Latvijā: Ziemassvētku kaujas. Apziņa – mēs to paveicām 1 komentāri
 
Latvijā

Ziemassvētku kaujas. Apziņa – mēs to paveicām

 
Skatīt 7 bildes
STRĒLNIEKU FORMĀ. Roberts Līnis muzeja viesus sagaida, tērpies kā latviešu strēlnieks. Tiesa gan, šinelis un mundieris ir nedaudz stilizēti, jo tapuši padomju laikos. Oriģināls bijis no gaišāka materiāla, tomēr šineļa un mundiera detaļas atbilst. Strēlnieki bijuši vīri ar stāju – plarzīgās cara armijas formas pāršuvuši, piemērojot savam augumam, bet Rīgas pašpuikas necietuši lielos militārās cepures nagus un apgriezuši tos iespējami īsākus. Obligāti bijuši uzpleči, kas norāda, kuram strēlnieku bataljonam karotājs piederējis, un strēlnieka krūšu zīme / F64
STRĒLNIEKU FORMĀ. Roberts Līnis muzeja viesus sagaida, tērpies kā latviešu strēlnieks. Tiesa gan, šinelis un mundieris ir nedaudz stilizēti, jo tapuši padomju laikos. Oriģināls bijis no gaišāka materiāla, tomēr šineļa un mundiera detaļas atbilst. Strēlnieki bijuši vīri ar stāju – plarzīgās cara armijas formas pāršuvuši, piemērojot savam augumam, bet Rīgas pašpuikas necietuši lielos militārās cepures nagus un apgriezuši tos iespējami īsākus. Obligāti bijuši uzpleči, kas norāda, kuram strēlnieku bataljonam karotājs piederējis, un strēlnieka krūšu zīme / F64
ZIEMASSVĒTKU KAUJU MUZEJS. Jelgavas novada Valgundes pagasta Mangaļos Ziemassvētku kauju muzejs izveidots 2005. gadā. Apskati vislabāk sākt ar pašu muzeja ēku, pēc tam dodoties gājienā pa īpaši izveidotajām takām, kas ir apmēram 7 km garas un ved pa Ziemassvētku kauju vietām. Muzejs ir Kara muzeja filiāle, un par ceļiem uz to parūpējas Latvijas Valsts meži. Viesojāmies tajā trešdienas sniegputenī, apstākļos, kas atbilst vēsturiskajiem kauju aprakstiem. Šī ir vieta, kur iespējams pavadīt dienu, tikai jāģērbjas piemēroti pastaigām mežā / F64
F64
F64
F64
SKARBI. Plašajā teritorijā pa īpaši ierīkotām takām var apstaigāt vietas, kur norisinājušies dažādi vēsturiski Ziemassvētku kauju notikumi. Vislabāk šādā gājienā doties labā laikā. Bijām aizbraukuši uz muzeju trakajā sniegputenī, diezgan ekstrēmā brīdī muzeja apskatei. Var tikai nodrebināties, iedomājoties, kā šādos apstākļos latviešu puiši slepus gatavojās uzbrukumam vācu karaspēkam, ņemot vērā to, ka visas pozīcijas tolaik atradās purvā, klajā laukā un lielā slapjumā, kas vēlāk pirms Otrā pasaules kara tika meliorēts un mūsdienās ir pārvērties pamatīgā mežā / F64
BĪSTAMAIS MANTOJUMS. Tīreļpurvs arī šodien glabā sevī daudz nesprāgušu lādiņu patronu un granātu. Kara laikos ražotās munīcijas kvalitāte bija diezgan zema, tā bieži vien nesprāga. Arī karavīriem glābjoties, viņi parasti nometa savu uzkabi, jo bēgt ar padsmit kilogramu lieko svaru uz pleciem nebija parocīgi. Šādi atradumi, nonākot neprasmīgu cilvēku rokās, arī šodien var būt ļoti bīstami, tāpēc tos nekādā gadījumā nevajadzētu mēģināt izjaukt. Neaiztieciet un ziņojiet policijai / Ekrānšāviņš no avīzes
 
Ziemassvētku kaujas. Apziņa – mēs to paveicām
1 / 7 Bildes 
 
 

Ziemassvētku kaujas un latviešu strēlnieki ir divi ar leģendām apvīti jēdzieni, ko mūsdienās vairāk iepazīstam caur literatūru – Aleksandra Grīna romānu Dvēseļu putenis un Aleksandra Čaka poēmu Mūžības skartie.

Šonedēļ vēsturisko notikumu simtgades atceres brīdī literatūra tiek pieminēta bieži, tomēr mēs braucām uz vietu, kur risinājās reālie kauju notikumi. Tagad te ierīkots Ziemassvētku kauju muzejs. Saruna par to, par strēlniekiem un viņu nozīmi ar šā muzeja vēsturnieku Robertu Līni.

- Kas pie jums brauc, un ko jūs viņiem stāstāt?

- Pieaugušajam ir viens izpratnes līmenis, bet, ja mazu bērnu vienreiz nomocīsim muzejā, vairāk mēs viņu te iekšā nedabūsim. Lai apmeklētu muzeju, bērnam tomēr ir nedaudz jāpieaug. Tas, ko pieaugušais iedomājas - atvedīs trešās klases skolēnu, kuram pastāstīs par Ziemassvētku kaujām, un viņam tas uzreiz iegulsies atmiņā, diezin vai notiks. Es uzskatu, ka bērnam vajag atpūsties, atnākt uz muzeju izklaidēties, lai gribētos nākt vēl un vēl. Mums ir standarta ekskursija, kas tiek pielāgota katram konkrētajam apmeklētājam. Bērniem tās, protams, vairāk ir aizraujošas izklaides, kas atbilst viņu uztveres līmenim.

Cilvēki, kas ierodas muzejā, lielākā daļa brauc ar auto. Ar sabiedrisko transportu te nokļūt nav iespējams. Tas liecina, ka cilvēki ieplāno braucienu uz šejieni vai varbūt nejauši, braucot pa šoseju, ieraudzījuši norādi un nolēmuši te iegriezties. Lai gan muzejs ir veltīts Ziemassvētku kaujām, mēs pie tām pievienojam arī stāstu par Pirmo pasaules karu, jo Ziemassvētku kaujas ir viens šā kara fragmentiņš. Mūsdienu muzejs nav vērsts uz abstraktiem skaitļiem vai vispārīgi aprakstošs. Tas ir orientēts uz konkrēto indivīdu. Mēs rādām cilvēku, kurš iet cauri pasaules karam un piedalās Ziemassvētku kaujās - kādi ir viņa pārdzīvojumi, kad viņš redz sev blakus ievainotos un kritušos, kad iet uzbrukumā, atkāpjas. Latviešu strēlnieku bataljoni ir dibināti 1915. gada augustā, viņiem ir kauju pieredze arī pirms tam, bet konkrēti Ziemassvētku kaujās viņi pirmo reizi ļoti īsu brīdi visi karo vienkopus. Ir viena divīzija, ko veido divas brigādes. Katrā ir pa četriem strēlnieku pulkiem, kuri tad arī piedalās šajā uzbrukumā.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka visas kaujas, kas notikušas pirms tam ar strēlnieku piedalīšanos, ir vairāk vai mazāk sporādiskas. Viņi tajās cīnās salīdzinoši mazās grupās. Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieki pirmo reizi visi ir kopā, atsevišķi paši par sevi latviešu virsnieku vadībā. Te arī ir mūsu uzdevums, izejot cauri muzejam, radīt priekšstatu, cik nozīmīgs ir šis brīdis mūsu vēsturē.

- Kā tad īsti ir - cik tur ir mitoloģijas, cik patiesības par šīm kaujām kā par izšķirošo pagrieziena punktu, kas strēlniekiem liek nostāties pret caru, par ģenerāļu nodevību - to visu, ko mums raksta diezgan populārā, reizēm apšaubāmā veidā?

- Šis tiešām ir diezgan strīdīgs jautājums, uz kuru nav vienas īsti skaidras atbildes. Skaidrs ir tas, ka Ziemassvētku kaujas ir kaut kas pamatīgs, kas iegulst latviešu pašapziņā un mentalitātē. Tas, kas ir interesanti - brīdī, kad kaujas notiek un arī pēc tam, divdesmito gadu sākumā, par tām īsti neviens nerunā. Tikai tad sāk parādīties pirmās balsis, un pamazām viņu kļūst aizvien vairāk. Kas tad īsti notiek?

Acīmredzot ir jāpaiet laikam, lai šie notikumi nogulsnētos latviešu apziņā. Kā man šķiet, ceru, ka daļa vēsturnieku man varētu piekrist, Ziemassvētku kaujas ir tas brīdis, kad pirmo reizi konkrētā laikā un vietā sastopas faktiski tikai no latviešu karavīriem sastāvoša karaspēka vienība, kas ne tikai izplāno, bet arī izdara visu nepieciešamo, lai sakautu pretinieku. Viņi gūst pirmo militāro uzvaru. Tas rada pārliecību, ka mēs varam. Par to gan īsti neviens nerunā, bet vēlāk, kad notika neatkarības cīņas, vīriem jau bija šī psiholoģiskā pārliecība - kā, mēs taču toreiz jau sasitām to vācieti, sasitīsim arī tagad. Otrreiz vienmēr ir vieglāk. Ziemassvētku kaujas ir latviešiem grandiozs notikums. 1916. gadā cariskās Krievijas armijā ir apmēram seši miljoni karavīru. Protams, tie divpadsmit tūkstoši latviešu karavīru nav nekas iespaidīgs uz šāda fona, tomēr viņi atrodas šeit, viņi ir mūsējie. Prasi, kuram latvietim gribi, par latviešu strēlniekiem, viņam taču ir sajūta, ka tas ir kāds vectēva brālis vai cits sencis. Tad vēl skolā jālasa Dvēseļu putenis, un bērniem šis stāsts tiek pasniegts caur emocijām, stāstot par tumsā un putenī aizejošo strēlnieka stāvu - te nāk klāt emocionālais un individuālais. Karā jau vienmēr ir arī emocionālais un individuālais moments.

- Mums no literatūras ir viens strēlnieku komandieris, pulkvedis Vācietis, kura sprediķis Piņķu baznīcā Čaka poēmā ir nedaudz no citām kaujām, tomēr vai te Ziemassvētku kaujās var un vajag izcelt kādu vienu militāro stratēģi?

- Tā ir interesanta lieta. Ja gribam piesaukt personālijas, varētu minēt daudzus. Man tomēr pašam gribētos šajās Ziemassvētku kaujās redzēt nevis dažas vadošas militārpersonas, bet strēlnieku kopējo spēku, ar kuru ir iespēja katram nedaudz asociēt pašam sevi. Tie ir cilvēki, kas dodas izpildīt pavēles. Man tāpēc negribētos likt īpašu uzsvaru uz komandējošo sastāvu, virsniekiem.

- Tātad, jūsuprāt, tas ir kolektīvais spēks un masa, nevis indivīds, ar ko strēlnieki guva sev vēsturisko pirmo panākumu?

- Jā! Te ir jāsaprot tā laika karošanas stratēģija un taktika. Kara apstākļi toreiz bija tādi, ka viena atsevišķa spoža personība neko daudz izdarīt nevarēja. Pirmais pasaules karš ir ļoti masveidīgs, bet ierastā karošanas tehnika primitīva. Tā balstījās uz skaitlisku pārspēku pār pretinieku.

1916. gada ierastākais karošanas veids bija sapulcināt lielu pārspēku, lai dotos uzbrukumā pretiniekam. Karavīru uzdevums bija iespējami ātrāk šķērsot dzeloņstiepļu laukus, lai padzītu pretiniekus no viņu pozīcijām. Visi zināja, ka būs lieli dzīvā spēka zaudējumi, tāpēc vienkārši savāca pietiekamu karavīru masu, lai tā pārspētu ienaidniekus. Lai pārvarētu dzeloņstiepļu laukus, talkā tika ņemta artilērija, kurai tos vajadzēja iznīcināt. Šāva pamatīgi, jo nevarēja klusi tiem pāršmaukt pāri, lai pārsteigtu ienaidnieku. Arī dzīvā spēka koncentrēšanos pretinieks nevarēja nepamanīt, viņš, protams, pievilka papildspēkus. Līdz ar to karošana bija lēna, bet cilvēku upuri milzīgi.

Ziemassvētku kaujas ar to arī atšķiras, ka te, pozīciju kara apstākļos, tiek izmantota negaidīta nakts uzbrukuma stratēģija. Tas nozīmē, ka netiek izmantota artilērija, lai sasistu dzeloņstiepļu laukus. Tajos slepus tiek veidota eja - brīvprātīgie, īpaši apmācīti cilvēki ir daudzus mēnešus trenējušies griezt dzeloņstieples, darot to tādā veidā, lai pretinieks to nepamana. Pēdējā dzeloņstiepļu līnija, kas ir tiešā pretinieku nocietinājumu tuvumā, netiek aiztikta. Piecos no rīta, kad sākas uzbrukums, zem šīs dzeloņstiepļu līnijas tiek pastumts dēlis ar sprāgstvielu lādiņu, kas sprāgstot to pārrauj. Pa šo eju pirmie uzbrukumā dodas brīvprātīgie, kuru uzdevums ir nokļūt līdz pretinieku nocietinājumiem un iemest tajos granātas. Tā negaidot tiek iegūts viens salīdzinoši neliels frontes iecirknis, pa kuru uzbrukums tālāk turpinās uz abām pārrāvuma pusēm. Līdz tam šāda stratēģija Pirmajā pasaules karā tik plašā mērogā nav izmantota. Strēlnieki pirms tam ir veikuši dažus eksperimentus, bet tie ir bijuši diezgan lokāli. Te ir īstenots uzbrukums 30 kilometru plašā frontes iecirknī. Latvieši, kuri ir tā centrā, ar šo uzdevumu veiksmīgi tikuši galā. Tas ir jauns karošanas veids, vietā, kur to veica 1. brigāde, cilvēku zaudējumi bija relatīvi mazi, jo salīdzinoši Pirmajā pasaules karā, uzbrukumā ejot ar masu, upuru bija ļoti daudz, vēl pat nenonākot līdz pretiniekam. Nelielais cilvēku resurss šajā uzbrukumā, kuram teorētiski vajadzēja tikt līdz Jelgavai, izrādījās koks ar diviem galiem. No sākuma bija pārsteiguma moments, kas ļāva iegūt pozīcijas, bet uzbrukuma turpinājumam nebija pietiekami liela spēka. Turklāt cara ģenerāļi pozīcijas starp purviem neuzskatīja par stratēģiski izdevīgām. Mēs muzejā rēķinām, ka šīs operācijas realizēšanā piedalās simt tūkstoši cariskās Krievijas armijas karavīru, bet Pirmā pasaules kara mērogiem tas ir diezgan maz.

- Kaujas notiek tīrelī, bet šodien mēs te atrodamies meža vidū.

- Jā, tas, kas ir jāatceras katram, kurš uz šejieni brauc, - pirms Otrā pasaules kara te notiek meliorācijas darbi, gruntsūdens, kas faktiski bija līdz pat augsnes virskārtai, tiek novadīts pa lieliem grāvjiem. Vide ir kapitāli mainījusies. Koki, ko tagad redzam, sākuši augt pirms Otrā pasaules kara. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, kas jāzina, jo mūsdienās te nudien nav sajūtas, ka šeit būtu tik ļoti purvains. Te vecās stenda fotogrāfijās no Ložmetējkalna redzama apkārtne, kāda tā bija Pirmā pasaules kara laikā. Jūs redzat klaju purvu, tā saukto mazo Tīreli. Tagad jūs no turienes nofotografēsiet vien koku galotnes. Purvs mūsdienās ir stipri samazinājies, te praktiski ir mežs.

- Līdz ar to ir pat grūti iedomāties, kā šīs kaujas purvā notikušas.

- Jā, tas ir tas, pie kā es gribu atgriezties. Šis indivīds, kuru pieminēju, par kuru stāstām apmeklētājiem - viens, kurš ilgi trenējies slepus pārgriezt ārkārtīgi izturīgās dzeloņstieples, otrs, kurš slepus vilcis smago dēli ar sprāgstvielām, trešais, kurš metis rokas granātas ienaidnieku pozīcijā, ceturtais, kurš pēc tam kāvies pozīcijās… Tas viss veido šo Ziemassvētku kauju ainu cilvēciskā skatījumā. Kad to visu iedomājas, mati ceļas stāvus, jo karš bija karš, artilērija šauj, lādiņi sprāgst, lodes un šķembas triecas cauri cilvēku ķermeņiem ar baisu vieglumu. Sniegs, purvs, sals…

- Kā ir šodien, vai strēlnieki ir kaut kas dzīvs vai tomēr mīts, ko atceramies reizi pa reizei?

- Noteikti ir dzīvs. Militārais mantojums ir tas, ar kuru varam un vajag lepoties. Kāpēc, piemēram, mājās pie sienas nevarētu karāties vectētiņa strēlnieku laiku fotogrāfija vai strēlnieku cepure? Goda vietā! Ja kāds radinieks ir bijis strēlnieks, ja sajūties kā mantinieks, tas ir jāizbauda. Angļu lordiem pilīs pie sienām karājas relikvijas no vecvecvectēvu laikiem, kāpēc tas viss nevar būt pie mums? Protams, Otrais pasaules karš ir gājis pāri un daudz ko dzēsis no atmiņām, bet noteikti kaut kur kaut kas ir. Strēlnieki ir neatņemama latviešu daļa - ir jāsaprot, tu esi radinieks, tev ir tie paši gēni un tiesības ar to lepoties.



Komentāri [1]
#
Pacifists 11.janvāris 2017 14:47 atbildēt
Ko tad tu tur paveici, asiņu jūra un beigās pa tukšo.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *

Skaistuma pasaule

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers