Par Vienotības politiku un izredzēm, par valsts nodokļu politiku, tās izmaiņām un Latvijas nākotni saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu (Eiropas Parlamenta Tautas partiju grupa, Vienotība).
- Vienotība šobrīd atrodas savas pastāvēšanas zemākajā punktā. Vai partija domā par soļiem sava reitinga celšanai. Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība ir ierunājusies par to, ka būtu jāatceļ ienākumu nodoklis mazu un vidēju pensiju saņēmējiem. Kāpēc Vienotība runā par citiem tematiem, kas uz tautu vispār neattiecas?
- Vienotība šobrīd pārziemo. Vai Vienotība pavasarī iznāks no ziemas miega un kā iznāks, ir dažādas iespējas.
- Drīzāk nevis pārziemo, bet atrodas klīniskajā nāvē...
- Jau kopš Jaunā laika partija ir atradusi resursus, jaunus cilvēkus, kā sevi atsvaidzināt, tajā skaitā ar jaunām idejām. Luga vēl nav nospēlēta līdz galam. Turklāt reitingi rāda ne tikai zemu uzticēšanos partijai, bet arī to, ka puse cilvēku vēl nav izlēmuši, par ko vispār balsot. Tas nozīmē, ka ir iespēja iegūt šo cilvēku uzticēšanos, jo vēlēšanas nav šodien.
- Kāda joma tad būtu tā, kur Vienotībai būtu iespēja sevi parādīt?
- Nodokļu joma ir valsts mugurkauls. Tajā ir jābūt prognozējamībai, nevar raustīties. Un vēl mums jābeidz dzīvot pasakā, ka jābūt augstiem nodokļiem, kurus visi maksās. Reiz, lidojot no Briseles, man Valmieras pilsētas mērs izstāstīja situāciju, kas man šķiet labs piemērs absurdam ar nodokļiem. Valmierā tika izveidota pašvaldībai piederoša taksometru kompānija ar sešiem taksometriem, un tā nesa aptuveni desmit tūkstošu eiro zaudējumus gadā. Dome nolēma šo kompāniju slēgt, jo zaudējumi pārāk lieli. Taču - nomaksāto nodokļu apjoms no šīs kompānijas bija piektā daļa no nodokļu apjoma, ko nomaksājušas visas valstī pastāvošās taksometru firmas! Tas skaidri norāda, ka vairums nodokļus nemaksā. Redziet, tas ir noziedzīgi, ka nodokļus nemaksā, un Valsts ieņēmumu dienestam pret to ir jācīnās. Bet es neticu, ka visi ir negodīgi un blēži, un negrib maksāt nodokļus. Šis pašvaldības piemērs parāda, ka, ja maksā visus nodokļus, tad zaudē naudu un beigās arī uzņēmumu. Secinājums tātad ir tāds, ka nodokļu slogs ir jāsamazina! Panākot, ka ir vienmērīgs nodokļu slogs, kas kopumā ir zemāks par esošo, un ļaujot indivīdiem dibināt uzņēmumus un godīgi nomaksāt panesamus nodokļus, kas ļautu saglabāt peļņas līmeni.
Es uzskatu, ka valstī ir reāla krīze, jo valdība nespēj kolektīvi pieņemt nekādus lēmumus, tā dzīvo pasakā, ka ar augstākām nodokļu likmēm var panākt valsts budžeta piepildījumu, un, ja budžetā nav naudas, tad tik pagriež kādu likmi uz augšu, lai tie nabaga muļķi, kas maksā, maksā vēl vairāk, jo citi taču izvairīsies. Ir kaitinoši klausīties no Latvijas politiķu mutēm, ka Latvijā ir zems nodokļu slogs, jo tas ir pilnīgi pretrunā ar pieredzi.
- Bet taču Valdis Dombrovskis, jūsu partijas biedrs, to saka!
- Problēma ir tajā, ka tur, kur nodokļiem jābūt zemiem, tie ir augsti, bet tur, kur jābūt augstiem, tie ir zemi. Un vēl problēma ir tā, ka ir jomas, kur no nodokļiem izvairās, bet sankciju nav. Nodokļiem ir jābūt tik zemiem, lai godīgs uzņēmējs tos var nomaksāt un vēl strādāt ar peļņu, jo citādi taču nav jēgas ieguldīt naudu. Jāsaka arī, ka lielākā daļa no lēmumu pieņēmējiem valstī nekad nav kā uzņēmēji izveidojuši kaut vienu uzņēmumu, viņiem nav priekšstata, kā tas parasti darbojas. Man, kad man bija Latvijā uzņēmums, vairāku gadu garumā tas strādāja ar peļņu zem 1%, tas nozīmē, ka faktiski tas bija nodokļu maksāšanas labdarības pasākums. Un kāpēc? Tāpēc, ka uzņēmums maksāja reālas, normālas, nevis minimālās, algas un maksāja visus nodokļus. Ja sistēma, ka, nomaksājot visus nodokļus, uzņēmums paliek bez peļņas, netiks kardināli mainīta, tad valsts brauc auzās. Jo cilvēki brauc prom, un palicēji nevairojas. Pēc desmit gadiem tas nozīmē, ka strādājošo skaits būs vēl mazāks, bet pensionāru skaits vēl lielāks - šādā situācijā vēl palielināt nodokļus - tas ir ceļš uz nekurieni.
- Un kāds tad būs plāns?
- Divas alternatīvas - atstājam nodokļus, kā ir, un atveram valsts durvis, lai brauc visi, kas vien var un grib strādāt. Tad, iespējams, zaudējam savu kulturālo identitāti un atšķaidām tautu līdz nepazīšanai. Otra alternatīva - atjēgties un radīt valsti, kurā ir patīkami dzīvot. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku un uzņēmēju grib dzīvot un strādāt godīgi, nomaksājot nodokļus. Politiķiem ir jābeidz skandināt, ka visi, kas nemaksā nodokļus, ir noziedznieki. Jo, ja to darītu viens cilvēks, tad viņš būtu noziedznieks, bet, ja to dara liela daļa nodokļu maksātāju, uzņēmēju, tad problēma ir simptomātiska, tad tas liecina par politikas kvalitāti un (ne)pareizību, nevis par nodokļu maksātājiem. Tāpat kā skolā - ja klasē puse bērnu ir nesekmīgi, tad tas liecina par nekvalitatīvu skolotāja darbu, nevis par bērnu prāta spējām. Ja 40% aiziet ēnu ekonomikā, tad valsts kā skolotāja nedara savu darbu pareizi, sistēma ir neiespējami izveidota.
- Ja jūs būtu finanšu ministrs, jūs paskatītos uz reālo situāciju un redzētu, ka valstī ir milzīga nabagu bāze, no kuras paņemamais nodokļu daudzums ir lielāks nekā no bagātniekiem, jo to ir ļoti, ļoti maz. Un vēl ir valsts pārvalde, kurai no kaut kā ir jādzīvo.
- Es atzīstu, ka, ja es būtu finanšu ministrs, tad tiešām man galvenā rūpe būtu par to, lai Valsts kasē ienāktu kaut kāda nauda, ar kuru maksāt pensijas un algas valsts sektorā strādājošajiem. Es nesaku, ka varu izdarīt kaut ko labāk par jebkuru, kas šobrīd ir pie varas Latvijā. Es saku, ka mums jāpārvar uzticības krīze sabiedrībā un to nevar izdarīt citādi, kā vien kardināli mainot pieeju. Ja 40% Latvijas vēlētāju nezina, par ko balsot, tā ir krīze. Ja 40% ir ēnu ekonomikā, tā ir krīze. Manuprāt, politikā jārīkojas līdzīgi kā medicīnā - ja nezini pareizo diagnozi, nerausti pacientu, tā tikai var pasliktināt stāvokli. Arī nodokļu likmes nevajag raustīt turpu šurpu, ja redzi, ka to ieņēmumi krīt. Manuprāt, ir jāizstrādā fundamentāli cita pieeja nodokļu sistēmai - lai paiet laiks, pat gads vai divi, bet 20 gadu perspektīvā tas atsvērs to, ka cilvēki beidzot uzelpos un sāks atgriezties tie, kas emigrējuši. Mums būtu iespēja izveidot sabiedrību, kur cilvēki lepotos ne vien ar savu zemi, bet arī ar savu valsti, ar savu pārvaldes sistēmu.
- Jūs pareizi runājat - nodokļu sistēma ir jāmaina. Bet sabiedrībā ir arī fundamentāla neapmierinātība ar to, kā nodokļi tiek sadalīti. Ja cilvēks, maksājot nodokļus, nevar aiziet pie ārsta, jo viņam pasaka, ka kvotas beigušās, tad nākamā doma ir - kāpēc es vispār sevi esmu apgrūtinājusi ar veselības aprūpes sistēmas uzturēšanu... Un tā ir arī citās sfērās.
- Uzticības krīze, protams, ir ilgstoša. No malas izskatās, ka mēs arī demokrātijai neticam. Bet nav tik traki. Bet arī jāsaprot, kādi latvieši ir - ļoti paškritiski. Bet vispār nodokļu pārdalei arī ir jāpieiet gudrāk - jāliek maksāt tiem, kuri var maksāt, bet jāatbrīvo tos, kuri nevar. Piemēram, nevajag taču visiem bērniem skolās līdz noteiktai klasei piešķirt brīvpusdienas, neatkarīgi no tā, kāda ir vecāku rocība un cik bērnu ģimenē, jo ir tādi, kam brīvpusdienas noteikti vajag, bet ir tādi bērni, kuru vecāki var samaksāt. Bet, neejot smalkumos, varu tikai atkārtot, ka pamatā ir nodokļu sistēmas pārveide, lai nepieļautu situāciju, ka nodokļi aizgriež skābekli jebkurai uzņēmējdarbībai. Nodokļu sistēma ir katras Eiropas Savienības dalībvalsts kompetence, un nevar teikt, ka Eiropa vainīga, ka mums ir tādi nodokļi. Tātad nodokļu sistēmas pārveidē ir jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem.
- Jā, bet jūsu partijas biedrs Arvils Ašeradens kā ekonomikas ministrs darbojas tieši pēc sistēmas, kas grib lielākus maksājumus no nabagiem, manipulējot ar atbalstāmo elektroenerģijas iepirkumu jeb obligāto iepirkumu komponenti (OIK). Uzliks nabaga mājsaimniecībām un mazajiem lauksaimniekiem lielākus maksājumus nekā lielajiem uzņēmumiem!
- Obligātā iepirkumu komponente ir pagātnes mantojums, kuru izshēmoja veikli biznesmeņi un pat valdības vadītāji, lai varētu nodrošināt zaļo gaismu savam biznesam. Tas ir pašu izveidots slogs, ko tautsaimniecība nespēj panest. Lielie uzņēmumi, kā, piemēram, Cemex, man arī uzrādījuši aprēķinus, ka par elektroenerģiju Vācijā viņiem būtu jāmaksā lētāk nekā Latvijā un tieši OIK dēļ. Loģiskais lielo uzņēmumu jautājums ir - vai jūs gribat panākt mūsu aiziešanu no Latvijas?
Latvija taču konkurē ar visu pasauli, un mums jāatrod iespēja, kā noturēt lielos uzņēmumus un ļaut tiem attīstīties Latvijā.
Jā, es saprotu, nav labi likt maksāt mazajiem uzņēmumiem, samazinot slogu lielajiem, bet kaut kā taču ar šo pagātnes mantojumu ir jācīnās.
- Tad cīnāmies vienkārši - lai Ašeradens pasaka - pietiek, nevajag vairs OIK maksāt!
- Pareizākais būtu tikt vaļā no šā maksājuma. Vienīgais, tad ir jārēķinās, ka, laužot līgumus, sekos nopietna tiesvedība. Viena lieta, ko varētu apsvērt, - atpirkties no sliktajiem līgumiem - piemēram, novirzot tam daļu no Latvenergo peļņas. Redzam, ka elektroenerģijas cena ir reāli kritusies, bet Latvijā ir ārkārtīgi dārga pārvades un sadales sistēma, ņemot vērā mazo iedzīvotāju un uzņēmumu skaitu. Latvenergo visa peļņa ir jāiemaksā valsts budžetā, bet varbūt ir vērts peļņu ieguldīt tajā, lai kompensētu sadales sistēmas zaudējumus un daļēji arī OIK. Otrs variants, kā atpirkties no OIK, - ņemot vērā to, ka aizdevumu likmes šobrīd ir ļoti zemas, aizņemties naudu. Tas ir veids, kā daudzās valstīs risina līdzīgas grūtības - nevis maksājot visu šodien, bet slogu sadalot gadu desmitu garumā. Valdībai jāizvērtē, vai šis būtu labākais variants. Bet jūs neizspiedīsiet no manis kritiku par Vienotības ministriem Māra Kučinska valdībā.
- Nekritiska attieksme savu partiju jau noved pie nespējas pārveidot sistēmu.
- Sistēma ir jāpārveido, jo esam cilvēkus ar pātagu iedzinuši izmisumā, un viņi emigrē. Es neticu, ka visi no bērnības sapņo, kā doties svešumā no draugiem, radiem un dzimtenes. Bet, jā, problēma partijās, tajā skaitā manējā, ir. Tās nenāk ar skaidru redzējumu: mēs tagad darīsim tā un tā. Mēs veicam reformas reformu pēc, bez redzējuma nākotnei, un tas izraisa nestabilitāti. Un vēl. Vajag noraut stopkrānu ierēdniecības tieksmei visu nepārtraukti regulēt ar Ministru kabineta noteikumiem - ierēdniecība, kā visur pasaulē, lai attaisnotu savu eksistenci, nepārtraukti piedāvā uzlabojumus, bet tie reāli ir apgrūtinājumi, kas traucē uzņēmējiem strādāt, ar papildu prasībām radot izmaksas. Es domāju, ka pārmaiņu problēmas ir risināmas un mēs varam ar visu tikt galā. Mēs varam parādīt iedzīvotājiem, ka Latvija ir lieliska un šeit var dzīvot labi.
- Jūs domājat, ka pie varas esošie politiķi vai tuvu tai stāvošie spēj mainīties? Brexit un Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā parādīja, ka cilvēki vairs neko negaida no esošajiem politiķiem. Viņi negrib neko gaidīt no esošajiem politiķiem, vēlas radikālas pārmaiņas, citus politiķus ar citu skatījumu uz procesiem.
- Vai nu mēs maināmies, vai mūs nomainīs. Pavisam elementāri. Latvijas politiķiem ir vieglāk mainīties nekā Eiropai kopumā. Mēs esam maza sabiedrība, mēs, par spīti tam, ko par sevi runājam, esam ļoti vienota sabiedrība. Eiropas tankkuģis ar saviem 500 miljoniem iedzīvotāju, protams, ir lielāks un grūtāk vadāms. Paskatāmies, kas notiek Vācijā: vienmēr esmu apbrīnojis Angelu Merkeli un viņas spējas pielāgot savu politiku sabiedrības gaidām. Un tas nemainās - viņa atkal to ir spējusi.
Bīstamība revolucionārai maiņai arī Latvijas politikā ir tā, ka nav nekādu garantiju, ka būs labāk. Un varētu pat būt sliktāk. Es nesaku: būsim mierīgi, kuš, kuš. Trauksme Latvijas sabiedrībā ir jūtama, un ir jārīkojas, lai to mazinātu. Tautas sāpju slieksnis ir ļoti augsts - ja latvietis sāk teikt, ka ir nepanesami, tas ir nopietni. Mans uzdevums ir piedāvāt pārmaiņas ne jau tāpēc, lai Vienotība varētu pastāvēt, tas uz šā fona ir pat nenozīmīgi, bet lai Latvija var pastāvēt kā brīva un neatkarīga valsts.
