T. s. Lemberga prāvā uzņēmēji Ansis Sormulis un Anrijs Lembergs sniedza liecības par 2000. gada Ventspils Apvienotās Baltijas bankas (VABB) izsniegto kredītu Ventspils Brīvostas pārvaldei, jo prokurori ar šo kredītu saistītos darījumus uzskata par noziedzīgiem.
Kā jau Neatkarīgā rakstīja, šī epizode t. s. Lemberga lietā ir viena no visdīvainākajām. Privātajā sektorā atrodot nodrošinājumu kredītam, kas bija paredzēts atvasinātai publiskai personai, tika panākts, ka banka piekrīt izsniegt šo kredītu. Līdz ar to Ventspils Brīvostas pārvalde, pirmkārt, varēja izvairīties no sankcijām par saistību nepildīšanu, otrkārt, varēja uzcelt tiem laikiem modernu konteineru terminālu.
Tātad šīs epizodes būtība - lai valsts iegūtu modernu infrastruktūru, privāta kompānija riskēja ar lielu naudu, bet par to trīs personas (viena valsts amatpersona) nopelnījušas apsūdzību.
Dažādi redzējumi
Ansis Sormulis un Anrijs Lembergs tiesai detalizēti izskaidroja, kā tika izlemts par 3 miljonu dolāru piešķiršanu Ventspils Brīvostas pārvaldei un kā tika panākts nodrošinājums šim kredītam no ārvalstu kompānijas Netherfin Financial Services B.V. (turpmāk - Netherfin).
Astoņu gadu laikā tiesas zālē šī epizode ir skatīta vairākkārt. Kredīts bijis vajadzīgs, jo Ventspils Brīvostas pārvalde 1999. gadā īstenojusi vērienīgu ostas infrastruktūras attīstības projektu, tomēr tā pabeigšanai trūcis līdzekļu. Likumā par valsts budžetu Ventspils Brīvostas pārvaldei bija paredzētas valsts garantijas (cita starpā visai ievērojama summa - 13 miljoni latu), uz kurām pamatojoties tā varēja vērsties bankās un saņemt kredītu. Taču 1999. gada 16. jūlijā pie varas nonāca tolaik ventspilniekiem naidīgais t. s. Valmieras grupējums - par premjeru kļuva Tautas partijas līderis Andris Šķēle, bet par finanšu ministru tika iecelts ietekmīgais Valmieras grupējuma un Tautas partijas pārstāvis Edmunds Krastiņš.
Drīz vien finanšu ministrs paziņoja, ka valsts garantijas infrastruktūras projektiem Ventspils brīvostā vairs netiks izsniegtas. E. Krastiņš atteicās parakstīt valsts garantijas, pat neskatoties uz to, ka tādas bija paredzētas likumā par valsts budžetu. Šis gadījums tika plaši iztirzāts tālaika masu medijos; E. Krastiņa atteikšanos pildīt valsts budžeta likumu pētīja arī Ģenerālprokuratūra.
Kā tiesā liecināja vairāki liecinieki, ja Ventspils Brīvostas pārvalde tolaik līdzekļus neatrastu, tā ciestu daudzu miljonu dolāru lielus zaudējumus, jo bija noslēgti līgumi par infrastruktūras izbūvi noteiktos termiņos. Projektā bija iesaistīta arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, līdz ar to projekta neveiksmes gadījumā neglābjami ciestu ne tikai Ventspils, bet arī visas Latvijas prestižs. Tomēr risinājums tika rasts, pateicoties kompānijai Netherfin.
Varbūt kredītlikme par lielu?
A. Sormulis, kurš tiek vainots par darbošanos Aivara Lemberga interesēs, tiesai skaidroja, ka viņš kļuvis par VABB padomes priekšsēdētāju 1995. gada pavasarī, kad banku krīzes rezultātā tā novesta faktiski līdz bankrotam. Šajā amatā viņš nokļuvis tāpēc, ka 1994. gada beigās viņam piederošā kompānija Ost Services Zurich AG (vēlāk nosaukums mainīts uz Ost Services AG) iegādājusies 49% no VABB akcijām. Ventspils pilsētas dome arī bijusi viens no bankas mazākuma akcionāriem, kuru akcionāru sapulcēs pārstāvējušas dažādas pilnvarotās personas. Aivars Lembergs bankas padomes sēdēs nekad neesot piedalījies.
Prokurori vainojot A. Sormuli, ka viņš Aivara Lemberga uzdevumā piemērojis pārlieku lielu kredītlikmi brīvostai, 12% gadā. Savukārt A. Sormulis atsaucās uz Deloitte & Touche sastādītu bankas gada pārskatu, kur norādīts, ka 12% gadā atbilda 1999. gada finanšu tirgus likmēm.
A. Sormulis uzsvēra, ka citādi nemaz nedrīkstējis būt. Ja banka būtu izsniegusi kredītu zemāku nekā tirgus likme, tiktu nodarīts kaitējums bankai. Tolaik gājušas pārrunas par VABB pārdošanu Hansabankai (tagadējai Swedbank). Lai vienotos ar Hansabanku, VABB aktīvu vērtība nedrīkstējusi būt zemāka par tirgus vērtību.
1999. gada beigās Ventspils Brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis informējis A. Sormuli par brīvostai nepieciešamo kredītu. Vispār jau uz to brīdi tas bijis zināms ikvienam, pateicoties publikācijām laikrakstos par izsludināto konkursu aizdevuma piešķiršanai. «Tādējādi jebkura kredītiestāde varēja brīvostai iesniegt savu piedāvājumu, un Ventspils Brīvostas pārvalde varēja izvēlēties finansiāli izdevīgāko kreditēšanas priekšlikumu. Pamatproblēma, ka šāda apjoma aizdevuma izsniegšanai Ventspils Brīvostas pārvaldei bija nepieciešams kāds nodrošinājums bankai,» skaidroja A. Sormulis.
Iesaistīts Meroni
Tā kā Ventspils brīvosta atbilstoši likumam nedrīkst neko ieķīlāt, vajadzējis meklēt citu nodrošinājumu. «Mēs bankā šo situāciju apspriedām un nolēmām sūtīt visiem lielajiem bankas klientiem vēstuli ar uzaicinājumu izskatīt iespēju papildus nopelnīt. Šāda vēstule tika nosūtīta arī Rudolfam Meroni, jo viņš tajā laikā pārstāvēja vairāk nekā 20 bankas klientus - nerezidentus, kuriem, visticamāk, bankas kontos bija pietiekami naudas līdzekļi, lai šādu finanšu ķīlu sniegtu,» teica A. Sormulis. Gatavību riskēt ieguldīt bankai depozītā naudu izrādījusi kompānija Netherfin. «Rudolfs Meroni bija ne tikai Netherfin valdes loceklis vai pārstāvis, bet viņš kopā ar mani bija valdes loceklis arī Šveices kompānijā Ost Services AG, kas savukārt bija īpašnieks 28% akciju kapitāla Ventspils Apvienotajā Baltijas bankā. No tā savukārt izriet, ka R. Meroni visai precīzi kā viens no bankas akcionāru pārstāvjiem bija lietas kursā par bankas darbību un par bankas finanšu stāvokli,» skaidroja A. Sormulis.
Viņš uzsvēra, ka VABB Ventspils Brīvostas pārvaldei neizsniedza Netherfin naudu, bet gan pati savus naudas līdzekļus. Depozīts no kompānijas Netherfin kalpojis tikai kā nodrošinājums kredītam. Netherfin nauda visu laiku atradusies nodrošinājuma kontā un bijusi bloķēta. Gadījumā, ja brīvosta kredītu nemaksātu un izceltos strīds starp depozīta devēju un banku, tobrīd jau VABB nopirkusī Hansabanka strīdu skatītu Komercbanku asociācijas šķīrējtiesā un piedzītu no Netherfin visu, kas tai būtu vajadzīgs. Pēc A. Sormuļa teiktā, tas pierāda, ka «šis darījums netika kā īpaši pielāgots Netherfin interesēm». Par šo darījumu likumā paredzētajā kārtībā tikusi informēta arī Latvijas Banka, neatkarīgi auditori. Nekādi iebildumi par darījuma neatbilstību likumdošanai vai kredīta procentu vai depozīta procentu neatbilstību situācijai tirgū netika saņemti.
Piedāvājums ieinteresē
Savukārt Anrijs Lembergs, kurš arī tiek apsūdzēts saistībā ar šo kredītu, tiesai skaidroja, ka 1999. gadā viņš un Līga Lemberga bijuši Netherfin patiesā labuma guvēji. 1999. gada beigās ar viņu sazinājies viņa advokāts R. Meroni un informējis par sarunu ar VABB padomes priekšsēdētāju A. Sormuli. Banķieris R. Meroni uzrunājis kā bankas lielo klientu pārstāvi ar mērķi piesaistīt bankai depozītnoguldījumu, kas paredzēts kā kredīta nodrošinājums Ventspils Brīvostas pārvaldei. «Meroni saistīšanās ar mani šādā jautājumā mani neizbrīnīja, jo pats iepriekš viņu biju lūdzis informēt mani, ja viņam tiek izteikti piedāvājumi par investīciju izvietošanu, turklāt tas netika attiecināts tikai uz Latviju. Es Meroni norādīju, ka piedāvātā procentu likme ir samērā interesanta, tā investīcijas padara par pievilcīgām un izdevīgām no peļņas viedokļa neilgā laika periodā. Es teicu, ka centīšos gūt papildu informāciju par iespējamo nenodrošināta kredīta gada procenta likmi, lai pieņemtu kaut kādus lēmumus. Mani mulsināja apstāklis, ka kredītņēmējs ir Ventspils Brīvostas pārvalde, jo šādus kredītus parasti garantēja Valsts kase. Vienlaikus es R. Meroni norādīju, ka runa varētu būt par summu, kas nepārsniedz 3 000 000 USD robežas,» liecināja Anrijs Lembergs. Tomēr tai brīdi Netherfin kontos neesot pieticis darījumam nepieciešamo līdzekļu. «Es vienojos ar R. Meroni, ka nepieciešamais finansējums tiks ieskaitīts no fonda Camden Stiftung, kaut arī sākotnēji R. Meroni centās piedāvāt citus finanšu jautājuma risinājumus, ieskaitot aizdevumu no kompānijas Eurocom International Ltd. Es tomēr paliku pie risinājuma ar fondu Camden Stiftung, jo negribēju pieļaut, ka vienkāršs depozītnoguldījums pāraug par sarežģītu finanšu shēmu, kur neskaidras ir darbojošās personas un to skaits,» liecināja Anrijs Lembergs.
Uzņēmējs tiesai arī pastāstīja, ka viņa dotās norādes par darījuma summu - 3 000 000 ASV dolāru - R. Meroni ignorējis un «uz savu galvu vedis pārrunas par lielāku summu, jo pēc viņa parakstītās vēstules bankai par depozītnoguldījumu 3 000 000 ASV dolāru, lietas materiālos figurē arī summa 5 000 000 ASV dolāru.»
Jautājumus, kas saistīti ar depozītnoguldījuma procentiem un depozītnoguldījumu, kārtojis R. Meroni kopā ar G. Laiviņu-Laivenieku un advokātu Adrianu Kuncelru. Anrijam Lembergam par padarīto viņi vairs nav atskaitījušies. «Es personīgi no visa šī depozītnoguldījuma darījuma neko ieguvis neesmu, man no tā nav bijis nekāds materiāls labums, cik zinu, tad tas pats attiecas uz Līgu Lembergu. Domāju, ka vienīgais labuma guvējs bija R. Meroni,» tiesā liecināja Anrijs Lembergs.
Liegtas iespējas aizstāvēties
Krimināllietā apsūdzētie tiesai vairākkārt ir pauduši, ka brīvostas kredīta un citās apsūdzības epizodēs nav iespēju aizstāvēties, jo prokurori lieto likumos nedefinētus un nesaprotamus terminus, kā, piemēram, «faktiskais patiesā labuma guvējs» un «depozītnoguldījuma faktiskais īpašnieks».
Šāds formulējums prokuroriem ļauj pierakstīt Aivaram Lembergam dažādus «grēkus», bet Ansi Sormuli un Anriju Lembergu formulēt kā līdzzinātājus un darījumu organizētājus. Apsūdzētie tiesai vairākkārt lūguši uzdot prokuroriem šādus terminus izskaidrot, taču tiesa šos lūgumus konsekventi noraidījusi. Apsūdzētie tiesai ik pa laikam atgādina, ka nav iespējams aizstāvēties, balsoties uz Latvijas likumos nedefinētiem terminiem.
