Tuvojoties vēlēšanām, Augstākā tiesa apkopojusi savu attiecību neseno vēsturi ar pašvaldībām. Izrādās, tās pie Temīdas uz tepiķa ir visai biežs viesis.
Lietas, kurās atbildētāja ir pašvaldība, ir otra izplatītākā administratīvo lietu grupa, kas atpaliek tikai no Valsts ieņēmumu dienesta lietām un konkurē ar ministriju lietām. Ģeogrāfiski visplašāk pārstāvētā lietu skaita ziņā ir Rīga. 2016. gadā tās ir 78 lietas jeb 40%. Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa skaidro, ka šie skaitļi tomēr neliecina par galvaspilsētas īpašo tendenci darīt pāri saviem iedzīvotājiem. Vienkārši Rīga ir tā lielākā un saimnieciski aktīvākā. Attiecīgi arī konfliktu vairāk. Vēl 17 lietas jeb 9% ir Jūrmalas kontā, 7 lietās atbildētāja ir Liepāja.
Izplatīti tiesāšanās temati ir sociālā palīdzība un būvniecība. Pret Carnikavu vairākas lietas bijušas saistībā ar iedzīvotāju būvētiem žogiem. Tie celti uz pašvaldības zemes, bet ar visām atļaujām, tātad kļūda pēc būtības abpusēja. Daudz lietu esot par nekustamā īpašuma nodokli - cilvēki nespēj to samaksāt. Interesanta lieta bijusi par kādu dabā neeksistējošu, bet kadastra reģistrā ierakstītu māju. Rīgas pašvaldība komersantam vienalga lika par to maksāt nodokli. Arī par zemēm zem daudzdzīvokļu mājām iztiesātas un vēl gaidāmas daudzas tiesvedības.
Bieži iztirzāts temats Augstākajā tiesā ir publiskie iepirkumi - nemākulīgi vai ar nolūku nepareizi organizēti. Piemēram, kāda pašvaldība konkursa specifikācijā ierakstīja, ka tualetes papīram jābūt mīkstam. Pretendents, kas zaudēja, vērsās tiesā, uzskatot, ka mīkstums esot subjektīvs jēdziens. Daudzās lietās pretendenti prasa precīzākus kritērijus, un ar tiem pašvaldībām pagalam nevedas. Varbūt tādēļ, ka jāuzvar vajadzīgajam pretendentam. Šāds piemērs ir Jūrmalas domes iepirkums D klases ielu ikdienas uzturēšanas darbiem. Iepriekšējo divu gadu laikā vairākas reizes izsludināts un pārtraukts, ar visērmīgākajām atrunām, tostarp - jo ielu kopšana vispār nav nepieciešama. Trīs pretendenti tika čakarēti, lai beigās pasūtījumu saņemtu SIA JLD, kas to pilda vēl joprojām. Augstākā tiesa lietā secināja, ka «pasūtītājas mērķis bija noslēgt iepirkuma līgumu ar konkrētu pakalpojuma sniedzēju, tādējādi apzināti pieļaujot piegādātāju brīvas konkurences un vienlīdzīgas un taisnīgas attieksmes principu pārkāpumu». Diemžēl dzīvē šis lēmums faktiski neko nemainīja.
Jūrmala vēl īpaši zīmīga ar dīvaino pieeju pašas pieņemtajiem ierobežojumiem - vispirms pati ar dažādiem saistošajiem noteikumiem būvēties aizliedz, bet pēc tam meklē ceļus, kā šos aizliegumus apiet. Uz papīra top parka būves bērnu atpūtai, bet dabā - kafejnīca. Dzīvokļu mājai jāizliekas par viesnīcu, bet vietējie aktīvisti pēc tam sūdz pašvaldību tiesā.
Pašvaldību tiesvedības praksē ir arī viena lieta, kurā pilsēta bija prasītājs - Rīga pret Valsts vides dienestu, un šo lietu zaudēja. Īsā vēsture ir šāda. Pirms daudziem gadiem Ķīšezerā Mežaparka galā tika sabērti būvgruži, lai iegūtu papildu teritoriju. Vides dienests lika tos izvākt. Pašvaldība izraka tikai daļu gružu gar krastu un tad mēģināja pierādīt astoņus gadus garā tiesvedībā, ka būvgružu sala piekritīga valstij, tāpat kā ūdeņi. Tiesa tomēr lēma, ka pat aļģēm apaugusi gružu kaudze ezerā Civillikuma izpratnē nav sala un Rīgai pašai vien jātiek ar savu šmuci galā.
Ģenerālais secinājums, kas vieno daudzas administratīvās lietas - pašvaldības spēj būt izdomas bagātas, ja kaut ko nevēlas darīt. Kā izriet no iedzīvotāju sūdzībām, pašvaldību darbinieki reizēm pārlieku burtiski lasa likumus, bet neseko likuma garam. Sevišķi jautājumos, kas saistīti ar sociālo palīdzību.
