«Pārraut vācu fronti iecirknī no Lielā tīreļa līdz Olainei, lai pēc tā, manevrējot atklātā laukā, atsviestu ienaidnieku pāri Iecavas upei un Lielupei,» – tāda bija krievu 12. armijas komandiera Radko Dmitrijeva pavēle, pirms simt gadiem uzsākot Mītavas operāciju, kurā kopā ar krieviem cīnījās arī latviešu strēlnieku divīzija.
Ģenerāļa nodoms neizdevās. Kāda vienība nokavēja uzbrukumu, cita vāciešu ierakumos atrada rumu, trešā, ieņēmusi drosmei, sāka skaļi dziedāt. Kāds izlūks neatrada dzeloņdrātīs izgrieztu spraugu, un tā bija jāgriež no jauna. Tad vēl draņķīgais laiks, kas no lietavām strauji pārgāja stiprā salā. Vācu ložmetēju uguns liedza savākt ievainotos. Neuzmanība, neveiksmes un kļūdaina plānošana summējās zaudētā cīņā - uzbrukums neizdevās.
Dzīvajos palikušajiem strēlniekiem tika iedota desmit dienu atpūtas pauze. Taču atgriezties nācās vēl daudz smagākos kaujas apstākļos. Vēsturnieks Juris Ciganovs šo Pirmā pasaules kara epizodi militārajā portālā Sargs rezumē šādi: «Vācieši bija pievilkuši artilēriju un lietoja arī ķīmiskos šāviņus. Latviešu strēlniekiem bija jāuzbrūk klajā laukā dienas laikā, stratēģiskie panākumi bija niecīgi, bet zaudējumi milzīgi - bojā gāja 37,5% no strēlnieku pulku karavīru kopskaita (apmēram 4000 kritušo un bez vēsts pazudušo).»
Pēc vecā kalendāra Ziemassvētku kaujas notika no 23. līdz 29. decembrim. Pēc jaunā - no 5. līdz 11. janvārim. Šīs nedēļas nogalē uzņēmuma Rīgas meži apsaimniekotajās Ziemassvētku kauju vietās Tīreļu mežniecībā notiks simtgades atceres pasākumi, bezmaksas ekskursijas un ugunskurā tiks vārīta tēja. Tikšanās pie Antiņu kapiem. Turpat, kur netālu atjaunota kara laika medikamentu noliktava, apskatāmas latviešu strēlnieku zemnīcas un ierakumu posmi.
