Divpadsmitās Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība), Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas un Demogrāfisko lietu centra vadītājs Imants Parādnieks intervijā Neatkarīgajai pauž uzskatu, ka darītājs ir vairāk vērts nekā skeptiķis, un raksturo ģimenes politiku.
- Itin bieži apgalvo, ka zaudējam brīvību, patstāvību. Vai esam vēl brīvi?
- To varētu skatīt tautas, valsts līmenī. Bet - pirmkārt, tas ir atkarīgs no mums pašiem. Manuprāt, iekšējā brīvība sākas ar katru no mums personīgi. Un, jo vairāk būs cilvēku ar atbilstošu attieksmi, jo vairāk arī mums kā kopumam būs atbilstoša brīvības sajūta. Un - ne tikai sajūta. Tas noteiks arī brīvības īstenošanas praksi, tās būtību. Dažbrīd šis, varētu teikt, svētums tiek degradēts līdz līmenim - ko tu vari manai brīvībai padarīt? Ko gribu, to daru! Neatkarīgi no tā, kā tas ietekmē citu brīvību. Taču tieši empātija ir viena no brīvības izpausmēm gan personīgā, gan valsts līmenī. Arī lielā ģimenē, katram ar saviem pienākumiem un atbildību vienam par otru, katra personīgā brīvība iegūst citu dimensiju.
Nostiprināt savu brīvību varam ar savas tautas, nācijas izaugsmi, ne tikai garīgu, bet arī faktisku, skaitlisku izaugsmi - tas, manuprāt, ir īstais un galvenais darbs. Tas ir pirmais, kas jānodrošina, neskatoties uz visām peripetijām, kuras notiek pārējā pasaulē. Tāpēc arī pats visintensīvāk daru to, kas saistās ar atbalstu ģimenēm, bērniem. Un īpaši priecē fakts, ka pēdējos divos gados tieši latviešu dabiskais pieaugums ir pozitīvs. Vispārēji valstī tas gan joprojām ir negatīvs.
- Pirms pievēršamies ģimenēm, vēl par brīvību un politiku. Jūs esat politiķis ar visai lielu praktisku pieredzi. Tāpēc, uzklausījušam vairākus citus Latvijā zināmus cilvēkus, man ir jums jautājums - kas pārvalda valsti? Jo, piemēram, Valdis Šteins man saka: te ir «pret tautu vērsts režīms». Jānis Rožkalns uzsver, ka Latvijā «valda melīga, postoša un pašnāvnieciska liberālā ideoloģija, un tikai retajam ir drosme tai iebilst». Kā tad īsti ir? Vai jūs viņiem piekrītat?
- Realitāti var uzlūkot arī šādi. No vienas puses - runāt par nebūšanām, negācijām ir pareizi… Turklāt tām parasti vairāk pievērš uzmanību. Tikai - kas ir tas, kas darāms labāk, kas maināms, lai būtu rezultāts? Gaušanās par to, ka ir slikti, nekādā veidā neveicina procesu uz mērķi. Tad pazūd racionālais. Ko tad mēs gribam, vai tad mērķis ir parādīt, cik viss ir slikti? Viens no principiem, ko es aicinu ievērot katram, ir ļoti vienkāršs - ko daudzinām, to vairojam. Tas nenozīmē, ka mums nav jārunā par nebūšanām. Taču jātur prātā tas, ko mēs vēlamies panākt.
Jā, daudzas lietas ne tuvu nav tādas, kā gribētos. Kad ienācu politikā, man arī likās, ka daudz ko varēs izdarīt krietni ātrāk. Absolūti pašsaprotamas, pareizas, labas, atbalstāmas lietas. Bet pieredze rāda, ka vajadzīgi apmēram divi gadi, lai panāktu kādas, lai cik labas, lietas realizāciju. Mans reālpolitiskais redzējums ir: nevis - cik daudz mums ir nebūšanu, bet - cik daudz mums darāmā.
Bet tas, ko Jānis Rožkalns saka par šobrīd publiskajā telpā prevalējošo, mazākuma uzspiesto, eksperimentālo «ideoloģiju», ir fakts. Mums, latviešiem, ir jāatrod kopsaucēji. Ja ir kaut kas atšķirīgs, tas nav nekas ārkārtējs. Galvenais - neapkarot šo atšķirību ar attieksmi - tu esi nepareizais… Diemžēl tas raksturīgs arī cilvēkiem, kurus vērtēju kā izcilas personības. Ja tas notiek arī starp tādiem, kuri ir autoritātes, tad ko lai mēs prasām no vienkārša cilvēka? Manuprāt, pirmais un svarīgākais ir šī savstarpējā attieksme. Daudzi grib karot pret latviešiem. Dažādos veidos un formātos. Un lielākais fiziskais apdraudējums mums, kā vienmēr, ir mūsu austrumu kaimiņš, bet garīgi - eksperimentālās un svešās ideoloģijas. Nu tad mums jādara viss, lai atrastu kopsaucējus, uz kuru bāzes kļūt stiprākiem. Jo vairāk izcelsim apliecinājumus tam, ka esam kļuvuši stiprāki savā būtībā, jo vairāk cilvēki to sadzirdēs. Pretējā gadījumā vairāk dzird to, ka esam kaut ko pazaudējuši.
Šobrīd pastāv aktīva, ar Latvijas simtgades sagaidīšanu saistīta, manuprāt, kampaņa. Tiek tiražētas nepatiesības un savdabīgas, lai neteiktu savādāk, interpretācijas. Uzsver - simtgades svinībās tiks ieguldīti 60 miljoni eiro. Nauda aizies nezin kur… Lai arī vispirms vajadzētu iepazīties, cik tad tur ir valsts naudas un cik gados to paredzēts izdot. Valsts nauda ir 32 miljoni. Pieciem gadiem. Faktiski tā visa tiks ieguldīta cilvēkos, tajā, lai kultūru padarītu pieejamu visiem Latvijas skolēniem, mūsu latviskās identitātes izkopšanā, latviskās vides veidošanā, pašapziņas stiprināšanā. Lai katrs var būt piederīgs, izjust, apliecināt savu piederību, līdzdarboties.
Un, ja ir vēlme padarīt Latvijas simtgadi spožāku, pieejamāku, dari to! Nāc, dod savu artavu! Nav labs stils, neiedziļinoties, lasot tikai avīžu virsrakstus, teikt - tas mums neder! Mūsu aicinājums katram ir: ja tu redzi, ka vari piedalīties - dari to! Pirmkārt - dari! Dod savu pienesumu!
- Es piekrītu. Tomēr šī attieksme man liecina, ka ir nepietiekami darīts mūsu kopības sajūtai, latviešu pašapziņai. Kas?
- Jā, valstiski tieši pašapziņas celšanai ir jādara vairāk. Piemēram, ar nacionāli vērtīgām filmām. Tādas kā Sapņu komanda, šobrīd topošā Nameja gredzens. Ar grāmatām. Kā Jāņa Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā. Ar radošām izpausmēm, dažāda veida pasākumiem, kas rada pacilājošu sajūtu un apziņu, ka piederība latvietim, latviskajai videi, latviskajam pasaules uzskatam ir milzu vērtība. Un - tikai no mums ir atkarīgs, kā mēs to sevī nostiprinām un vēršam plašumā. Protams, ir vairākas dimensijas, līmeņi, kuros tas darāms. Manuprāt, Kultūras ministrijas loma ir īpaši svarīga.
Tieši tāpēc, strādājot pie jaunajām integrācijas jeb sabiedrības saliedētības pamatnostādnēm, ieviestas ļoti būtiskas korekcijas. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, kad integrācijas politika apliecināja ne tikai savu mazspēju, bet arī greizumu. Izrādās, ka 90% gadījumu plānotais vai nu nav sasniegts, vai arī (attiecībā pret bāzi 2008. vai 2011. gadā) ir samazinājums. Viens piemērs. Krievu tautības cilvēku paliek mazāk, bet krievu skolās skolēnu - vairāk. Kā tā var būt?
- Bet vai nav tā, ka šie procesi pašā sabiedrībā bijuši veselīgāki nekā politikā? Jauni krievu cilvēki man saka, ka, salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, noticis lūzums, ka starp viņu vienaudžiem vairs nav tādu, kas nerunā latviski…
- Gribētos, lai tā būtu. Diemžēl tā nav. Mans kolēģis Edvīns Šnore apkopojis konkrētus faktus - latviešu valodas lietošana publiskajā vidē. Pirmais: to latviešu respondentu īpatsvars, kuri lieto tikai vai galvenokārt tikai latviešu valodu. 2008. gadā bāzes rādītājs bija 65% uz ielas, 57% darbā. 2014. gadā plānotais bija 70% uz ielas. Faktiski bija 43%. Nevis 65%, kas bija 2008. gadā, nevis 70%, kas bija plānoti, bet - 43%! Otrais - strādājošo nelatviešu respondentu īpatsvars, kuri publiskajā telpā lieto tikai krievu valodu. 2011. gads, bāze - 20%. Plānotais - 18%. Rezultāts - 34%! Tātad vairāk runā krieviski. Vēl kāds rādītājs: citu tautību pārstāvju īpatsvars, kuri prot latviešu valodu vidējā un augstākajā līmenī. Bāzes rādītājs, 2008. gads - 57%. 2014. gadā - 44%. Mēs nekādi nevaram teikt, ka situācija uzlabojas. Tie ir objektīvi rādītāji.
- Ja tas tā, tad cēloņi tomēr jāmeklē politikā. Piemēram, šos rādītājus var ietekmēt tas, ka cilvēki, latvieši lielā skaitā devušies meklēt laimi citur…
- Protams, arī politikā. Bet pirmām kārtām - katra cilvēka personīgajā attieksmē. Labākais veids, kā apgūt valodu, ir - komunicēt, runāt šajā valodā. Un - tas ir labā pienākuma jautājums - palīdzēt cittautietim apgūt latviešu valodu. Jo brīdī, kad latvietis nesaprotamu iemeslu dēļ ar jaunu, šeit jau nez cik gadus mītošu cilvēku tomēr izvēlas sarunāties krieviski, argumentējot, ka viņš grib apgūt valodu, būtu jādomā arī par otru pusi. Kā lai apgūst latviešu valodu krieviski runājošais? Palīdzi viņam! Kādu tu pats veido vidi sev apkārt? Tas ir tas svarīgākais.
Latviešu valoda šeit ir un būs dominējošā. Tai tādai ir jābūt ne vien priekšrakstos, bet arī faktiski. Bet - piemēram, LMT izplata A5 formāta lapiņu, kur vienā pusē informācija latviski, otrā - krieviski. Faktiski tā ir divvalodības veicināšana. Un to dara arī valsts iestādes. Tas ir saknē jāmaina. Manuprāt, ir jānosaka ar likumu, ka šādos informatīvos materiālos informācijai latviešu valodā jāaizņem divreiz lielāka vieta nekā svešvalodā. Turklāt, ja izvēlas kaut ko likt svešvalodā, tad ar obligātu nosacījumu, ka vienai no svešvalodām ir jābūt angļu valodai. Tādā veidā mēs skaidri parādīsim, kura valoda ir valsts valoda. Tas ietekmēs cilvēkus arī psiholoģiski. Par vienotas izglītības sistēmas nodrošināšanu latviešu valodā no bērnudārza kā pašsaprotamu lietu pat nemaz nerunājot.
- Vai mūsdienās ir iespējama etniski viendabīga Latvija?
- Bet vai tāda ir vajadzīga? Latvija nekad nav bijusi etniski viendabīga. Jā - saliedēta, jā - valstiska drošība un stabilitāte. Bet tas nenozīmē etnisku viendabīgumu. Tas nozīmē - pamatos viendabīga. Un saliedētības vienīgais pamatu pamats ir latviešu valoda, latviskā kultūrtelpa. Bet - pieņemt to kā daļu no sevis var arī citas tautības cilvēks. Es te nesaskatu problēmu.
Mūsu latviskā identitāte ir kodols. Taču mēs nedzīvojam nošķirtā vidē, un tas ir labi. Eiropeiskā identitāte mūs ietekmē, bet tā nemaina mūsu kodolu. Nemaina mūsu pamatu - latvisko pasaules redzējumu, vērtības. Skaidrs, ka mums kā valstij ir jāveido šis pamats kā tāds kanons, kā svēta lieta, kas dažbrīd tiek stipri apšaubīta. Ir cilvēki, kuri saka: kāpēc vispār veicināt latviešu dzimstību vai atbalstu ģimenēm. Izvēlas dzīvot bez bērniem, atļaujas vienu bērnu… Tā ir katra individuālā izvēle. Taču jauni cilvēki vidēji grib 2,4 bērnus. Tātad katra ģimene faktiski grib divus vai trīs bērnus. Reāli šobrīd dzimstības rādītājs ir 1,75. Kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki nepiepilda savas vēlmes. Un tas ir arī vērtību jautājums. Mūsu uzdevums ir šos pamatus, šo skaidro identitāti valstiskā līmenī, skolās, ģimenē, sabiedrībā skaidri izcelt. Un sākam ar to, ka nevis gaidām Laimes lāci un brīnumdarus, kuri nāks un lietas darīs labākas, bet paši saimniekojam. Paši padarām savu valsti par labāko vietu uz zemes. To, ka mēs to varam, apliecina pirmskara Latvija. Mēs bijām vieni no pirmajiem Eiropā. Un, ja mums būtu bijusi iespēja attīstīties brīvā vidē, kas atkarīga no mums pašiem, tad mēs daudzus jautājumus šodien šeit neapspriestu. Viss, ko mēs apspriežam, faktiski ir okupācijas sekas, kuras joprojām nav novērstas. Un novēršana rit ļoti smagnēji.
- Jums vairākkārt, gribot panākt savu ideju īstenošanu, ir nācies būt visai uzstājīgam koalīcijas ietvaros. Tikko teicāt, ka pašsaprotamais prasa milzu pūles. Nereti rodas iespaids, ka kompromiss jums koalīcijā nozīmē tirgu. Man tas nozīmē valstisku izlaidību.
- Protams, mēs katrs gribētu biežāk atrasties domubiedru pulciņā. Tur, kur vairāk ir kopēja nekā atšķirīga. Tad gan sajūta ir labāka, gan arī darbi noris raitāk. Tad vieglāk vienoties par mērķi un veidu, kā to sasniegt. Jā, arī darbojoties esošajā sadarbības partneru grupā, es vēlētos labdabīgāku attieksmi pat tad, kad viedokļi ir dažādi. Nevis mēģinājumus pakāpties uz otra, nevis ar elkonīšiem uz āru vērstu sāncensību. Bieži labās lietas, labi paveiktie darbi paliek otrā plānā.
Vispārēju problēmu rada tas, ka cilvēki arvien mazāk uzskata - viņiem ir jāpiedalās sabiedrības pārvaldības procesos. Tajā brīdī, kad cilvēks aiziet vēlēt, viņš vismaz ir paudis savu nostāju. Ja viņš to nav darījis - ko mēs sagaidām? Jūs sakāt - tas nav izdarīts tā, šitas ir pievīlis… Pirmkārt, novērtējam, kas ir izdarīts, un skatāmies, ko vēl paveikt, ko varam izdarīt labāk. Nāc un dari!
- Nesen Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisija apsprieda padarīto un darāmo. Kas ir galvenais? Es apsveicu, teiksim, programmu Māras solis, esmu lasījis iepriekšējās ģimeņu politikas pamatnostādnes, bet mani mulsina tas, ka vien kopš 2015. gada tiek runāts par to, ka pastāv «visaptveroša, mērķtiecīga valsts atbalsta programma ģimenēm ar bērniem».
- Precizēšu. Aktīvu darbību sākām 2010., faktiski 2011. gadā. Tad koalīcijā vairākas steidzamās, vitāli nepieciešamās lietas ar milzu pūlēm tika izstrādātas detalizēti. Vēlāk tas tika nosaukts par «demogrāfijas ultimātu». 2012. gadā tas tiek iedzīvināts. Tiesa, mēs panācām, ka māmiņas beidzot var iet apmaksātā pusotra gada bērna kopšanas atvaļinājumā tikai no 2014. gada 1. oktobra, taču tas vismaz reiz par visām reizēm tika izdarīts. Skaidrs, ka pretestība bija liela… Bet arī toreiz tika piedāvāts paņemt visu laukumu plaši un mērķtiecīgi veidot šāda veida programmu. Jā, līdz tam bijušas un tapa jaunas vai tika pārstrādātas - Valsts ģimenes politikas pamatnostādnes un rīcības plāni (2011.-2014. gadam, 2011.-2017. gadam). Bet - kur ir problēma? Šajās pamatnostādnēs neparādījās sistēmiski uzstādījumi, kas prasa lielāku naudu vai rīcības plānu. Ailītēs «finanšu resursi», «izpildes laiks» visbiežāk tika rakstīts: atbilstoši budžeta iespējām. Tā nevar būt! Mērķis vienmēr ir jāapgādā ar resursiem. 2014. gadā pēc manis organizētās konferences Demogrāfiskās atveseļošanās ceļa kartes veidošana Saeimā tas tika nodefinēts skaidrāk. Ar ekspertiem apzinājām visu laukumu, kurā būtu jāstrādā. Tajā skaitā un jo īpaši vērtību jautājumu. Bērni ir arī dzīves jēgas un sajūtu pilnīguma avots. Arī milzīgs motivators dziņai augt, sniegt un sasniegt vairāk… Jā, arī pelnīt vairāk. Un tas, ka šajā vērtību jautājumā - garīgais pret materiālo - būtu jāprevalē garīgajam, nenozīmē, ka materiālais nav būtisks. Skaidrs, ka ir būtiski nodrošināt bērniem labāko.
Diemžēl paiet milzīgs laiks, kamēr, īstenojot labas lietas, nonāc līdz rezultātam. Ļoti ceru ar programmu Māras solis, kuras nosaukumu ieteica Nākotnes fonds, izdosies gūt vispārēju sabiedrības atbalstu. Uzsveru, ka tā ir visas sabiedrības, visu politisko spēku iesaistes, nevis vien centra uzdevums. Kopdarbs. Pagaidām izdodas. Politiķi, kuri pirms tam skatījās uz šo lietu garāmejot vai drīzāk skeptiski, tagad novērtē, cik tas ir svarīgi. Vēl jo vairāk pēc tā, kad Ārvalstu investoru padome pateica: draudi, ko viņi saskata, domājot, vai nākt vai nenākt šeit ar investīcijām, pastāv tieši saistībā ar demogrāfisko situāciju. Ar perspektīvu.
- Bet sabiedrība attieksmē pret bērniem palaikam atļaujas būt pat ciniska. Uztur prasību «bez bērniem un dzīvniekiem» (īres sludinājumi).
- Tas, ka sabiedrībā ir garīgi infantilas personas, vēl neliecina par visu sabiedrību kopumā... Kad 2012. gadā uzsāku ieviest ideju par daudzbērnu ģimeņu apliecības karti, ar kuru var saņemt atlaides, izvirzīju uzdevumu - atrast pareizo kodu. Kodu, kas maina attieksmi, domāšanu un rada pacēlumu. Tāpēc piedāvāju šo programmu dēvēt - Goda ģimeņu apliecība. Jo mēs godinām šīs ģimenes. Nevis kā tās uztvēra padomju laikā… nabadziņi, grūti viņiem. Arī šajā gadījumā nācās izturēt pretestību, panākot, ka tieši ar šo kodu programma tiek iedzīvināta. Būt daudzbērnu ģimenei - tas ir gods. Un tas ir valsts pienākums - godināt šīs ģimenes. Tā ir goda lieta gan valstij, gan pašam personīgi.
Arī tas ir tavs statuss sabiedrībā. Jo, manuprāt, par tavu statusu liecina ne tikai tavs ārējais veidols un tavi darbi, bet arī tavi bērni. Krietni, atbildīgi audzināti bērni. Nav diez ko patīkami, ja no Uzturlīdzekļu garantiju fonda katru gadu jāizmaksā vairāk nekā 10 miljoni to personu bērniem, kuras par viņiem nerūpējas. Cik daudz lietu ģimeņu atbalstam mēs varētu vairāk izdarīt, ja katrs godprātīgi izturētos pret savu pienākumu? Taču šis drošības spilvens ir nepieciešams.
Bet sakarā ar pieminēto «bez bērniem un dzīvniekiem» esmu trīs reizes Saeimā rosinājis grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas aizliegtu diskrimināciju ne tikai saistībā ar dzimumu, invaliditāti, bet arī saistībā ar ģimenes stāvokli. To atbalstīja tikai Nacionālā apvienība un vairāki kolēģi no citām frakcijām. Tas mani pārsteidz. Lai arī, ja es gribu īrēt dzīvokli, ja uzņemos visas saistības, atbildību, bet man bērnu dēļ pasaka: nē!, tad tas ir manu privāto tiesību aizskārums. Nevis izīrētāja. Jā, šīs tiesības sargā mūsu Satversme, taču padarīt to katram redzamu arī speciālajā likumā būtu tikai pašsaprotami.
Mums paveicamas vēl daudzas pašsaprotamas lietas. Darīsim!
