Mans sarunas partneris ir Latvijā ļoti pazīstams cilvēks. Arī man viņš ir labs paziņa un autoritāte. Taču – te viņa vārds netiks atklāts. Tāda ir viņa griba, un, uzklausījis viņu, es uzskatu par iespējamu to respektēt. Pamatā gan ne tāpēc, ka viņu labi pazīstu, bet tāpēc, ka viņa stāsts diemžēl varētu izvērsties par iemeslu sarunai ar katru no jums, ar katru aktīvu Latvijas cilvēku. Par varas, valsts attieksmi pret cilvēku.
- Vispirms saki, kāpēc tu negribi atklāties?
- Kāpēc es negribu nosaukt savu vārdu? Tu zini, kas es esmu. Cilvēki, kuri ir iesaistīti šajā lietā, tātad arī Latvijas juridiskās aprindas, ministrijas, zina manu vārdu. Un zina arī lietas būtību. Bet es pagaidām negribu, lai to zina plaša sabiedrība. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tiesa nav beigusies. Es negribu, lai man varētu pārmest, ka esmu caur medijiem mēģinājis iespaidot tiesu. Man nav iemeslu slēpties. Jā, daļai būs skaidrs, kas ir tas cilvēks, kurš ar tevi runā. Bet - es gribētu būt korekts arī pret tiesu. Es negribētu izdarīt spiedienu. Es gribu runāt par būtību. Nevis tikai par savām interesēm. Lietas būtība tad arī kalpos manām interesēm.
- Labi, tad stāsti savu stāstu.
- Stāsts ir diezgan vienkāršs. Pirms ntajiem gadiem, kad biju pabeidzis, kā to nosaukt, aktīvo politisko vai valsts (kad algu saņēmu no valsts) dzīvi, saņēmu labu (tā man likās) piedāvājumu - ražot pilnīgi jaunu produktu. Sajaucot koka skaidas ar plastmasu, izveidojas ļoti labs celtniecības materiāls, kurš nepūst. Tas ir relatīvi jauns, 20 gadu vecs produkts, kas tolaik pasaulē gāja uz augšu un iet joprojām. Man piedāvāja piedalīties uzņēmumā, kurš varētu uzcelt Latvijā šādu rūpnīcu. «Rūpnīca», tas te gan nenozīmē lielus korpusus un milzīgu infrastruktūru. Faktiski visa ražošana ietilpst vienā nelielā angārā. Skaitļi izskatījās labi, biznesa plāns izskatījās labi.
Aizgājām uz Parex banku. Parex banka teica: jā, skaitļi ir pārliecinoši. Viņi tos pārbaudīja. Bet Parex nedeva aizdevumu, nesaņemot galvojumu. Tāpēc, ka jebkurš bizness, vai tas saistīts ar rūpnīcām vai ko citu, var izdoties un var neizdoties. Es tur nesaskatīju neko ļaunu. Pirmkārt, tāpēc, ka tolaik maz pārzināju šos specifiskos likumus. Otrkārt, man likās, ka tas viss izskatās pietiekami labi, lai mazliet riskētu. Jautājums - ar ko es riskēju?
Parex mums teica: tehnoloģijas var strādāt labāk vai sliktāk…, bet, lai mūsu kopējo interešu dēļ nebūtu risku, noslēgsim trīspusējo atpakaļpirkuma līgumu. Proti - uzņēmums, Parex banka un iekārtas piegādātājs slēdz līgumu - ja gadījumā ar tehnoloģiju ir kādas problēmas, piegādātājs to vienkārši paņem atpakaļ un atdod naudu. Tā veidoja lielum lielo vairumu no visa kredīta. Pārējais bija nelieli apgrozāmie līdzekļi. Šā saprātīgā pieeja man likās ļoti laba. Mēs noslēdzām līgumu, paņēmām kredītu, tehnoloģija tika piegādāta. Bet izrādījās, ka tā nav perfekta. Jo - ātrums, ar ko tika padotas skaidas, un ātrums, ar ko tika padota plastmasa, bija dažādi. Piegādātājs bija kļūdījies. Bet naudu, ko vajadzēja, lai vienai no šīm plūsmām mainītu ātrumu, es tajā laikā nevarēju samaksāt. Priekš manis tā summa bija liela.
- Stop! Kāpēc atbildīgais, tostarp par remontu, biji tu? Nevis piegādātājs?
- Nē - atbildīgs bija piegādātājs, bet mēs faktiski aizgājām uz bankrotu. Protams, es sapratu, ka man būs kaut kādi zaudējumi. Es zināju, ka zaudēšu savu ieguldīto naudu un vēl mazliet. Bet, tā kā lielum lielo daļu kredīta naudas bija jāsaņem no piegādātāja, es biju mierīgs. Taču - bankas tonis pēkšņi mainījās. Banka pat īsti nesāka sarunas. Neparunājot aizgāja uz šķīrējtiesu. Bet šķīrējtiesai viņi noslēpa atpakaļpirkuma līgumu. Šķīrējtiesa nedabūja šo dokumentu. Respektīvi, banka neparādīja tiesai vienu kredītpaketes daļu.
Kāpēc mainījās attieksme? Tāpēc, ka uz to brīdi Parex banku bija pārņēmusi mūsu valsts. Tieši - vēlākā Reverta, kas tolaik vēl nebija Reverta, bet jebkurā gadījumā procesu vadīja Ekonomikas ministrija.
Jebkurā gadījumā es saņēmu nelabvēlīgu attieksmi tieši no valsts. Skaidru signālu, ka to neinteresē pilsonis, kurš aizņēmies, ka to neinteresē nekas, izņemot naudas atgūšanu. Jā, es zinu, ka naudas aizdevēju uzdevums ir atgūt naudu. To es saprotu.
- Bet es pagaidām nesaprotu, kas rada problēmu? Ir trīspusējs līgums…
- Nu kā - es nevarēju atdot kredītu…Piegādātāji atzina, ka ir nepareizi sarēķinājuši. Un tas viss notika laikā, kad Parex pārņem valsts, bet Reverta vēl nav izveidota. Es to saucu par Revertu tāpēc, ka tā ir vienkāršāk, lai arī juridiski tas vēl ir Parex. Tātad - viņi neizmantoja šo atpakaļpirkuma līgumu. Un tas ir pats nesaprotamākais. Jo lielum lielo daļu kredīta viņi būtu atguvuši uzreiz. Tātad, ja Revertas vai valsts interesēs būtu atgūt naudu, tad… tā gulēja uz plauktiņa. Togad piegādātājfirmas apgrozījums bija vairāki miljoni. Bet juristi, kuri apkalpoja valsti, teica: mēs izvēlamies, ko nodīrāt. Protams, viņi nelietoja vārdu «nodīrāt», bet - no kā paņemt līdzekļus? Viņi izvēlējās mani par to, no kā viņi atgūs naudu.
- Un tu tagad esi vienīgais malējais šajā spēlītē?
- Nē - bija trīs, bet no pārējiem vienkārši nav ko paņemt… Tātad - viņi iesniedza šķīrējtiesā nepilnu dokumentu paketi. Uz šā pamata es vērsos parastajā, normālajā tiesā un saskaņā ar Civillikumu apstrīdēju viņu darbību - nesniegt šķīrējtiesai visu situācijas ainavu. Ja būtu šī ainava, šķīrējtiesa būtu teikusi: izpildiet atpakaļpirkuma līgumu un pēc tam ķerieties pie viņa (manis)… Tas būtu godīgi.
Bet, izrādās, ka valsts, kura it kā grib atgūt naudu, īstenībā to negrib. Jo Reverta ir valsts akciju sabiedrība. Tā bija pirmā nesaprotamā lieta.
Otrā nesaprotamā lieta… Mums bija vairākas tikšanās ar juristiem. Es viņiem teicu: dzenāt mani pa visu laukumu, aprakstīt visus manus īpašumus nav jēgas. Manai lielajai ģimenei ir māja Mežaparkā. Māja ir ne pārāk labā stāvoklī, bet zemesgabals ir liels. Mani radi piekrita, un es teicu: es jums atdodu šo māju kā ķīlu. Tā nosedz kredītu. Un tad, ja es tiesā zaudēšu, jūs to normālā izsolē pārdosiet un saņemsiet savu naudu. Valsts nebūs cietusi, zaudējumus būšu cietis es… Bet - saprotamus. Uz šo savu lūgumu es neesmu saņēmis atbildi. Un acīmredzot nekad nesaņemšu.
- Tu neesi vienīgais man zināmais cilvēks, attieksmē pret kuru vara it kā vienkārši risināmas lietas iztaisījusi sarežģītas. Vai nu neprofesionālisms, vai jāmeklē kādu privātu interešu, attieksmju ausis.
- Tātad, kā teicu, devos uz valsts tiesu, un tā noteica Revertai aizliegumu savākt manu mantu. Es nekad neesmu mēģinājis slēpties. Man ir mantotas zemes, nemantotas zemes, man ir dzīvokļa īpašums… tam visam uzlikts arests. Bet tiesa viņiem teica: jūs neko nevarat pārdot, kamēr tiesa nav lēmusi, kurā pusē taisnība.
Turklāt - no normālas procedūras viedokļa - Revertai vispirmāk būtu jāpārdod šī te iepriekšminētā mašīna… Tad, kad viņi pārdotu mašīnu, tad zinātu, cik no manis var nodīrāt. Cik no manis var godīgi paņemt. Tas būtu saprotami.
Bet - notika dīvaina lieta. Tiesu izpildītājs bija noteicis šīs mašīnas izsoli. Reverta pirms tam aizliedza to pārdot. Man tā mašīna nepiederēja, tā piederēja Revertai. Proti - tad, kad Reverta paņēma to kā ķīlu, tā kļuva par šīs ķīlas valdītāju. Un ar šo savu rīkojumu Reverta parādīja savu varu pār šo tehnoloģiju. Tiesu izpildītājs, protams, pārtrauca izsoli.
- Man rodas asociācijas ar reiderismu….
- Daži tā saka, bet turpmāk ies vēl trakāk. Tātad - izsole tika pārtraukta. Iestājās neitrāls stāvoklis. No manis neko nevar paņemt… Gaidījām iznākumu. Bet sirds man nebija mierīga. Un es atradu tai tehnoloģijai pircēju. Viņš par to bija gatavs samaksāt visu kredīta summu. Jo jaunais materiāls kļuva arvien labāk pazīstams… Cilvēks bija gatavs nopirkt. Viņš aizgāja uz banku, apliecināja, ka ir gatavs pirkt. Tad bankas pārstāvis un pircējs aizbrauca uz noliktavu. Aizbrauca un secināja, ka tehnoloģijas tur nav. Tā bija nozagta.
- Nozagta Revertai?
- Jā, Revertai. No apsargātas noliktavu teritorijas, no noliktavu kompleksa… Lai šo tehnoloģiju izvestu, vajadzēja vairākas mašīnas. Papīrs par tās izvešanu ir jāparaksta kādam, kas ir autorizēts no bankas vai tiesu izpildītāja. Noliktavu īpašnieks skaidri un gaiši apliecināja: jā, tad un tad tehnoloģija tika izvesta, uzrādot visus vajadzīgos parakstus. Legāli. Viņam nebija nekādu aizdomu.
Bet es, tiesu izpildītājs un banka to uzzināja trīs gadus pēc notikuma. Trīs gadus banka un tiesu izpildītājs nebija painteresējušies, kas ar tehnoloģiju notiek…
- Vai par šādu informācijas slēpšanu nebūtu jāatbild?
- Man nav iemesla teikt, ka viņi ir slēpuši informāciju. Es to nezinu. Viņi saka, ka to vienkārši nezināja.
Taču - trīs gadus neinteresēties par ķīlu - tā ir nolaidība. Un atbildību par to paredz gan attiecīgs Krimināllikuma, gan arī Civillikuma pants. Ja Reverta ir paņēmusi mašīnu kā ķīlu atpakaļ un tai šo ķīlu nozog - es taču nevaru būt par to atbildīgs. Turklāt Civillikumā ir arī pants, kurš saka: ja kredītdevējs ir bijis nolaidīgs pret ķīlu vai vispār bijis nolaidīgs un to var pierādīt, tad es tieku atbrīvots no sava galvojuma. Tiktāl viss ir kārtībā.
Bet - kārtībā nav nekas. Saistībā ar mašīnas nozagšanu pēc manas iniciatīvas sākās kriminālizmeklēšana. Tā kā uz papīriem, kurus uzrādīja, kad veda ārā mašīnu, ir skaidri redzami paraksti, tad skaidrs, ka, vismaz faktu apjaušanas stadijā, izmeklēšana nebija pārāk sarežģīta. Viens no procesā iesaistītajiem cilvēkiem nedzīvo Latvijā. Viņu izsludināja Latvijā meklēšanā un, dabiski, neatrada. Tad es savu draugu lokā, zinot to cilvēku, dabūju meklētājiem viņa adresi. Es piedāvāju Latvijas izmeklētājiem aizvest viņus uz šo netālo ārzemi, lai viņi varētu cilvēku nopratināt. Iniciatīva - nulle. Interese - nulle. Lai arī vainīgie ir viegli atrodami.
- Te jau sāk parādīties visas sistēmas kvalitāte un attieksme…
- Tāpēc jau es ar tevi runāju… Es nerunāju tikai par savu likteni. Kas notiek tālāk? Tiesa, pieņemot manu lūgumu sākt prāvu pret Revertu par galvojuma noņemšanu, vienlaikus atļāva Revertai sākt mani dīrāt.
- Kā tas iet kopā?
- Neiet, bet ir. Tas notika septembrī… Es pārsūdzēju. Ja nemaldos, decembrī vai novembra beigās… Tiesa nav notikusi, rezultāts nav zināms, taču tiesa atļauj Revertai ņemt manu mantu. Ir notikušas vairākas izsoles. Dažās piedalījās mani draugi. Savādā kārtā pati Reverta šo mantas atsavināšanu kvalificē kā parāda piedziņu par pašas pazaudēto ķīlu.
- Tātad - Reverta no tavas mantas tagad var ūtrupēt, ko tik vien grib? Bez sprieduma par tavu vainu?
- Jā. Mežaparka māja nav tikai mans, tas vairāk ir manu radinieku īpašums. Viņi bija gatavi to ziedot. No tās Reverta paņēma manu daļu un to pārdeva.
Bet piegādātājs pa to laiku ir izputējis, un Reverta tagad pretendē tikai uz manu ādiņu. Tas ir tas dīvainākais.
- Lai arī viena Mežaparka īpašuma vērtība segtu visas pretenzijas…
- Bet es tev saku, ka viņi uz to nav atbildējuši… Varētu jau uzskatīt, ka Reverta cenšas sadabūt valstij pēc iespējas vairāk naudas. Bet - tā nav taisnība. Piemēram, dzīvoklis Vecrīgā ar skatu uz Daugavu. Deviņdesmit kvadrātmetru. Viņi to nopirka paši no sevis par 70 ar kapeikām tūkstošiem. Lai arī cena ir, kā minimums, 200 tūkstošu. Un skaidrs, ka tad, kad Reverta pārdos šo dzīvokli, tam būs pavisam cita cena.
Aizkulišu sarunās man daudzi teikuši, ka pret Revertu neviens negrib iet, jo tā ir valsts akciju sabiedrība, un katrs santīms, ko es viņiem atņemu, ir it kā izrauts no valsts budžeta. Manā gadījumā tas nav arguments, jo es lūdzu tikai vienu - līdz tiesas beigām nepārdodiet manu mantu. Tūlīt sāksies otrais cēliens. Šis ir tikai pirmais. Un tad man būs vissāpīgākais trieciens, jo tad pārdos mana vecvectēva zemi, kuru viņš ieguva par brīvības cīņām.
- Tu te stāsti tā, ka tiešais, atklātais tavu un Revertas attiecību iemesls man sāk likties arvien sekundārāks. Vai te nav jāmeklē citi iemesli?
- Jā, ir sajūta, ka notikusi netaisnība. Bet, labi, pieņemsim, ka Reverta tik ļoti rūpējas par valsts budžetu, ka pārdod, vienkārši skatoties pār plecu. Vienā no pēdējām izsolēm bija izlikta neliela tehnoloģiska firma, kura ražo augstas klases tehnoloģiju. Mana akciju daļa tur ir pavisam neliela. Uz tām tika izsludināta izsole. Pirmajā izsolē mani draugi, kas ir līdzīpašnieki, teica - mēs tavas akcijas izpirksim. Jo saprotam, ka tu esi nokļuvis negodīgā situācijā… Mēs nolemjam, ka manas akcijas nemaksā vairāk par 3000. Banka piedalās izsolē, pārsola 3000, dabū akcijas un… nesamaksā. Tādā veidā tiek zaudēta nauda pirmās iemaksas apjomā.
Tātad - teikt, ka banka rūpējas par valsts naudu, nevar.
Pirmā izsole tiek atzīta par nenotikušu. Tāpēc, ka banka nenomaksā summu, ko pati izsolīja. Notiek otra izsole. Mēs ar draugiem nolemjam, lai banka paņem tās akcijas. Pēc tam nopirksim tās pa taisno. Viņi nosola līdz 500. Neviens nepaņem, viņi ir īpašnieki. Bet - viņi atkal nesamaksā. Tagad tās akcijas ir atpakaļ pie manis. Kā nevērtīgas.
- Ahā - ja perspektīvā nav izredžu vinnēt, tad var vismaz izputināt. Lieliska valsts institūcijas attieksme…
- Tātad - no šīs izsoles Reverta varēja dabūt 2,8 tūkstošus. Viņi to naudu nepaņēma. Tā nav laba attieksme pret naudu, ko valsts var iegūt budžetā. Teikt, ka viņi finansiāli domā par valsti, man nav nekāda iemesla. Tātad - tiešām var būt kaut kāds cits iemesls.
Jā, man ir netaisnīguma sajūta. Mani ir nodīrājuši jau pirms tiesas lēmuma. Lai arī neviens nezina, kurā pusē būs uzvara. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visu izsolīto man mēģinās atdot summas apjomā, ko viņi ir ieguvuši izsolēs. Salīdzinot ar šo lietu īsto vērtību, tā ir niecīga. Un tas viss notiek pirms tiesas.
- Vai nav iespējams to izbeigt kaut kā citādi?
- Šīs akciju sabiedrības īpašnieks ir Latvijas valsts. Ko es daru? Man nav citas iespējas - es vēršos pie akcionāra. Akciju turētājs ir ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Es viņam piezvanu un saku: Arvil, notiek kaut kas diezgan traks, vai mēs nevarētu satikties. Viņš saka: jā, labprāt. Mēs satiekamies. Es pastāstu savu stāstu. No pirmā acu uzmetiena - viņš it kā saprot, ka tā ir taisnība. Lai nebūtu nekādu paziņu būšanu, es viņam otrā dienā aiznesu oficiālu papīru. Viņam ir divas iespējas. Viena - administratīvs lēmums. Apturēt izpilddarbības, proti - mantas atņemšanu. Neaplaupiet cilvēku, kamēr tiesa nav lēmusi, kurā pusē taisnība. Viņš izvēlējās citu ceļu. Viņš atdeva šo papīru akcionāru sapulcei. Rakstisku atbildi es vēl neesmu redzējis… Bet, kamēr Ekonomikas ministrija gāja tādu ceļu, kādu uzskatīja par labu, ir notikušas visas izsoles. Es nezinu, kāpēc, bet ministrs faktiski neizdarīja neko.
Cenšoties būt politkorekts, vien piebildīšu, ka ar šādu attieksmi un drosmi Atmoda nebūtu notikusi. Turklāt - ministrs nav zooloģiskā dārza pārvaldnieks, viņa pienākums nav barot hiēnas. Ja tu domā, ka ir veikta izmeklēšana un ir sodīti cilvēki, kuri pieļāvuši valsts mantas zudumu sevišķi lielos apmēros, tad nevaru tevi iepriecināt. Nekas par to nav dzirdēts.
- Te es atkal redzu sistēmu kā tādu. Ja sistēma būtu sakopta, mēs nesmīnētu par tās skrūvītēm.
- Protams, es interesējos par šo lietu plašāk, nekā mēs te runājam. Var jau gadīties, ka tevi kāds ļoti nemīl. Bet, ja te būtu jāmeklē sazvērestība, es ar tevi nerunātu. Jo tā būtu labā atbilde. Tad tas skartu mani. Bet, tā kā man ir aizdomas, ka tā nav vis pret mani vērsta slikta rīcība, bet sistēmas kļūda, es ar tevi runāju. Jo domāju, ka neesmu tāds vienīgais. Jā, mans gadījums ir izņēmums. Bet, pēc būtības, mēs redzam, ka sistēma klibo. Un arī tad, ja tā redz, ka tai nav taisnība, tā nerīkojas, valsts nerīkojas. Nedz tiesu sistēma, nedz ekonomiskā sistēma uz to nereaģē. Esmu runājis ar pietiekami daudziem juristiem. Viņi man teikuši: tu nevari zaudēt. Pat ja tu zaudēsi Latvijā, Eiropā tu nezaudēsi. Jo te tā nevienlīdzība dzīves priekšā ir tik acīmredzama, ka tu nevari zaudēt.
Bet - tik tāpēc, ka Reverta tūlīt likvidēsies, tai ir svarīgi likvidēties, sasiet astītes… - nekas nenotiek. Bet es jau esmu aplaupīts.
- Kad tas beigsies, un kāds, tavuprāt, būs iznākums?
- Es tomēr paļaujos uz tiesu sistēmu un ceru, ka tiesa lems taisnīgi. Tiesai ir divi kritēriji - likums un pārliecība. Likums jau ir manā pusē. Tiesneša pārliecība… Ja jau tu šo saproti, kāpēc lai tiesnesis to nesaprot. Es joprojām domāju, ka tiesu sistēma atrisinās šo problēmu. Es ticu, ka uzvarēšu tiesā Latvijā.
