Savādi, taču, izrādās, ir iespējams, ka stabils uzņēmums, kuram ir attīstības potenciāls un kurš vēlas attīstīties, lūdz tiesisko aizsardzību tiesā pret valsti. Protams, neviens neattaisno parādus un neviens šajā gadījumā nelūdz tos norakstīt. Bet, ja valstij formālā attieksme tuvāka par atbalstu pamatotam situācijas risinājumam, tad zaudētāja summāri būs valsts.
Kas tieši noveda akciju sabiedrību Dzintars līdz Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas sāktajam tiesiskās aizsardzības procesam? Par to intervijā Neatkarīgajai savu viedokli pauž ekonomikas doktors, a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs.
- Tik vien kā pirms pusgada jūs man sacījāt, ka Dzintars ir viena no nedaudzām te palikušajām stabilām, drošām firmām. «Mūsu stratēģija ir izkopta daudzus gadus uz priekšu. Mūsu galvenais uzdevums - produkcijas kvalitāte.» Tiesa, jūs atzināt, ka Dzintars atrodas visai sarežģītā stāvoklī tāpēc, ka ir zaudējis tirgus. Kas noticis tieši tagad?
- Viss, kas tika teikts pirms pusgada, atbilst patiesībai un šodienai. Un arī rītdienai. Mēs atšķiramies no līdzīgām Latvijas firmām ar to, ka paši izstrādājam virkni produktu. Mēs neesam pircēji un pārdošanas starpnieki. Taču, lai kuru firmu jūs te uzlūkotu, tā darbojas vai nu saskaņā ar vienkāršotu receptūru, vai arī pērk gatavas formulas... Pasūta kaut kam krēmus mucās... Ne jau labākās kvalitātes un, protams, ne jau perspektīvus. Šīs firmas uzrodas un... izgaist. To te ir simtiem. Taču tā ir viņu stratēģija, tas ir viņu redzējums. Mēs esam vienīgie, kuri spēj radīt noteiktas kvalitātes produktu. Mēs atšķiramies.
Kas tad kosmētikā ir kvalitāte? Jums ir problēmas? Teiksim, grumbiņas zem acīm. Ir jāpēta, kāpēc. Kādas izejvielas vajadzīgas utt. Uzrakstīt uz futrāļa var visu ko, nopiarēt feisbukā var visu ko... Taču šodien internets darbojas citādi nekā pat pirms pāris gadiem. Un, izrādās, ka šādu firmu metodika nedarbojas. Proti - cilvēki sāk negatīvi atsaukties par to produkciju.
Tādēļ mūsu šodienas stratēģija neko daudz neatšķiras no tās, kāda mums bija pirms desmit gadiem. Jo mēs saprotam - ja jūs gribat būt uzticams, pastāvīgs un ilgi dzīvot, tad jums ir jāpiedāvā kvalitāte. Tādēļ neko jaunu es jums nepateikšu. Mēs turpinām īstenot šo stratēģiju.
Kas notika pusgada laikā? Pusgada laikā mēs izstrādājām daudzus produktus. Ķīnas tirgum, Austrumu tirgum... Arī Latvijā parādās jaunumi. Taču, kā mums bija nodokļu parāds, tā tas šī pusgada laikā ir palicis. Esam teikuši, ka 2016. gada laikā mēs to nomaksāt nespēsim. Mēs to spēsim tikai dažu tuvāko gadu perspektīvā. Jo ļoti lieli tēriņi nepieciešami jaunu produktu radīšanai, jaunu tirgu apgūšanai. Valstij mēs naudu neesam prasījuši. Mēs neprasām to arī tagad. Jūsu zināšanai - viens pats Dzintars nodokļos, piemēram, 2015. gadā ir samaksājis tik, cik visa kosmētikas nozare kopumā. Mēs esam nodokļos samaksājuši pusotru miljonu eiro. No četrām līdz septiņām reizēm vairāk nekā tās atsevišķās firmas, kuras tagad slavē. Bet, ja klausāmies sacelto troksni, tad liekas, ka esam nemaksātāji.
Kā tad mums trūkst? Mums nepietiek apgrozāmo līdzekļu. Bet tā ir problēma, ko radījusi slikta biznesa klimata organizēšana no valsts puses. Mēs vienkārši nespējam paņemt kredītus. Bankas pēc visiem šiem mūsu finanšu, ekonomisko krīžu nobrukumiem ir pārtraukušas kreditēšanu. Tās nevēlas riskēt. Ko lai dara - tā ir viņu privāta griba. Lai gan, piemēram, Vācijā biznesa vidi sargā, tajā iegulda...
Vēlreiz atkārtoju - mēs neprasām naudu! Mēs lūdzam uz pieciem gadiem atlikt parāda nomaksu. Bet tekošo - maksāt! Taču mūs vienkārši ir iedzinuši stūrī ar soda sankcijām. Mēs vērsāmies pie valdības, bet valdība pateica: mēs nevaram jums radīt atsevišķu likumu. Likums neparedz nomaksas atlikšanu uz pieciem gadiem. Bet mēs savādāk netiekam galā. Šogad esam panākuši ļoti nopietnu izrāvienu, esam optimizējuši izdevumus, radījuši jaunus, ergonomiskākus produktus. Salīdzinot ar pagājušo gadu, gandrīz divas reizes samazinājām zaudējumus. Proti - pastāv tendence uz labu, un mēs to prognozējām. Nevis brīnumus, bet to, kas iespējams.
- Tātad vēršanās tiesā ir piespiedu solis, kuru daļēji radījis arī tas, ka mūsu varai, kā man teica ekonomiste Jevgeņija Zaiceva, patīk slaktēt vistas, kuras dēj zelta olas. Jo, ja jūs aizvērs vai nomāks ar soda sankcijām, tad valsts summārie un perspektīvie zaudējumi būs daudz lielāki nekā tēriņi tam, lai palīdzētu jums tikt laukā no esošās, taktiskās situācijas.
- Jā, valsts tādā gadījumā zaudēs. Vairāk nekā 320 cilvēku nesaņems algu. Pusotrs miljona eiro nenonāks budžetā. Bet mēs lūdzām tik vien kā trīs miljonu parāda nomaksu sadalīt uz pieciem gadiem. Nebija citas izejas. Mēs parunājām ar Valsts ieņēmumu dienestu, un VID teica: nav nekā briesmīga - izsludiniet aizsardzību no kreditoriem. Viņi minēja piemēru - Gunārs Ķirsons. Es šo cilvēku patiešām cienu. Manā uztverē viņš ir īsts biznesmenis, kurš mīl savu darbu un cīnās par to. To pašu tagad dara Dzintars. Mēs vērsāmies tiesā ar lūgumu piešķirt mums tiesisko aizsardzību. To, ko nespēj izdarīt valsts, lems tiesa. Atliks parāda nomaksu, un mēs turpināsim dzīvot un strādāt.
- Ceru, ka jūsu lūgums, kā te bieži gadās, nesaturēja apgalvojumus un apsolījumus, bet balstījās argumentētā un izskaitļotā savas reālās perspektīvas izpratnē.
- Mēs iesniedzām visu. Arī aprēķinus. Man šķiet, ka šeit viss būs kārtībā. Un domāju, ka jau nākamgad mēs piedzīvosim jūtamu izaugsmi.
Tomēr... ja domā par renomē, tas nav sevišķi labs solis. Daudzi cilvēki to vispār nesaprot un saka: Dzintars veras ciet. Tas ir jau gandrīz bankrotējis. Patiesībā nekā tāda, protams, nav. Īstenībā mēs dzīvojam, strādājam, uzņemam apgriezienus. Ceturtajā kvartālā darbosimies, kā bijām iecerējuši, - ar lielāku apgrozījumu.
- Bet vai tad cilvēku atsaucība uz aicinājumu: pievērst Dzintara produkcijai īpašu uzmanību nepārliecināja jūs, ka uzņēmuma renomē Latvijā ir visai augsts?
- Cilvēku atsaucība - tas bija kaut kas fenomenāls! Esmu neprātīgi pateicīgs cilvēkiem par viņu sapratni, par atsaucību. Ja skatām visas atsauksmes kopā - 95% no tām ir pozitīvas. Mūsu ikdienas ieņēmumi šajās dienās pieauga no divām līdz trim reizēm. Proti - cilvēki mūsu situāciju ņēma pie sirds. Un tas liecina, ka mūsu stratēģija, mūsu mārketinga stratēģija - radīt kvalitatīvu produktu - sevi attaisno. Tātad mēs šai valstij tās iedzīvotāju personā esam vajadzīgi!
Un vēl es gribu teikt, ka noliktavās mums ir maz produkcijas. Mums pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.
- Tomēr lasīju, ka Dzintara plauktos guļot nostāvējusies, novecojusi prece.
- Tie ir pilnīgi murgi. Absolūti murgi. Cilvēki, kuri apgalvo kaut ko tamlīdzīgu, pārtiek vai nu no nepatiesas informācijas, vai iepriekšpieņemta, sagatavota viedokļa. Mums viss ir gluži pretēji. Mums ir preču deficīts. Mēs neapmierinām pieprasījumu. Mēs nepaspējam saražot produkciju. Materiālu problēmu dēļ. Ja mēs strādātu nepareizi, mums noliktavās būtu preču kalni. Bet mums, par laimi, to nekad nav bijis.
- Vai jūsu gadījums kaut kādā mērā ir saistāms ar to, kas tagad piemeklē, teiksim, Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcu...
- Atklāti sakot, es neesmu lietas kursā. Taču kopīgais jautājums varētu būt - ko valstij nozīmē komercbizness? Manā izpratnē šo nozīmību raksturo, lūk, kas: - lai jūs radītu darba vietas, lai jūs maksātu labas algas, lai jūs maksātu nodokļus un attīstītos. Bet, ja jūs darbojaties tik vien kā pašapmieram, tad tas sabiedrībai nav interesanti.
Attieksme pret biznesu mūsu valstī ir tāda, ka, teikšu prasti, mēs spļaujam uz to. Vai jūs varat iedomāties, ka pie mums no katra algā nopelnīta eiro darba devējs maksā valstij nodokļos 57 centus? Atrodiet ko tādu citur Eiropā. Tur tas ir par kādiem 30% zemāk. Valstij nāktos būt biznesa partnerim. Manuprāt, valsts nedrīkst un nav tiesīga tikai griezt nodokļu kuponus, pastāvēt savrup no biznesa vides. Taču te vērojama visai interesanta aina. Mūsu ierēdnis uzskata, ka mēs viņam esam izpildītāju vide. Aizdomīga vide. Un viņš ir tas, kas mūs uzrauga. Viņš ir aizmirsis, ka dzīvo uz mūsu rēķina, ka mēs viņam maksājam par to, lai viņš palīdzētu. Palīdzība nozīmē - situācijas analīzi, kaut kāda klimata radīšanu, vides organizēšanu...
Tie visi ir nodrāzti vārdi, man tie ļoti nepatīk, bet, spriediet pats - vai ik dienas pie mums tiek izdomāti kaut kādi jauni tarifu sarežģījumi. Diemžēl nepastāvot nekādai ekonomikas politikai. Jo kāda gan var būt politika, ja katru dienu tiek izdomāti kaut kādi iemesli, lai paceltu gāzes cenu. Vai elektrības cenu. Turklāt tas ir tik vien kā instruments, lai ievāktu naudu. Paaugstinot elektrības cenu, mēs izņemam naudu no maka. Taču cilvēku reālie ienākumi ir tieši saistīti ar biznesu.
Rodas kuriozs. No vienas puses, tiek izstrādātas energoefektivitātes programmas. Bet, no otras, tev saka: maksā par to, ka tev pievilka vadu. Tas ir nonsenss. No vienas puses, tēriņu samazinājumu pieprasa Eiropas Savienība, no otras, mēs lauzām galvu - kur ņemt naudu budžetam? Visērtāk to ņemt tur, kur cilvēks nespēj izvairīties. Lūk, elektrība noder.
Bet vai esat redzējis, kāds tipveida līgums ik gadus tiek parakstīts saistībā ar gāzi? Jums mati celsies gaisā. Valsts itin kā jaucas privātbiznesā. Ministru kabinets nodiktējis tipveida līgumu, kurā teikts: ja neesat samaksājis laikā, operatoram ir tiesības atslēgt jums gāzi triju dienu laikā. Tātad, ja tas notiek ziemā, jums saplīsīs visa apkure. Vai tiešām par maz Zolitūdes? Bet, ja nu tā ir tehnogēna ražotne (un tie citi taču acumirklī nezina, kādu iemeslu dēļ nav naudas)... tad tur var uziet gaisā ķīmiski produkti vai kaut kas tamlīdzīgs...
Sakiet, vai par to kāds domā? Starp citu, Vācijā pieņemts likums, kurš aizliedz ziemā atslēgt siltumu. Mums viss notiek pretēji. Lūk, Latvijas gāze izdomājusi, kā vēl aptīrīt ļaudis. LG izraksta rēķinus, piemēro soda sankcijas par pagājušo periodu, par to, ka jūs neesat ņēmis visu gāzi, ko pasūtījāt. Bet - līgumu ir sacerējusi valsts. Jūs to nevarat neparakstīt! Proti - šis līgums nav apstrīdams! Jūs nevarat no tā atteikties. Un šajā līgumā ir punkts, kurš paredz, ka tad, ja jūs pasūtījāt gāzi, bet paņēmāt tikai 85% no pasūtītā, maksājiet par to naudiņu.
- Jūs minējāt zaudētos tirgus. Bet šajā gadījumā tie zuda ne jau jūsu privātas darbības, bet apzinātas valsts politikas rezultātā. Tātad - it kā vajadzēja parādīties kādai valsts programmai, kura iespēju robežās mazinātu pašu politikas radītos ekonomiskos zaudējumus.
- Nekā tāda nav. Mēs esam savas valsts pilsoņi, mēs pakļaujamies tās ārpolitikai. Taču valdībai, organizējot ārpolitiku, būtu gan jādomā arī par ekonomiskajām sekām. Ja šīs sekas rada kādus apgrūtinājumus pašu valstī, tad ir jādomā, kā palīdzēt biznesam pārkārtoties. Bet, lai pārkārtotos, ir vajadzīgi zināmi līdzekļi. Taču naudu nedod. Sanāk tāds kā apburtais loks. Tirgu nobrukuma dēļ jūs paliekat parādā, taču saņemt palīdzību nevarat. Tātad jūs esat nodokļu parādnieks. Lūk, arī viss stāsts. Un valsts pat nepūlas šo apburto loku pārraut.
Bet mūsu pamatražotnes, uzņēmumi, kuri orientēti, teiksim, uz tranzītu, viņi taču nespēj mainīt savu situāciju pāris dienās! Ko tiem iesākt - iet bojā? Bet, ja viņi iet bojā, tad iet bojā arī budžets. Ko mēs, godīgi sakot, arī redzam.
- Bet ko jūs teiksiet par apgalvojumu: «... uzņēmuma lielākā problēma ir pats tā vadītājs un faktiskais īpašnieks Gerčikovs, kurš iestrēdzis pagātnē. (..) Dzintara kā zīmola galvenā problēma ir grūtības iet kopsolī ar laiku.»
- Vēl šie ļaudis rakstīja, ka esmu piederīgs «sarkanajiem direktoriem». Bet - pat tad, ja tas ir mājiens uz maniem gadiem, es nekādi nevaru tikt pieskaitīts «sarkanajiem direktoriem». Tos iecēla partija - iecēla par direktoriem rajonu, pilsētu partijas komiteju locekļus. Līdzīgi kā tagad - ja partijas biedrus nav kur likt, viņus padara par kāda uzņēmuma padomes locekļiem. Rada viņiem barotavu. «Sarkanie direktori» nebija profesionāļi. Viņi teica: kāpēc man jāzina tehnoloģija, ja man ir galvenais tehnologs, kāpēc man jāzina tehnika, ja man ir tehniskais direktors... Diemžēl tieši viņi izputināja uzņēmumus. Bet es esmu izgājis visu - esmu bijis maiņas inženieris, nodaļas vadītājs, galvenais mehāniķis, galvenais inženieris un - ilgus gadus - direktors. Profesionālie direktori, starp citu, bija tie, kas saglabāja pēdējos uzņēmumus. Tieši viņi. Ne «sarkanie».
Bet, ja šie ļaudis uzskata, ka visa problēma ir manī, tad viņi nezina zīmolu vēsturi. Viņi nekad nav iedomājušies, kas ir mārketings. Viņi nezina šī vārda jēgu, nejēdz, kas tas ir, jo saprot ar mārketingu tikai reklāmu. Viņi domā, ka mēs par maz ņemamies ar reklāmu un tāpēc esam nonākuši šādā situācijā. Kā redzat, cilvēki apgāza viņu priekšstatus. Cilvēki mūs pazīst, cilvēki mūs mīl. Turklāt mums tagad ir daudz piegāžu piedāvājumu. Bet man vienkārši trūkst apgrozījuma līdzekļu.
Šie cilvēki ir ņēmuši par piemēru tos, kurus šodien slavē. Bet, kā liecina pieredze, tie ātri izgaist. Tāpēc, ka viņiem visiem mārketings nozīmē tikai PR. Taču mārketings - tā ir stratēģija, tā ir attīstība, tas ir ieguldījums zinātnē. Zīmolā jāiegulda daudz spēku un līdzekļu. Kristiāns Diors radīja savu zīmolu. Kardēns radīja savu zīmolu. Šanele radīja savu zīmolu. Un arī viņus kritizēja par to, ka ilgi strādā. Bet šeit daudziem (!) liekas: ieliksim top-menedžeri un viņš visu izdarīs. Dzintaram šajā sakarā problēmu nav.
Vēl mani kritizē par veikaliem. Nesaprazdami, ka cilvēki saņem produktu par viņiem pieejamu cenu, pateicoties tam, ka starp Dzintaru un veikalu nav starpnieka. Un mēs speciāli cenas neuzpumpējam. Par to arī atbilstoša cilvēku attieksme. Jo mēs piedāvājam kvalitatīvu preci par pieejamu cenu.
- Jūs reiz teicāt: «Nedrīkst mainīties kodols.» Kas jums ir kodols?
- Mūsu kodols ir principi. Katram zīmolam ir savi principi. Ja šie principi nav reāli, tad produkts nevienam nav vajadzīgs. Ja šie principi ir pastarpināti no pircēja, tad tie nevienam nav vajadzīgi.
Dzintara princips ir - godīgums. Tas, ko mēs sakām par mūsu ražojumu iedarbību, atbilst patiesībai. Pircēju reakcija liecina, ka viņi mūsu principus zina un atzīst. Būtu gan viegli kaut ko darīt tikai PR labā. Ietērpt iepakojumā skaistus vārdus. Izlaist jaunu sēriju un... la-la-lāā. Lai arī īstenībā viņš nezina, kas tur ir iekšā. Nopircis kaut ko no kādas firmas un atkārto, ko viņam pateica priekšā. Šādu ceļu mēs neejam.
Mūsu stratēģija allaž bijusi - attīstīt mūsdienīgo. Nesen atbraucām no Parīzes. Bijām nopietnā izstādē, salīdzinājām mūsu darbus ar tiem, kas tika piedāvāti. Mēs viņus esam apsteiguši. Produkta, kuru mēs grasāmies ieviest, tirgū vēl nav. Tam nav analogu. Mēs esam apsteiguši laiku. Kvalitātes, drošības un efektivitātes ziņā. Mūsu princips ir - kosmētikai jābūt efektīvai!
- Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Krievijas tirgu?
- Mēs neaizejam no tirgus. Ne no viena tirgus. Tāpēc, ka par atgriešanos tirgū nāksies maksāt daudz dārgāk. Krievijas tirgus mums ir iesprūdis cenu ziņā. Viņiem ir palikuši cenu ziņā pieejami mūsu produkti. Bet mūsdienīgus, šodienas izstrādājumus viņi nevar pavilkt. Ne velti Krieviju pametuši daudzi pasaules zīmoli. Cenas!
