Latvijā: Emsis: Šodien pietrūkst cilvēcības, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumumiem
 
Latvijā

Emsis: Šodien pietrūkst cilvēcības, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumumiem

 
BAISA VĪZIJA. «Kad smadzenes būs pilnībā izkompostrētas, jūs zaudēsiet savu identitāti un tradīcijas, bet nezaudēsiet kāri uz mantām. Tikai rosieties, neizkāpiet no patēriņa karuseļa!» spriež Indulis Emsis / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Indulis Emsis, ekspremjers un ekspolitiķis, bioloģijas zinātņu doktors, Zaļās partijas biedrs, šobrīd strādā konsultāciju firmā Eiroprojekts, kas nodarbojas ar pašvaldību, valsts un privātpersonu pasūtījumiem attīstības projektu jomā. Tie ir projekti enerģētikā un ostu attīstībā, projektu sagatavošana un analītika, kā arī ietekmes uz vidi pētījumi. Indulis Emsis arī sadarbojas ar universitātes studentiem vides biotehnoloģijā, un tās ir trīs jomas, kuras analizē Indulis Emsis: ūdenssaimniecība, atkritumu saimniecība un enerģētika.

- Jūs par dabu sākāt domāt un rūpēties jau 70. gados. Vai toreiz bija vienkāršāk sargāt dabu nekā šodien?

- Tehnisko iespēju un naudas šodien ir vairāk, un tā ir viena daļa. Bet otrā daļa ir cilvēks: toreiz strādājām ar patiesu entuziasmu, visiem rūpēja daba un vide, visi bija gatavi strādāt, neskaitot stundas un naudu maciņos. Cilvēkiem bija misijas apziņa, arī ierēdņiem. Šobrīd viss ir totāli nomainījies. Tagad - ja uz papīra kaut kas ir uzrakstīts, tad darām tā, kā uzrakstīts! Viena vienīga burta kalpība bez radošuma un entuziasma. Bet visu taču nevar ietērpt normās, ciparos, prasību kopās! Sistēma kļuvusi ļoti birokrātiska un ierēdnieciska, un, ja cilvēks vēlas kaut ko atrisināt, viņš ir spiests lūgties un gaidīt. Protams, cilvēkam tādā gadījumā ir vajadzīgs konsultants vides jomā - un tas man, protams, ir izdevīgi. Cilvēkam ierēdniecība gāž virsū tādu informācijas apjomu, viņam jātiek galā ar tik milzīgu papīru apjomu, ka nereti uzņēmējs atmet ar roku savam projektam... Šodien pietrūkst cilvēcības un iejūtības, pietrūkst vēlmes palīdzēt, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumiem.

- Cilvēki kļūst vienaldzīgāki?

- Jā, tieši tā. Bet arī ierēdniecību var saprast: par kļūdīšanos ierēdņus bargi sodīs, un kļūdīties ir viegli. Pārbirokratizētā sistēma aiz papīru kalniem ir pazaudējusi jēgu: kāpēc vispār šī sistēma savulaik ir veidota? Tagad, kad nereti strādāju uzņēmēju pusē, bieži vien dzirdu smagus stāstus par to, ka viņi ir gatavi investēt, bet investīcijas beigu beigās netiek pieņemtas... Piemēram, Liepājas pusē bija paredzēts būvēt vēja parku, investīcijas - 80 miljoni eiro, mēs trīs gadu garumā veicām ārkārtīgi skrupulozu ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), pabeidzām to sekmīgi, dabūjām atļauju no valsts pārvaldes institūcijas, ka šo vēja parku drīkst būvēt, pašvaldība akceptēja un... Taču pārzaļi zaļie pārsūdzēja šo lēmumu administratīvajā tiesā. Nu kopā ir pagājuši septiņi gadi kopš idejas sākuma, bet nekas nenotiek. Tiesas pirmā instance nolēma, ka aiz piesardzības neļaus būvēt. Uzņēmējs trīs gadus maksāja par IVN pētījumu, pēc tam vēl četrus tiesājās... Tad kāda var būt uzņēmēju paļāvība uzsākt nākamo projektu? Tādu gadījumu ir daudz. Tāpēc es palieku arvien skābāks, kaut arī pats esmu veidojis šo vides aizsardzības sistēmas politisko pamatu un normatīvo aktu bāzi. Redzu, ka esam pazaudējuši pozitīvo attīstības virzību. Labticīgi cilvēki, kas visu vēlas izdarīt pareizi, bieži vien uzķeras uz birokrātiskajiem āķiem, un Latvija zaudē uzņēmējus un investīcijas.

- Tad kur ir tā robeža, kur beidzas saprātīga dabas aizsardzība un sākas - kā jūs sakāt - «pārzaļo» sektantisms ar sila septiņkājīšu biotopiem, kurus nekādā gadījumā nedrīkst aizskart?

- Robeža ir jēgpilna rīcība. Cilvēki nereti piesedzas ar normatīvajiem aktiem, tos tulkojot gluži brīvi, nereti pat pretēji. Un tad, kad iesaistās tiesa, kas nav kompetenta konkrētajā jomā, tomēr neuzaicina ekspertus, tiek izlemtas brīnumu lietas. Latvijā reizēm ir tā, ka viens otrs grib būt svētāks par Romas pāvestu, tas ir, zaļāks par zaļu. Varbūt tomēr izvēlēties vidusceļu - būt zaļi, tīri un saudzīgi pret vidi, bet vienlaikus arī ļauties attīstībai mūsu reģionā. Šo balansu, protams, grūti atrast. Mēs intuitīvi esam zaļie, mēs zinām - kā ir pareizi un kā nav pareizi, un tas nav jāraksta uz papīra, tas vienkārši tā ir. Var būt arī tā - mums jāseko tam, kas ierakstīts normās, bet tur taču var būt ierakstīts nepareizi! Līdz ar to viss kļūst samudžināts, un aiz šīs samudžinātības pazūd reālais zaļums. Bet iedomāto «zaļumu» visbiežāk izmanto politiskām intrigām, izmanto, lai «nožņaugtu» konkurentu un attīstību. Un tas vairs nav ne godīgi, ne zaļi. Tāpēc mums jāatgriežas pie zaļās sirdsapziņas - pie tās, ko kādreiz piesauca Arvīds Ulme. Viņš nezināja tos likuma pantus, bet zināja, kas ir īsts zaļums. Bet šodien ar vieniem zaļiem ruļļiem pārbrauc pāri zaļās enerģētikas attīstībai...

- Zaļā enerģētika, šķiet, ir dārgāka par tradicionālo...

- Nē, nav. Stāsts ir par to, ka Ministru kabinets pamanījās sapurgāt zaļo enerģētiku, iekļaujot obligātā iepirkuma sistēmā arī Krievijas gāzi... Līdz pat 70% no summas, kas tiek iekasēta par obligāto iepirkumu, aiziet šai gāzei. Un tad mums mēģina iestāstīt, ka zaļā enerģija ir ļoti dārga. Šī gāzes narkotiskā adata bija tik tuvu valdības dibeniem, ka viens otrs sāka domāt ar to galu, ar kuru nevajadzētu domāt... Tagad cilvēkiem iestāstīt, ka ūdens, vējš un biogāze nav pie vainas, ir ļoti grūti. Bet pasaulei jāiet uz zaļo enerģiju. Tad, kad gribam būtu labiņi, mēs klimata konferencēs solāmies cīnīties pret globālajām klimata izmaiņām, taču tad, kad jāatbild uz jautājumu - kurš to darīs? Zemkopības, Ekonomikas vai Satiksmes ministrija? - visi saskatās un atbild: mēs ne!

- Latvijas mazās upes tiek vienkārši izķēzītas, būvējot uz tām hesus. Tā arī ir «labā zaļā enerģija»?

- Kaut ko šujot, jebkuru dārgu audumu var sacūkot, viss atkarīgs no drēbnieka. Savulaik, atļaujot zaļo enerģiju, tās izmantošanai tika uzlikts dubultais tarifs, bet - uz astoņiem gadiem. Taču tagad terminēšana ir noņemta, un dubultais tarifs ir līdz brīdim, kad kāds izmainīs likumu. Sākot attīstīties zaļajai enerģijai, mēs nonācām līdz 147 mazajiem hesiem... Visi gan vairs nestrādā, zelta laiki beigušies. Kļūda bija tāda, ka netika radīti MK noteikumi par prasībām, ar kādām šos hesus drīks būvēt. Līdz ar to netika noregulēts caurplūduma jautājums: mazūdens periodā hesiem nevajadzētu strādāt, lai zem tiem dzīvojošie cilvēki neciestu no ūdens trūkuma. Mazajiem hesiem bija nepieciešamas zivju trepes, bet ne visur tās tika ierīkotas. Nolēma, ka to vietā audzēs zivju mazuļus un laidīs ūdenī.

- Kaut kā nav dzirdēts, ka tas aktīvi tiktu darīts.

- Tā ir sistēmiska kļūda, bet to var labot. Vairums mazo hesu ir novecojuši, tur jāmaina jaudu ģenerējošie elementi, un, to visu atjaunojot, jāparedz vides zaudējumu novēršana pilnā apmērā. Un, aplūkojot visus 147 mazos hesus, īsti cūciski pret dabu ir izturējušies aptuveni 50 mazo hesu īpašnieki.

- Salīdzinoši nesens skandāls - ar Vaidavas HES, kur kārtīgi tika izpostīta daba.

- Diemžēl, jā. Taču pirmskara Latvijas mazo upju aizsprosti lielākoties ir veicinājuši ainavisku vidi, daudzviet ir skaisti dzirnavu dīķi un pašas ūdensdzirnavas. Tomēr mūsdienu pasaules vislielākais trūkums ir naudas kāre, kas saposta daudzas lietas. Tur, kur jābūt mērenībai un draudzīgiem izpaudumiem pret vidi, lielākoties ir alkatība un necieņa pret dabu.

- Tas drīzāk ir morāles jautājums. Droši vien visas būvatļaujas un IVN ir «sakārtoti»...

- Tā ir. Bet Latvijā ir arī uzņēmēji, kas iet cieņpilnu ceļu. Lūk, piemērs ar Latvijas finieri. Ražotne tika saglabāta, atjaunota, un īpašnieki saprata: mums vajag Latvijas bērzu. Un visgrūtākajā krīzes periodā uzņēmēji radīja pieprasījumu pēc zinātniska produkta: tika radīta programma, kā ilgtspējīgi audzēt bērzu, no kā ražot finieri. Zinātne gāja roku rokā ar ražošanu: zinātnieki radīja metodoloģiju, attīstīja selekciju, un tagad mēs varam būt droši, ka mums pietiks bērza koksnes, jo to audzē daudzi zemnieki, un viņiem tas ir izdevīgi. Tad kāpēc līdzīgu ceļu nevarēja iet arī, piemēram, Liepājas metalurgs? Man, šķiet, ir skaidrojums: ja ražotnes strādā tikai un vienīgi ar naudas kāri, ja ražotņu īpašnieki ir sveši Latvijas kultūrvidei, mēs nekad no viņiem nesagaidīsim ilgtspējīgu piedāvājumu, kas visiem ļautu elpot un dzīvot. Vai tad Metalurgā bija vadība no Latvijas? Vai viņi runāja mūsu valodā? Vai saprata mūsu dzīvesdziņu? Nē. Arī banku sektorā tas pats: bankas, kas postījušas mūsu labklājību, piederējušas mums svešiem cilvēkiem. Tur redzējām tikai nepiepildītu naudas kāri, ko balstīja «sakārtota politika».

- Mums ir zaļa valsts, arī pietiekami daudz saprātīgu cilvēku. Kas tad īsti mums traucē attīstīties? Apmaksātas nevalstiskās organizācijas? Eiropas pārliberalizētie vadoņi?

- Atcerēsimies mūsu cukurrūpniecību. No Eiropas bijām saņēmuši labas subsīdijas, zemnieki sapirka kombainus, viss attīstījās. Bet tad atnāca tik kārdinošs piedāvājums, ka politiķi no tā nespēja atteikties. Mums tika piedāvātas subsīdijas par šīs nozares likvidēšanu, sak, visi dabūs kompensācijas, jo mums te, Eiropā, ir cukura pārprodukcija! Tagad gadi ir pagājuši, galdiņš tīrs, nu mēs varam atjaunot šo nozari. Taču ne jau mūs ar varu noņēma «no trases», mēs paši atteicāmies no sev ļoti vajadzīgas nozares, jo naivi paļāvāmies tikai uz subsīdijām... Protams, iespējams, ka nepakļaušanās gadījumā cukurrūpniecība iznīktu pati, tomēr... Jebkurā gadījumā tā ir milzīgi svarīga tautsaimnieku un valdības izšķiršanās: uz kurieni tad mēs īsti ejam? Ko tad mēs attīstām vai tieši otrādi - neattīstām?

- Savulaik bija somu investoru piedāvājums būvēt celulozes rūpnīcu Ozolsalā. Bet šī ideja, manuprāt, taisnīgi tika «noairēta» nost.

- Tad es vēl biju politikā, braucu uz Somiju un viņu parlamentā pateicu, kas tas ir «koloniāls projekts». Viņi bija sašauti, jo uzskatīja, ka dara mums kaut ko ļoti labu. Pirmkārt, šis projekts bija bāzēts uz Latvijas mežu resursiem, kas būtu vienmēr pieejami neatkarīgi no cenas. Otrkārt, investori pieprasīja Latvijai ieguldīt līdzekļus infrastruktūrā. Treškārt, viņi nevēlējās izmantot labāko pieejamo tehnoloģiju un gribēja balināt celulozi ar hloru. Taču IVN vērtējums pieprasīja labāko tehnoloģiju. Tāpēc šis projekts izgāzās. To nepieņēma arī kāda Dienvidamerikas valsts, kur somi devās pēc neveiksmes pie mums.

- Lai tik būvē paši pie sevis.

- Nav izdevīgi. Jāņem vērā, ka Āzijā jau ir iemanījušies taisīt papīru no cukurniedrēm. Tas ir tik lēti, ka nekāda koksne, kas aug lēnām, vairs nestāv ne blakus.

- Bet paturpināsim par tiem, kas mūsu valstij traucē attīstīties.

- Ir jācīnās pret establišmenta nesējorganizācijas, un viena no tādām ir Delna, jo tādu organizāciju uzdevums ir ienest Latvijā svešu valstu ideoloģiju, naudas varu, kā arī izņemt no mūsu rokām reālos resursus, līdztekus iestāstot, ka tas ir demokrātiski un pareizi, un tas esot vispareizākais risinājums, kā mums kļūt eiropeiskiem un progresīviem. Starp citu, arī ASV prezidents Tramps cīnās pret tādām organizācijām. Viņā daudz ko var kritizēt, bet vienu nevar noliegt: viņš uzspļauj «pareizajam» viedoklim. Nez kurš šo «pareizo» viedokli ir ģenerējis kā vienīgo patiesību? Un kur atrodas šīs starptautiskā patiesības ministrija, no kuras nāk šīs gudrības? Kas šobrīd notiek, pateicoties šai «ministrijai»? 10% pasaules iedzīvotāju kļūst nenormāli bagāti, palielinot savu kapitālu par 20 līdz 30% gadā. Vidusšķira stāv uz vietas, bet 20% pasaules cilvēku, kas ir nabadzīgi, kļūs vēl nabadzīgāki. Tas ir stāsts, ko mums nes Delna un citi «pareizā» stāsta turētāji, mēģinot iegalvot, ka mums ir jāpakļaujas šā stāsta sistēmai. Bet, lai šī valsts nesabruktu, ir nepieciešams sociālais spilvens, kas no valsts paņem visus resursus, kuriem patiesībā vajadzētu aiziet attīstībai. Sociālais spilvens - tas paredzēts sociālā miera uzturēšanai. Klāt vēl nāk latviskuma un nelatviskuma problēma: «pareizā» viedokļa paudēji uzskata, ka visiem jābūt vienādiem. Tāpat viņi aicina novienādot dzimumus: tagad vairs neesot divi dzimumi, bet gan viens, tikai ar kādām 50 niansēm. Ģimene acīmredzot vairs arī nebūs vajadzīga, tā traucē un ierobežo indivīdu. Līdz šim sabiedrība balstījās uz trim vaļiem: uz ģimenes, tradīcijām un ticības. Tam visam izplēnot, kristietībai zaudējot iepretim musulmanismam, Eiropa, tostarp arī mēs kā tauta, kļūstam atvērta visiem postošajiem vējiem. Paskatieties, ienāk kaut kādi jauni svētki, ienāk tradīcijas, kuru mums agrāk nebija, mēs daudz mazāk pievēršamies savām kultūrvēsturiskajām tradīcijām, un tas viss ienāk līdz ar globālo caurvēju, kas nes vēsti: kļūstiet par patērētājiem un strādniekiem! Patērētājkults iestāsta: mums vajag Valentīndienu un helovīnus, ejiet, pilni veikali ar rozā sirsniņām, ķirbjiem un miroņu maskām! Reklāmas, ar kurām pilni TV ekrāni, jums visu pateiks priekšā - tikai pērciet! Kad smadzenes būs pilnībā izkompostrētas, jūs zaudēsiet savu identitāti un savas tradīcijas, bet nezaudēsiet kāri uz mantām. Tikai rosieties, neizkāpiet no patēriņa karuseļa!

- Kas ir pretmets šai patērētājfilozofijai?

- Zaļā filozofija. Saprotiet, mums tiek piedāvāts tūkstošiem lietu, kas mums tiešām nav vajadzīgas. Ej nu tagad mēģini aizstāt patērētājkultu ar vēsturiskajām un kultūras tradīcijām... Zaļais dzīvesveids mums skaidro, ka ar patērētājkultu mēs nolietojam pasauli burtiski līdz iznīcībai. Globālā tirdzniecība un globālā preču ražošana ir nedraudzīga gan cilvēkiem, gan videi: globālisms liek reģioniem nodarboties ar tādu preču ražošanu, kas konkrēto reģionu nogremdē. Un tas notiek visur. Globālismā zaļās domāšanas nav. Bet tikai tā var glābt pasauli. Taču neviens nav parādījis ceļu, kā uz to tikt. Pagaidām ir tikai briesmīgais globālā tirgus mehānisms, kas iet pāri visam...

- Kāda tad ir izeja?

- Izejas nav. Katrs cilvēks individuāli var doties uz savu oāzi, ja viņam tāda ir. Daba jau neiznīks, zemeslode neizzudīs. Vienīgi - cilvēki iznīcinās paši sevi.





 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers