Saruna ar ekonomistu, īpaši izturīgu betona grīdu ražošanas uzņēmuma Primex vadītāju un īpašnieku Jāni Ošleju par to, vai neesam pārāk kritiski noskaņoti pret savu valsti, saviem politiķiem; par PVN karuseļshēmām, kas nodara milzu kaitējumu mūsu ekonomikai; par to, kas jādara, lai īstenotu ilgi gaidīto ekonomisko izrāvienu; par to, ko ņemt par piemēru – Igauniju vai Lietuvu, un par to, vai mūsu valstī ir arodbiedrības vai nav?
- Publiskajā telpā dažkārt dzirdamas uzņēmēju sūdzības, ka Latvijā ir uzņēmējdarbībai slikta vide un valsts attieksme pret uzņēmējiem ir visai nelabvēlīga. Jūs darbojaties daudzās valstīs un varat salīdzināt. Kādi secinājumi?
- Uzņēmums Primex, kuru vadu, 95% sava darba veic ārpus Latvijas. Visvairāk strādājam Skandināvijas valstīs, Baltijā, Tuvajos Austrumos, īpaši Izraēlā, ASV, DĀR, Indijā un citur. Mans vērtējums par Latvijas vidi kopumā, ja salīdzina ar daudzām citām valstīm, tad mums ir samērā laba un atsaucīga valsts pārvalde, bet ir ļoti kritiski noskaņoti iedzīvotāji. Domāju, ka valsts pārvalde saņem vairāk kritikas nekā ir pelnījusi. Daudzās valstīs esam saskārušies ar valsts pārvaldes ārkārtīgu neizdarību, grūtībām saņem nodokļu atmaksas, tajā skaitā valstīs, kas skaitās ļoti labas. Piemēram, Zviedrijā, Izraēlā un citur. Domāju, ka tas piemīt lietu dabai un tas, ka cilvēki Latvijā ir kritiski pret valsts pārvaldi, ir ļoti labi, jo tas rosina valsts pārvaldi kaut ko izdarīt un sasniegt. Tas, ka mums vienmēr ir kāds piemērs, kam līdzināties, liek mums vairāk censties. Teiksim, eparaksta jomā Igaunija ir daudz mums priekšā, bet tas arī ir viss. Nevienu citu valsti neredzu, kura mums būtu priekšā eparaksta jomā. Amerikā eparakstu vispār neviens nepazīst un cilvēki norēķinās ar čekiem. Latvijā daudzas lietas ir labā stāvoklī, bet tas nenozīmē, ka nevajag kritizēt. No pēdējā laika jaunumiem valsts pārvaldē man ir simpātiska apņēmība izskaust nodokļu nemaksāšanu būvniecībā. Mans uzņēmums Latvijā nestrādā lielākoties tieši tādēļ, ka mēs saviem strādniekiem maksājam visus nodokļus un līdz ar to, atklāti runājot, esam nekonkurētspējīgi. Izņemot atsevišķus gadījumus, kad mūsu tehnoloģija ir tik daudz pārāka, ka varam veikt pasūtītos darbus un samaksāt algas, nodokļus. Rūpniecisko grīdu un citu pamatu betonēšanā esam tik daudz pārāki, ka varam šeit uzvarēt konkursus, bet citās jomās nevaram. Tajā pašā laikā Zviedrijā esam konkurētspējīgi, jo Zviedrijā visi maksā nodokļus, bet Latvijā tā nav. Manuprāt, valsts pārvaldei būtu vairāk jāskatās, lai visi maksā nodokļus, īpaši būvniecībā.
- Lai sakārtotu nodokļu iekasēšanu, nepieciešams sakārtot situāciju VID, kur jau ilgstoši nav vadītāja. Kā intervijā teica bijusī pretendente uz šo amatu Inga Koļegova, politiskajā vidē nejūt patiesu vēlmi kaut ko principiāli mainīt. Kaut vai jautājumā par bēdīgi slavenajām pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izkrāpšanas shēmām. Kāds priekšstats par šīm lietām veidojas jums?
- PVN shēmas viennozīmīgi ir ļoti liela problēma Latvijā. Aplokšņu algas tiek maksātas, izmantojot šajās PVN shēmās atmazgātu naudu, un tas, ka VID pieļauj šādu shēmu esamību, manuprāt, ir skandāls. Esmu pārliecināts, ka, kopš ieviesta elektroniskās deklarēšanas sistēma, ir absolūti visas iespējas noteikt un ar algoritmiem paredzēt, kuras kompānijas atmazgā un kuras neatmazgā [naudu], bet tajā pašā laikā viņi neko pēc būtības nedara. Līdz ar to arī es spriežu, ka VID nav ieinteresēts novērst PVN shēmas.
- Vai nav jāskatās dziļāk? Vai šādas shēmas varētu būt iespējamas, ja uz tām caur pirkstiem neskatītos politiskā vadība?
- Domāju, ka noteikti tā ir. Manuprāt, Latvijas politikā ļoti liela problēma ir PVN karuseļshēmas. Tas, ka tās vispār tiek pieļautas. Ja tās tiktu būtiski samazinātas, tad tas būtiski palielinātu iekasējamo nodokļu apjomu. Nebūtu iespējams izmaksāt skaidru naudu aplokšņu algās, jo nebūtu kur to ņemt. Tas, ka tas netiek novērsts, bet tieši otrādi, šīs karuseļshēmas tik viegli un tādos milzu apmēros tiek pieļautas, ir politiķu nolaidība. PVN karuseļshēmās tiek apgrozīta milzīga nauda, un esmu pārliecināts, ka tajā skaitā tiek finansētas politiskās partijas.
- Dažos vārdos paskaidrojiet, kas tās ir par shēmām?
- Lai iegūtu skaidru naudu aplokšņu algu izmaksāšanai, uzņēmumi izmanto krāpniekfirmas, kam pārskaita naudu par fiktīvām preču vai pakalpojumu piegādēm. Kopā ar samaksu par precēm tiek pārskaitīts arī PVN, kura apmērs ir 21% no pārskaitītās summas. Krāpnieki pēc tam izkrāpj šo 21% PVN no valsts, sadalot izkrāpto ar uzņēmumu. Uzņēmums izmaksā iegūtu skaidro naudu aplokšņu algās. Tādā veidā aplokšņu algas maksājošais uzņēmējs gan izkrāpj PVN, gan ietaupa visus algu nodokļus, kopā vairāk nekā pusi no algas. Kopējais ietaupījums uzņēmumam, kurš grib izmaksāt aplokšņu algas, ir ļoti liels. Šīs shēmas Latvijā ir daudz plašāk izplatītas nekā citās valstīs. Ja man jārunā par vienu problēmu, kas Latvijā ir samilzusi, tad tā ir šī. Iesaistīti ir ļoti daudzi uzņēmumi, un tur grozās miljardi. Cilvēki pelna simtiem miljonu. Tā ir tik liela nauda, ka VID nav spējīgs neko izdarīt.
- Šīs PVN shēmas tiesībsargājošām struktūrām ir zināmas jau gadu gadiem. Visi visu zina, bet neko nedara. Tātad ar biznesa vidi mums nav viss kārtībā?
- Ar PVN shēmām noteikti nav kārtībā. Kaut kādas PVN shēmas pastāv visās valstīs, kur ir šis nodoklis, jo to ir diezgan viegli izdarīt un ieņēmumu dienestiem ne visus šos darījumus izdodas pieķert. Šīs shēmas ir gan Zviedrijā, gan Anglijā, bet Latvijā tās tiek veiktas krietni vairāk nekā citās valstīs. Ja mēs varētu izskaust PVN karuseļshēmas, mēs noteikti varētu samazināt nodokļu slogu darbaspēkam, cilvēki varētu saņemt lielākas algas un valsts saglabāt budžeta ieņēmumus kaut vai tāpēc vien, ka visi būtu spiesti maksāt algu nodokļus. Šī lieta ir svarīga arī tāpēc, ka šīs PVN karuseļshēmas samazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju eksporta tirgos, jo eksportējošie uzņēmumi parasti ir lielāki un nevar atļauties šādi krāpties, savukārt darbaspēka piesaistē tie ir spiesti konkurēt ar tiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar šīm karuseļshēmām. Šiem uzņēmumiem darbaspēka izmaksas ir zemākas, bet valsts nevar samazināt nodokļu likmes, kas palielinātu mūsu uzņēmumu eksporta konkurētspēju, jo citādi nevar iekasēt nepieciešamos nodokļu ieņēmumus. Tas viss noved pie tādām sekām, ka joprojām preču un pakalpojumu eksports ir mazāks nekā imports, un tā ir otra liela Latvijas problēma. Karuseļshēmas ir daļa no šīs problēmas.
- Nu jau pieci gadi aizvadīti kopš 2008.-2010. gada krīzes. Kas šajos gados izdarīts labs un kas nav tik labi izdevies?
- Pozitīvi ir tas, ka Latvija ir saglabājusi stabilitāti. Mūsu uzņēmumi tagad ir daudz attīstītāki, nekā tas bija pirms pieciem gadiem. Latvija ir dziļāk integrējusies pasaulē, ražo labākas preces un pakalpojumus un pārliecinošāk ieņem to vietu, kura mums pienākas un kur mēs gribam būt. Negatīvi ir tas, ka Latvijā joprojām lēni pieaug darba vietu skaits. Neraugoties uz to, ka pagājuši astoņi gadi kopš krīzes sākuma un pieci gadi kopš tās beigām, Latvijā vēl arvien ir par 150 000 mazāk darba vietu nekā bija līdz krīzes sākumam. Pirms krīzes bija 950 000 darba vietu, tagad ir ap 800 000. Darba vietu skaits pieaug ļoti, ļoti lēni. Islandē, kas arī smagi cieta krīzē, bezdarbs tagad ir 1% un ekonomika aug ar 5% gadā. Ir liela starpība starp to, kas ir tur un kas ir šeit.
- Valdības stāsta, ka mūsu ekonomika aug, taču attiecībā pret ES vidējo līmeni pamatvilcienos - kur esam, tur arī paliekam. Kas mums būtu jādara, lai varētu realizēt ilgi gaidīto izrāvienu?
- Latvija līdz šim ir daudz skatījusies uz Igauniju. Tā ir bijusi mums labs piemērs attiecībā uz tiesiskumu, likumiem, epārvaldi utt. Sekojot Igaunijai, Latvijas valsts pārvalde ir gājusi pareizajā virzienā. Bet Latvijā nav novērtēts Lietuvas piemērs. Lietuva šobrīd ienākumu ziņā uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pēc patēriņa spējas, ir apsteigusi gan Latviju, gan Igauniju. Mums Lietuvas piemēram ir jābūt vēl iedvesmojošākam, jo šajos pēckrīzes gados tieši Lietuva ir visdinamiskākā Baltijas ekonomika. Ja paskatās, kādā veidā viņi to ir panākuši, tad to viņi ir panākuši, attīstot savu rūpniecību. Lietuvā rūpniecības īpatsvars ir lielāks nekā Latvijā un Igaunijā. Viņiem ir dažas dabiskās priekšrocības - tas, ka vairāki lieli mazumtirdzniecības tīkli ir bāzēti Lietuvā un līdz ar to vairāk iepērk Lietuvas preces, tādējādi stimulējot Lietuvas pārtikas rūpniecību. Mums būtu jāskatās, kā Lietuva pēdējā desmitgadē veica šo izrāvienu, kāpēc viņi tagad ir bagātāki nekā igauņi, un no tā jāmācās. Mums būtu jāpārvirza sava uzmanība no tā, ko dara igauņi, uz to, ko dara lietuvieši.
- Latvijā ir populāra tā dēvētā institucionālās attīstības teorija, kura paredz, ka galvenais ir izveidot un attīstīt dažādus institūtus (brīvo tirgu, demokrātisku iekārtu, vārda brīvību, neatkarīgu tiesu sistēmu utt.), un šādā vidē ekonomika attīstīsies automātiski, pati no sevis. Pasaulē ir arī citas teorijas, kuras šo teoriju apgāž. Vai, jūsuprāt, ar institūtiem pietiek un, ja nepietiek, kas vēl ir jādara?
- Labas institūcijas ir kā tāds higiēnas faktors. Tām ir jābūt, lai vispār kaut kas varētu notikt, un no šā aspekta mēs esam sasnieguši labu līmeni. Mēs varam vienu vai otru lietu kritizēt, bet kopumā nav slikti. Tagad būtu jāpievēršas tam, kā mēs varam veicināt ekportējošās rūpniecības un pakalpojumu sektora izaugsmi. Eksportam ir bezgalīgas tirgus izaugsmes iespējas, līdz ar to bezgalīgas iespējas palielināt apgrozījumu, ienākumus un peļņu. Eksportā svarīga ir cena, un, jo zemāka pašizmaksa, jo vieglāk konkurēt pasaules tirgos. Tāpēc jādomā, kā varam samazināt pašizmaksu. Viena no lietām, ko šobrīd valdība dara, bet nepietiekami, ir risināt elektroenerģijas cenu jautājumu. Ir fundamentāli nepareizi, ka Latvijas uzņēmumiem elektroenerģija ir jāpērk dārgāk nekā konkurējošiem uzņēmumiem citviet Eiropā, kas paaugstina mūsu preču pašizmaksu un padara mūs nekonkurētspējīgus. Elektroenerģijai, kas tiek piegādāta mūsu ražošanas uzņēmumiem, ir jābūt lētākai nekā kaimiņvalstīs. Otra svarīga lieta ir kapitāla pietiekamības jautājums. Līdzīgi kā Igaunija, ilgstoši esam paļāvušies uz ārvalstu kapitālu. Atšķirībā no Lietuvas, kas vairāk paļāvusies uz savu kapitālu. Tagad ārvalstu investīcijas krasi sarūk. Ārvalstu kapitāls tiek izvests, tajā skaitā no bankām. Ieguldījumi nenāk, un parādās tas, kas bijis skaidrs vienmēr - beigu beigās mēs varam paļauties tikai paši uz sevi. Tāpēc Latvijai ļoti svarīgi nodrošināt to, ka eksportējam vairāk nekā importējam. Bez tā, ka ir zemāka pašizmaksa un pietiekams kapitāls, ir grūti nodrošināt strauji augošu rūpniecības attīstību.
- Runājot ar dažādiem uzņēmējiem, ekonomistiem, arī politiķiem, visi viņi to saprot, bet darīts tiek gaužām maz. Rodas iespaids, ka nav nekādas politiskās gribas kaut ko darīt.
- Politiķiem ir grūti daudzas lietas ieviest dzīvē, jo tad izvirzās jautājums - kurš, piemēram, par to elektroenerģiju maksās vairāk? Pensionārs vai rūpnīca? Pensionāriem būtu izdevīgāk, ja viņi maksātu vairāk, bet rūpnīcas maksātu mazāk, jo tad Latvijas valsts ieņēmumi kopumā palielinātos un līdz ar to arī pensionāru ienākumi. Lai pie tā nonāktu, diemžēl vispirms ir jāpalielina elektroenerģijas izmaksas pensionāriem. Nevienam nepatīk to darīt, jo tie ir vēlētāji, un rezultātā šī brīža intereses ņem virsroku pār vidēja termiņa interesēm.
- Kādu redzat Latvijas tuvākās nākotnes attīstības scenāriju?
- Latvija ir pārvarējusi iepriekšējo krīzi, bet mūsu kopējie eksporta ienākumi vēl arvien ir mazāki nekā izdevumi importam. Tas nozīmē, ka mēs neveidojam nekādu uzkrājumu. Tātad Latvija turpina nebūt ekonomiski droša. No tā secinu, ka Latvija nav mācījusies no iepriekšējās krīzes un mēs joprojām esam atkarīgi no ārējiem resursiem. Piemēram, man tuvā būvniecības nozare lielā mērā ir atkarīga no Eiropas struktūrfondiem. Eiropas struktūrfondi te ir, un te to vairs nav. Daudzi cieš. Tā ir nepareizi uzbūvēta ekonomika. Pat valsts iepirkumos uzmanība tiek pievērsta tikai dažiem faktoriem, kur galvenā ir zemākā cena, kā rezultātā ģenerāluzņēmējs bieži vien nesamaksā apakšuzņēmējiem, strādnieki saņem algas aploksnēs, valsts nesaņem nodokļus, un tas viss veido tādu kā riņķa danci, jo apritē ir pārāk maz naudas. Valsts pienākums ir likumdošanas ceļā nodrošināt, lai apakšuzņēmēji saņem visu naudu no ģenerāluzņēmēja un izmaksā strādniekiem visus nodokļus. Nevar būt tā, ka, balstoties uz zemākās cenas principu, atļaujam uzvarēt konkursos tikai tām kompānijām, kuras nemaksā nodokļus. Ir ļoti nepareizi, ja valsts uz zemākās cenas rēķina cenšas «ietaupīt» ar to, ka kāds nemaksā nodokļus.
- Jūs sakāt - valsts. Kas šo valsti var piespiest mainīt situāciju? Ir vairākas uzņēmēju organizācijas. Vai tad valsts tajās neieklausās, bet varbūt tās pārstāv tieši tos uzņēmumus, kuri nemaksā nodokļus?
- Nezinu, varbūt, bet redzu, ka galarezultātā nekas nenotiek. Noteikti es neredzu, ka arodbiedrības Latvijā kaut ko darītu. Mums it kā ir arodbiedrības, cilvēkiem nemaksā sociālo nodokli, un ko viņas dara? Neko nedara. Vai viņas iet bloķēt tās būves, kurās cilvēkiem nemaksā nodokļus? Nē. Labākajā gadījumā atbrauc ar savu limuzīnu no arodbiedrību mājas uz valdības māju.
- Režisors Hermanis saka, ka viņam neesot par ko balsot. Neprasot konkrētu atbildi, vai redzat šodienas politikā spēku, par kuru būtu gatavs balsot?
- Esmu kritisks par vairākām lietām Latvijā, bet nevaru teikt, ka Latvijas valsts pārvalde un politiskā sistēma būtu dezorganizēta. Nav tik slikti. Te es nepiekrītu Hermanim. Latvijā cilvēki pārāk kritiski attiecas pret politiķiem. Ir konkrētas neizdarības, kuras es šīs intervijas laikā arī izteicu, bet esmu pabraukājis apkārt, man ir uzņēmumi 14 valstīs, un kopumā nav tā, ka mēs esam sliktāk noorganizētā valsts pasaulē.
