Droši vien operatoram, kinorežisoram un vairāku filmu autoram Raitam Valteram (56) izdosies piepildīt sava leģendārā tēva, aktiera Ēvalda Valtera mūža sapni – palikt uz dzīvi «Ostos», mājās, kuras 1975. gadā Kuldīgas novada Rumbas pagastā iegādājās tautā iemīļotais aktieris. 1991. gadā Ēvalds Valters «Ostus» norakstīja dēlam, un Raits mīļuprāt tur saimnieko, īstenojot gan tēva nerealizētās, gan savas ieceres.
Ilgi meklē īsto īpašumu
Ēvalds Valters un Kuldīga ir nešķirami jēdzieni, jo aktieris dzimis Kuldīgas novada Kurmāles pagasta «Egleniekos». «Ostus» viņš iegādājies 1975. gadā, kad šajā apkaimē filmēja populāro latviešu kinofilmu «Ezera sonāte». «Labu laiku mēs ar ģimeni braucām skatīties īpašumus Kurzemē, bet pēdējos gados vecais saprata, ka visi nebūs vienprātīgi. Tad tēvs ar toreizējās izpildkomitejas priekšnieku Edvīnu Lankenbergu apbraukāja Manģenes apkārtni un piestāja šeit. Fāterītim iekrita sirdī «Ostu» apkārtne. Piecās minūtēs viss bija sarunāts. Te dzīvoja par tēvu jaunākais Freibergu pāris - Paulīne un Mārtiņš. Līgums noteica, ka «Ostos» vecie saimnieki dzīvos līdz mūža galam,» stāstījumu iesāk teātra un kino leģendas vienīgais dēls.
««Osti» tēvam bija ļoti mīļa vieta. Viņš te ienāca, kad viņam jau bija 80 gadi, un pēdējos 20 dzīves gadus pats aktīvi atjaunoja «Ostus». Nāca palīgā ģimenes draugi, radi un paziņas. Visi talkoja. Mammai (Vera GribačaValtere - red. piez.) arī patika te rosīties, jo viņa ātri aizgāja no darba teātrī. Kad vecākiem vēl nebija «žigulītis», tikmēr nācās ceļu mērot kājām,» atceras Raits un stāsta, ka tēvs nav mācējis vadīt auto un vienmēr braukusi mamma. Viņa «Ostos» stādīja ziedus, kopa apkārtni un iekārtoja iekštelpas. Istabās mammai paticis visu noklāt ar sedziņām un aizkariem. Dēls tos atvilcis, lai redz, kas pasaulē notiek. Vecais ēkas gals, ko tagadējais saimnieks pārbūvē, esot pilns ar mammas aizkariem un sedziņām. «Tēvs parasti neprotestēja, bet gardīnes jeb aizkarus izmantoja racionāli. Tā kā padomju laikā baidījās mušu pletnes ražot, jo sazin ko vēl iepļaukās, vecais ar aizkariem parasti spieda sūdu mušas - tā, ka knakšķ! Redz, arī gardīnēm padomijā bija cits pielietojums, ne tikai lai ko slēptu no nevēlamiem skatieniem. Parasti tad vecākiem bija mazs skandāls, jo mammai, protams, netika mazgāt sasmērētās gardīnes. Savukārt tēvs necieta mušas, kas apgānīja ēdienu. Es par to tikai uzjautrinājos,» atmiņās dalās Ēvalda Valtera dēls.
Pēdējo reizi uz lauku mājām mamma atbraukusi pirms sešiem gadiem. Nākammēnes Verai Gribačai aprit 89 gadi. «Rosās, ir ļoti kustīga, ir laba atmiņa, sevi uzpucē un uzstājas dažādos svarīgos pasākumos,» ar mammu lepojas dēls.
Skaistumdārzs un guļbaļķu pirtiņa
Pārsvarā Ēvalds Valters «Ostos» pavadījis vasaras atvaļinājumu laiku. Kā jau laucinieks, viņš pļāvis zāli ar izkapti un veidojis puķu dobes. Vairāk tie bijuši kopšanas darbi, jo māja pirms tam tikusi aizlaista. «Visa māja bija apsista ar ruberoīdu, kas pūdēja fasādi. Kad vecie saimnieki aizgāja aizsaulē, tēvs atbrīvoja seno pakkoku māju. Atklājās bēdu ieleja,» teic tagadējais saimnieks un atzīst: «Man tīk atjaunot visu veco un padarīt «Ostus» sirdij tīkamākus. Varbūt pat labi, ka nav iegādāta gatava māja. Tēvs katru vakaru pārdomāja, kas izdarīts, ko vēl varētu paveikt, kur vajadzīga palīdzība, ko pats var izdarīt. Viņš vēl stiprā vecumā cēla no zemes laukakmeņus, veidojot skaistumdārzu. Mīlēja un izbaudīja visu skaisto. Kopīgi apspriedām ideju par saimniecības ēku etnogrāfiskā stilā, ar lielu jumta pārkari, šķeltu laukakmeņu mūri, augšdaļā apzāģēts pakkoks un lubiņu jumts. Telpā darbgaldi, kur var apstrādāt koku un rukāt uz nebēdu,» izklāsta Raits Valters.
«Ostos» tagad pirtiņa stāv kā iekomponēta jaukajā ainavā - Ēvalda sapnis, kuru viņš gribēja savulaik realizēt, tomēr nesanāca. «Pirms desmit gadiem bija vētra, nogāza kokus, varēju ieceri realizēt. Man nepieder mežs. Līdz ar to es attīstībā esmu atkarīgs no citiem, kuriem pieder koki. Savulaik sagaidīju vētru, kas padarīja koksni man pieejamu, un tad atlika ņemt rokās zāģi, jo esmu arī bijis profesionāls mežstrādnieks,» par tēva sapņa realizāciju stāsta dēls. Pirtiņu cēlis guļbaļķu meistars Ilgvars Zauls no Kokneses. Raits tikai piepalīdzēja un mācījās amatu: «Daudzi uzbūvē ēku savā darbnīcā un atved gatavu, bet labāk ir tad, ja pats piedalies procesā, ievēro, kā to dara.»
Pilna māja atjaunotu divriteņu
Līdz Kuldīgas autoostai no mājām ir septiņi kilometri, līdz vecajam tiltam - pieci. «Kājām no autoostas ceļu mierīgi izbaudīja tēvs. Taksi neizmantoja. Toreiz ceļš uz «Ostiem» bija kokos ieaudzis un šaurāks, teiksmaināks. Auto manīja reti. Atceļā kaimiņš, mežsargs Gunārs retumis paķēra tēvu uz pilsētu. Vēl 95 gados fāterīts uzmina vellapēdu,» palepojas dēls un pastāsta, ka Ēvalds strēlnieku laikos apsaldējis kājas, tāpēc bijušas problēmas ar celi. Celis drusku niķojies, tāpēc tēvs pieklibojis. Taču jaunības gados bijis aizrautīgs riteņotājs. «Tēva 1932. gadā Liepājas periodā iegādātais angļu ražotais divritenis «Starley» ir šobrīd atjaunots un braucams. Fāterīti operatīvie dienesti pēc 1945. gada iesēdināja stūra mājas pagrabos uz diviem mēnešiem, kā parasti neko nepaskaidrojot. Varbūt par to, ka tēvs ar angļu divriteni savulaik vientulībā un nesteidzoties izbraukāja Latviju, tādējādi to vairāk iemīlot!? Man no tēva laikam iedzimta mīlestība uz velosipēdu lietām. Es tos ar baudu atjaunoju un ar tiem dodos tālākos un tuvākos pārkūros. Turklāt tikai ar brīvvalsts laikā ražotiem riteņiem. Nav palicis atbildēts jautājums, kāpēc tēvs iegādājās britu «Starley», ja pirmās Latvijas laikā te bija sešas lielas velosipēdu rūpnīcas, kur nu vēl daudzās mazās darbnīcas,» par tēva mīlestību uz velosipēdiem stāsta dēls, kurš paretam uz «Ostiem» 130 kilometru ceļu mēro nesteidzoties, sešās stundās, ar senajiem, paša atjaunotajiem spēkratiem.
Ēvaldam Valteram patikušas arī laivas un zēģelēšana Lielupē. Aktierim piederējusi jahta «Ragana», viena no ātrākajām Latvijā. Raits gan nezinot, kāpēc tēvs to nosaucis par «Raganu». Varbūt tāpēc, ka pretmets velnam. «Fāterītī sēdēja tāds mazs, lādzīgs velniņš, un varbūt balansam vajadzēja savu raganiņu,» smaida Raits. ««Raganai» nebija motora. Kad beidzās vējš, viņš palika līcī. Gaidot vēju, varēja nokavēt gan mēģinājumus, gan izrādes. Bet varēja bezbēdīgi pasapņot.»
Interesants stāsts Raitam ir par klavierēm. Tās uz «Ostiem» atvestas no Rīgas, no mammas dzīvokļa. Dēls rāda foto, kur tēvs sēž pie «Steinway» flīģeļa, ko iegādājies, ar māti neapspriežot pirkumu. «Paņēma, nopirka, un miers mājā. Spēlēja pēc dzirdes, jo notis nepazina. Uzlaida «Melanholisko valsi», «Ķemermiestiņu», kā arī «Es zinu, man kādreiz mazs dārziņš būs». Tēvs muzicēšanu bija apguvis pašmācības ceļā. Starp citu, jaunības dienās tēvs spēlējis arī trompeti un ģitāru,» stāsta populārā aktiera dēls.
Burvīgā vieta zemes virsū
Leģendārais aktieris gribējis justies kā īsts laucinieks. No laukiem cēlies, tur arī gribējis palikt. Bet savu mūža sapni - palikt uz dzīvi «Ostos» - nerealizēja, lai gan māja tika būvēta tā, lai tajā varētu dzīvot visu gadu. Ar aku, krāsni un kamīnu. «Kaimiņi turēja govi un cūkas, un mēs reti gājām uz pilsētu iepirkties. Iegādājāmies pienu un gaļu no kaimiņa. Paši izaudzējām saknes - dzīvojām veselīgi. Tēvs pats vārīja skābputru, kartupeļu biezputru ar pienu un piegrieza klāt svaigus sīpolus. Dzīve laukos ir vienkārša un veselīga. Tēvs arī bija ļoti pašpietiekams. Mājās ir tīrs avota ūdens, dārzā aug ogas - krizdoles, jāņogas, upenes un ķirši. Burvīga vieta uz zemes, tikai jārukā,» stāsta tagadējais «Ostu» saimnieks.
Viņš sakņu dārzā audzē visu, kas ikdienā nepieciešams un kas arī agrāk, tēva laikos, te auga: burkānus, kartupeļus, ķirbjus, kabačus, gurķus un cūku pupas. Tagad arī mellenes un kazenes nav jāiet uz mežu lasīt. «Tētim vairāk patika staigāt pa mežu, nevis sēņot. Viņš sajauca sēnes un sagrieza visas smukās, kā māte teica, vienreizēdamās. Mežs bija tēva otrās mājas, jo arī Valtera tēvs Miķelis Šēnbergs bija mežsargs,» zina stāstīt dēls.
«Droši vien tāpēc tētis «Ostos» stādījis ļoti daudz koku - kadiķus, kļavas un ozolus. Iespējams, par ciešu, jo nu tie izauguši vareni un ap māju veido birzi. No vienas puses, labi, jo māja ir pasargāta no visiem vējiem, vasarā atkal aizsargā no saules un nekad nav telpās karsts. Vienīgi rudens vējos ir bīstamāk. Kad bites san lielajā liepā, ir vienreizīga sajūta. Liepziedu tēju vācam katru gadu no zemās liepas, kura ir pilna ar ziediem. Tēvs baudīja paša plūkto tēju - melisu, piparmētru, liepziedus. Varbūt tieši tāpēc viņam veltītais piemineklis Kuldīgā saucas «Tasīte ar Ēvaldu Valteru». Piemineklis ir interesants. Esmu ievērojis, ka bērni pie tā bildē selfijus. Nevajag sēsties blakus kā angļu lordam, bet var iesēsties Ēvaldam Valteram tieši klēpī. Vienīgi pieminekļa tēls ir lielāks, nekā tēvs dabā bija,» spriež dēls.
Viens kārtīgs kurzemnieks, kuru nevarēs izraut no zemes
«Ostos» lejā zem ābeles ir veidota rožu dobe apļa formā - tā iecerēja tēvs. Rozes gan tur neaug, bet visādi citi burvīgi augi. «Ja tēvs nebūtu kļuvis par aktieri, viņš kļūtu daiļdārznieks. Par dārzu iekopšanu viņš pastāvīgi interesējās, bija daudz grāmatu - gan Latvijas laika, gan pēckara,» atklāj Raits.
Ciemiņi tēva laikos «Ostos» bijuši vairāk nekā tagad. Ir pat izveidota īpaša viesu grāmata, kura pilna ar novēlējumiem. Viesu grāmatu Ēvaldam 90. dzimšanas dienā uzdāvināja Kuldīga.
«Ostos» bieži ciemojušies aktieri Mudīte Šneidere un Harijs Liepiņš, kuri vasarās dzīvoja augšpus Skrundas. «Brauca daudzi, bet ar Mudīti un Hari tēvs bija vistuvākajās attiecībās. Jo viņi par tēvu uzrakstīja grāmatu. Teātris tēvam bija maizes darbs, bet sirdī viņš bija laucinieks. Patika vientulība. Te viņš beidza tulkot Lafontēna fabulas. Sākotnēji ar roku rakstīja, vēlāk klabināja uz parastās rakstāmmašīnas. Tulkojot šo mūža darbu, viņš guva garīgu pilnveidošanos. Savas slēptākās idejas tēvs realizēja klusi un konspiratīvi. Tā labu laiku pirms Staļina nāves viņš uzsāka rakstīt skaudru poēmu - «Rusiādi». Pašrocīgi uzrakstīta un ar nepazīstama, bet uzticama zviedru jūrnieka palīdzību aizsūtīta uz Zviedriju, tā nokļuva Stokholmā pie leģendārā Latviešu fonda vadītāja Andreja Eglīša. Tas bija pirmais pēckara darbs, kas atspoguļoja Latvijas pilsoņa izjūtas par piesmieto un pazemoto zemi. Tā bija barga apsūdzība padomju režīmam. Ints Baltarājs bija tēva pseidonīms. Varu tikai iedomāties, ka padomju orgāni mēģināja izskaitļot Baltarāja kungu! Tēvs bija slīpētāks. Tikai 1991. gadā no televīzijas raidījuma viņš uzzināja, ka darbs ir iespiests un savu paveicis,» ar tēva paveikto lepojas dēls.
Raita paša ģimenē ir trīs atvases. Vecākajam dēlam Mārtiņam ir 33 gadi, un viņš darbojas finanšu sfērā, šad tad atbrauc arī uz senču mājām. Meitai Madarai ir 30 gadu, un viņa ciemojas retāk, jo dzīvo Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Desmit gadus vecā pastarīte Elīza, kas Raitam dzimusi ārlaulībā, dzīvo citā ģimenē. Visi bērni ir loloti, mīļoti un gaidīti. «Ar sievu Ināru jau 34 gadus mācāmies būt kopā un dzīvot saticīgi. Galvenais ir nešķendēties, kā teica vecais Valters,» dziļdomīgi nosaka Raits.
«Savulaik tēvam bija iespēja novēlēt «Ostus» manai mammai. Tad, šķiet, šeit tagad būtu muzejs. Tēvs gan nekādu muzeju nevēlējās, vien dzimtas dzīvojamo māju. Tāpēc varbūt man jāturpina viņa vīzija.
«Osti» ir miera osta. Vieta, kur sapņot, pafantazēt, iztēloties un realizēt savas ieceres. Vieta, kur iegriezties seniem draugiem, lai uzdziedātu dziesmas, lai nopeldētos fantastiskajā Ventā, turklāt jebkurā gadalaikā. Te ir vieta, kur riteņot pa mežiem, klusiem lauku ceļiem, iegriezties pie vēl dzīvajiem kūru vīriem un sievām un uzklausīt tos. Jaukā apkārtne un skarbā vēsture ir tās lietas, kas mani saista ar vietējiem. Lai turpinātu iesākto, vajadzētu realizēt tēva sapni par lauku mājām, kur ikdienā dzīvo viens kārtīgs kurzemnieks, kuru neviens nespēs izraut no zemes, kur tam lemts būt. Ir daudz vēl jāmācās un jāapgūst. Svarīgi ir ne tikai iekopt māju un iekārtot dārzu, kur ziedēs rozes un nesāpēs sirds, bet arīdzan sadzīvot ar lopiņiem - aitām, kaziņām, suņiem, stirnām, lapsām un pat mežacūkām, kas tā iederas burvīgajā Latvijas lauku ainavā. Un šķiet, ka es te labi iederētos,» sarunu noslēdz Raits.
