No šī gada sākuma ikvienam ir brīvi pieejamai vairāki miljoni ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) agrāk slepeno dokumentu, kas attiecas uz Aukstā kara notikumiem.
Lielākā daļa no atslepenotajiem dokumentiem jau bija pieejami agrāk, taču pieeja pie šiem dokumentiem bija iespējama tikai četrās vietās ASV, kas padarīja iepazīšanos ar tiem visai apgrūtinošu. Vairāk nekā 3000 CIP ziņojumos ir pieminēta Latvija. Ikviens Neatkarīgās lasītājs var izmantot tekstā norādīto dokumenta identifikatoru, lai, to ievadot CIP mājaslapas elektroniskās lasītavas meklētajā, atrastu attiecīgo dokumentu.
CIP ziņojumi par Latviju skar visplašāko tēmu loku: gan par bruņotās pretestības mērogiem un īpatnībām Latvijā (CIARDP8000810A0009003900055, CIARDP8300415R0079002300027 u.c.), gan par morālo pretestību un nacionālisma līmeni (CIARDP8300415R0093000200024, CIARDP8300415R0092000800128, CIARDP80S01540R0022001100010 u.c.) utt. Ir atslepenoti amerikāņu spiegu ziņojumi par Latvijas augstākās izglītības sistēmu (CIARDP8000926A0064005400013). Spriežot pēc ziņojumu satura, īpaša CIP interese bija par medicīnas, farmācijas mikrobioloģijas un ķīmijas fakultāšu un specialitāšu mācību spēkiem (CIARDP8200047R0002002200040, CIARDP8200047R0002003400047).
Par spiegošanas līmeni liecina kaut vai viens piemērs. Kad 1951. gada 23. novembrī no Rostokas uz Ventspili tika nosūtīts kravas kuģis Vorwarts, ASV izlūkdienests saņēma visu kuģa kravas pavadzīmju fotoattēlus (CIARDP8300415R0115000800023).
Var paust apbrīnu par CIP darbu. Viena aģenta ziņojumi tika pārbaudīti un dublēti ar citu aģentu, diplomātu, «tūristu» ziņojumiem utt. Vietējie amerikāņu spiegi pārbaudīja kosmisko pavadoņu fotoattēlus un dešifrēja militāros un industriālos objektus. CIP materiāli arī atsedz, kā darbojās izlūkdienesta analītiķi. Latvijas iedzīvotāju skaits līdz 1959. gada tautas skaitīšanai netika atklāts, bet, balstoties uz 1950. gada publiskotajiem vēlēšanu rezultātiem (tajos bija norādīts balsstiesīgo skaits), CIP analītiķi visai precīzi noteica iedzīvotāju skaita vērtējumu (CIARDP8000809A0007000800993). Līdzīgi CIP analītiķi noteica Latvijas iedzīvotāju reliģisko sastāvu. Atbilstoši CIP aplēsēm, 1950. gadā 47% no Latvijas iedzīvotājiem bija luterāņi, 42% katoļi un 8% pareizticīgie (CIARDP8300415R0092000400032).
Cik lielā mērā CIP publiskotie dokumenti var palīdzēt izprast Latvijas pēckara laika ekonomiskos procesus? Aplūkosim vienu piemēru - Latvijas rūpniecības izaugsmi pēc Otrā pasaules kara.
Rūpnīcu iekārtu izcelsme
Izpratnē par norisēm Latvijas ekonomikā pēc Otrā pasaules kara dominē divas savstarpēji izslēdzošas pieejas. Latvijā, balstoties uz Saeimas lēmumu, ir izveidota Okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisija, kura skaita miljardus miljardu lielos ekonomiskos zaudējumus, kurus Latvijai sagādāja padomju diktatūra, ar domu kaut kad nākotnē mēģināt zaudējumus piedzīt no Krievijas.
Otra pieeja ir sekot padomju laika propagandas uzstādījumiem par milzīgo PSRS ieguldījumu Latvijas rūpniecības un transporta sistēmas attīstībā. Padomju propaganda nemitīgi atkārtoja, ka PSRS deva Latvijai vairāk, nekā Latvijas ekonomika spētu radīt pati, ka pēc kara Latvijas teritorijā uzceltās rūpnīcas bija dāsna krievu tautas velte latvju tautai, par ko Latvijai ir jābūt mūžīgā parādā PSRS.
1945.-1950. g. kara laikā nopostītās rūpnīcas Latvijā patiešām tika atjaunotas, tika uzceltas arī pilnīgi jaunas rūpnīcas un gan vecās, gan jaunās ražotnes tika piepildītas ar darbagaldiem, iekārtām utt. To nevar noliegt. Pretargumenti, kas Latvijas publiskajā telpā ir izteikti pret padomju propagandu, ir gan par padomju laika statistikas melīgumu, gan par to, ka Latvijas industrializācijas patiesie mērķi bija Latvijas kolonizācija, gan par to, ka Latvija, būdama neatkarīga, attīstītos daudz straujāk nekā PSRS laikā utt. Tāpēc ir jārēķina PSRS okupācijas zaudējumi.
Ikviens, kurš ir strādājis ar PSRS laika statistiku, saprot, ka padomju statistika tika publicēta, stingri ievērojot cenzūras ierobežojumus. Statistikas datu krājumos un presē publicētā informācija ekonomikā notiekošo atsedza tikai daļēji. Ja mēs vadāmies tikai no padomju laikā publicētā, tad rodas visai idilliska aina. Pēc kara notiek strauja rūpniecības izaugsme. Latvija desmit gadu laikā kļūst ne tikai par PSRS, bet pat par pasaules līderi radio rūpniecībā, sakaru rūpniecībā un citās nozarēs. Tomēr PSRS statistika un padomju laika publikāciju tūkstoši nesniedza tiešu atbildi uz vienkāršu jautājumu. No kurienes uzradās tās rūpnīcu iekārtas, kuras 1945.-1950. g. uzstādīja Latvijas rūpnīcās? Padomju propagandas ietvaros atbilde bija skaidra - Latvijā tika uzstādīti citās padomju rūpnīcās ražotie darbagaldi un iekārtas, kuras brālīgas draudzības vārdā tika dāvātas Latvijai.
Vācu reparācijas
Pēc PSRS sabrukuma vairs netika slēpts, ka būtisks darbagaldu un iekārtu piegādes avots visai Padomju Savienībai (arī Polijai un Dienvidslāvijai) uzreiz pēc Otrā pasaules kara bija Vācijas kompensācijas par kara laikā radītajiem zaudējumiem vācu okupētajās zemēs. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, uzvarētājvalstis (Lielbritānija, ASV un PSRS) vienojās, ka Vācijai ir jākompensē reparāciju veidā kara laikā radītie zaudējumi. Līdz Otrajam pasaules karam, salīdzinot ar Eiropas valstīm un ASV, PSRS ievērojami atpalika elektromehāniskajā, optiskajā, precīzās mehānikas un citās rūpniecības nozarēs, tāpēc pēc PSRS vadības ierosinājuma reparācijās tika iekļautas rūpniecības nozares, kurās Vācija bija tā laika pasaules līderis, kā arī kuģubūves, aviācijas un ķīmiskā rūpniecība. Jau 1945. g. laikā PSRS no Vācijas saņēma 400 tūkstošus kravas vagonu ar iekārtām un darbagaldiem. Līdz 1946. g. 1. augustam, lai pārvestu uz PSRS, Vācijā tika demontētas 4166 rūpnīcas 1,9 miljardu USD vērtībā.
Reparācijas no Austrumvācijas uz PSRS tika piegādātas līdz pat 1954. gadam. 1949. gadā 74,2% no Austrumvācijas reparācijām (miljards vācu marku) bija rūpnīcu iekārtas, mašīnas un to daļas (CIA-RDP82-00457R004800260002-6). 1950. gadā reparāciju apjoms no VDR bija 48 miljoni VDR marku, no tā vairāk nekā 30 miljonu VDR marku vērtībā tika piegādātas rūpnīcu iekārtas, mašīnas un to daļas (CIA-RDP82-00457R007500130005-7).
Padomju cenzūras aizliegumi
Padomju laikā jebkuras informācijas publiskošana par vācu rūpnīcu pārvietošanu uz PSRS teritoriju bija aizliegta. Cenzūras iestādēm bija uzdots sekot, lai netiktu publiskota informācija par vācu rūpnīcu pārvietošanu uz PSRS un par vācu tehniskās dokumentācijas izmantošanu PSRS rūpnīcās un konstruktoru birojos. Aizliegumi tika noteikti PSRS atklātajos iespieddarbos, radio un televīzijas raidījumos publicēšanai aizliegto datu saraksta 34. paragrāfā. Attiecīgā paragrāfa k punkts aizliedza jebkuros materiālos par Lielo Tēvijas karu publiskot ziņas «par rūpnīcu iekārtu demontāžu un to izvešanu uz Padomju Savienību» (47. lpp.).
Mūsdienu Krievijas centrālā vara ne pārāk vēlas, lai vācu reparāciju nozīme un ietekme uz PSRS ekonomiku tiktu plaši publiskota. R. Boldireva grāmatas Padomju okupācijas politika Vācijā 1945-1949: ekonomiskie aspekti krievu tulkojums tika izdots Vācijā, nevis Krievijā (Болдырев Р. Ю. Советская оккупационная политика в Германии, 1945-1949: экономический аспект. - Saarbrucken: LAP Lambert Academic Publishing, 2011.). Savukārt N. Simonova grāmata PSRS militāri rūpnieciskais komplekss: ekonomiskās izaugsmes tempi, struktūra, ražošanas organizācija, vadība (Симонов Н. С. ВПК СССР: темпы экономического роста, структура, организация производства, управление. М.: Русский Фонд Содействия Образованию и Науке, 2015), kurā tiek plaši apskatīta tieši vācu tehnoloģiju pārnese uz PSRS, Krievijā iznāca nenozīmīgā tirāžā.
Līdz šim uz jautājumu par to, cik nozīmīga bija vācu iekārtu daļa Latvijas rūpniecības atjaunošanā, precīzas atbildes nebija. Krievijas arhīvi ir aizvērti, bet dažiem latviešiem labāk šķiet pieturēties pie leģendas, ka Latvijas strādnieki un inženieri pēc kara visu atjaunoja pašu spēkiem - bez jebkādas padomju palīdzības.
Tomēr, ņemot vērā milzīgo reparāciju apmēru, Latvijai bija jāsaņem visai nozīmīga vācu rūpnīcu daļa. PSRS mērogiem vācu tehnoloģiskās reparācijas bija samērojamas ar padomju ekonomikas lielumu. Kā liecina padomju arhīvu dokumenti, pēc reparāciju saņemšanas PSRS elektrības ģeneratoru kopējās jaudas palielinājās par 48%, elektrostaciju jaudas par 71%, metālapstrādes darbagaldu skaits - par 41%. Visas PSRS radioelektroniskās rūpnīcas tika nokomplektētas ar iekārtām, kas tika saņemtas reparāciju veidā no Vācijas. Tas ļāva 1950. g. PSRS saražot vairāk nekā 1 miljonu radioaparātu un 24 miljonus radiolampu (Simonovs, 403. lpp.).
Nav šaubu, ka vācu reparācijas Latvijā nonāca, taču slepenības un cenzūras dēļ nebija zināms neviens konkrēts piemērs. Savukārt CIP aģentiem cenzūras aizliegumu nebija, tāpēc CIP atslepenotajos dokumentos visā krāšņumā atsedzas atbilde uz jautājumu, kur radās darbagaldi, ar kuriem atjaunoja Latvijas rūpniecību.
Karagūstekņu darbs un vācu iekārtas
Rūpnīcu iekārtas, kuras Latvijā tā pēkšņi parādījās pēc Otrā pasaules kara, nebija PSRS «dāvana». Latvijai kā 2. pasaules kara upurim un karā smagi cietušai zemei bija tiesības saņemt reparācijas no Vācijas. Daļu no reparācijām mēs saņēmām ar vācu karagūstekņu darbu Latvijas transporta un rūpniecības infrastruktūras atjaunošanā, bet galveno reparāciju daļu mēs (ar PSRS starpniecību) saņēmām pārvesto vācu rūpnīcu veidā.
Pēc kara Rīgā bija kādas divdesmit vācu karagūstekņu nometnes. Vācu karagūstekņi Eksporta ostas uzspirdzināto noliktavu kompleksa vietā uzcēla modernas noliktavas ēku (CIA-RDP80-00810A000600200003-9, 4.lpp.). Vācu karagūstekņi atjaunoja nopostīto Daugavas krastmalu un, spriežot pēc plašā nometņu izvietojuma, veica atjaunošanas un celtniecības darbus lielā daļā Rīgas. Rīgas kuģubūves rūpnīcu no 1945. gada uzcēla vācu karagūstekņi. Rīgas kuģubūves rūpnīcu peldošie doki 1946. gada vasarā tika atvesti no Vācijas. Iļģuciemā izvietotās militārās aviācijas motoru remontu rūpnīcā uzstādītās iekārtas 1945. gada rudenī tika atvestas no Focke wulf rūpnīcas Vācijā (CIA-RDP82-00457R016100020006-9). Objektu izveidoja un uzcēla vācu karagūstekņi. Tas var patikt, var nepatikt, bet ļoti liela daļa no Latvijas rūpniecības tika atjaunota un paplašināta ar vācu tehnoloģiskajām iekārtām. Rīgas elektrostacijas atjaunošanai nepieciešamās AEG ražotās turbīnas tika demontētas un atvestas no Katovices spēkstacijas (līdz 1945. gadam Katovice bija iekļauta Vācijā, bet pēc kara tā nonāca Polijas sastāvā). Visi Rīgas spēkstacijas transformatori bija demontēti un atvesti no citām spēkstacijām Vācijā vai PSRS (CIA-RDP82-00457R007200290016-1).
Lai atjaunotu VEF darbu, iekārtas tika atvestas gan no PSRS, gan no Vācijas (CIA-RDP82-00457R001501000001-7) utt.
Protams, atjaunojot rūpnīcas, tika izmantoti arī padomju darbagaldi. No PSRS atvestās iekārtas tik izmantotas, lai atjaunotu darbu rūpnīcā Sarkanais kvadrāts (CIA-RDP82-00457R001500730004-5) un Rīgas superfosfātu rūpnīcā (CIA-RDP82-00457R001500730003-6), taču tas nemazina mērogu, kādā uz Latviju tika pārvietota vācu rūpniecība. Protams, ar laiku darbagaldi nolietojās, bet PSRS sāka ražot vācu rūpniecisko iekārtu kopijas. Piecpadsmit gadus pēc kara Rīgas elektromašīnu rūpnīca (RER) tika nokomplektēta ar padomju rūpnīcās ražotām vācu darbagaldu kopijām (CIA-RDP80T00246A058100030001-3, 25. lpp.).
Vācu tehnoloģiju pārnese
Vienlaikus ar rūpnīcām uz PSRS tika pārvietota arī ražošanas tehnoloģiskā dokumentācija. Gadījumos, kad tehnoloģiskā dokumentācija tika iznīcināta, padomju specialie dienesti aizturēja vācu konstruktorus un inženierus, kuriem nebrīvē bija jāatjauno padomju speciālistus interesējoša tehniskā dokumentācija. Ļoti daudzi vācu inženieri un zinātnieki bija spiesti nebrīvē strādāt padomju valsts labā. Kad 1949. gadā Latvijā un Baltijā tika izveidota militāro radaru sistēma, tās izveidē piedalījās vācu zinātnieki (CIA-RDP82-00457R003500590004-9).
Neatkarīgi no reparāciju piegādēm 1945. g. 6. maijā PSRS rīcībā nonāca pilnīgi visa Vācijas patentu bibliotēka kopā ar rasējumiem un pielikumiem. Kā norāda mūsdienu Krievijas militārie vēsturnieki, pieeja šiem materiāliem «kļuva par «dārgumu alu» padomju konstruktoriem. Taču, lai smeltos idejas un risinājumus no tik milzīga apmēra «brīnumu lādes», bija jāzina vācu vai angļu valoda.» (Simonovs, 295. lpp.)
PSRS izrāvienu ļoti daudzās nozarēs, pat urāna ieguvē un raķešu tehnikas attīstībā, aizsāka tehnoloģiju pārnese no Vācijas. Pirmā PSRS bruņojumā iekļautā vidējās darbības raķete A4 (R1) bija nedaudz uzlabota vācu raķetes V2 kopija.
Padomju laikā šī informācija nebija plaši zināma. Padomju laikā jebkuras informācijas publiskošana par vācu tehnoloģiju pārnesi bija aizliegta. PSRS atklātajos iespieddarbos, radio un televīzijas raidījumos publicēšanai aizliegto datu saraksta 35. paragrāfs aizliedza publicēt ziņas «par PSRS Bruņoto spēku iegūtajiem pret PSRS karojošo valstu ģenerālštābu, militārās pavēlniecības un valsts orgānu dokumentiem, arī līdzīgiem dokumentiem, kas iegūti no iestādēm, amatpersonām un privātpersonām» (48. lpp.). Tas nozīmē, ka jebkura informācija par uz PSRS pārvesto Vācijas patentu bibliotēkas izmantošanu vai vācu tehniskās dokumentācijas izmantošanu PSRS rūpnieciskās produkcijas izstrādē vai ražošanā kļuva (visdrīzāk, arī būs) iespējama tikai pēc cenzūras atcelšanas un attiecīgā laika dokumentu atslepenošanas. Vācu tehnoloģiskās zināšanas un patentu bibliotēka bija galvenais avots, lai attīstītu un pilnveidotu ražošanu nākamos divdesmit piecus gadus pēc kara.
PSRS iekšējā darba dalīšanā Latvija tika specializēta elektrisko iekārtu un aparātu, sakaru iekārtu, kā arī mašīnbūves un plaša patēriņa rūpniecības preču ražošanā. Latvijas darbaspēks bija ar ļoti augstu kvalifikāciju un spēja relatīvi īsā laikā gan ieviest ražošanā, gan arī pilnveidot un attīstīt plašu produkcijas klāstu elektrisko iekārtu un ierīču ražošanas nozarēs. Rīgas radiorūpnīca (RRR) izstrādāja un 1960. g. sāka ražot pirmo pārnēsājamo radiouztvērēju (tranzistoru) PSRS, pirmo stereosimfonisko radiouztvērēju PSRS (1964. g.). No 1950. gada Rīgas saldēšanas ierīču rūpnīca Kompresors sāka ražot noliktavām domātās saldējamās iekārtas. 1950. gadā Rīgas elektromašīnu rūpnīca (RER) sāka ražot elektriskās veļas mazgājamās mašīnas un to motorus. Kad vācu patentu tehnoloģiskie sasniegumi sāka novecot, PSRS vadība mēģināja stimulēt izgudrojumu un racionalizācijas priekšlikumu kampaņu, bet šīs kampaņas rezultāti, salīdzinot ar tā laika progresu tehnoloģiju modernizācijā un nomaiņu ASV un Vācijā, bija nožēlojami.
Latvijā izauga vairākas paaudzes, kas neko nezināja par no 1945. gada īstenoto vācu tehnoloģiju pārnesi un kuras desmitiem gadu bija pārliecinātas, un arī daudzi mūsdienās joprojām uzskata, ka Latvijas lielie panākumi radiorūpniecībā un telefona sakaru iekārtu ražošanā un citās nozarēs padomju laikā ir Latvijas izcelsmes izgudrotāju un inženieru radošā darba rezultāts, kas tika kaitnieciski iznīcināts divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma masveida privatizācijas pirmajos gados.
Diemžēl Latvijas PSR rūpniecības tehnoloģisko izrāvienu nodrošināja nevis mūsu inženieru izgudrojumi un zinātniskie atklājumi, bet gan Vācijas tehnoloģiju pārnese rūpniecisko iekārtu un tehniskās dokumentācijas veidā. CIP atslepenotie dokumenti ir mājiens, ka ir laiks atteikties no skaistiem, bet aplamiem mītiem, kā arī apzināties, ka svešu zināšanu zagšana laimi neatnes. Kas viegli tika iegūts, tas viegli aizgāja nebūtībā.
