šengenas ietvaros, taču ārējo robežu aizsardzību ir uzticējusi tikai pašām dalībvalstīm, kuras ar to īsti netiek galā. Tas ir radījis milzīgu, nekontrolētu migrāciju, kas nevienā sabiedrībā un nekādos laikmetos netiktu uzskatīts par kaut ko ļoti labu un pareizu.
- Vai Latvijai arī jāuztraucas par bēgļiem un imigrāciju?
- Mūsu reģionā imigrācijas problēmas nav tik aktuālas, mums ir uzdevums nodrošināt ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi. Rietumeiropas valstīs savulaik katru gadu iekšzemes kopprodukts auga par 5% un vairāk, līdz ar to sabiedrība bija kļuvusi mierīga, miegaina, orientēta uz sociālo drošību un cilvēktiesībām. Mums te gan ir diezgan tālu no tā.
Mums ir objektīvi jāpamana tas, ka krīzes rezultātā esam neatgriezeniski zaudējuši vismaz desmito daļu no saviem iedzīvotājiem, un jābeidz izlikties, ka tas ir objektīvs un normāls process. Ja elite to negrib redzēt, tad populistiem tā ir medusmaize.
Vēl gan Rietumeiropā, gan visur citur populismu veicina tas, ka elites kaut kādā brīdī sāk apnikt. Publika ir vērojusi 10, 15 un vairāk gadu tās pašas pelēkās, pareizās, vienmulīgi murmulējošās sejas, dzirdējusi garlaicīgos tekstus. Objektīvi pienāk nepieciešamība pēc rotācijas. Cilvēki grib redzēt kaut ko mazliet atraktīvāku, neparastāku, mazāk politkorektu, asāku.
Jā, varam pārmest Trampam, Lepēnai pārspīlētu, primitīvu un cinisku manipulāciju ar sabiedrības emocijām, bet politika vienmēr ir bijusi izrāde. Cilvēki vienkārši grib kaut ko spilgtāku. Tā ir pat tāda kā estētiska vajadzība redzēt kaut ko atšķirīgu no tā ne visai pievilcīgā skata, kāda ir bijusi ES politika.
- Jaunais ASV prezidents «spridzina», draudzīgo attieksmi pret Krieviju nomainot ar naidīgu. Kā jāuzvedas Latvijas politiķiem attiecībās ar Krieviju?
- Nebija ilgi jāgaida, kad «medusmēnesis» Trampa attiecībās ar Krieviju beigsies. Taču Trampa politikas galvenais cīniņš nav pret vai ar Krieviju, bet ASV iekšienē ar ASV problēmām. Tas būs tas, ar ko galvenokārt nodarbosies Tramps savas prezidentūras laikā.
Latvijai attiecībās ar Krieviju vajadzētu vairāk apgādāties ar pašcieņu un nodarboties vairāk pašiem ar sevi un savu iekšpolitiku, nemēģināt katrai iekšējai problēmai izdomāt un piekarināt kaut kādu Krievijas ietekmi un nepārtraukti biedēt sabiedrību, ka Krievija tūlīt ar tankiem iebrauks Latgalē.
Ja gribam ilgtermiņā būt droši, tad jādomā, kāda mūsu valsts izskatās no iekšpuses - kāda šeit ir veselības aprūpes sistēma, sociālā drošība, izglītība, nodokļu sistēma, infrastruktūra. Vajadzētu nodarboties ar sev svarīgām lietām, nevis visu laiku baidīties.
Ir jau taisnība, ka latviešiem ir bijis 20. gadsimtā daudz negatīvas pieredzes no Krievijas, un pašreizējā Krievijas vara šo traumu nemazina.
Kad televīzijā redzam Staļina apjūsmošanu un stāstus, cik jauki bija dzīvot PSRS, mums uzmetas zosāda. Tas ir pašsaprotami. Taču, no otras puses, būtu vērts saprast, ka ir kaut kādas lietas, kas nav saistītas ar Krieviju un kuras būs mums jārisina pašiem.
Ir vērts domāt, kādā veidā nodrošināt savas valsts ilgtermiņa attīstību, neraugoties uz to, kas notiek Krievijā. Jo skaidrs, ka tuvākajā nākotnē nesagaidīsim, ka Krievija kardināli izmainīs attieksmi pret mums. Tie būs visāda veida diskreditācijas mēģinājumi gan starptautiskajās organizācijās, gan medijos. Tā ir bijis, un tā būs. Jāsamierinās, ka tas tā ir. Tā ir tāda ārpolitika «pa lēto». Mums jāstrādā uz to, lai zustu pamats apgalvot, ka esam neizdevusies valsts. Vairāk jādomā pašiem par sevi. Mēs nevaram ietekmēt daudzas lietas pasaulē, bet iekšienē paši sevi mēs varam ietekmēt.
- Kā jūs vērtējat valdības nodokļu reformas plānus?
- Velns slēpjas detaļās. Nezinu, vai tas plāns ir bijis ļoti pārdomāts un vai ir bijis pietiekami aprēķināts, kāda būs fiskālā ietekme. Tas, ka līdz šim ir bijuši pārāk augsti darbaspēka nodokļi, ir pietiekami skaidrs. Tas, ka reinvestētajai peļņai vajag atcelt nodokli, sen jau ir runāts. Tas, ka progresivitāte vajadzīga, arī ir sen jau runāts. Beidzot ir uzlikts uz galda dokuments, kurā šīs lietas ir iezīmētas, un tas jau ir liels solis uz priekšu. Bet kā var izrullēt valsts budžetu, ja ieņēmumi kritīsies? Tas, ka valdība nespēj šo lietu argumentēt un izskaidrot, dod iespēju politiskajiem oponentiem stāstīt, ka valdošie jau neko neizreformēs.
Premjers Māris Kučinskis ir liels valsts pārvaldes eksperts un pieredzējis politiķis, kas ir noturīgs pret stresu. Bet nodokļu reformai vajag lielu «švunku». Vai Kučinskim tāda būs? Tas lielais tirdziņš vēl ir priekšā, bet ir pamats šaubām.
Nodokļu sistēmas izmaiņām vajadzētu padarīt valsti pievilcīgu investoriem. Investorus mazāk interesē, kādi nodokļi darbaspēkam vai kam, bet viņus interesē nodokļu sistēmas prognozējamība.
Pati par sevi iniciatīva par nodokļu sistēmas reformu ir apsveicama. Vai to vajadzēja darīt savādāk? Varbūt jā - ar fiskālās ietekmes aprēķiniem. Jo pašlaik visi ir sabijušies.
- Ļoti drīz būs pašvaldību vēlēšanas. Uz skatuves ir uznākuši dīvaini politiski spēki - Jutas Strīķes partija Rīgā, Ģirts Kristovskis Ventspilī...
- Lielākā daļa no tā saucamajām latviskajām partijām šķiet samierinājušās ar Nilu Ušakovu, ka viņš turpinās būt Rīgas mērs. Tas nenozīmē, ka viņi būtu priecīgi par Ušakovu, bet viņi diezgan reālistiski saprot, ka viņu gāzt būs grūti. Tas liecina arī par šo partiju iekšējo vājumu. Tas, ka valdošās partijas ir izlikušas Ušakovam pretī ne savus labākos kadrus, jau vien noskaņo vēlētājus uz zināmu zaudējumu.
Juta Strīķe ir saprotama - viņai gribas cīnīties. Arī Kristovskis ir saprotams - viņš nav tik vecs un nevarīgs, lai audzētu tomātus. Kristovskis meklē atgriešanās iespējas, un Ventspils domes deputāta mandāts viņam kalpos kā tramplīns, lai atgrieztos Rīgas politikā. Savulaik viņam vēlētāji salika tik daudz mīnusu, ka izsvieda no politikas, taču tagad politiskā vide ir tik ļoti degradējusies, ka Kristovskis jau šķiet gana labs. Šis un tas ir jau aizmirsts par to, kāds viņš bija. Tagad viņu, kā saka, var rādīt. Vismaz Ventspils līmenī.
Daudzas šīs mazās partijas tiek veidotas, lai veidotu kaut kādu kopīgu spēku uz Saeimas vēlēšanām. Tas jau arī nav nekas jauns - Vienotība tā ir darījusi jau iepriekš, tāda ir bijusi šīs partijas stratēģija.
Laikam vienīgais, kas pašvaldību vēlēšanas Rīgā uztver nopietni, ir Mārtiņš Bondars, varbūt arī Jānis Bordāns. Pārējie skatās uz 13. Saeimas vēlēšanām, kur mazās bumbiņas mēģinās saplūst vienā bumbā.
