Šīs ziemas nepastāvīgie laika apstākļi vietām grants ceļus bija pārvērtuši neizbraucamās dubļu jūrās, radot problēmas ne tikai autobraucējiem, bet arī ceļu uzturētājiem. Latvijas Autoceļu uzturētāja valdes loceklis Guntis Karps intervijā Neatkarīgajai atklāj, vai un kā iespējams nodrošināt caurbraucamību pārmitros grants ceļos.
- No kopējā valsts ceļu tīkla 55% jeb 11 230 kilometru ir ar grants segumu, un lielākā daļa no tiem ir valsts vietējās nozīmes ceļi. Nenoliedzami, skaistie baltie grants ceļi ziemā un vasarā ir viena no ainaviskām Latvijas dabas bagātībām. Diemžēl, gadu gaitā pieaugot satiksmes intensitātei un kravas transportlīdzekļu kravu svaram, pavasaros un rudeņos, nepastāvīgos laika apstākļos daļa no grants ceļiem pārtop grūti izbraucamos ceļos. Silta ziema neizbēgami rada problēmas. Nav jābūt gaišreģim, lai prognozētu, ka siltā ziemā daļa grants ceļu būs pārmitrināti un veidosies bedres. Tādas brīnumnūjiņas, kuru pavicinot grants ceļš kļūtu tikpat labi izmantojams ceļa lietotājiem kā melno segumu ceļi, nav. Stabilās ziemās grants seguma ceļi parasti sasalst un līdz pavasarim, kad iestājas atkusnis, braukšanas apstākļi pa šiem ceļiem ir apmierinoši. Agrāk ziemas tiešām bija noturīgas, sals uznāca novembrī un turējās līdz martam, tad tas bija saudzīgāks ceļam nekā pašreizējās ziemas. Ceļiniekiem pat ir tāds teiciens: atnāca inženieris SALS! Agrāk uz grants ceļiem ceļu uzturētāju galvenā rūpe bija noķert brīdi pirms sala, kad ceļu var nogreiderēt. Tad, sasalstot ceļa klātnei, varēja nodrošināt līdzenumu visas ziemas garumā, kā arī uz ceļa nekrājās ūdens. Savukārt, ja ziemas ir siltas un atkušņiem bagātas, kādas tās ir pēdējos gados, tad grants ceļu uzturēšana kļūst ļoti problemātiska. Ceļi pārmitrinās un to uzturēšana un caurbraucamība ir apgrūtināta. Faktiski visu nosaka slodze, kas pēdējos gados ir pieaugusi, un te ir arī stāsts par smagās kravas transportu, kas bieži pārkāpj Satiksmes noteikumos paredzētos masas ierobežojumus. Intensīvi lietojot pārmitrinātus ceļus, veidojas gan bedres, gan dziļas rises, kas ziemā arī apgrūtina grants ceļu izmantošanu un uzturēšanu.
Pamatā lielākā problēma ir tā, ka nepietiekamā finansējuma dēļ pēdējos 20-30 gados netiek savlaicīgi atjaunota grants segas planējamā kārta un netiek sakārtota ūdens atvade - ne visur tiek atjaunoti grāvji, noņemts apaugums. Ceļinieku mācību grāmatās ir minēts un praksē ir apstiprinājies, ka katru gadu no grants segām noput vismaz viens centimetrs segas. Tad varam parēķināt, ka pēc 20 gadiem, neko nepievedot, segas faktiski nav. Veidojas tā sauktās smilšu vannas, sabrūk ceļa nesošā šķembu kārta. Pēc normatīviem planējamās kārtas atjaunošana būtu vajadzīga ik pēc četriem pieciem gadiem, bet pilna grants segas rekonstrukcija atkarībā no ceļa noslogojuma aptuveni pēc 25 gadiem. Līdzekļi primāri, protams, tiek novirzīti satiksmes organizācijai - ceļa zīmju, barjeru atjaunošanai, ziemas dienestam, bedru remontam, greiderēšanai, bet pārējiem darbiem jāiztiek ar atlikušo finansējumu.
- Vai ziemā uz grants ceļiem, neskaitot sniega tīrīšanu, netiek veikti nekādi darbi?
- Grants ceļa greiderēšana lielākoties tiek veikta pavasarī un vasaras sezonā. Taču katru ziemas sezonu arvien biežāk ir situācijas, kad pie attiecīgiem laika apstākļiem tas tiek darīts arī ziemā. Pati par sevi ceļu uzturēšana konstruktīvi ceļu neuzlabo - ceļu uzturēšanas galvenais uzdevums ir pēc iespējas ilgāk ar nelieliem ieguldījumiem saglabāt ceļu esošā kvalitātē. Tāpēc pamatu pamats ir esošo ceļu segumu savlaicīga atjaunošana un rekonstrukcija.
Pievienojos uzskatam, ka grants ceļi ir periodiskas izmantošanas ceļi. Ja ir stabila ziema un stabila vasara, problēmu nav. Bet tajā brīdī, kad viss apkārt ir sasalis un vienīgais, kas ir atkusis, ir ceļa klātne, tad būs problēmas ar izbraukšanu, ātri veidosies bedres, dubļi, kas ir pārmitrināta grants ar visām no tā izrietošajām sekām. Cilvēki prasa - izdariet kaut ko -, bet faktiski jau neko nevar izdarīt. Ja uznāk mērens sals, kas ūdeni izžāvē, un iespējams ceļu nogreiderēt, tas situāciju glābj. Bet pārmitrinātu, bedrainu grants ceļu greiderēšana dod tikai īslaicīgu efektu un var pat pasliktināt caurbraucamību, jo uz ceļa veidojas šķidra «grants putra», kas apgrūtina gan braukšanu, gan ceļa greiderēšanu.
Lai nepieļautu ceļu izdangāšanu un iespējami saglabātu to, šādos siltos un slapjos laika apstākļos uz nolietotākajiem un sliktākajiem ceļiem tiek noteikti autotransporta masas ierobežojumi. Respektīvi, tiek liegta pārvietošanās transportam, kas smagāks par noteiktu masu, piemēram, desmit tonnām, septiņām tonnām u.c. Vēsturiski autotransporta masas ierobežojumus liek tad, kad sāk atkust ceļa plātne. Taču pēdējo gadu pieredze liecina, ka masas ierobežojumus nākas ieviest, piemēram, pat decembrī. Saprotams, ka uzņēmējdarbība ir nozīmīga, ir jāizstrādā meži, jāved dažādas kravas, taču tikpat svarīga ir ceļu uzturēšana un saglabāšana visa gada garumā un visiem ceļa lietotājiem. Ir daudz pašvaldību, kuras izprot šā jautājuma nozīmību un ar kurām mums ir izveidojusies laba sadarbība.
- Vai sliktu laika apstākļu ietekmē arī uz kvalitatīvi uzbūvēta grants ceļa veidojas dubļu putra?
- Situācijas var būt ļoti dažādas. Uz jauna, kvalitatīvi uzbūvēta grants ceļa, kur ir sakārtota ūdens novade, labi grāvji, dubļiem nevajadzētu veidoties. Ūdens ir ceļu lielākais ienaidnieks. Arī jaunu grants ceļa segumu ūdens kombinācija ar salu, atkusni un nesamērīgu transporta slodzi ietekmēs. Taču, ja ceļa konstruktīvie slāņi ir atbilstoši uzbūvēti un ceļam nav transporta masas pārslodzes, tad problēmām nevajadzētu būt.
Viens no konceptuāliem visu grants ceļu kvalitātes uzlabojošiem risinājumiem būtu pakāpeniska šo ceļu nomelnošana. Vai tā ir asfaltēšana vai dubultās virsmas apstrāde, kura ir daudz lētāka, jau ir tehnisks jautājums. Piemēram, esam parēķinājuši, ka grants ceļš, uz kura veikta dubultā virsmas apstrāde, pagarināta ceļa ilgtspēja, uz greiderēšanas izmaksu ietaupījuma atmaksātos piecos septiņos gados.
- Jūs teicāt, ka ir situācijas, kad piemirkušos ceļos neko nevar darīt, bet droši vien tas nenozīmē, ka vispār nekas netiks darīts.
- Visās mūsu ražošanas bāzēs strādā pieredzējuši speciālisti. Viņi seko līdzi situācijai, kas notiek uz ceļiem, un, tiklīdz ir iespējams, tā tiek veikti nepieciešamie greiderēšanas darbi, lai uzlabotu braukšanas komfortu
- Kāda situācija ar grants ceļiem ir citās valstīs?
- Salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju un citām Ziemeļeiropas valstīm Latvijā ir lielākais grants ceļu īpatsvars. Skandināvijā ir ļoti kvalitatīvi un labi uzturēti grants ceļi, taču atšķirībā no Latvijas, kur ceļi būvēti uz pļavu un purvu zemes, Skandināvijā zemes ceļi pamatā ir būvēti uz klints pamatiem. Tas lielā mērā nosaka ceļa nestspēju. Pret kopējo ceļu apjomu skandināviem grants ceļu ir relatīvi ļoti maz un ar zemām satiksmes intensitātēm. Turklāt grants ceļu sega tiek regulāri atjaunota un vismaz divas reizes vasarā šie ceļi tiek atputekļoti (apstrādāti ar kalcija hlorīdu). Esmu pārliecināts, ka visu ceļinieku vēlme ir, lai tā arī kādreiz būtu uz mūsu Latvijas grants ceļiem!
