Socioloģijas doktors, Tuvo un Vidējo Austrumu institūta direktors, sīkuzņēmēju asociācijas Kalve prezidents Aidins Askerovs raksturo Neatkarīgajai sīkuzņēmēju stāvokli Latvijā un teic, kas būtu jādara valstij, lai arī šis biznesa, uzņēmējdarbības veids kļūtu efektīvs.
- Domāju, ka mūsu lasītāju vairākumam nav aptveroša priekšstata par jūsu asociāciju. Tādēļ, lūdzu, lakoniski raksturojiet to.
- Faktiski asociācija tika radīta 1938. gadā, bet atjaunota - 1996. gadā. 1934. gadā Kārlis Ulmanis pēc apvērsuma padzina Saeimu un slēdza sabiedriskās organizācijas. Tostarp - Mazo un vidējo uzņēmumu asociāciju. Šajā ziņā asociācijai ir, varētu teikt, vēsturiska izcelsme, sākotne.
Taču, pētīdams Latvijas vēsturi un ticis līdz tiem pašiem Ulmaņa laikiem, es atklāju, ka pirmskara ekonomika lielā mērā bija veiksmīga tāpēc, ka lauvas tiesu iekšzemes kopprodukta radīja mazie uzņēmumi. Turklāt - trīs ceturtdaļas izmantoto izejvielu bija vietējās. 1929. gadā Latvijā bija 2948 uzņēmumi, no tiem 2460 - mazie. 1938. gadā Latvijā bija 5977 uzņēmumi, no tiem 5203 - mazie. Mazo uzņēmumu statusu noteica nevis apgrozījums, bet darbinieku skaits - līdz 19 cilvēkiem. Divdesmitais - saimnieks. Vara mazos saimniekus atbalstīja, bija tiem labvēlīga. Tādēļ 1939. gadā, salīdzinot ar 1929., darba vietu skaits mazajos uzņēmumos bija pieaudzis par 20 tūkstošiem.
- Bet vai jūs varat raksturot mazā un vidējā biznesa kontekstu tagad, mūsdienu Latvijā?
- Es varu teikt, ka Pirmās republikas rādītājus mēs vēl neesam sasnieguši. Šodien Latvijā ir vairāk nekā 50 tūkstoši aktīvu firmu. 24% - mazie uzņēmumi (mazie - līdz 50 darbiniekiem, vidējie - no 50 līdz 100). Puse Latvijas mazo uzņēmumu nodarbojas ar tirdzniecību. Pārējie darbojas celtniecībā, apkalpojošā sfērā, un tikai 12,2% kaut ko ražo. Precīzāk - mazais un vidējais bizness līdz 2013. gadam, līdz likuma par mikrouzņēmumiem pieņemšanai, veidoja 60 procentus. No tiem 50% - tirdzniecība, 12% - ražošana, 6% - celtniecība, 4% - viesnīcas u.tml., 4% - restorāni, 4% - kafejnīcas, 4% - transports un 3% - finanses. Tas ir solīdi. Mēs, mazais un vidējais bizness, devām 50% no IKP.
Pirms dažiem gadiem uz katru tūkstoti iedzīvotāju mūsu valstī bija 9 uzņēmēji. Lietuvā - 27, Igaunijā - 34, ASV - 80, Eiropas Savienībā - 50. Redzam, ka mūsu kaimiņiem sokas nedaudz labāk. Asociācijas uzdevums - panākt, lai Latvijā būtu kaut vai 50 uzņēmēju uz tūkstoti iedzīvotāju.
- Bet jūsu asociācija tagad saucas citādi. Kāpēc?
- Jā, tagad mūsu nosaukums ir Sīkuzņēmēju asociācija. Tas nozīmē, ka esam maziņi.
- Kāda jēga bija jūs tā «saīsināt»?
- Jā, līdz 2013. gadam mēs ļoti nopietni nodarbojāmies ar mazā un vidējā biznesa problēmām. Lūk, asociācijas biedri - ap 150 uzņēmumiem. Uz šo dienu vairākums no tiem ir bankrotējuši. Asociācijā palikuši 20 mazā biznesa uzņēmumi. Pārējie - sīkuzņēmumi. To ir ap trim ar pusi tūkstošiem.
Ar ko mēs nodarbojamies? Mēs turpinām pirmskara Latvijā aizsāktās tradīcijas, piemērojam tās mūsdienu apstākļiem. Mums ir daudzas sadarbības programmas. Arī starptautiskas. Piemēram, savulaik Minskā tika parakstīts līgums, kurš paredzēja radīt šeit Baltkrievijas ražotāju meitasuzņēmumus, atbalstu kaimiņu projektu īstenošanai u.tml. Mēs īstenojam nopietnas mārketinga akcijas, sniedzam juridisko, grāmatvedības, mārketinga palīdzību mikrouzņēmumiem.
Taču pats galvenais mūsu sabiedriskās organizācijas uzdevums un mērķis ir - atbalstīt sīkuzņēmumus, atbalstīt viņu uzņēmējdarbību, pārstāvēt viņu intereses augstākos līmeņos…
- Aidin, man gribas dzirdēt ne tik daudz jūsu darbības aprakstu, cik to, kā jūs vērtējat savas asociācijas biedru, uzņēmēju situāciju valstī, varas, politikas attieksmi pret viņiem, šīs attieksmes kvalitāti. Raugi, nesen satiku vienu pazīstamu, varētu teikt, lieluzņēmēju, un viņš teica, ka vienīgie, kuru bizness te var daudzmaz labi justies, ir tie, kuri ada zeķes u.tml.
- Tas tā nav. Lai arī… patlaban mikrouzņēmumi itin kā guļ. Patlaban ir tāds kā pieklusums. Viņi gaida izmaiņas likumdošanā. Tas nav labs pieklusums. Mikrouzņēmumiem nav valsts atbalsta. Situācija ir ļoti smaga.
- Taču, cik atceros, vara laika gaitā ir pieņēmusi vairākas mazā un vidējā biznesa atbalsta programmas.
- Pirmā mazā un vidējā biznesa atbalsta programma no 1997. līdz 2001. gadam tika izgāzta. To nebalstīja finanses. Otrajai (2001.- 2006.) jau tika piesaistīti ES līdzekļi. Bet trešā mazā un vidējā biznesa atbalsta programma (2007.- 2013.) atkal tika izgāzta.
Pie Ministru kabineta, pie Ekonomikas ministrijas pastāvēja speciāla Mazo un vidējo uzņēmumu padome. Neilgi. No 2010. līdz 2012. gadam. Tā bija nopietna organizācija. To atbalstīja ekonomikas ministrs, to atbalstīja uzņēmumi. Tagad ar to neviens nenodarbojas.
- Bet vai jūs esat izteikuši savu viedokli, savus apsvērumus, teiksim, Valsts prezidentam? Ko jūs esat ierosinājuši?
- Ar prezidentu esam runājuši. Esam teikuši, ka nepieciešams atbalsts no valsts puses. Tāda nav. Proti - tiek uzskatīts, ka sīkuzņēmumi, ka mikrouzņēmumi izdzīvos paši.
- Definējiet, teiksim, piecas konkrētas atbalsta pozīcijas.
- Pirmkārt, jāmaina nodokļu sistēma. Otrkārt, vajadzīgs finansējums. Treškārt, nepieciešama valsts programma…
- Konkrētāk, lūdzu…
- Mazie, vidējie un mikrouzņēmumi, to tapšana un attīstība valstij jāatbalsta līdzvērtīgi lielās uzņēmējdarbības atbalstam. Mēs neesam konkurenti, mēs esam partneri.
Bet, lai sniegtu būtisku atbalstu mikrouzņēmumiem, nepieciešama atbilstoša likumdošanas bāze. Pirmām kārtām vajadzīgi likumi, kuri aizstāvētu uzņēmējdarbību. Komerclikums nav pilnīgs. Ja jau ir mainījusies biznesa sistēma, mainījusies infrastruktūra, tad šajā likumā būtu nepieciešami situācijai atbilstoši labojumi. Mēs esam iecerējuši apspriest jaunu likuma par mikrouzņēmumiem redakciju. Līdzīgā kārtā nepieciešami labojumi arī citos likumdošanas aktos.
Cita starpā jāmaina likumi, kuri skar īpašumu. Ieķīlāji dzīvokli - saņēmi kaut kādu atbalstu. Taču bankas uzskata: ja jau ieķīlāji - viss! Sveikiņi! Tu zaudē ļoti daudz. Šajā ziņā jāmaina arī banku sistēma. Tāpēc, ka bankas uzskata: ieķīlāji, draudziņ, maksā procentus. Varētu, teiksim, samazināt procentu likmi. Citādi, lai saņemtu kredītu, nākas ieguldīt tik, ka tas nav izdevīgi. Banku sistēmā vajadzētu būt speciālai uzņēmēju līnijai. Agrāk Hipotēku-Zemes bankā tāda bija. Nav saprotams, kāpēc tā pazuda. Mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks palielināt kredītus ražošanas un celtniecības attīstībai, padarīt tos lētākus, pieejamākus un pieņemamākus.
Mēs piedāvājam samazināt mikrouzņēmumu nodokli līdz pieciem procentiem. Vai arī - kapitāla uzkrāšanas sākumstadijā vispār atbrīvot šos uzņēmumus no nodokļiem. Bet nekādā ziņā (un atkal - sevišķi respektējot jaunradītos uzņēmumus) netaisīt to lielāku par deviņiem procentiem. Tagad 9% - tas ir par daudz. Nodokļu sistēma ir jādiferencē tā, lai mazais un vidējais bizness kļūtu un būtu efektīvi. Nepieciešama valsts iniciatīva, dibinot sīkuzņēmumu attīstības atbalsta fondu. To atbalstam jāizmanto arī fonds Attīstība.
Ļoti uzmanīgi un pamatoti jāvērtē to saimnieciskās darbības jomu sašaurināšana, kurās varētu funkcionēt mikrouzņēmumi. Mazais un vidējais bizness jāuzskata par augsta nodarbinātības līmeņa, sociālā nodrošinājuma un apkārtējās vides saglabāšanas garantiju. Prioritāram jābūt vietējo preču un pakalpojumu ražotāju atbalstam.
Arī pašvaldībām ir jāstrādā nopietni. Šajā ziņā ir uzteicama Jelgava. Bet citas pilsētas darbojas vāji. Agrāk pie Rīgas domes bija uzņēmēju nodaļa. Tagad tur tādas nav.
Un - nevajag aizmirst, ka krīze turpina būt sistēmiska. Tostarp savos ekonomikas liberalizācijas pārspīlējumos. Atļāva visu, ļāva vaļu darboņiem… Rezultātā - sagraut sanāca, bet radīt katrai situācijai nepieciešamo regulējamās ekonomikas līmeni - nesanāca. Ekonomikas ministrija ir, bet ekonomikas - nav. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nepieciešamas politiskās sistēmas izmaiņas. Ko es ar to domāju? Ir jātiek skaidrībā par prioritātēm ekonomikā. Manuprāt, tās varētu būt ar ražošanu un eksportu saistītās nozares. Liekot uzsvaru uz tiem, kas nes peļņu. Ir jāveic visu valstī esošo uzņēmumu, visu resursu audits. Bet nodarbinātības problēma jāuztur valsts politikas līmenī. Šajā sakarā mēs piedāvājam PVN samazināt līdz 12%, ienākuma nodokli - līdz 15%. Tas radīs progresu. Turpretī nodokļu paaugstināšana praktiski iznīcinās ap 25% privātuzņēmēju.
Jāsamazina milzīgais birokrātu un ierēdņu «aparāts». To cilvēku, kuri nerada nekādus materiālus labumus. Toties ir apveltīti ar ne vienmēr pamatotu privilēģiju noteikt to ļaužu uzvedību, kuri šos labumus rada. Latvijas birokrātija šodien ir noformējusies kā šķira.
Dabiski - jāņem vērā iedzīvotāju noskaņojums. Ja mūsu Saeimas deputāti spētu runāt ar tautu, tad zinātu, ko tā grib. Un, iespējams, vairs nepieņemtu nevajadzīgus vai, palaikam, stulbus likumus. Taču - kontakta nav. Viņus ievēlēja, viņi darbojas sev. Nevis tautai. Valdošo eliti saēd alkatība, nicinājums pret vienkāršo cilvēku. Šajā līmenī trūkst valstiska vieduma.
Zinātniekiem ir nopietni jāizpēta mūsu sabiedrības sociālā sistēma. Mums šobrīd gluži vai pavisam nav vidusslāņa. Taču bez vidusslāņa ir grūti darboties. Jo vidusslānis ir sociāls balsts. Vidusslāņa izskaušana arvien vairāk palielina plaisu starp bagātajiem un nabagajiem. Kāda tad šodien ir mūsu sabiedrības struktūra? Kompakta elite, jaunbagātnieku slānītis (krievi saka - nuvoriši), plāns vidusslānis un…liela masa lumpenproletariāta. Gudrie ļaudis ir aizbraukuši. Ļaudis aizbraukuši, bet maiņas tiem nav. Jaunatne nenāk biznesā. Cilvēki teic, ka negrib noņemties ar biznesu. Protams - tas ir nopietns darbs. Bet viņi liekas tā kā vīlušies šajā lietā..
- Lūk, šo vilšanos es gandrīz vai pilnā mērā uzskatītu par valsts politikas un tās attieksmes radītu.
- Jā, politika neatbilst. Sīkuzņēmumi pastāv itin kā paši par sevi. Izdzīvos, neizdzīvos… Bet - tas taču tomēr ir valsts jautājums. Mikrouzņēmumi maksā nodokļus, rada darba vietas. Tas ir sociāls jautājums.
- Manā uztverē pienācīgs mikrouzņēmumu atbalsts varētu būt efektīvs stimuls, piemēram, tam, lai ļaudis gribētu dzīvot pierobežā (protams, ja tur ir pienācīga infrastruktūra).
- Viņi tur noturētu arī darbaspēku. Bet - nav arī kvalificētu kadru. Gan bezdarbs, gan - vienlaikus - speciālistu trūkums. Mums jau jādomā par to, kā piesaistīt izglītotu darbaspēku no ārienes. Jo - ceturtā daļa iedzīvotāju ir pametusi valsti. Ja emigrācija turpināsies, mēs šā vai tā nonāksim pie tā, ka palikušie nespēs nodrošināt sevi un nestrādājošos. Ko tad? Vai Nacionālā apvienība, kura neko nav darījusi, lai apturētu migrāciju, iestāsies par to, lai Latvijā ielaistu simtus tūkstošu ārvalstu darbaspēka?
- Bet kā šāda varas attieksme ir transformējusi pašu biznesa vidi, tās noskaņojumus?
- Kad iestājāmies ES, bija uzplaukuma periods. Mēs pietuvojāmies Eiropas standartiem. Es biju ļoti priecīgs par to, ka iestājāmies. Bet tagad cilvēki saka - velti iestājāmies. Jo Eiropa pieprasa citus kritērijus. Viņi par mums nedomā.
Tagad mūsu biznesā pamatā ir palikuši tirdzniecības uzņēmumi. Jo cilvēki uzskata, ka tirdzniecībā vēl var kaut kā izdzīvot, bet ražošanai mūsu, sīkuzņēmumu, līmenī nepieciešami būtiski resursi. Arī tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā. Jo ES - tie ir ļoti daudzi reglamenti.
Daudzi biznesmeņi saskaras ar nokavēto maksājumu problēmu. Tam ir daudzi iemesli. No vienas puses - pastāv objektīvi apstākļi: smaga sociālekonomiskā situācija valstī, slēptā inflācija un tamlīdzīgi. Taču, no otras puses, mēs saprotam, ka valstij nav noteiktas politikas attieksmē pret parādniekiem. To viņi izmanto un visādos veidos cenšas izvairīties no maksāšanas. Likumdošana nav sagatavota pienācīgai šo problēmu risināšanai. Parādnieki līdz šim veikli izmanto likumu nepilnības, lai neatdotu naudu.
Turklāt vēl atklājas, ka darījumi jo bieži nav tikuši rakstiski noformēti! Jūs taču saprotat, ka bez rakstiskas vienošanās ir grūti kaut ko pierādīt. Protams, var atrast lieciniekus, kuri apliecinās, ka šāds darījums tiešām ir bijis un ka jūs no savas puses esat izpildījis visas saistības. Taču, lai to visu pierādītu, vajadzīgs lērums laika un… naudas. Darījumi jākārto rakstiski. Tā ir aksioma! Un - labāk būtu saņemt priekšapmaksu. Jūs taču vienmēr varat teikt, ka pasūtītais darbs jums nozīmēs noteiktus tēriņus. Taču, lai cik tas neliktos dīvaini, arī šim svarīgajam momentam bieži vien netiek pievērsta nekāda uzmanība.
Varētu teikt, ka asociācijas pamatuzdevums ir politisks. Pacelt uzņēmēju. Radīt apstākļus, aizsargāt viņu tā, lai viņš spētu veidot savu biznesu un strādāt normāli. Taču - te paši cilvēki negrib to veidot. Jo neredz atbalstu. Tiem, kuri grib sākt biznesu, trūkst starta kapitāla. Trūkst apgrozāmo līdzekļu. Nav mikrouzņēmumu kreditēšanas sistēmas (tās nav arī mazajam un vidējam biznesam). Bankas nevēlas riskēt. Liela uzņēmumu bankrota iespējamība. Īsumā - Latvijā nodarboties ar biznesu nav izdevīgi. Tā nav goda lieta. Un, raugi - pašam uzņēmējam rodas negatīva attieksme pret savu biznesu (nerimtā kontrolēšana u.tml.). Tas arī rada vilšanos un pasivitāti. Piemēram, es mēģināju sapulcēt konferencē 300 cilvēkus. Sapulcēju ap simtu. Proti - cilvēki nav aktīvi. Viņi zaudē interesi. Apātija.
Tostarp sīkuzņēmumi - tas ir ģimenes, personiskais bizness. Sabiedrības sociālās stabilitātes saglabāšana - tas taču nav mazsvarīgi. Bet - neviens nezina, kas mūs gaida nākotnē. Nespiediet mūs likvidēt savu biznesu Latvijā un bēgt no valdības bezatbildības uz svešām zemēm!
Es esmu Latvijas patriots un gribētu tās ekonomiku pacelt. Es esmu tajā ieinteresēts.
- Jūs esat Tuvo un Vidējo Austrumu institūta direktors. Ko Latvijā dara tāds institūts?
- Tuvie un Vidējie Austrumi ir pasaules civilizācijas sākotne. Reģions, kurš spēlē lielu lomu ģeopolitikā un pasaules ekonomikā. Latvijai kā ES valstij šie Austrumi interesanti pirmām kārtām ekonomikas un kultūras aspektā. Bet mēs, pirmkārt, varam kļūt par savdabīgu tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Otrkārt, Latvijai ir ko pārņemt no Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm. Piemēram - Libānā radīta mazā un vidējā biznesa atbalsta sistēma. Šajā valstī nav problēmu ar nodokļu iekasēšanu. Ēģiptē ir ļoti attīstīts tūrisms. Ir ko pamācīties no Turcijas, Apvienotajiem Arābu Emirātiem,…
Jā, līdztekus pozitīvajam Austrumos ir daudzas problēmas. Mēs tās vērtējam un analizējam. Institūts vieno zinātnieku entuziastu grupu, kuri nodomājuši pētīt Tuvajos un Vidējos Austrumos notiekošos procesus. Nolūkā sniegt praktiskus padomus Latvijas ekonomikas, ārlietu ministrijai un citām Latvijas institūcijām.
